Kas kopīgs mobilajam reportierim un Galleria Rīga atklāšanai?

Šonedēļ par aktuālu tēmu blogeru rindās kļuva jaunā Tvnet, LMT un LNT akcija “mobilais reportieris”. Manā uztverē diskusijas un pārdomas par šo tēmu ir gluži kā revīzijas veikšana skapī, lai saprastu, kas ir modē, kādas ir tendences, un, no kā vajadzētu atbrīvoties.

Akcijas idejā es saskatu tās dalībnieku vēlmi pārdot sevi (LMT), būt moderniem un iegūt ziņas (TVnet), a kāpēc gan ne (LNT). Domāju, ka LNT šī akcija ir vismazāk vajadzīga, jo jau sen Degpunktā ar 50 LVL balvu novērtē labāko reportāžu, ko ir iesūtījis kāds acīgs skatītājs.  Kopumā akcija nav peļama – tas, ka tā nav pārāk spoža un nenes nekādu novitāti,  noteikti varētu piekrist Mārim Reliņam un Krisdabz, kas jau šonedēļ iztirzāja šo jautājumu savos blogos. Akcija labi iederas uzņēmumu imidža spodrināšanā, jo aicina visus būt modriem un ietekmēt notikumus. Drīzāk es teiktu, ka tā ir, iespējams, neaktīvākās sabiedrības daļas pamudināšana uz darbību pašapziņas celšanas nolūkos, ja gadījumā nav pamanīts, ka visai sen eksistē jau pilsoniskā žurnālistika.  Taču es gribētu runāt par citu aspektu, proti, revīziju skapī, kas saucās Latvijas mediju funkcijas.

Mode

Pilsoniskā žurnālistika tiek piesaukta itin bieži, paužot spriedumus par ko līdzīgu, kam šonedēļ aicināja līdzdarboties LMT/TVnet/LMT. Tas ir modē, ja Tev ir savs blogs, kurā izteikties par sabiedrībā notiekošo. Patiesībā nemaz nevajag blogu, pietiek ar Twitter adresi, lai tādi pilsoniskās žurnālistikas pārstāvji kā Neo varētu raidīt savus ziņojumus. Tādiem kā Neo vai Arnis Balčus nevajag komerciālu aicinājumu reportēt par stulbumu un visatļautību. Tas nav vajadzīgs arī tiem 57%, kas LV Twitter aptaujā teica, ka viņiem ir savs blogs, un tiem 92%, kas rada un reaģē uz radīto saturu sociālajos medijos.  Ja šī lieta patiešām “aizrullēs”, tauta pavilksies un akcija neizčabēs, tad domāju, ka to varēs uzskatīt par dienu, kad pilsoniskai žurnālistikai pievienojas masas jeb mārketinga valodā runājot, par “fast reactors/influencers” ēras beigām, kad nu var raidīt ziņojumus neizlēmīgiem un tiem, kas gaida, ka kāds pasaka, ka tā lieta ir laba un to var lietot. Taču par šādu iznākumu man ir zināmas bažas. Lai gan, zinot to, ka latvietis pie alus glāzes ir gatavs gāzt valdību un darīt vēl šo to, bet diemžēl nav gatavs aiziet un referendumā atdot balsi par kaut ko svarīgu, vai arī doties demonstrācijā, kad tas ir patiešām nepieciešams, šāda veida pilsoniskā žurnālistika varētu būt  tādu kā alus sarunu turpinājums.

Tendences

Mana nākotnes hipotēze ir tāda, ka, aizvien vairāk attīstoties pilsoniskai žurnālistikai, ikdienas preses izdevumu un portālu funkcija būtu apkopot un analizēt, jo faktus jau būs snieguši sabiedrības pārstāvji. Žurnālisti aizvien mazāk varēs būt klāt notikumos, proporcionāli tam, ko redz ikviens indivīds. Ja paskatāmies, kas augstāk minētā projekta ietvaros tiek publicēts portālā Tvnet – nekādas inovitātes tur nav – policijas auto, kas pārkāpj noteikumus, sagruvusi ēka, kas nodarījusi postījumus utt. Tie ir fakti, ko kā ceļojumu bildes var brīvā brīdī pašķirstīt un aizmirst. Protams, LMT interese ir reportāžu kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja mobilo sakaru operators ir izsludinājis potenciālas balvas un aicina sūtīt foto un video, par kvalitāti te nav runa. Varbūt kāds cits bagāts uzņēmums, kas vēlas spodrināt savu tēlu, varētu izsludināt kādu kvalitātes balvu?

