Ceļojums uz Gruziju

Atvērto siržu zeme Gruzija

Pēc ceļojuma uz Gruziju es savādāk skatos uz Latviju. Man šķiet, ka te ir teju ideāli ceļi, tikai pārtika gan jau saindēta un eiropeiski standartizēta. Manā ēdienkartē nopietnos daudzumos ir ienākusi kindza, kebabs, šašliks ar kindzu un hačipuri.

Braucot uz Gruziju man nebija nekādu ekspektāciju par šo valsti un cilvēkiem. Iespējams tādēļ šis ceļojums bija tik fantastisks – viens no labākajiem jebkad piedzīvotajiem.

Gruzija ir valsts, uz kuru ir jābrauc tagad vai tuvākā pārskatāmā nākotnē, kamēr dabas skaistums, tā unikalitāte ir pirmatnēja un tūrisma industrija nav attīstījusies. Uz Gruziju jābrauc tiem, kas ilgojas pēc iespējas pašiem atklāt šo Aizkaukāza valsti, izmantojot visai analogus līdzekļus – drukātas kartes, grāmatas un to mazumiņu, ko var atrast Gruzijas interneta lapās. Un, protams, stāstus un iespaidus  no tiem, kas jau tur pabijuši. Saliekot to visu kopā, var tapt priekšstats ikvienam, ko šajā zemē ir vēlēšanās redzēt un piedzīvot.

Būtiskais, kad plānojiet ceļojumu uz šo zemi

6 reizes nedēļā uz Tbilisi ikvienu ceļotāju ar tiešo reisu aizvizinās airbaltic. Tālākais plāns ir katra paša ceļotāja rokās. Ir iespējas visu plānot pašiem, var mēģināt veikt rezervācijas kādā no Gruzijas ceļojumu aģentūru mājas lapām, taču nevajag brīnīties, ka tūlīt tiks paprasīts 100% maksājums par pakalpojumu ar bankas pārvedumu, jo iespēju samaksāt online nav, kā arī pases kopija. Vēl ir iespējams izmantot to Latvijas ceļojumu aģentūru pakalpojumus, kurām ir labi sadarbības partneri Gruzijā. Tā kā tūrisma industrijas lietas šajā zemē ir pašos pirmsākumos, tad galvenokārt visur darbojas privātie kontakti. Lielajos viesnīcu rezervācijas portālos ir atrodamas vien uz abu roku pirkstiem saskaitāmas viesnīcas un cenas dažām ir vismaz divtik lielas, kā rezervējot šo pašu viesnīcu uz vietas.

Gruzija nav atrodama Google maps, tādēļ nekādas navigācijas sistēmas šeit nedarbojas un kartēs, kas ir pieejamas lejuplādēšanai labākā gadījumā ir iezīmētas Tbilisi pāris galvenās ielas. Ceļa norādnes pietiekamā daudzumā ir tikai valsts rietumu daļā, virzienā uz Batumi. Pārējā Gruzijā vietām ir minimālais ceļa rādītāju daudzums ir, taču vietās, kur ceļi šķiras,  galvenais instruments ir krievu valoda, kurā runā teju visi, lai uzzinātu kurp doties tālāk. Nebrīnieties, ja kāds piedāvā iesēsties Jūsu mašīnā un aizbraukt parādīt vajadzīgo vietu, vai iekāpt savā žigulītī un braukt pa priekšu, rādot ceļu. Tas viss ir nesavtīgi un no visas sirds. Ceļotājus no Latvijas Gruzijā mīl un tur lielā godā, jo grūtā brīdī, kad valstī iebruka Krievijas karaspēks, mēs bijām līdzās. Visā ceļojumā ne reizi man nebija sajūtas, ka mūs ciena, ka esam no „rietumu” valsts, kas kaut ko sasniegusi, bet tieši tāpēc, ka atbalstījām Gruziju politiski.

