Kas kopīgs mobilajam reportierim un Galleria Rīga atklāšanai?

Šonedēļ par aktuālu tēmu blogeru rindās kļuva jaunā Tvnet, LMT un LNT akcija “mobilais reportieris”. Manā uztverē diskusijas un pārdomas par šo tēmu ir gluži kā revīzijas veikšana skapī, lai saprastu, kas ir modē, kādas ir tendences, un, no kā vajadzētu atbrīvoties.

Akcijas idejā es saskatu tās dalībnieku vēlmi pārdot sevi (LMT), būt moderniem un iegūt ziņas (TVnet), a kāpēc gan ne (LNT). Domāju, ka LNT šī akcija ir vismazāk vajadzīga, jo jau sen Degpunktā ar 50 LVL balvu novērtē labāko reportāžu, ko ir iesūtījis kāds acīgs skatītājs.  Kopumā akcija nav peļama – tas, ka tā nav pārāk spoža un nenes nekādu novitāti,  noteikti varētu piekrist Mārim Reliņam un Krisdabz, kas jau šonedēļ iztirzāja šo jautājumu savos blogos. Akcija labi iederas uzņēmumu imidža spodrināšanā, jo aicina visus būt modriem un ietekmēt notikumus. Drīzāk es teiktu, ka tā ir, iespējams, neaktīvākās sabiedrības daļas pamudināšana uz darbību pašapziņas celšanas nolūkos, ja gadījumā nav pamanīts, ka visai sen eksistē jau pilsoniskā žurnālistika.  Taču es gribētu runāt par citu aspektu, proti, revīziju skapī, kas saucās Latvijas mediju funkcijas.

Mode

Pilsoniskā žurnālistika tiek piesaukta itin bieži, paužot spriedumus par ko līdzīgu, kam šonedēļ aicināja līdzdarboties LMT/TVnet/LMT. Tas ir modē, ja Tev ir savs blogs, kurā izteikties par sabiedrībā notiekošo. Patiesībā nemaz nevajag blogu, pietiek ar Twitter adresi, lai tādi pilsoniskās žurnālistikas pārstāvji kā Neo varētu raidīt savus ziņojumus. Tādiem kā Neo vai Arnis Balčus nevajag komerciālu aicinājumu reportēt par stulbumu un visatļautību. Tas nav vajadzīgs arī tiem 57%, kas LV Twitter aptaujā teica, ka viņiem ir savs blogs, un tiem 92%, kas rada un reaģē uz radīto saturu sociālajos medijos.  Ja šī lieta patiešām “aizrullēs”, tauta pavilksies un akcija neizčabēs, tad domāju, ka to varēs uzskatīt par dienu, kad pilsoniskai žurnālistikai pievienojas masas jeb mārketinga valodā runājot, par “fast reactors/influencers” ēras beigām, kad nu var raidīt ziņojumus neizlēmīgiem un tiem, kas gaida, ka kāds pasaka, ka tā lieta ir laba un to var lietot. Taču par šādu iznākumu man ir zināmas bažas. Lai gan, zinot to, ka latvietis pie alus glāzes ir gatavs gāzt valdību un darīt vēl šo to, bet diemžēl nav gatavs aiziet un referendumā atdot balsi par kaut ko svarīgu, vai arī doties demonstrācijā, kad tas ir patiešām nepieciešams, šāda veida pilsoniskā žurnālistika varētu būt  tādu kā alus sarunu turpinājums.

Tendences

Mana nākotnes hipotēze ir tāda, ka, aizvien vairāk attīstoties pilsoniskai žurnālistikai, ikdienas preses izdevumu un portālu funkcija būtu apkopot un analizēt, jo faktus jau būs snieguši sabiedrības pārstāvji. Žurnālisti aizvien mazāk varēs būt klāt notikumos, proporcionāli tam, ko redz ikviens indivīds. Ja paskatāmies, kas augstāk minētā projekta ietvaros tiek publicēts portālā Tvnet – nekādas inovitātes tur nav – policijas auto, kas pārkāpj noteikumus, sagruvusi ēka, kas nodarījusi postījumus utt. Tie ir fakti, ko kā ceļojumu bildes var brīvā brīdī pašķirstīt un aizmirst. Protams, LMT interese ir reportāžu kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja mobilo sakaru operators ir izsludinājis potenciālas balvas un aicina sūtīt foto un video, par kvalitāti te nav runa. Varbūt kāds cits bagāts uzņēmums, kas vēlas spodrināt savu tēlu, varētu izsludināt kādu kvalitātes balvu?

Ar šo es gribu teikt, ka mobilās reportāžas nenoņem maizi nedz žurnālistiem, nedz tiem blogeriem, kam patiešām ir ko teikt un, kuri ir gatavi viena kvalitatīva raksta tapšanai veltīt 2,3,4 un vairāk stundas. Tas ir virziens, kuru ir uzņēmis “Ir”, iespējams kādu reportāžu vai tās ideju, pārvēršot pētījumā un analītiskā rakstā.

No kā vajadzētu atbrīvoties?

Ja ir maza platība, revidējot skapi, uzdevums ir izmest maksimāli daudz vecās lietas, kas vairs nav aktuālas. “Ir” komanda to pierādīja, ka var darīt savādāk un redzēt apkārt notiekošo. Taču diemžēl tā komercializācija, kas spīd cauri trijotnes projektam, neliek man domāt, ka vispār tas skapis būtu jārevidē.

Pirms kāda mēneša, pētot šo tēmu, lai runātu starptautiskā konferencē par mediju attīstības un virzības tēmām, uzdūros diviem zinātniskiem pētījumiem, veiktiem divās pasaules malās, nonākot pie līdzīgiem secinājumiem. Proti, John Pavlik ir izpētījis, ka ASV medijos redakcijas un biznesa nodaļas aizvien mazāk tiek nodalītas, jo nauda diktē saturu. Arī skandināvu mediju pētnieks Nygren ir nonācis pie  secinājuma, ka finansiāli motīvi, kas vada žurnālistiku ir kļuvuši daudz spēcīgāki kā tas bija pirms 5 vai 10 gadiem, atstājot nopietnu iespaidu uz profesionālām normām un ētikas vērtībām.