Ar šo es gribu teikt, ka mobilās reportāžas nenoņem maizi nedz žurnālistiem, nedz tiem blogeriem, kam patiešām ir ko teikt un, kuri ir gatavi viena kvalitatīva raksta tapšanai veltīt 2,3,4 un vairāk stundas. Tas ir virziens, kuru ir uzņēmis “Ir”, iespējams kādu reportāžu vai tās ideju, pārvēršot pētījumā un analītiskā rakstā.

No kā vajadzētu atbrīvoties?

Ja ir maza platība, revidējot skapi, uzdevums ir izmest maksimāli daudz vecās lietas, kas vairs nav aktuālas. “Ir” komanda to pierādīja, ka var darīt savādāk un redzēt apkārt notiekošo. Taču diemžēl tā komercializācija, kas spīd cauri trijotnes projektam, neliek man domāt, ka vispār tas skapis būtu jārevidē.

Pirms kāda mēneša, pētot šo tēmu, lai runātu starptautiskā konferencē par mediju attīstības un virzības tēmām, uzdūros diviem zinātniskiem pētījumiem, veiktiem divās pasaules malās, nonākot pie līdzīgiem secinājumiem. Proti, John Pavlik ir izpētījis, ka ASV medijos redakcijas un biznesa nodaļas aizvien mazāk tiek nodalītas, jo nauda diktē saturu. Arī skandināvu mediju pētnieks Nygren ir nonācis pie  secinājuma, ka finansiāli motīvi, kas vada žurnālistiku ir kļuvuši daudz spēcīgāki kā tas bija pirms 5 vai 10 gadiem, atstājot nopietnu iespaidu uz profesionālām normām un ētikas vērtībām.

Ieklausoties šādos secinājumos šķiet, ka tikai pilsoniskā žurnālistika ir izeja, kā sabiedrībai neiemigt un būt modrai pret notiekošo. Tādēļ es gribētu beigt šo sadaļu ar cerību, ka tautas aicināšana  būt klāt un ziņot ir apsveicama, taču ir jāiet tālāk un jādomā, kā šo saturu pārvērst kvalitātē un patiešām sabiedrībai noderīgā produktā.

Kāds sakars mobilajam reportierim ar Galleria Rīga atklāšanu?

Ar to, ka skaļais nosaukums “Tava iespēja ietekmēt notikumus Latvijā” ir tik pat tukša frāze kā Galleria Rīga, kas atklājās šo piektdien. Ja jau, atklājot Rīga Plaza visi runāja par tukšajām telpām, tad Galleria Rīga pārspēj visus iepriekšējos gadījumus. Katrā stāvā no 2. – 7. atvērti kādi 3 veikali. Atklāšana izpaudās ar cilvēku “izdzīšanu” cauri stāviem, kuros nekā nav. Ir skaidrs, ka tirdzniecības centru atklāšanas ir ellīgi sarežģīts pasākums ar līgumiem, noteikumiem, celtnieku un nomnieku varēšanām un nevarēšanām,  taču šis gadījums ir vēl jo īpašāks. Visvairāk šajā gadījumā man ir žēl nomniekus, kuri labu laiku tagad varēs izbaudīt sekas grandiozai “Nekā” atklāšanai, jo sabiedrība, kas atklāšanas laikā redzēja tukšumu vēl ilgi to atcerēsies,  un Galleria Rīga varēs tērēt milzīgas naudas summas, lai dabūtu tur iekšā pircējus.

Advertisements

#SZF diskusija par medijiem “Mediji un sabiedrība: vai sliktas ziņas ir labas ziņas?”

Šodien Latvijas universitātes sociālo zinātņu fakultāte rīkoja diskusiju “Mediji un sabiedrība: vai sliktas ziņas ir labas ziņas?”. Pirms diskusijas Arnis Kaktiņš un Ivars Austers iepazīstināja ar savu veikto pētījumu, kā cilvēki uztver ziņas, kā veidojas viņu viedokļi. Pētījums  pierādīja Arņa Kaktiņa izvirzīto hipotēzi, ka mediju saturs atstāj iespaidu uz to, kā jūtas cilvēki un veido attiecīgi pozitīvāku vai negatīvāku fonu. Par pētījuma dalībniekiem tika izmantoti cilvēki, kas skatās ziņas TV kanālos.

Bez šiem manis pieminētajiem kungiem diskusijā piedalījās Anna Petropavlovska, Nellija Ločmele, Olga Procevska, Kārlis Seržants un Lolita Stašāne.