Pirmie nakts iespaidi Tbilisi

Gatavi daudz pozitīvām emocijām un piedzīvojumiem piecu cilvēku ceļotāju komanda ir gatava nedēļu ilgām brīvdienām Gruzijā. Tbilisi ierodamies naktī, kur mūs jau laipni sagaida un, traucoties krietni virs atļautā braukšanas ātruma pa naksnīgajām pilsētas ielām,  nogādā viesnīcā. Tbilisi naktī izskatās fantastiski – šajā valstī elektrība pilsētā netiek taupīta – ir izgaismotas senās ēkas un klosteri, prezidenta pils un televīzijas tornis, par kuru paši gruzīni smejoties saka, ka pats valsts prezidents ar tālvadības pulti regulē gaismiņas uz pretim viņa pilij esošā torņa.

Par savu apmešanās vietu uz 4 naktīm izvēlējāmies gruzīnu stilā iekārtotu nelielu viesnīcu pilsētas centrā, teju televīzijas torņa pakājē. Tā kā Tbilisi atrodas valsts vidienē, to var izmantot kā  bāzes vietu, kamēr tiek apskatīti tuvākie reģioni uz augšu un pa labi (skatoties Gruzijas kartē), jo  visas galvenās valsts maģistrāles sākas tieši no galvaspilsētas.

Viena diena Tbilisi

Pilsētas centrālā daļa

Tbilisi vecpilsēta, Mtkvari upes krasts un centrālā daļa ir vērtīgākais, ko apskatīt. Ekskursiju pa pilsētu sākam no senajām pirtīm, kuras jau Aleksandrs Puškins un Aleksandrs Dimā nodēvēja par labākajām jebkad baudītajām. Nedaudz izkustoties, uzkāpjam arī kalnā uz Narikalas pilsētas nocietinājumiem, no kuriem paveras skaists skats pār apkārtni – ķieģeļu krāsas jumtiem, upes ieleju, baznīcām un kalniem. Tur pat atrodas arī Tbilisi botāniskais dārzs un ceļš, kas aizved līdz mātei Gruzijai – 1958. gadā uzstādītai alumīnija statujai, kurā sieviete vienā rokā tur zobenu ienaidniekiem, bet otrā kausu vīna draugiem.

Tbilisi vecpilsēta ir vārda tiešajā nozīmē sena, restaurētu ēku ir maz, taču visapkārt notiek būvdarbi. Tūristu priekam ir atjaunotas un par 100% uzpostas 2 nelielas ielas, kur ierīkoti Eiropas cenām atbilstoši restorāni. Tiesa, lai uz šīs ielas nokļūtu ir jāpaiet garām vairāk vai mazāk uzstājīgiem ubagotājiem.

Viena no Tbilisi arhitektūras iezīmēm, kas neļaus šo pilsētu sajaukt ar jebkuru citu, ir daudzie balkoniņi. Tas nekas, ka pussagruvuši, dažviet dzīvībai bīstami, taču skaisti, un ja vēl ar visām Džuljetām….:).

Mazliet atvelkot elpu no senatnīgā, ir vērts iziet no vecās pilsētas daļas uz Mtkvari upes krastu, kurai pāri pavisam nesen ir uzbūvēts – itāļu dizainēts moderns stikla tilts, kas ved uz otru upes krastu, kurā iekārtots parks. Pa tiltu grozās pāris apsardzes darbinieki, kuru uzdevums ir rūpēties, lai modernās stikla konstrukcijas ar led gaismām netiktu sabojātas. Īpaši skaista šī vieta ir pastaigām nakts stundās, kad iedegtas gaismas un skaisti izgaismoti parka celiņi.

Kaut kur te jābūt funikulierim….