Ieklausoties šādos secinājumos šķiet, ka tikai pilsoniskā žurnālistika ir izeja, kā sabiedrībai neiemigt un būt modrai pret notiekošo. Tādēļ es gribētu beigt šo sadaļu ar cerību, ka tautas aicināšana  būt klāt un ziņot ir apsveicama, taču ir jāiet tālāk un jādomā, kā šo saturu pārvērst kvalitātē un patiešām sabiedrībai noderīgā produktā.

Kāds sakars mobilajam reportierim ar Galleria Rīga atklāšanu?

Ar to, ka skaļais nosaukums “Tava iespēja ietekmēt notikumus Latvijā” ir tik pat tukša frāze kā Galleria Rīga, kas atklājās šo piektdien. Ja jau, atklājot Rīga Plaza visi runāja par tukšajām telpām, tad Galleria Rīga pārspēj visus iepriekšējos gadījumus. Katrā stāvā no 2. – 7. atvērti kādi 3 veikali. Atklāšana izpaudās ar cilvēku “izdzīšanu” cauri stāviem, kuros nekā nav. Ir skaidrs, ka tirdzniecības centru atklāšanas ir ellīgi sarežģīts pasākums ar līgumiem, noteikumiem, celtnieku un nomnieku varēšanām un nevarēšanām,  taču šis gadījums ir vēl jo īpašāks. Visvairāk šajā gadījumā man ir žēl nomniekus, kuri labu laiku tagad varēs izbaudīt sekas grandiozai “Nekā” atklāšanai, jo sabiedrība, kas atklāšanas laikā redzēja tukšumu vēl ilgi to atcerēsies,  un Galleria Rīga varēs tērēt milzīgas naudas summas, lai dabūtu tur iekšā pircējus.

Advertisements

Pakalpojuma sniedzējs – tātad krāpnieks! Jeb par to, ka ar šādu attieksmi ekonomiku neuzsildīsim.

Vēl pavisam nesen – tikai dažus gadus atpakaļ uzņēmumu viena no lielākajām galvassāpēm bija izdomāt jaunus pakalpojumus, ko piedāvāt klientam. Un klients bija gatavs maksāt. Tauta stāvēja rindā, lai nopirktu Maksimas mazgātos salātos, iztīrītu automašīnu. Mājkalpotājas vai vienkārši labas mājas vai dzīvokļa uzkopējas apkārt nemētājās. Visi visu pirka un ekonomika rullēja. Tas bija moderni izmantot citu darbu.

Šodien, dažbrīd rodas sajūta, ka tas, kas sniedz pakalpojumu ir zaglis vai krāpnieks. Šī sfēra ir kritusi nežēlastībā, jo ir ārkārtīgi mainījusies cilvēku psiholoģija – tagad visu darīšu pats, ja kaut kas maksā vairāk kā kaut kur atrodamā lētākā cena – tā jau ir nežēlīga pārmaksa. Mani nebeidz pārsteigt aizvien jauni gadījumi, kad cilvēki domā, ja jau tas ir pakalpojums – tas taču neko nemaksā. Sfēras, par kurām varētu runāt ir daudz. Kā piemēru minēšu biroja tehnikas iegādi. Pasūtītājs ir ļoti izbrīnīts, ka rēķinam par, piemēram, kopētāju vai printeri cena pavadzīmē nav gluži kā lētākajā internetveikalā. Liels ir pasūtīta pārsteigums, ka rodas maksa par transportu, uzstādīšanu, vai vienkārši kāds procents no pakalpojuma summas. Nemaz jau nevajag atrast, kur to mantu var dabūt “vakar”, jo 98% internetveikalu noliktavas atlikumā ir apaļa nulle. Nav izdevumu, lai to mantu paņemtu no piegādātāja un aizvestu klientam, un tad uzstādītu, lai jaunais printeris būtu ne tikai kā interjera dekorācija, bet gan instalēts visos datoros un gatavs lietošanai. Tas, protams, nemaksā neko. Protams, pasūtītājs, internetā redzot skaisto ciparu, kas ir zemāks kā veikalā nedomā par to, ka internetveikali pelna uz transportu un noliek mantu pie durvīm – tiec galā tālāk pats.

Lielākā daļa no mums prot rezervēt aviobiļetes, viesnīcas un citus tūrisma pakalpojumus internetā. Lai atrastu patiešām to, ko sirds vēlas vai atļauj maka biezums, un tas viss vēl sakristu ar atvaļinājuma datumiem, internetā ir jānosēž patiešām ilgs laiks. Šeit es domāju par ceļojumiem, kurā dodas, piemēram, ģimene ar diviem bērniem slēpot. Tas nav gluži tas pats kā sagaidīt akciju uz Ryanair, nopirkt lētāko biļeti un rezervēt naktsmītni. Ceļojums ģimenei, kas nevēlas braukt ar auto, bet gan lidot, ietver daudz jautājumus -lidojuma laiks, bagāža, attālumi no lidostas līdz kalnam, naktsmītnes, kur var izvietot papildus 2  gultas, labvēlīgas trases bērniem, biļešu maiņas nosacījumus, ja kāds saslimst…. daudz, daudz dažādu faktoru.   Labs ceļojumu konsultants, kurā rīcībā jau ir uzticamas, atlasītas viesnīcas un citi pakalpojumi rezervācijas sistēmās, kas gluži nav booking.com, kur, piemēram, viesnīca Romā, izlec vairāki simti viesnīcu – izlasi nu, ko katra piedāvā, kur atrodas un, kādas ērtības būs viesnīcas numurā. Ceļojuma konsultants šo jautājumu atrisinās  stundas laikā, un ar garantiju, ka tas ir tā brīža labākais piedāvājums. Taču bieži vien klients to neuztver kā pakalpojumu – nu kas tad tas ir  – norezervēt avio biļeti un viesnīcu. Jā, it kā nekas liels, taču tas ir laiks un tā cilvēka zināšanas un pieredze, kas ir krātas gadiem. Arī šīs zināšanas un rezervāciju sistēmu licences kaut ko uzņēmumam maksā.