Šodienas diskusija izvērtās, manuprāt, visai dīvaini. Tā vietā, lai analizētu šos faktus pēc būtības, un mēģinātu saprast mediju patērētāju domāšanu un uztveri, kāpēc ir šādi secinājumi, sanākušie diskusijas dalībnieki centās dalīt ziņas labajās un sliktajās, kā arī dalīties visai ikdienišķos piemēros no savas dzīves, it kā viņi būtu aicināti uz TV raidījumu dienas vidū, lai kaut kā aizpildītu ētera laiku.  Es cīnījos ar garlaicību un pat domāju, kā, lai pieklājīgi pamet šīs telpas, jo kaut ko tik tukšu sen nebiju klausījusies līdz Nellija Ločmele kā svaigu ūdens  šalti izteica domu, ka ir pietiekami liela mediju patērētāju daļa, kas neskatās TV, nelasa presi, taču visu nepieciešamo ziņu apjomu iegūst Twiterī, sekojot sev tīkamiem cilvēkiem. Arnis Kaktiņš izteica domu, ka mēs pērkam vai abonējam to mediju, kuram uzticamies.  Tātad – Twitter patērētāji tic tiem ziņojumiem, kas parādās šajā medijā. Principā, ja man būtu lieks laiks un liela vēlēšanās, man gribētos veikt aptauju par interneta & dienas preses lasītājiem. Proti, cik no viņiem atverot, piemēram avīzi “Diena” izlasa kādu daļu no rakstiem un cik % no katra raksta tiek izlasīts.  Mana   hipotēze būtu, ka virsraksti+neliela daļa “pa diagonāli” no paša raksta. Ar šo es gribētu teikt, ka 140 zīmes ir gana pietiekoši, lai uztvertu ziņas esenci bez jebkādas negatīvas vai pozitīvas noskaņas. Protams, cits stāsts ir ar analītiskiem izdevumiem vai intervijām, kuras nav iespējams uztvert, izlasot virsrakstu.

Manuprāt, vienu prātīgu domu izteica Anna Petropavlovska. Proti, sliktās ziņas vairo pesimismu, bet pesimisms liek distancēties no varas, un varai to vajag. Es pat teiktu tā varētu būt priekšvēlēšanas kampaņu idejas konfigurācija.  Daudz sliktu ziņu – tauta apzinās savu bezspēcību, kā rezultātā vēlēšanās piedalās maz vēlētāju. Uzvaru gūst tās partijas, kuras mobilizējušas savus atbalstītājus aiziet līdz vēlēšanu urnai.

Lai arī kā man nepatika diskusijas pirmā stunda, visu cieņu un pateicību, ka cienījamie profesori Ābrams Kleckins un Skaidrīte Lasmane ar saviem komentāriem lauza diskusijas gaitu, izraujot diskutētājus no ikdienas situācijas un rosinot paraudzīties uz lietām plašāk.

Kā sausais atlikums no šī pasākuma man ir pašai nostiprinājusies pārliecība, ka mediju patērēšana ir ļoti sadrumstalota. Sadrumstalota ne tikai nozīmē, ka kāds skatās Tv3, bet cits lasa Telegrāfu, bet gan mediju telpas platformās, kuras savstarpēji pat reizēm nepārklājas.  To arī apstiprināja Arnis Kaktiņš, apgalvojot, ka viņu pētījumi rāda, ka mediju patērēju skaits samazinās. Lai gan ir iespējas, ka mēs paši neapzināti patērējam mediju produkciju. Kaut vai Twitter pielikuma formātā, kur ar kādu ziņu atceļo links uz iepriekšējās dienas Panorāmu. Lai vai kā, ir lielākā masa, kas skatās TV, pārtiek no ziņām, lasa interneta ziņu portālus, kur jau ziņām ir piešķirta krāsa. Taču ir arī segments, kas patērē pilnīgi citus medijus, un varbūt reizi nedēļā aiziet līdz kioskam iegādāties “Ir”, lai jau analītiskā formātā uzzinātu par notiekošo. It kā atklājums ir vecs kā patiesība, taču diskusijas dalībnieku izteiktie viedokļi, piemēri un komentāri liecināja, ka mediju pārstāvji paši dzīvo savā mediju telpā un tikai nojauš, kas notiek tur ārpusē. Un tas man bija patiešām atklājums.

Sīkāku info par pētījumu variet atrast šeit

Cita diskusijas klausītāja viedoklis par šo diskusiju atrodams šeit