Izložņājuši krustu, šķērsu vecpilsētas ielas un jau nokļuvuši pilsētas centrālajā daļā uz galvenās Rustaveli ielas, ieraugām, ka kartēs ir iezīmēts funikulieris, kas ved augšup pie televīzijas torņa. Vizuāli izskatās, ka tam ir jābūt tepat aiz pāris māju kvartāliem, taču vietējais jauneklis, kuru sastapām uz ielas sacīja, ka augšup ceļš ir tāls un vislabāk turp ir braukt ar 90.autobusu. Noraidījuši domu par braukšanu un gatavi kāpšanai, dodamies ceļā. Dažus kilometrus pa pilsētas ielām mūs pavada arī puisis, sakot, ka viņam uz to pašu pusi, taču vizuāli mums jau šķiet, ka attālināmies no mērķa. Pēc kāda brīža tomēr puisis saka, ka šai vietā mūsu ceļi šķiras, taču mēs tik turpinām kāpt līdz, vaicājot nākamos ceļa norādījumus, uzzinām, ka vēl pa serpentīniem augšup ved vairāki kilometri, iekāpjam 90. autobusā. Un pēc kāda 20 minūšu braucienam nonākam atrakciju parkā, kas atrodas pie televīzijas torņa un uzzinām, ka funikulieris jau nestrādā vairākus gadus! Ja jau esam nonākuši atrakciju parkā, tad izbraucam ar lielo panorāmas riteni un amerikāņu kalniņiem, par katru no atrakcijām samaksājot nedaudz virs 3 latiem.

Esot Tbilisi, noteikti vajadzētu atlicināt laiku kādām vakariņām īstenos gruzīnu krogos. Tie, protams, neatrodas uz tūristu takām, lai gan vienu viegli atrodamu varu noteikti ieteikt. Adresi diemžēl nezinu, taču, ja esiet Mtkvari upes krastā pie Tbilisi pirtīm, paejiet uz priekšu gar upi vēl pāris kvartālus prom no pilsētas centra un tur pie nelielām strūklakām ir pāris krogi, kur 99% atpūšas paši vietējie, baudot gardus, jo gardus ēdienus. Pārējās vietas, kur iejutāmies gruzīnu stila „Lido” krogos ar autentisko interjeru un dzīvo mūziku, zina aizvest tikai vietējie, kuru palīdzība šādā ceļojumā ir patiesa pievienotā vērtība.

Ko atvest mājās to Gruzijas

Nostāk no centra ir jauno un eiropeisko gruzīnu rajons Vake ar boutique veikaliņiem un kafejnīcām kā Rīgā, kas māju fasāžu un kafejnīcu sakoptības atšķiras no pārējās centra daļas. Taču arī tur negaidiet lielveikalu cienīgas būves sauktas par iepirkšanās centriem. Ar šo jautājumu gan Tblisi, gan Gruzijā ir tā kā ir. Joprojām galvenā iepirkšanās vieta ir tirgus, kur var iegādāties svaigāko un labāko pārtiku. Lielveikalu ķēdes, kas būtu sastopamas dažādas pilsētās, vienkārši nav. Pati pamanāmākā ir pārtikas veikalu ķēde Populi Tbilisi, kur veikaliņi izmēra ziņā ir krietni mazāki kā mazākā Maksima. Tur galvenokārt nopērkama rietumu zīmolu pārtika, kas ir visai dārga. Tādēļ tiem, kas vēlas mājup aizvest kādas Gruzijas gastronomijas bagātības, vēlams to iegādāties tirgos reģionos, vai doties uz Tbilisi tirgu. Ārpus galvaspilsētas dominē mazie veikaliņi, kuros aiz letes plauktā var atrast gan ziepes, gan vīnu, gan daudz citas pirmās nepieciešamības preces.

Viena diena Kahetijā

Otrajā dienā mūsu plāns ir apskatīt vīna reģionu, kas atrodas valsts dienvidaustrumos pie Azerbedžanas robežas. Esam noīrējuši džipu, jo ar mazākām un zemākām mašīnām šajā zemē nav ko darīt, ja ir vēlme arī nobraukt no galvenajiem ceļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīmē, ka ceļu infrastruktūra valstī ir patiešām sliktā stāvoklī, jo vietās, kur katru gadu uz galvenā ceļa ir iespējami nogruvumi, tas netiek labots vispār, jo jebkādu aizsargbarjeru trūkuma dēļ, nogruvumi sabojās arī salabotos ceļus. It kā attālumi, kas būtu jāmēro dažviet Gruzijā nešķiet lieli, tomēr kalnu serpentīni un sliktie ceļi būtiski paildzina ceļā pavadīto laiku.