Pirms dažām dienām pamanīju, ka Molā ir atvēries veikaliņš, kas piedāvā piegādāt preces un Ikea Polijā. Pārdevēja, rādot katalogu un stāstot, kā aprēķināt cenu par produktu no zlotiem un latiem, saņem pretim no klienta jautājumu – vai pie Jums tas viss maksā tāpat kā Polijā. Hei! Cilvēki, attopieties! Tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Pārējais jau ir pakalpojums! Tie ir cilvēki, kas par samaksu ( katram spriest, cik adekvātu) ir uzņēmušies sniegt pakalpojumu – atvest galdus, krēslus..utt un  vēl uzturēt veikalu tirdzniecības centrā. Tās visas ir izmaksas.

Jau senais cilvēks saprata, ja visu darām paši, tad lietas uz priekšu neiet – ir jāmainās, ir jāpārdod, ir jāizmanto vienam otra pakalpojumi. Es uzskatu, ka, nemainot domāšanu, ka pakalpojums ir cilvēka darbs, par ko arī ir jāmaksā, šīs valsts ekonomika neuzsils. Atliek vien ieskatīties statistikas datos, un tie nepārprotami rādīs, ka Latvija ir pakalpojumu, nevis ražošanas valsts. Ja visus, kas rada produktu, kas atvieglo, rada patīkamāku dzīvi, vai kā citādi ir lietderīgs, uzskatīsim par starpniekiem un krāpniekiem.

Vai slavenībām ir nauda un vara?

Varbūt esmu kaut ko palaidusi garām, taču, manuprāt,  kaut kā pēdējā laikā ir pazuduši dažādi bagātības un ietekmības topi, ar kuriem skaistie glancētie žurnāli aizpildīja savu lappušu saturu, uzskaitot bagāto reģistrētos un šķietamos īpašumus. Vai šodien vairs nav ko uzskaitīt? Vai arī saraksts būs pārāk īss, lai būtu gana respektabls. Varbūt šodien vairs nav pieņemts runāt par tiem, kas savu bagātību uzbūvējuši uz ledus pils, kas tagad, , līdz ar kreditēšanas izsīkšanu nu ir izkususi.

Par šo tēmu man lika aizdomāties Harward Business Review raksts, kurā tiek analizētas popularitātes & bagātības attiecības. Pirms dažām dienām žurnāls Forbes ir publicējis slavenību topu, kas ir veidots, ņemot vērā šo cilvēku ieņēmumus, viņu darbību atspoguļojumu medijos, sociālajos tīklos. Un galvenais jautājums ir par to, vai nauda veido varu & atpazīstamību. Vai arī tas ir otrādi. Kā liecina dažādie gadījumi, visi līdzekļi ir labi. Ja raugāmies virzienā nauda – vara, tad prātā nāk lielās šovbiznesa haizivis, piemēram, Krievijā, kurā ar naudas palīdzību var uztaisīt jebkādas kvalitātes dziedātāja raskrutku, lai pēc tam ar laiku ar uzviju atpelnītu ieguldīto. Pretējā virzienā vara – nauda var droši ierindod ex prezidentu Klintonu, kas pēc sava valdīšanas termiņa beigām tika pie paprāvas bagātības, braukājot apkārt, uzstājoties ar uzrunām, par ko saņemot honorārus, kā arī izmantojot savu ārkārtīgi plašo kontaktu loku. Ir vēl trešais veids, kā kļūt bagātam un slavenam, ir uzmanības piesaistīšana. Te nepārspējama meistare ir Parisa Hiltone. Tas ir arī veids, kā ne viens vien cilvēks pasaulē cer tikt pie bagātības, tādēļ, piedaloties dažādos šovos un projektos, ir gatavs uz visu, pat pazemojumu.

Kā gan šajā kontekstā izskatās Latvijas pīļu dīķis. Atmodas laikā vara ( spēks)  bija ( nosacīti) inteliģencei, kas ar savu gara spēku spēja vienot masas. Taču inteliģence ir garlaicīga šodienas izpratnē. Garlaicība izpaužas apstāklī, ka šie cilvēki turpina rakt savu lauciņu, nav svarīgi, vai tā ir rakstniecība, vai zinātne, taču masām tajā nav nekā interesanta. Tur nav šova, nav skandālu, nav īsti ar ko piesaistīt uzmanību. Medijiem, lai pārdotu savu produktu ir nepieciešams stāsts, notikums, kaut vai mikro sensācija. Ar to mediju uzmanība uz kādu brīdi ir piesaistīta. Taču, manuprāt, Latvijas sabiedrībai trūkst noturīgu personību ( vai vispār tādas ir?), kas ar savu Es ir spējīgi tikt pie uzmanības un naudas, iespējams, ar laiku kļūstot arī par ietekmīgu cilvēku.  Un viena no pieturām, kas šķiet ārkārtīgi kārdinoša, ir politiskā skatuve. Varbūt tas ir Latvijas mazais mērogs, kurā garā lielās zivis nevar rast sev jaunus izaicinājumus, kas liek tām iemēģināt roku “varas virtuvē”. Domāju, ka gan šodien, gan arī pirms gadiem, ja kāds patiešām atpazīstams cilvēks patiešām vēlas sabojāt savu reputāciju, tad droši var doties iestāties kādā partijā un vēl jo vairāk mēģināt startēt vēlēšanās. Tad ar garantiju “uzpeldēs” tie nedarbi, par kuriem mediju varbūt neuzzinātu, ja attiecīgā persona negozētos TV ekrānos. Piemēri tālu nav jāmeklē – īsi pēc parādīšanās KNL ar savu politisko pārliecību uzpeldēja šmuce ar Ķirsonu & nodokļu nemaksāšanu & necilvēcīgu izturēšanos pret saviem darbiniekiem, pastiprināta uzmanība ir pievērsta Plaudes – Rēlingeres attiecībām ar naudu & bankrotiem. Un kas tik vēl būs…..Nesenā Gaļinas Poļiščukas iestāšanās Tautas partijā radīja patiešām daudz rakstus & viedokļus, kas nicīgi izteicās par kādreiz tik labu reputāciju ieguvušo režisori.

