Latvijas Twitter aptauja Nr.2

2010. gada jūlijā tika veikta Twitter aptauja Nr. 1, kurā piedalījās nedaudz vairāk kā 1% aktīvo Latvijas Twitter lietotāju. Tās rezultāti tika publiskoti Twitter vidē, kā arī izmantoti vairāku pētījumu un zinātnisko rakstu sagatavošanā. Rezultātu pilnu izklāstu var lasīt šajā blogā.  Pamatojoties uz aptaujas rezultātiem, ir tapuši zinātniskie raksti, ar kuriem var iepazīties sadaļā Pētījumi, kā arī ar rezultātiem tika iepazīstināti dažādu valstu pētnieki konferencēs, Latvijā, Lietuvā un ASV.

Šobrīd tiek uzsākta Latvijas Twitter aptauja Nr. 2, kuras uzdevums ir izvērtēt izmaiņas, kas notikušas pusotra gada laikā, kā arī iezīmēt jaunas tendences. Tādēļ, Tavs viedoklis ir ļoti svarīgs. Anketas aizpildīšana aizņem aptuveni 7 minūtes. Aptaujas rezultāti kļūs par pamatu zinātnisku secinājumu veikšanai, ar kuriem varēs iepazīties jau tuvākā laikā.

Spiežot uz šo saiti http://bit.ly/IgOBmV, nonāksi aptaujas anketā.

Anketas dati tiks izmantoti doktordarba un citu zinātnisku pētījumu vajadzībām.

Šī pētījuma dati visupirms tiks prezentēti  2012.  gada jūlijā Barselonā starptautiskā zinātniskā konferencē  Social e-xperiences.

Apkopoti anketas rezultāti un to analīze būs pieejami šajā emuārā 2012. gada jūnijā.

7 minūtes Jūsu laika būs neatsverams ieguldījums Latvijas twitter vides izpētē! Būšu pateicīga, ja šo aptaujas linku pārsūtīsi arī citiem Twitter lietotājiem, kurus pazīsti.

Jau iepriekš – visiem liels paldies!

Advertisements

Kas kopīgs mobilajam reportierim un Galleria Rīga atklāšanai?

Šonedēļ par aktuālu tēmu blogeru rindās kļuva jaunā Tvnet, LMT un LNT akcija “mobilais reportieris”. Manā uztverē diskusijas un pārdomas par šo tēmu ir gluži kā revīzijas veikšana skapī, lai saprastu, kas ir modē, kādas ir tendences, un, no kā vajadzētu atbrīvoties.

Akcijas idejā es saskatu tās dalībnieku vēlmi pārdot sevi (LMT), būt moderniem un iegūt ziņas (TVnet), a kāpēc gan ne (LNT). Domāju, ka LNT šī akcija ir vismazāk vajadzīga, jo jau sen Degpunktā ar 50 LVL balvu novērtē labāko reportāžu, ko ir iesūtījis kāds acīgs skatītājs.  Kopumā akcija nav peļama – tas, ka tā nav pārāk spoža un nenes nekādu novitāti,  noteikti varētu piekrist Mārim Reliņam un Krisdabz, kas jau šonedēļ iztirzāja šo jautājumu savos blogos. Akcija labi iederas uzņēmumu imidža spodrināšanā, jo aicina visus būt modriem un ietekmēt notikumus. Drīzāk es teiktu, ka tā ir, iespējams, neaktīvākās sabiedrības daļas pamudināšana uz darbību pašapziņas celšanas nolūkos, ja gadījumā nav pamanīts, ka visai sen eksistē jau pilsoniskā žurnālistika.  Taču es gribētu runāt par citu aspektu, proti, revīziju skapī, kas saucās Latvijas mediju funkcijas.