Muzejs, kur ieslēdz gaismu katram apmeklētājam

Telavi ir viena no pilsētiņām Kahetijas reģionā, kur var apstāties, lai izvingrinātu kājas pēc apmēram pusotras stundas garā brauciena no Tbilisi. Manuprāt, pilsētā ir divas galvenās lietas, kam veltīt laiku – tirgus un pils, kurā dzīvojis Kaherijas karalis Erakls II. Tirgus atrodas pašā pilsētas centrā un tur var iegādāties tikko ceptu maizi, gardus sierus, garšvielas, ko paņemt līdzi uz mājām, ogas un vienkārši paskatīties, kā notiek pilsētas galvenās artērijas dzīve. Savukārt pils kompleksā ir vairākas ēkas – pati pils, mākslas galerija un novada vēstures muzejs. Šeit iegriežoties ne tik daudz vērtas ir ekspozīcijas, kā noskaņa un sajūtas, ka Latvijas nabadzīgākiem muzejiem vēl ir tāls ceļš ejams līdz Telavi redzētajam. Tur ekspozīcijas pieskatītāju ir vairāk kā viesu, jo gaisma katrā zālē tiek ieslēgta tikai uz to brīdi, kamēr tajā ir apmeklētāji, un šķiet, ka ekspozīcijas ir tik senas, gluži kā pats muzejs, kas izvietots īstenās padomju laika telpās ar savu smaržu.

Kā mēs pieklauvējām vīna rūpnīcā

Mūsu gruzīnu draugs, kas nedaudz mūs „pieskatīja” ceļojuma laikā, ik pa brīdim sniedzot vērtīgus padomus, sacīja, ka Tsinandali reģionā var klauvēt pie ikvienas mājas durvīm un vaicāt, lai parāda, kā tiek darināts vīns. Tā nu mūsu pieraksti ar izplānoto ceļojuma maršrutu liecināja, ka Tsinandali pilsētā ir jāmeklē vīna darītava, kur varēs apskatīt gan pagrabus, gan parku, gan vīnu degustēt. Vaicājot vietējam taksistam, kur pie Jums te vīnu darina, atbilde bija pretjautājums, cik litrus mums vajagot. Tā kā nebijām braukuši vīnu iepirkt litriem, bet gan skatīties procesu, vaicājām pēc vīna darītavas. Kādu brīdi padomājis taksists ieteica nākamajā ielā pagriezties pa labi un braukt tik uz priekšu. Pēc dažiem kilometriem redzam – vīna lauks ir, lieli metāla vārti arī, griežam iekšā. Kā jau labākajās tradīcijās, pie vārtiem sarga būdiņa. Uzrunājam omulīgo onkuli, sakot, ka gribam redzēt, kā vīnu darina. Viņš lūdza brīdi pagaidīt. Tā nu kādu brīdi, teju pusstundu, stāvam pie vārtiem, redzot, ka viņš ar kādu runā pa telefonu, un gaidām – līdz piebrauc žigulītis un mēs topam ielaisti. Ieejam teritorijā, bet tur kādreiz bijušas skaistas ēkas – tagad nodrupušas, nolupušas, ar izbirušiem logu stikliem, cauruļvadi pa visu teritoriju, daudz sarūsējušu mucu, angāri, noliktavas…..Vīrs no žigulīša mums seko un solās parādīt, kā vīnu darina.