Latvijas kontekstā attiecības nauda – vara ir diezgan noteiktas. Galvenokārt tās grozās ap politiku un valsts pasūtījumiem, kuros potenciāli varētu uztaisīt vēl lielāku naudu. Arī otrādais virziens vara – nauda vēsturiski ir likusi kļūt bagātiem tiem, kas ir bijuši tuvu pie varas siles un pratuši shēmot īstā laikā un vietā. Taču, cik ir tādu, kurus varētu nosaukt par bagātiem, kas to ir vairojuši no mediju uzmanības? Domāju, ka te tādu nav, jo Latvijā mediju uzmanība ir ļoti īslaicīga un tā galvenokārt rotē ap kādu notikumu, nevis personību kā tādu. Patēriņš ir ļoti īslaicīgs. Vienīgie, manuprāt, kuru patēriņš ir fenomenāli ilgs – tie ir Ufo & Fredis. Taču te es nerunāju bagātības kontekstā, bet gan uzmanības noturīgumā. Pārējais vairums dažādo šova  un citu mirkļu zvaigžņu ir nodrošinājušas lielākus ienākumus uz kādu laiku, atpazīstamību, intervijas vai kailfoto sesijas kādā žurnālā, un tas arī viss.

Latvijas kontekstā ir grūti runāt par bagātību. Te varētu lietot terminu turīgums, ko varētu piemērot veiksmīgiem uzņēmējiem, kas strādā savā lauciņā, īpaši nezīmējas un nedodas politikā. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā saglabāt savu reputāciju.

Sociālo mediju & Sex & the City līdzības

Šodien, kad vakar redzētais Sex & the City 2 jau nosēdies, man ienāca prātā domā, cik daudz gan filmai ir kopīga ar sociālajiem medijiem!

Saņemt, ko vēlējies un mācēt saglabāt to

Gluži vai kā tas, ka pirms 50  vai 30 gadiem nevarēja iedomāties, ka būs atļautas viendzimuma laulības, tieši tāpat nebija ne jausmas, ka sabiedrība paralēli savai reālajai dzīvei, varētu pārcelties uz sociālajiem tīkliem, radot tur savu virtuālo identitāti vai dzīvi Second Life. Līdzīgi kā seriāla galvenā varone Kerija Bredšova meklēja savu Lielisko vīrieti, arī uzņēmumam ir jā izmēģina daudz ko, lai piepildītu iecerēto. Bizness vai politiskā partija pirms vēlēšanām vēlas atrast to pareizo komunikācijas, reklāmas un mārketinga paņēmienu kopumu, kas varētu nest vēlamos panākumus.  Taču tajā brīdī, kad viss gribētais  jau ir rokās, ir iestājusies rutīna un dzīvē it kā ir labi, taču izrādās, ka tas “labi” jau ir pieņemts par normu un rodas vēlme tik daudz nerēķināties ar otru, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Manuprāt, nav svarīgi, vai tās ir divu cilvēku vai zīmola & patērētāju attiecības, tas ir liels darbs, lai interese  un saikne nezustu. Nebūs jēgas izveidot labu komunikāciju ar klientu, un tad vienā dienā  nolemt, ka pietiks ieguldīt darbu, var nedaudz paslinkot un cerēt, ka augļi būs tāpat.

Pirms kāda laika lasīju kādā blogā par to, ka uzņēmuma profila uzturētāji ar laiku atslābst un tad komunikācija ir vairāk tā cilvēka, kas veido šo komunikāciju, produkts, nevis zīmola vai uzņēmuma balss. Šādai sakarībai varētu rast 2 izskaidrojumus – vai nu komunicētājs sevi pārstāj identificēt ar attiecīgo sfēru, jo ir kļuvis garlaicīgi, vai arī personības “es” laužas uz āru. Ar šo situāciju ik pa brīdim  ir jāsaskaras Šarlotei, Mirandai un Kerijai, jo viņām, esot spēcīgām personībām, nākas sadzīvot ar vairākām identitātēm, kas ir viņas pašas/loma ģimenē/loma darbā.

Kura identitāte izdevīgāka

Mani patiešām sajūsmināja meiteņu smalkā spēle ar saviem uzvārdiem. Kad vajag iznīcināt iespējamo konkurenti, kas flirtē ar vīru, tad esmu nevis Bredšova, bet Prestone. Kad nonākam austrumos Goldenblata kundze pārtop atkal par Jorku. Teorētiski & praktiski jau nekas nemainās, taču meitenes ir pietiekami gudras un pielāgojas situācijai. Domāju, ka arī sociālo mediju iespējas ir labvēlīgas ātras reakcijas iespējām uz radušos situāciju. Esmu pamanījusi, ka ātri reaģēt ir iemācījies LMT, jo tīklīdz Twitterī atstāju ziņu, ka mans iBirojs pēdējās 2 nedēļas vairāk nestrādā, nekā strādā, pēc pavisam īsa brīža, LMT bija kļuvis par manu sekotāju un es saņēmu DM ar vaicājumu izklāstīt problēmu sīkāk. Reakcija & intereses izrādīšana bija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Twitter konta uzturētāji un info dienests, kas pieņem un apstrādā sūdzības diez vai komunicē savā starpā, vai arī LMT nav izstrādātas procedūras, kas rastu saikni starp šiem diviem komunikācijas uztvērējiem ar patērētājiem. Līdzīgu stāstu dzirdēju no savas draudzenes par Lattelekom, kas, pieņemot ziņojumu par bojājumu, sola salabot kļūmi pēc nedēļas, taču pēc ziņas par Lattelekom  neizdarībām Twitterī, reakcija ir zibenīga un meisters jau klauvē pie durvīm nākamajā dienā.