Mode

Pilsoniskā žurnālistika tiek piesaukta itin bieži, paužot spriedumus par ko līdzīgu, kam šonedēļ aicināja līdzdarboties LMT/TVnet/LMT. Tas ir modē, ja Tev ir savs blogs, kurā izteikties par sabiedrībā notiekošo. Patiesībā nemaz nevajag blogu, pietiek ar Twitter adresi, lai tādi pilsoniskās žurnālistikas pārstāvji kā Neo varētu raidīt savus ziņojumus. Tādiem kā Neo vai Arnis Balčus nevajag komerciālu aicinājumu reportēt par stulbumu un visatļautību. Tas nav vajadzīgs arī tiem 57%, kas LV Twitter aptaujā teica, ka viņiem ir savs blogs, un tiem 92%, kas rada un reaģē uz radīto saturu sociālajos medijos.  Ja šī lieta patiešām “aizrullēs”, tauta pavilksies un akcija neizčabēs, tad domāju, ka to varēs uzskatīt par dienu, kad pilsoniskai žurnālistikai pievienojas masas jeb mārketinga valodā runājot, par “fast reactors/influencers” ēras beigām, kad nu var raidīt ziņojumus neizlēmīgiem un tiem, kas gaida, ka kāds pasaka, ka tā lieta ir laba un to var lietot. Taču par šādu iznākumu man ir zināmas bažas. Lai gan, zinot to, ka latvietis pie alus glāzes ir gatavs gāzt valdību un darīt vēl šo to, bet diemžēl nav gatavs aiziet un referendumā atdot balsi par kaut ko svarīgu, vai arī doties demonstrācijā, kad tas ir patiešām nepieciešams, šāda veida pilsoniskā žurnālistika varētu būt  tādu kā alus sarunu turpinājums.

Tendences

Mana nākotnes hipotēze ir tāda, ka, aizvien vairāk attīstoties pilsoniskai žurnālistikai, ikdienas preses izdevumu un portālu funkcija būtu apkopot un analizēt, jo faktus jau būs snieguši sabiedrības pārstāvji. Žurnālisti aizvien mazāk varēs būt klāt notikumos, proporcionāli tam, ko redz ikviens indivīds. Ja paskatāmies, kas augstāk minētā projekta ietvaros tiek publicēts portālā Tvnet – nekādas inovitātes tur nav – policijas auto, kas pārkāpj noteikumus, sagruvusi ēka, kas nodarījusi postījumus utt. Tie ir fakti, ko kā ceļojumu bildes var brīvā brīdī pašķirstīt un aizmirst. Protams, LMT interese ir reportāžu kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja mobilo sakaru operators ir izsludinājis potenciālas balvas un aicina sūtīt foto un video, par kvalitāti te nav runa. Varbūt kāds cits bagāts uzņēmums, kas vēlas spodrināt savu tēlu, varētu izsludināt kādu kvalitātes balvu?

Ar šo es gribu teikt, ka mobilās reportāžas nenoņem maizi nedz žurnālistiem, nedz tiem blogeriem, kam patiešām ir ko teikt un, kuri ir gatavi viena kvalitatīva raksta tapšanai veltīt 2,3,4 un vairāk stundas. Tas ir virziens, kuru ir uzņēmis “Ir”, iespējams kādu reportāžu vai tās ideju, pārvēršot pētījumā un analītiskā rakstā.

No kā vajadzētu atbrīvoties?

Ja ir maza platība, revidējot skapi, uzdevums ir izmest maksimāli daudz vecās lietas, kas vairs nav aktuālas. “Ir” komanda to pierādīja, ka var darīt savādāk un redzēt apkārt notiekošo. Taču diemžēl tā komercializācija, kas spīd cauri trijotnes projektam, neliek man domāt, ka vispār tas skapis būtu jārevidē.