Ja rādīs, tad sekojam, taču iespaids, ka esam nokļuvuši vīna darītavā, ir visai attāls. Mēs tiekam ievesti aizaugušā teritorijā pie sarūsējušām iekārtām, kur notiek vīnogu pirmais apstrādes process. Tā vārdu pa vārdam, atklājas, ka mēs esam nokļuvuši vīna darītavā pilnīgā nesezonā. Rūpnīca, kas dibināta 1953. gadā,  strādājot tikai pāris mēnešus gadā – septembrī un oktobrī ražas laikā, kad te rosās ap 80 – 100 cilvēkiem. Tad tiek saražots vīns un galvenokārt eksportēts uz Ukrainu, ko Krievijas tirgus kopš nesenajiem notikumiem ir teju aizvēries. Tā staigādami pa teritoriju tiekam ievesti arī angārā, kur glabājas spirts. Un kā izrādās – arī birojā pie pašas vīna darītavas saimnieka, kas izrādās izbijis reģiona gubernators. Vīrs tā ap gadiem 70 pieņēma mūs kā augstākos viesus, un ārkārtīgi atvainojās, ka nevar saklāt mums galdu labākajās gruzīnu tradīcijās, jo mēs esot uzradušies negaidīti. Pacienāti ar kafiju un kādu stundu pavadījuši sarunās, viņš mūs vedīšot rādīt, kur vīns glabājas.  Kamēr mērojam ceļu uz gatavās produkcijas angāru, saimnieks kavējas atmiņās kā padomju laikā daudzas reizes viesojies Rīgā, un kā vēlāk bijis arī pieņemšanā pie mūsu prezidenta. Angrārā mums tiek izrādītas vīna mucas un dzēriena pildīšanas iekārtas. Saimnieks iepazīstina ar savu brāli – galveno tehnologu, kas no noliktavas atnes un uzdāvina mums 6 vīna pudeles, lai mēs kārtīgi varētu nodegustēt viņu produkciju. Uz atvadām saimnieks aicina noteikti braukt pie viņiem ražas laikā rudenī, jo tad te viss notiek pa īstam. Pārlaimīgi no fantastiskās uzņemšanas un dāvanām, atvadāmies un solāmies braukt atkal. Nu re – pieklauvējām! J

Kino uzņemšanas laukuma cienīga pilsēta Sighnaghi

Tālāk mūsu ceļš ved uz pilsētu, kas dažādos informācijas avotos tiek apzīmēta kā īpaši skaista. Te būtu jāatzīmē, ka, acīmredzot, gruzīnu apziņā nav tādas mērvienības kā skaists, sakopts dārzs, māja utt. Vairums ciemos esošās ēkas ir ļoti nolaistas, sēta sasista no tā, kas bija pa rokai, un tāda lieta kā puķu dārzs ir ārkārtīga ekstra. Protams, liela daļa problēmas ir sliktā ekonomiskā situācija, kas neļauj veikt daudzus uzlabošanas darbus, taču tas nav vienīgais iemesls.

2007. gadā uzsāktā vērienīgā pilsētas rekonstrukcijas programma ir vērsta tūristu piesaistīšanai, jo pilsēta ir veidota itāļu stilā ar skaistām mazām ēkām, krāsainām fasādēm un bruģētām ielām. Taču staigājot pa šo mākslīgo pasauli,  ir sajūta, ka esmu nevis Gruzijā, bet gan kādā kino uzņemšanas paviljonā, kur skaistas ir tikai fasādes. Tas izrādījās arī taisnība – aiz burvīgām ēku fasādēm slēpjas veco ēku pussagruvušās konstrukcijas un pa ielām skraida cūciņas, kas tiek turētas aiz nokrāsotās fasādes aizgaldā.

Davit Gareja klosteris pie Azerbedžanas robežas

Kādas stundas braucienā no Sighnaghi ir viens no senākajiem Gruzijas klosteriem, kas darbojas vēl šodien – Davit Gareja. Cik redzēšanas vērts ir pats klosteris, tik arī daba pa ceļam. Lielāko ceļa posmu abās pusēs ir zaļš līdzenums, kas līdzinās tepiķim. Tikai ik pa laikam ir jāuzbrauc kādā paugurā, lai varētu atskatīties lejup un ziedošo pļavu plašumiem. Tieši šādus dabasskatus, kas veda pa ceļam uz klosteri, nekur citur Gruzijā neredzējām.

Davit Gareja ir viens no 15 apkārtē esošiem klosteriem, kurā vēl dzīvo mūki. Nesen restaurēts, šis komplekss ir patīkams pastaigām, kur, nedaudz nomaldoties, ir iespēja jau atrasties Azerbedžanas teritorijā.