Ievērot un cienīt vietējos likumus

Nezinu vai austrumi ir modē, taču pamācība, ka austrumu likumi & paražas ir jāciena, Sex & the City labi parāda. It kā pavisam “nekaitīgas” un rietumu vidē akceptētas Samantas darbības autrumos izsauca pamatīgas vietējo dusmas un izbeidza četrotnes grezno dzīvi šeiha lepnajos apartamentos.  Ienākot arī sociālo mediju vidē, jebkuram jaunpienācējam ir jāievēro esošie likumi un spēles noteikumi. Nezinu, kā šķiet citiem Twitter lietotājiem, taču man ir izveidojies iespaids, ka šī vide tiek pašregulēta no iekšpuses. Jo tiklīdz kāds ir pārkāpis ētikas vai arī kādas profesionālās normas, apkārtējie bez reakcijas šo notikumu neatstāj. Līdzīgi arī ikviens blogu īpašnieks var izvēlēties iespēju  ļaut brīvu komentāru plūsmu, vai arī moderēt ienākošo komunikāciju. Blogs ir kā piemājas dārzs, kurā var laipni uzņemt svešiniekus, nepielaižot pārāk tuvu savai privātajai telpai, tai pat laikā ienācējiem ir jārespektē mājās noteikumus. Dažbrīd domāju par savu blogu, ko darīt ar komentāriem, kuru rakstītāji baidās uzrādīt savu patieso identitāti, jo zem segvārdiem ir viegli izteikt jebko – gan savu nekompetenci, gan uzkrāto negatīvismu. Parasti, ja tiek izteikti  kompetenti spriedumi, no patiesā vārda nav jābaidās. Šādās situācijās esmu izvēlējusies vienkārši uz tiem nereaģēt, gluži kā uz reklāmas materiāliem, kas tiek likti kastītē, nevienam nevaicājot atļauju.

Pēcgarša

Filma, kā jau gaidīju, bija gana smalka – varēja saskatīt interjera modes tendences, zīmolotus tērpus, greznas dzīves piedāvātās iespējas. Taču virs ārišķībām, bez kurām filma nav iedomājuma, ir viss cilvēciskais un atgādinājums, ka visa pamatā ir komunikācija vienam ar otru un vērtības, kurām katrs paliek uzticīgs cauri gadiem.




Outliers – grāmata par to, kādi faktori ir palīdzējuši cilvekiem sasniegt izcilību

Esmu izpildījusi pirmo plāna punktu savā grāmatu sarakstā, kas ir tuvākā laikā jāizlasa. Pirms kāda laika rakstīju savā emuārā par pētījumu, kurā augsta līmeņa profesionāļi izteica savas pārdomas par dažādām mārketinga tendencēm 2010. gadam. Pētījumā bija arī jautājums par grāmatām, kuras viņiem ir topā. Kā Nr. 2 grāmatu viņi minēja Malcolm Gladwell “Outliers”. Esmu to izlasījusi un gribu dalīties savās pārdomās par šo rakstu darbu.

Grāmata izdota – 2008. gadā

Mērķauditorija – ikviens, kam interesē, kā līdz saviem panākumiem nonākuši izcili hokejisti, The Beatles,  Bills Geits un daudzi citi ASV auditorijai zināmi uzvārdi. Vērtīgi būtu šo grāmatu izlasīt jebkuram studentam – it īpaši tiem, kas cer, ka bez milzīga darba ir iespējams sasniegt panākumus:). Grāmata būs interesanta arī tiem, kam interesē psiholoģija un dažādu valstu  nacionālās rakstura īpašības.

Grāmatas galvenā  ideja – nav tāda “self made man”, ir milzīgs darbs un dažādu apstākļu sakritība, kas noved cilvēku līdz izcilībai.

Šeit būs neliela intervija ar pašu autoru par viņa grāmatu

Grāmata ir kā vairāku stāstu kopums, kurā autors atklāj faktorus, kāpēc daži ir kļuvuši par izcilniekiem, bet daži ne. Te būs dažas no idejām, par kurām autors runā ( visas kopsakarības gan neatklāšu, lai būtu interesanti izlasīt pašiem):

1. Savā pētījumā par Kanādas veiksmīgajiem hokejistiem, autors ir secinājis, ka lielākā daļa no tiem ir dzimuši gada pirmajos mēnešos, proti,  no janvāra līdz martam. Tam nav nekāda sakara ar astroloģiju, bet gan ar bērna attīstību. Viņš secina, ka, saliekot vienā komandā janvārī un septembrī dzimušos,piesaistot to vēl mēnesim, kad notiek atlase hokeja komandām,  labākus rezultātus uzrādīs janvārī dzimušais.  Gladwells arī uzskata, ka skolās klases būtu jākomplektē saskaņā ar gada mēnešiem, kuros bērni ir dzimuši.

2. Gladwells, intervējot the Beatles biogrāfu Philip Norman par laiku, kad angļu mūziķi vēl nebija slaveni, secināja, ka pirms tie nokļuva ASV un slavas zenītā,  līdz 1964. gadam tie bija Hamburgas klubos nospēlējuši 12000 stundas!

