Latvijas šovu spožums un posts. Sponsorēšanas pīļu dīķis.

Šovi tās ir emocijas tā pat kā sportā par gūtu uzvaru vai piedzīvotu zaudējumu. Tajā brīdī, kad izcīnīta medaļa un Siguldā tiek pacelti karogi, neviens nedomā par to virtuvi, kurā šī uzvara top.

Tieši tāpat notiek šovā. Šobrīd  ar nelielu laika intervālu dažādās valstīs ir sācies šovs “Dejo ar zvaigzni”. Pati ik svētdienu skatos pārraidi, pārdzīvoju par saviem favorītiem  Rolandu Meržejevski, Gati Sevelu  un domāju, kāds mums te ir pīļu dīķis. Sākot ar lētām un prastām dekorācijām, trim mūziķiem, šķidrām skatītāju rindām, nemitīgi mainīgiem sponsoru logo Janas Duļevskas backgroundā. Un kur nu vēl vienkārši smieklīgā galvenā balva no “Sms Credit” 7000 EUR apmērā. Ir skaidrs, kāpēc gandrīz nevienā šovā balva netiek formulēta latos. EUR izskatās vairāk:) Bet ne jau stāsts ir par naudu, ko galā pēc nodokļu nomaksas saņems katrs no uzvarētājiem. Stāsts ir par to, kādu latiņu sponsoriem uzliek TV3 šova veidotāji. Es nepiekritīšu domai, ka ir krīze un vajag  ņemt, ko vien var. Arī labos laikos vēl pāris gadus atpakaļ, ja nemaldos, tad tā bija Muzikālā banka, kas arī pasniedz smieklīgas sponsoru balvas. Un šādā gadījumā man ir kauns, gan par pasākuma organizatoriem, gan pašu uzņēmumu, kas lepni kāpj uz skatuves, pasniedzot maisiņus. Vispār jau mums šovos ir tāda maisiņu kultūra. No vienas puses, lai sarīkotu šādu pasākumu, ir vajadzīgi līdzekļi, kas tiek iegūti no sponsoru naudām, bet no otras ir paši sponsorētāji, kas vēlas tapt pamanīti. Man ir žēl dažkārt tās “zvaigznes”, kas stāv ar maisiņiem  – pilniem ar vidēja līmeņa kosmētiku vai ko tamlīdzīgu. Viss nepārprotamākā sejas izteiksme šādos gadījumos ir Raimondam Paulam.

Taču šai medaļai ir arī otra puse. Kamēr mūsu šovi ir kā lēta sponsoru izrādīšanās ( kas naudas izteiksmē nemaz tik lēta nav), tā ir iespēja izcelt sevi un savus pakalpojumus. Tikai mani nomāc doma, vai tas vienkāršais cilvēks, kas neredz visur mārketinga trikus, uztver šo reklāmu. Interesanti būtu uztaisīt aptauju, cik skatītāji ir pamanījuši, ka Janai Duļevskai ir mugurā Keren Millen kleita, kāds cits veikals, savukārt, ir iedevis mēbelītes, bet cits spilventiņus. Tāda nabadzīga kapeiku kasīšana. Bet, ko, lai dara  – tā ir realitāte.

Un tad tajā visā virtuvē ienāk žurija, kas kā jau pieņemts pie latviešiem, reti, kad teiks, ko labu. Tieši otrādi, paņirgāsies par tiem, kas vai nu ir nolēmuši iemācīties dejot, vai kādu laiku pagozēties mediju uzmanības lokā. Mani patiešām sajūsmināja publikācijas, kas vēstīja, ka sponsori ir gatavi atteikties no sponsorējuma, ja turpināsies ņirgāšanās par dalībniekiem. Wow! Pēkšņi kāds ētikas uzplaisnījums. Bravo! Parasti mēs par šādām lietām aizmirstam. Ja mūsu valstī kaut ko patiešām nozīmētu reputācija, šaubos, vai TV3 izvēlētos par galveno sponsoru uzņēmumu, kas nāk no pēdējā laikā ik ļoti gānītas sfēras kā beznosacījumu naudas aizdošana. Bet par to, šķiet, neviens nedomā.

Un tā tas pīļu dīļis rullē: vieni mācās dejot, medijiem ir ar ko aizpildīt savas publikācijas, sponsoru logo gozējas TV gaismās, bet televīzija gūst ienākumus no skatītāju zvaniem. Vilks ir paēdis, un visas kazas dzīvas.

Taču, ja izkāpjam ārpus Latvijas robežām, varam paskatīties, kā tas notiek citās valstīs. Kādas ir dekorācijas, orķestris…. un tā vēl varētu turpināt šo uzskaitījumu. Piemēram, Itālija ir uzaicinājusi savā šovā piedalīties Hamelionu rotaļu galvenos varoņus Ridžu ( Ronn Moss) un Brūku ( Kelly Lang). Kā viņiem veicās, un kāda ir atmosfēra, var apskatīties šos divus fragmentus no Itālijas šova.

Redzot šo, man neviļas rodas jautājums, vai tiešām mēs esam gatavi samierināties ar tām sēnalām, ko mums piedāvā vietējās televīzijas?

Advertisements

Kaisle. Mīlestība. Vieglums. Dažādība. Uzvara.