Pirms kāda mēneša, pētot šo tēmu, lai runātu starptautiskā konferencē par mediju attīstības un virzības tēmām, uzdūros diviem zinātniskiem pētījumiem, veiktiem divās pasaules malās, nonākot pie līdzīgiem secinājumiem. Proti, John Pavlik ir izpētījis, ka ASV medijos redakcijas un biznesa nodaļas aizvien mazāk tiek nodalītas, jo nauda diktē saturu. Arī skandināvu mediju pētnieks Nygren ir nonācis pie  secinājuma, ka finansiāli motīvi, kas vada žurnālistiku ir kļuvuši daudz spēcīgāki kā tas bija pirms 5 vai 10 gadiem, atstājot nopietnu iespaidu uz profesionālām normām un ētikas vērtībām.

Ieklausoties šādos secinājumos šķiet, ka tikai pilsoniskā žurnālistika ir izeja, kā sabiedrībai neiemigt un būt modrai pret notiekošo. Tādēļ es gribētu beigt šo sadaļu ar cerību, ka tautas aicināšana  būt klāt un ziņot ir apsveicama, taču ir jāiet tālāk un jādomā, kā šo saturu pārvērst kvalitātē un patiešām sabiedrībai noderīgā produktā.

Kāds sakars mobilajam reportierim ar Galleria Rīga atklāšanu?

Ar to, ka skaļais nosaukums “Tava iespēja ietekmēt notikumus Latvijā” ir tik pat tukša frāze kā Galleria Rīga, kas atklājās šo piektdien. Ja jau, atklājot Rīga Plaza visi runāja par tukšajām telpām, tad Galleria Rīga pārspēj visus iepriekšējos gadījumus. Katrā stāvā no 2. – 7. atvērti kādi 3 veikali. Atklāšana izpaudās ar cilvēku “izdzīšanu” cauri stāviem, kuros nekā nav. Ir skaidrs, ka tirdzniecības centru atklāšanas ir ellīgi sarežģīts pasākums ar līgumiem, noteikumiem, celtnieku un nomnieku varēšanām un nevarēšanām,  taču šis gadījums ir vēl jo īpašāks. Visvairāk šajā gadījumā man ir žēl nomniekus, kuri labu laiku tagad varēs izbaudīt sekas grandiozai “Nekā” atklāšanai, jo sabiedrība, kas atklāšanas laikā redzēja tukšumu vēl ilgi to atcerēsies,  un Galleria Rīga varēs tērēt milzīgas naudas summas, lai dabūtu tur iekšā pircējus.

#lvtwitter aptaujas rezultāti

Aptaujas mērķis

Uzturoties Twitter vidē un arī reālajā pasaulē, diezgan bieži izskan jautājums par to, kas “dzīvo” Twitter, kam tas domāts, vai šai komunikācijai ir kāda jēga, vai tas ir tikai labs laika kavēšanas instruments. Līdz ar to, visupirms, apņemšanās šajā Twitter aptaujā bija noskaidrot to, kas ir Twitter lietotāji, kādi ir to paradumi šajā vidē, un ko paši lietotāji domā par Twitter, kā arī, kādi ir galvenie ieguvumi to lietotājiem un potenciāli sabiedrībai.

Otrs aptaujas mērķis ir saistīts ar manu pētījumu jomu, proti, interneta pārvaldību ( internet governance). Interneta pārvaldība Latvijā ir maz zināma tēma, taču pasaules līmenī tas ir issue, arī dažādu Eiropas un pasaules institūciju līmenī tiek domāts, kā šo vidi varētu pārvaldīt, jo tās regulācija nav iespējama. Vispārinot šīs tēmas galveno ideju, lai pārvadītu interneta vidi, ir nepieciešams, lai visas iesaistītās puses (valsts institūcijas, privātais sektors & sabiedrība) spētu sarunāties, apmainīties ar idejām, labas prakses piemēriem un vienotos globālā līmenī par vispārpieņemtiem spēles noteikumiem. Tā kā šie spēlētāji ir izkaisīti pa visu pasauli, ir nepieciešamas diskusiju & informācijas platformas, kur notiek viedokļu apmaiņa un formēšanās.  Latvijas Twitter vides pētījuma mērķis šajā kontekstā ir noskaidrot, vai šāda sociālā tīkla vide būtu piemērota kļūt par informācijas apmaiņas platformu, vai šajā vidē ir izveidojušās kādas grupas, kāda ir to darbība, kādiem mērķiem tās tiek izmantotas.