Pa ceļam uz Kazbeka virsotnēm

Trešajā dienā mūs ceļš ved uz Kazbeku – augšup no Tbilisi Krievijas robežas un Vladikaukāza virzienā. Galamērķis ir Kazbeka ne visai tuvā pakājē esošā pilsēta Stepantsminda. Ceļš, kas turp ved tika izveidots 19. gadsimtā un tiek saukts par Gruzijas militāro ceļu. Nedaudz vairāk kā 120 kilometru attālais galamērķis tika sasniegts apmēram ap pusdienslaiku, jo pa ceļam ir vairākas vietas, kur ir vērts piestāt. Vēl ir jāņem vērā, ka pa ceļam uz Kazbeku kāda trešdaļa tiek veikta pa serpentīniem, sasniedzot 2400 metru augstumu. Pats ceļš ir sliktas kvalitātes, taču interesants – vietām ir uzbūvēti tuneļi, kas, iespējams, kādreiz tika lietoti rudens un ziemas periodā, kad ceļi ir neizbraucami nogruvumu dēļ, vietām mums bija jāgaida, kamēr aitu gani pārdzīs savus dažus simtus lielos aitu ganāmpulkus, dažviet asfalta segums pārtūka un ceļš pārauga bedrainā grants ceļā, kuru izskalojos strauts.

Gruzijas Šveice –  Annanuri

Kādus divdesmit kilometrus pēc nogriežanās no Tbilisi „autobāņa”, skatam paveras Gruzijas Šveice – kalni un ezeri. Fantastiski skati pār Zhinvali krātuvi, uz kuras ir uzbūvēta elektrostacija. Pirmais apstāšanās punkts ir pilsētiņā Ananuri. Sens nocietinājuma mūris un baznīca, kur ļaut vaļu visiem foto mākslas talantiem.

Gudauri slēpošanas kūrorts

Tālāk ceļš vijas gar kalnu upēm, kuras vasarās pārvēršas teju strautiņā, taču ir akmeņainas un gatavas pavasara kūstošajiem sniegiem. Labākie sniega mēneši slēpošanai ir janvāris un februāris. Pats Gudauri ciems ir neliels un vēl atrodas celšanas posmā. Mājas, kas atrodas vēl celšanas vai iekārtošanas posmā atgādina sēņu mežu, kur katra sēne pati par sevi ir labi, taču vienā katlā tās visas likt nevar. Ir skaidrs, ka Gudauri kā vienota slēpošanas kūrorta koncepcijas un infrastruktūras nav, taču, kā zināja teikt vietējie „īstais” slēpošana kūrorts, kas ir austriešu pārziņā, atrodas 5 km attālumā.

Tā kā Gudauri ciems ir viena no augstākajām vietām pa ceļam uz Kazbeku, 4 kilometrus  no ciema jau padomju laikos ir ierīkots skata laukums 2379 metru augstumā. Pats skatu laukums ir īstens padomju mākslas paraugs, kas jau tā fantastiskajiem skatiem piešķir īpašu rozīnīti.

Cūkas kafejnīcā

Mūsu galamērķis Stepantsminda ir neliels ciematiņš 1750 metru augstumā, taču sajūta apkārt esošo kalnu ielokā ir tāda, ka neatrodamies augstāk par jūras līmeni. Ciems ne ar ko nav ievērojams, tik vien kā sajūtas un skati uz Kazbeku liek apjaust, kur atrodamies. Reģionā var redzēt daudz auto ar Krievijas numuriem, jo robeža ir pavisam tuvu. Likumi paredz, ka vienīgie šo robežu var šķērsot Krievijas pilsoņi. Gruzīniem ieeja Krievijā caur šo kontrolpunktu ir liegta.