3. Interesanta ir Bila Geitsa vēsture, kā tas kļuva par datorģēniju. Līdz šim nebiju interesējusies par šo tik “zināmo cilvēku”, taču šī grāmata atklāja ļoti interesantas un pavisam vienkāršas sakarības. Datorģēnijs uzauga pārtikušā ģimenē. Aktīvi programmēt Geits sāka 7. klasē, bet beidzot Hārvardu, viņam jau bija 7 gadu intensīvas programmēšanas pieredze. Tā kā tais gados datori bija gana liels retums, tad Bils centās izmantot katru iespēju, lai varētu programmēt. Kopā ar savu draugu Paul Allen ( arī Microsoft dibinātāju) viņi zaga paroles, lai varētu uzlauzt sistēmu, kas uzskaitīja pie datora pavadīto laiku. Pēc pieķeršanas abi netika pie datora veselu vasaru. Vēlāk  Geits kādu laiku, lai tiktu programmēt katru nakti no trijiem līdz sešiem rītā lavījās prom no mājām uz Vašingtonas universitāti, kur cītīgi programmēja.

Otrs būtisks faktors Geitsa (1955) un viņa līdzgaitnieku Paul Allen (1953), Steve Balmer ( Apple Computer dibinātājs(1956)), Steve Jobs ( Apple dibinātājs (1955)), Bill Joy ( Sun Microsystems dibinātājs (1954)) visu lielo panākumu pamatā ir viņu dzimšanas gadi no 1954 – 1956. Laikā, kad viņi visi bija tīņu vecumā datorlietas sāka uzņemt apgriezienus,  un viņi varēja būt pirmie veiksmes vilciena pasažieri.

4.Manuprāt, interesantas sakarības no psiholoģijas jomas Gladwells ir saskatījis bērnu audzināšanā turīgās  un nabadzīgās ģimenēs. Viņa secinājumi tiek izdarīti no ilgstošiem pētījumiem, kuru autori apsekojuši amerikāņu ģimenes. Novērojumi rāda, ka turīgi vecāki pievērš lielu uzmanību bērna attīstībai, nodarbinot savas atvases dažādos pulciņos, koros, deju nodarbībās utt. Savukārt, nabadzīgo ģimeņu bērniem šādas iespējas nav. Gladwells ar piemēriem pamato, ka bērni, kuriem ir pieredze darboties dažādās sfērās un vidēs, spēj labāk adaptēties arī dažādās dzīves situācijās un sarežģījumos. Tas viņiem palīdz būt neatlaidīgākiem un prasīgākiem.

5.Autors izvērš interesantu analīzi par vairākām aviokatastrofām, tai skaitā par Columbian Avianca 052 reisu 1990. gadā. Analizējot pēdējo stundu pilotu sarunas autors nonāk pie secinājuma, ka lidmašīnas katastrofa ir notikusi komunikācijas ( pareizāk sakot, nepietiekamas komunikācijas) dēļ ar gaisa kontrolieriem. Rokoties dziļāk, un izmantojot psihologa Robert Helmreich viedokli, autors nonāk pie secinājuma, ka pie vainas ir kolumbiešu tradīcijas respektēt autoritāti vai rangā augstāko. Šajā katastrofas gadījumā, otrais pilots varēja novērst katastrofu, taču viņš gaidīja/uzskatīja, ka tas ir galvenā pilota pienākums. Līdzīgas paralēles tiek vilktas arī par Korean Air un citu aviokompāniju katastrofām, kurām par iemeslu arī ir nacionālās rakstura īpatnības.

6,7,8,9…. tas Jums jāizlasa pašiem…:)

Sausais atlikums – grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā, jo autors patiešām spēj noturēt lasītāja interesi ar interesantu un saturīgu stāstu. Kā arī man patika paša autora redzējums, ko viņš sacīja video intervijā, ka mēs visi esam ļoti nepacietīgi gan pret sevi, gan apkārtējiem, vēloties redzēt ekselenci tepat un tūlīt.  Iesaku šo grāmatu izlasīt.

Kāpēc uzņēmuma panākumi dažreiz tiek nolaisti pa burbuli?

Veiksme & panākumi reizēm nāk viegli, kā tāda nejaušība, bet reizēm tas ir smags darbs. Dažkārt grūtāk ir šos panākumus noturēt, nekā sasniegt. Ja uzņēmums vai indivīds ir parādījis labu sniegumu, vienmēr no tā tiek gaidīts vairāk. Ja līmenis krīt, interese atslābst. Šodien es vēlos apskatīt dažus visiem zināmus pasaules zīmolus, kas savus panākumus ir nolaiduši “pa burbuli”, kā arī izpētīt iemeslus, kādēļ, tas tā ir noticis.

Levi Strauss

Ir zināms, ka Levi Strauss ir uzskatāms par džinsu izgudrotāju. Uzņēmums dibināts 1853. gadā. No vienas puses domājot, jā, tas bija tik sen, bija laiks jau sen uzņēmumam aiziet nebūtībā. Taču vēl 1990. gadā tam bija 31% tirgus daļas, 1997. vairs tikai 17%. Šodien, domāju, ka tirgus daļa ir nokritusi vēl vairāk ( diemžēl precīzus datus neatradu). Par kritumu liek nojaust fakts, ka tādu zīmola kā Levi Strauss modes saitos un portālos nav. Viena no galvenajām kļūdām, ko uzņēmums pieļāva, bija jaunu produktu neieviešana. Levis Strauss ignorēja jaunākās modes tendences, un pēc brīža, tā konkurenti Lee un Wrangler jau bija atņēmuši tirgus daļas, jo viņu ienākumu 50% veidoja jaunie modeļi ar zemo jostas vietu, un īpašiem piegriezumiem. Levi Strauss savu tirdzniecību nokoncentrēja uz autletiem tādiem kā J.C. Penney, parakstot sev spriedumu apkalpot tirgus daļu, kas nevis aug, bet samazinās. Diemžēl jaunās paaudzes un sieviešu segmenta ignorēšana uzņēmumam maksāja dārgi. Šodien Levi Strauss vairāk ir tāds klasisko opīšu zīmols, kas ir gatavi pirkt to pašu, ko pirkuši pirms 10 un 20 gadiem.