Aptaujas norise

Kā rezultāts izsludinātai idejai šajā blogā par vēlmi veidot Latvijas Twitter aptauju, radās tandēms Ilze Bērziņa & Agnis Stibe.

Aptauja, izmantojot Panda Form interneta vietni,  notika laika posmā no 2010. gada 19. jūlija līdz 2010. gada 28. jūlijam. Tajā piedalījās 411 respondenti, no kuriem 403 respondentu atbildes varēja izmantot datu apstrādei. Šāds aptaujāto skaits tika sasniegts, aptaujas autoriem izplatot 7 twītus par aptauju, kas ģenerēja 37 retwītus, kā arī bija 2 ieraksti blogos.

Aptaujas rezultātu kopsavilkums

Twitter lietotājs – sieviete (52%)  & vīrietis ( 48%), dzīvojošs Rīgā un tās tuvumā (81%), ar augstāko izglītību (65%), sociāli aktīvs (84%), kas Twitter lieto vairāk kā gadu (50%) un uztur savu personīgo profilu (72%), kam pašam ir savs blogs.  85% no šiem lietotājiem twīto katru dienu vai vairākas reizes nedēļā, sekojot tikai tiem profiliem, kas tos interesē (86%) un komunicējot ar tiem, kurus pazīst (67%), atzīstot, ka var optimāli komunikāciju uzturēt ar 20 cilvēkiem.  Respondentiem (73%)  nav svarīgi, vai viņu viedoklis saskan ar citu izteiktajiem viedokļiem. Viss daudzskaitlīgākā grupa ar ko sevi identificē respondenti, ir studenti, IT& telekomunikācijas, marketings & reklāma & PR & komunikācija. Lielu daļu respondentu veido “citu” profesiju pārstāvji, kas netika identificēti aptaujas variantos. 36% n0 lietotājiem uzskata sevi par satura radītājiem,  43% par aktīviem reaģētājiem uz saturu.

Twitter pielietojums – visvairāk lietotāju Twitter uztver šo vietni kā informācijas avotu, iespēju paust savu viedokli un komunicēt. Kā arī daļai Twitter aizstāj citus medijus ( TV, radio, avīzes). Twitter vidē paustai informācijai ir vidēji augsta ticamība, un Twitter var būt vide, kurā paustās idejas dzīvo arī ārpus, aicinot uz konkrētām darbībām (76%). Vislabāk Twitter vidē ir komunicēt kā privātpersonai (87%), savā interešu grupā (63%). No 1 interese Twitter vidē  ir politika, kam seko draugi un fani. Taču galvenokārt interese lietotājam ir vairāk ap kādu konkrētu gadījumu/notikumu/tēmu, nevis sfēru kopumā.

Vairāk un detalizētāk ar pētījuma rezultātiem var iepazīties  šajā prezentācijā:


Datu interpretācijas un autoru skatījums atrodams šī bloga sadaļā Publikācijas.

Vēlreiz liels paldies visiem, kas piedalījās  pētījumā par lvtwitter vidi.

Kas notiek Latvijas Twitter vidē? Aptauja Twitter lietotājiem.

Twitter vide ir ļoti atvērta un tajā var komunicēt ikviens. Katru mēnesi šai komunikācijas formai pievienojas vairāki tūkstoši cilvēku. Šobrīd speciālisti lēš, ka Latvijas Twitter vide varētu būt ap 30 000 lietotāju.  Laiku pa laikam izskan viedoklis, ka nav īsti skaidrs, kas ir Twitter lietotājs un vēl jo mazāk, kāpēc viņš lieto šo saziņas formu. Lai sīkāk izpētītu Twitter vidi un iedziļinātos, ko par to domā paši tā lietotāji, ir izveidota aptauja, kurā ir aicināts piedalīties ikviens Twitter lietotājs.