Tā kā ir jau pusdiena un vēders liek par sevi manīt, meklējam kaut ko kafejnīcai līdzīgu. Tā kā esam piekodināti, ka Gruzijā var droši iet ēst pašā necilākajā kafejnīcā, esam gatavi nogaršot šī reģiona hinkāļus (kaut kas līdzīgs pelmeņiem), kas ir savādāki kā Tbilisi taisītie. Kamēr kādu stundiņu gaidām, kamēr saimniece uztaisīs mums maltīti, priecājamies par cūkām, kas netraucēti kafejnīcas teritorijā rukšķēdamas ēd nenopļauto zāli. Šādas hinkāļu pusdienas ar dzērieniem un ēdieniem, kur katrs var apēst ne vairāk kā 3 – 5 hinkāļus, katram izmaksā apmēram 1,50.

Pa Gruzijas ceļiem tikai ar džipu!

Aizbraukt uz Kazbeku un neapskatīt Tsminda sameba baznīcu, kas ir Gruzijas simbols, būtu grēks.  Taču ir viens – bet! Baznīca atrodas apmēram 4,5 kilometrus no Stepantsmindas ciema 2220 metru augstumā. Tas nozīmē, ka būs jāpievārē vēl 500m augstums. Lai nokļūtu baznīcā, ir iespējams doties turp ar kājām, kas varētu būt 1, 5 – 2 stundu stāvs kāpiens pa meža takām un kraujām, vai arī turp doties ar auto. Tā kā mūsu komandas braucamrīks un braukšanas prasmes to atļāva, devāmies ceļā. Un te nu mūsu piedzīvojumi sākās – akmeņainas kraujas mijās ar dziļiem dubļiem ēnainās meža vietās. Pat ceļabiedri uz aizmugurējā sēdekļa uz brīdi pieklusa, jo adrenalīna deva bija laba, raugoties lejup un izjūtot to kā mūsu džips godam cīnījās ar ceļa grūtībām. Taču nonākot tur augšā – skati bija šī brauciena vērti.  Dažas dienas vēlāk no gruzīniem dzirdējām, ka ciemā var sarunāt ņivu, kas uzvedīs augšup, un tas maksājot 18 latus. Žēl tikai, ka neprecizējām, vai tas ir vietējo vai ārzemnieku tarifs šim pakalpojumam.

Staļina muzejs Gori

Ceturtajā ceļojuma dienā esam sapakojuši somas un esam ceļā uz Melnās jūras piekrasti. Taču pa ceļam ir jāiegriežas Staļina muzejā Gori, kas informācijas avotos tiek apzīmēts kā viens no interesantākajiem muzejiem valstī. Pie muzeja, kas vizuāli atgādina austrumniecisku celtni,  esam jau stundu pirms tā darba laika sākuma. Mūs laipni sagaida un vēl piešķir gidu, jo tas ietilpstot biļetes cenā.  Nedaudz ar bažām, kāds varētu būt stāstījums, kāpām pa trepēm uz galveno ekspozīciju zāli. Taču apmēram stundu garā ekskursija bija tā vērta par visiem 100%. Gide, kurai nebija vairāk kā kādi 25 gadi, ļoti interesantā stāstījumā pasniedza faktus no Staļina un vispār tā laikmeta dzīves, politiskajiem procesiem, apzinot arī tos visus ļaunumus, ko šī vēsturiskā persona ir nodarījusi, neslēpjot faktus, ka tika Staļins ir laupījis bankas, lai nodrošinātu finansējumi pagrīdes avīžu izdošanai, kā arī citus viņa netikumus. Tā kā nedz skolā, nedz augstskolā obligātā kārtā nebija jāapgūst Staļiņa biogrāfija, šī muzeja ekspozīcija un stāstījuma  mūsdienu skatījums uz to vēstures periodu, kā arī fakti no vadoņa biogrāfijas palīdzēja saprast likumsakarības, kādēļ pagājušā gadsimta pirmās puses vēsture ir tieši tāda.

Ekskursijas noslēgumā gide mūs aizveda uz Staļina ceļojuma vagonu, kas atrodas pie muzeja. Šajā ložu necauršaujamā bruņu vilcienā vadonis ceļoja kara laikā. Viņa rīcībā bija virtuve, vannas istaba ar vannu, darbistaba un viesistaba ar kondicionieri.