Novēršanās no tirgus tendencēm uzņēmumā notika, jo pārāk daudz uzmanības tas veltīja dažādu procesu, amatu pārveidošanai. Kamēr Levi Strauss nodarbojās ar dažādiem iekšējiem jautājumiem – tādiem kā uzņēmuma vērtības, kultūra, darbinieku aptauja ( uzņēmums veica 17 000 darbinieku aptauju, kuras jautājumi bija uz 25 lapām), tirgus bija jau nonācis citā ērā. Uzņēmuma pētnieki kā būtisku kļūdu atzīmē arī vadības nespēju pieņemt lēmumu. Tā vietā, lai virzītu kompāniju uz priekšu, vadību satrauca jautājumi, ko par to domā darbinieki.

Coors alus

Par alus Coors ražotāja pirmssākumiem tiek uzskatīts 1873. gads. Mūsdienās ASV šim uzņēmumam pieder apmēram 1/3 tirgus, Anglijā tirgus daļa ir nedaudz lielāka, taču kopumā tā ir 5. lielākā alus darītava pasaulē. Lai nonāktu līdz Top5, uzņēmumam bija jātiek galā ar grūtībām, kuras lika par sevi manīt 70tajos. Lai gan arī tajos gados uzņēmumam bija pietiekami laba tirgus daļa, kādā brīdī tā sāka strauji samazināties. Coors sastapās ar savu konkurentu Miller, kas bija uzlicis aci uz Coors tirgus daļu. Tolaik Miller bija maza ungāru kompānija, kas sāka investēt milzīgas summas reklāmā. Tolaik tie bija 3$ par barelu alus – 2x vairāk nekā industrijā pieņemts. Tai pat laikā Millers meklēja jaunas alus garšas un iespējas paplašināt tirgu. Uz šādām konkurentu darbībām Coors vadība ( atgādināšu, ka Coors ir ģimenes uzņēmums) tikai smējās, pagaršojot jaunos alus, sakot, ka tie ne pēc kā negaršo. Kā arī uzsvēra, ka neviens taču nepirks alu, iedvesmojoties no 30 sekunžu gara reklāmas rullīša. Coors bija sakoncentrējies uz klasisko alus garšu un izcilu kvalitāti, kas neļāva produktu padarīt lētāku un pieejamāku pircējam kā Millers un citu konkurentu produkcija. Kā arī uzņēmums iekšēji un psiholoģiski nebija gatavs kļūt moderns. Jaunie, noalgotie mārketinga guru nespēja neko izdarīt, jo kompānija iekšēji nebija gatava pārmaiņām. Mārketinga cilvēki tika dēvēti par iebrucējiem, taču pašiem viņiem šķita, ka tie visu laiku iet pret kalnu, saskaroties ar dažādām grūtībām. Tā kā Coors ir ģimenes uzņēmums, un vadība ir ģimenes locekļu rokās, tad vadības stils tolaik tika raksturots kā teokrātija, kur ģimenes “garīdznieki” vadīja impēriju, pieņemot nepareizus lēmumus vienu pēc otra.  Kā turpinājums bija veikalu un distributoru prasību ignorēšana par reklāmas atbalstu, jauna produkta pieprasījumiem, kā arī sūdzībām par skārdeņu kvalitāti. Kad lietas kļuva pavisam bēdīgas, un uzņēmums strauji zaudēja gan peļņu, gan tirgus daļu, pārmaiņas notika uzņēmuma vadībā, kur teokrātus nomainīja cits ģimenes loceklis Peter Coors, kas jau ar laikam atbilstošām metodēm spēja izvest uzņēmumu no purva un ierindot alus darītāju pasaules Top 5 .

Kāds sakars LV biznesam ar šiem gadījumiem?

Abu iepriekšminēto uzņēmumu problēmas, manuprāt, ir labs piemērs, kas iezīmē situāciju ne vienam vien Latvijas uzņēmumam. Abi piemēri ir par to, ka nevar gulēt kādreiz iegūtiem lauriem, bet ir jābūt soli priekšā laikam, lai konkurenti neapsteigtu.  Katrā industrijā ir piemēri ar uzņēmumiem, kuri pirms 5 vai 10 gadiem bija topā, bet šodien vairs neeksistē. Neeksistē tādēļ, ka brīdī, kad gāja labi, novārtā palika attīstība un klientu serviss, kas vēlāk rezultējās pazušanā no tirgus.

Otru lielu problēmu iezīmē Coors gadījums. No vienas puses uzņēmums saprot, ka nav labi, taču atlaist vecos grožus nevar, jo ir bailes zaudēt varu, ietekmi. Tāds suns uz siena kaudzes princips, kas var maksāt patiešām dārgi. Ne reizi vien esmu saskārusies ar uzņēmumiem, kuri vēlas taisīt  “krutu” mārketingu, bet nepiešķir tam budžetu, vai arī vēlmes ir grandiozas, bet budžets niecīgs. Viennozīmīgi pie vainas ir cilvēciskais faktors, kas, iespējams, savas neizglītotības,  nezināšanas, negribēšanas zināt dēļ  atstāj iespaidu ne tikai uz biznesu, bet arī uz uzņēmumiem un industriju kopumā.

Zīmols kā mākslinieka glezna jeb krīzes laika komunikācija

Šādu izteikumu es saklausīju Rīgas biznesa skolas absolventu asociācijas rīkotajā diskusiju klubā par zīmola veidošanu, mārketingu un mediju plānošanu recesijas laikā. Pilnu diskusiju kluba ierakstu var noskatīties šeit http://live.rbs.lv/22032010-diskusija_zimola_veidosana_marketings_un_ .

Diskusijas dalībnieki Andra Treibaha, Kaspars Ulsts un Ilze Kronberga dalījās savās domās un pieredzē par komunikācijas veidošanu tieši šodien. Iedvesmojoties no šīs diskusijas un dalībnieku prezentācijām, vēlos nedaudz dziļāk papētīt diskusijā aplūkotos jautājumus.