Spiežot uz šo saiti http://lvtwitter.pandaform.com/pub/lvtwitter/new, nonāksi aptaujas anketā.

Anketas dati tiks izmantoti doktordarbā par interneta pārvaldību.

Šī pētījuma dati tiks prezentēti  2010. gada 21. augustā starptautiskā zinātniskā konferencē  EUKO 2010 „Local Aspects of European Business Communication”

Apkopoti anketas rezultāti un to analīze būs pieejami šajā emuārā 21. augustā.

7 minūtes Jūsu laika būs neatsverams ieguldījums Latvijas twitter vides izpētē! Būšu pateicīga, ja šo aptaujas linku pārsūtīsi arī citiem Twitter lietotājiem, kurus pazīsti.

Jau iepriekš – visiem liels paldies!

Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

Lai arī kā man patiktu šī tēma, un kā pasaule cepās ap šo jautājumu, ir gana daudz biznesi, kam 100 gadus nav vajadzīgi sociālie mediji. Un te nu es gribētu parunāt par šīm kategorijām, kurām nevajag sociālos medijus. Bet varbūt tomēr vajag?

1. Sociālos medijus nevajag kafejnīcai Smiltenē. Mērķauditorija nav liela, vēl mazāka ir tā, kurai ir pieeja internetam, kā arī mērķauditorija maz ticams, ka pārzina sociālos medijus. Taču tas var būt labs instruments kafejnīcai Rīgas centrā, kura par savu mērķi ir likusi nevien garāmgājēju publikas pabarošanu, bet arī “VIETAS”, kuru ir vērts apmeklēt,  imidža radīšanu tiem, kas, iespējams, šai adresei reti, kad iet garām.  Šādā gadījumā tas ir instruments, ar ko veidot zīmolu, un radīt tam lojālus klientus. Ja ne tikai komunikācija, bet arī ēdiens būs ekselents, apkalpošana un interjers klientam pievilcīgs, tad ir cerības iegūt patiesu draugu, ko literatūrā apzīmē ar “evangelists” jeb sludinātiem, kas ir labākais word – of – mouth izplatītājs. Diemžēl šodien, manuprāt, sociālo mediju integrēšana biznesa modelī tomēr ir lielpilsētas priekšrocība. Taču, kas zina, varbūt pēc gada vai diviem būs savādāk.

2. Sociālos medijus  nevajag mazam uzņēmumam, kas apkalpo ierobežotu klientu loku, vai arī pārvalda kādas specifiskas zināšanas. Kam vajadzēs, tas atradīs, ko nomedīs, to apkalpos. Taču bez sociālajiem medijiem nevar dzīvot lielie uzņēmumi, kuru klientu datubāzes cipars sniedzas tūkstošos un miljonos. Tur ir nepieciešams turēt roku uz pulsa, lai komunicētu un saņemtu atgriezeniski saiti. Ātra reakcija šādos uzņēmumos ir īpaši nepieciešama, jo arī mērķauditorija atrodas sociālajos tīklos.

3. Sociālos medijus nevajag uzņēmumam, kam fokuss nav uz ilgtermiņa attīstību un klientu servisu. Ja nav būtiska komunikācija, bet tikai sūdzību un pieteikumus uzklausīšana, tad sociālajos medijos nav ko darīt. Nedz Viasat, nedz Elkors nav mērķauditorijas šim instrumentam, jo tas tikai sarežģītu šāda tipa uzņēmuma jau tā klientu sūdzībām bagāto dzīvi.

4. Sociālos medijus nevajag tam uzņēmumam, kura vadītājs neizprot to būtību un ieguvumus. Mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēks var cīnīties atspēries, taču, ja nebūs sapratnes augstākajā līmenī, tam visam nebūs jēgas, jo sociālie mediji strādā tad, kad tas ir kā biznesa sastāvdaķa, nevis blakus stāvošs projekts, kas nav integrēts uzņēmuma procesos.