Veidojot zīmolu, komunikācijas speciālista galvenais uzdevums ir radīt virtuālo pasauli, kas perfekti atbilst zīmola mērķauditorijai un tās vērtībām. Lai kaut kā modificētu šo zīmolu, piemēram, atbilstoši krīzes laikam, ir būtiski izprast tās izmaiņas vērtībās, kas ir notikušas ar zīmola tiešo auditoriju. Lielie zīmoli ir kā lieli kuģi vai lidmašīnas, kuras nav viegli pagriezt, un pastāv arī jautājums, vai tas ir vajadzīgs. Piemēram, Gucci būs Gucci, neraugoties uz to, ka X patēretājām no Y valstīm tagad ir krīze, un tām ir jāpārslēdzas uz kaut ko lētāku. Gucci atradīs sev auditoriju citur, varbūt tik daudz naudas netērējot komunikācijai Austrumeiropas valstīm, bet, piemēram, pārslēdzoties uz Japānu. Taču lielveikals “SKY”, kas vienmēr sevi ir pozicionējis kā premium class produkts, nevar aizbēgt no tirgus, mainot savu lokāciju. Tas nozīmē, ka Sky savu komunikāciju ir jāveido, mainoties līdzi saviem klientiem. Viens ir skaidrs, ka premium zīmoli, kas gadiem ir veidoti, izmantojot imidža un statusa instrumentus, nevar nākt klajā ar “lētu cenas piedāvājumu”. Taču tie var domāt ( un ir jābūt ļoti radošiem), kā motivēt patērētāju, nenonivelējot zīmola pamatvērtības.

Vidējā līmeņa zīmoliem situācija ir savādāka, jo patērētājs ir citāds. Tas ir klients, kuram nav svarīgs statuss vai lētākā cena, taču būtiski ir saņemt value for money. Tas nozīmētu kvalitāti, garantiju, pievienoto vērtību. Šī segmenta pircējs negribēs kā skopais maksāt divreiz,  taču būs gatavs iegādāties, piemēram,  datoru atpazīstamā uzņēmumā, maksājot dažus desmitus latu dārgāk, bet toties visas detaļas nebūs ražotas Ķīnā un būs lielāka varbūtība, ka pārdevējs nebankrotēs vai nepazudīs pēc mēneša, bet nodrošinās garantiju, kas tehnikas pirkumiem ir ļoti svarīga.  Kā piemēru, kas nesen izskanējis mediju telpā, varētu minēt auto tirgotāju ( piemēram Adam Auto) piedāvājumu, nevis samazināt apkopes izmaksas, bet pagarināt auto garantijas laiku., kas ir visnotaļ izmaksas ietaupošs pasākums, ņemot vērā, ka tas ir piemērojams līdz 5 gadus vecām automašīnām. Protams, šī segmenta pircējs priecāsies arī par grandiozām atlaidēm, ja tādas kāds piedāvātu, taču to darīt regulāri noteikti nav ieteicams, jo tādējādi notiks zīmola nonivelēšanās. TNS pētījumi  2009. gadā liecināja, ka šīs kategorijas 50 – 62% patērēju svarīgāka par cenu ir kvalitāte.

Taču, nespēlējot ar cenu, ir risks saniknot savu patērētāju, izliekoties, ka krīzes nav, cenšoties paņemt to, kas vēl ir paņemams. Manuprāt,  spilgts piemērs, kas man lika aizdomāties par šo jautājumu, bija mēbeļu, interjera un celtniecības materiālu veikali ( segmentā vidējais un augstāk) 2008./2009. gadu mijā. Kad valstī  jau bija sākusies krīze un celtniecības bumam jau bija novilkts stopkrāns, Spices mēbeļu un interjera centrā, kā arī citos salonos tirgotāji strikti turējās pie cenas, izliekoties, ka pircēju maciņi ir tik pat biezi kā pirms gada. Šim segmentam vajadzēja vairāk kā pusgadu, lai apjaustu situāciju, taču es neesmu pārliecināta, vai viņi šajā situācijā bija ieguvēji. Proti, ja saprātīgs piedāvājums būtu jau krīzes sākumposmā, kad patērētājiem vēl bija nauda, taču jau sākās taupīšanas un nedrošības par nākotni propoganda, iespējams, ka ietirgojums tad ar saprātīgu atlaidi būtu bijis lielāks, nekā pēc pusgada, kad tautas makos naudas bija jau krietni, krietni mazāk, un, lai kaut ko pārdotu, patiešām ir jāsola lielas atlaides.

Zemākā līmeņa zīmoliem, kuru galvenā mērķgrupa ir cenas sensitīvi klienti, ir jāsniedz atbalsts un pārliecība, ka kopā sadarbojoties – Tu nāksi iepirkties pie manis, bet es Tev došu lētu cenu, būs krīzes izdzīvošanas formula. Šeit jau vairs nav runa par kvalitāti, bet tikai par “vairāk” par lētāku cenu. Šeit strādās arī aicinājums svārstīgiem vidējās kategorijas pircējiem, pārslēgties uz kaut ko lētāku. Šajā kategorijā labi darbojas Super Netto politika, kas ļauj tās pašas ikdienas preces iegādāties lētāk. Šajā kategorijā netieši iekrīt arī lielveikalu private lable, jo ir iespējams iegādāties lētāk Rimi minerālūdeni ar aveņu garšu kā, piemēram, Vishi analogu. Vienīgā atšķirība šajā gadījumā ir tāda, ka, nepērkot Gutas vai Spilvas sulu, kas ir vismaz par 30% dārgāka kā Rimi sula, patērētājs uzticas Rimi zīmolam, un ir ļoti liela varbūtība, ka kvalitāte ir analoga zīmola produktam – ļoti laba.

Bet atgriežoties pie zīmola, kas ir kā mākslinieka glezna, runājot iepriekš minētās diskusijas dalībnieku vārdiem, zīmola vērtība ir tas, kas zīmols būs rīt, jo šodiena jau ir vēsture. Līdzīgi kā mākslinieki, kuru darbus viņi dzīves laikā neizprot, taču, paejot laikam, vērtība ir milzīga.