5. Sociālie mediji nav vajadzīgi, ja uzņēmums nevar tos pienācīgi apkalpot, proti, nav speciālista, kas gan no komunikācijas, gan uzņēmuma specifiskas viedokļa, ir spējīgs un gribošs uzturēt sarunu ar auditoriju.

Taču, ja Jums ir vēlme iesaistīties sociālajos medijos, te būs 60 idejas, kā var promotēt sevi sociālajos tīklos

Nike ar Ambush mārketingu pārspēj futbola čempionāta oficiālo sponsoru Adidas

Šī nav pirmā reize, kad Nike nebūdams kādu sacensību oficiālais sponsors “norauj visu banku.” Tā arī ir noticis šogad futbolā. Nielsen veiktā analīze liecina, ka Nike buzz angliski runājošos sociālajos tīklos, blogos, ziņojuma dēļos ap šo čempionātu ir krietni vien pamanāmāks kā oficiālā sacensība sponsora Adidas buzz. Šogad Nike apģērbā uz laukuma nāk 9 no 32 komandām, pretēji 12 no 32, kas ir ģērbtas adidas tērpos. Ja ieskatamies skaitļos, cik cilvēku ir noskatījušies viena un otra zīmola video rullīšus, statistika ir nepārspējama. Šorīt Nike bija 15090685 pretēji Adidas 3086799.

Statistiskie mērījumi par online Buzz šī futbola čempionāta saistībā izskatās šādi

Sociālo mediju & Sex & the City līdzības

Šodien, kad vakar redzētais Sex & the City 2 jau nosēdies, man ienāca prātā domā, cik daudz gan filmai ir kopīga ar sociālajiem medijiem!

Saņemt, ko vēlējies un mācēt saglabāt to

Gluži vai kā tas, ka pirms 50  vai 30 gadiem nevarēja iedomāties, ka būs atļautas viendzimuma laulības, tieši tāpat nebija ne jausmas, ka sabiedrība paralēli savai reālajai dzīvei, varētu pārcelties uz sociālajiem tīkliem, radot tur savu virtuālo identitāti vai dzīvi Second Life. Līdzīgi kā seriāla galvenā varone Kerija Bredšova meklēja savu Lielisko vīrieti, arī uzņēmumam ir jā izmēģina daudz ko, lai piepildītu iecerēto. Bizness vai politiskā partija pirms vēlēšanām vēlas atrast to pareizo komunikācijas, reklāmas un mārketinga paņēmienu kopumu, kas varētu nest vēlamos panākumus.  Taču tajā brīdī, kad viss gribētais  jau ir rokās, ir iestājusies rutīna un dzīvē it kā ir labi, taču izrādās, ka tas “labi” jau ir pieņemts par normu un rodas vēlme tik daudz nerēķināties ar otru, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Manuprāt, nav svarīgi, vai tās ir divu cilvēku vai zīmola & patērētāju attiecības, tas ir liels darbs, lai interese  un saikne nezustu. Nebūs jēgas izveidot labu komunikāciju ar klientu, un tad vienā dienā  nolemt, ka pietiks ieguldīt darbu, var nedaudz paslinkot un cerēt, ka augļi būs tāpat.

Pirms kāda laika lasīju kādā blogā par to, ka uzņēmuma profila uzturētāji ar laiku atslābst un tad komunikācija ir vairāk tā cilvēka, kas veido šo komunikāciju, produkts, nevis zīmola vai uzņēmuma balss. Šādai sakarībai varētu rast 2 izskaidrojumus – vai nu komunicētājs sevi pārstāj identificēt ar attiecīgo sfēru, jo ir kļuvis garlaicīgi, vai arī personības “es” laužas uz āru. Ar šo situāciju ik pa brīdim  ir jāsaskaras Šarlotei, Mirandai un Kerijai, jo viņām, esot spēcīgām personībām, nākas sadzīvot ar vairākām identitātēm, kas ir viņas pašas/loma ģimenē/loma darbā.

Kura identitāte izdevīgāka

Mani patiešām sajūsmināja meiteņu smalkā spēle ar saviem uzvārdiem. Kad vajag iznīcināt iespējamo konkurenti, kas flirtē ar vīru, tad esmu nevis Bredšova, bet Prestone. Kad nonākam austrumos Goldenblata kundze pārtop atkal par Jorku. Teorētiski & praktiski jau nekas nemainās, taču meitenes ir pietiekami gudras un pielāgojas situācijai. Domāju, ka arī sociālo mediju iespējas ir labvēlīgas ātras reakcijas iespējām uz radušos situāciju. Esmu pamanījusi, ka ātri reaģēt ir iemācījies LMT, jo tīklīdz Twitterī atstāju ziņu, ka mans iBirojs pēdējās 2 nedēļas vairāk nestrādā, nekā strādā, pēc pavisam īsa brīža, LMT bija kļuvis par manu sekotāju un es saņēmu DM ar vaicājumu izklāstīt problēmu sīkāk. Reakcija & intereses izrādīšana bija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Twitter konta uzturētāji un info dienests, kas pieņem un apstrādā sūdzības diez vai komunicē savā starpā, vai arī LMT nav izstrādātas procedūras, kas rastu saikni starp šiem diviem komunikācijas uztvērējiem ar patērētājiem. Līdzīgu stāstu dzirdēju no savas draudzenes par Lattelekom, kas, pieņemot ziņojumu par bojājumu, sola salabot kļūmi pēc nedēļas, taču pēc ziņas par Lattelekom  neizdarībām Twitterī, reakcija ir zibenīga un meisters jau klauvē pie durvīm nākamajā dienā.

Ievērot un cienīt vietējos likumus

Nezinu vai austrumi ir modē, taču pamācība, ka austrumu likumi & paražas ir jāciena, Sex & the City labi parāda. It kā pavisam “nekaitīgas” un rietumu vidē akceptētas Samantas darbības autrumos izsauca pamatīgas vietējo dusmas un izbeidza četrotnes grezno dzīvi šeiha lepnajos apartamentos.  Ienākot arī sociālo mediju vidē, jebkuram jaunpienācējam ir jāievēro esošie likumi un spēles noteikumi. Nezinu, kā šķiet citiem Twitter lietotājiem, taču man ir izveidojies iespaids, ka šī vide tiek pašregulēta no iekšpuses. Jo tiklīdz kāds ir pārkāpis ētikas vai arī kādas profesionālās normas, apkārtējie bez reakcijas šo notikumu neatstāj. Līdzīgi arī ikviens blogu īpašnieks var izvēlēties iespēju  ļaut brīvu komentāru plūsmu, vai arī moderēt ienākošo komunikāciju. Blogs ir kā piemājas dārzs, kurā var laipni uzņemt svešiniekus, nepielaižot pārāk tuvu savai privātajai telpai, tai pat laikā ienācējiem ir jārespektē mājās noteikumus. Dažbrīd domāju par savu blogu, ko darīt ar komentāriem, kuru rakstītāji baidās uzrādīt savu patieso identitāti, jo zem segvārdiem ir viegli izteikt jebko – gan savu nekompetenci, gan uzkrāto negatīvismu. Parasti, ja tiek izteikti  kompetenti spriedumi, no patiesā vārda nav jābaidās. Šādās situācijās esmu izvēlējusies vienkārši uz tiem nereaģēt, gluži kā uz reklāmas materiāliem, kas tiek likti kastītē, nevienam nevaicājot atļauju.

Pēcgarša

Filma, kā jau gaidīju, bija gana smalka – varēja saskatīt interjera modes tendences, zīmolotus tērpus, greznas dzīves piedāvātās iespējas. Taču virs ārišķībām, bez kurām filma nav iedomājuma, ir viss cilvēciskais un atgādinājums, ka visa pamatā ir komunikācija vienam ar otru un vērtības, kurām katrs paliek uzticīgs cauri gadiem.