Tā kā paši gruzīni domā, ka Staļins  viņiem neko labu savā dzīves laikā izdarījis nav, ir nolemts šo muzeju pārveidot par okupācijas muzeju, vadonim atvēlot vien vienu istabu.

Alu pilsēta Uplistsikhe

Desmit kilometru attālumā no Gori ir viena no unikālajām Gruzijas vietām alu pilsēta Uplistsikhe. Tās pirmsākumi ir 1000 gadus pirms mūsu ēras vēlajā bronzas laikmetā. Šodien tā ir viena no vietām, kas līdzinās tūrisma objektam ar tikko uzceltu administrācijas māju, kafejnīcu un tualetēm. Diemžēl mūsu ierašanās sakrita ar skolu ekskursijas dienu, kas nozīmēja, ka svarīgo tūrisma objektu bija ielenkuši vairāki simti skolēnu. Kad, redzot, ka esam ārzemnieki, mūs uzrunāja angļu valodā, un uz jautājumu, vai varam dabūt gidu, teica, ka diemžēl nē. Kamēr vēl blakus grozījāmies un runājām latviešu valodā, kāds no administrācijas pienāca, un vaicāja, no kurienes esam. Atbildot, ka no Latvijas, uzreiz radās iespēja ekskursijai ar gidu angļu valodā, uzaicinot doties ceļā uz alām kopā ar kādu Anglijas diplomātu un viņa draugu. Taču pats kuriozākais bija mūsu ekskursijas ceļabiedrs – amerikānis, kas 1996. gadā bija gadu dzīvojis Latvijā, lai rakstītu savu maģistra darbu par latviešu līgo svētkiem. Viņš joprojām runā un saprot latviešu valodā.

Seno alu pilsētas ekskursija bija interesanta ne tik daudz dēļ tās vēsturiskajiem faktiem, kā paša gida – apmēram 25 gadus veca jaunekļa skatījumu uz notiekošo Gruzijā, vīniem un nacionālajām parašām. Ikviena tikšanās ar dažāda vecuma vietējiem ir solis tuvāk izpratnei lietām, kāpēc lietas šajā zemē notiek tieši tā un ne savādāk.

Tblisi – Batumi

Attālums no Tbilisi līdz Batumi ir apmēram 400 kilometri, kuriem pa vidu daba un apkārtne izmainās vairākas reizes. Iebraucot Gruzijas rietumu daļā, vide kļūst sakoptāka. Pa ceļam ir ciems, kur var nopirkt maizi, jo ceļmalā ir daudz mazu būdiņu, kas pārdod gardu silti ceptu maizīti un saldo kanēļa maizi, kas ir kā kanēļa bulciņa, tikai ļoti liela. Ir ciems, kura galvenais fokuss ir dažāda izmēra un formas šūpuļtīkli. Tiesa, par nostrādātiem tos gan nevarētu saukt. Pa ceļam ir daudz īpaša vietējā našķa – riekstu vīnogu sulā pārdevēji, kā arī vietējo keramikas izstrādājumu pārdevēji.

Apmēram pusceļā ceļotājus gaida kalnu serpentīni, taču,  ja paveicas, tad šo gabalu var mērot arī cauri tunelim, ja tas ir atvērts. Nobraucot no kalna ir ciems ar vairākiem maziem krodziņiem. Droši tajos var doties iekšā un nebūsiet vīlušies. Lai gan izskatās, ka nekā īsti ēdama tur nav, pavārs no nekā uztaisīs garšīgu krējumā ceptu vistiņu, sagatavos baklažānus un šampinjonus. Tieši šajā pārbrauciena dienā lielu daļu ceļa pavadīja lietus, kas gaidot pusdienas, sēžot uz terases zem jumta radīja tādas Āzijas sajūtas, jo ne velti Gruzijas teritorija šķērso vairākas dabas joslas – tai ir subtropi rietumu daļā, zaļš tuksnesis centrālajā, un kalni ziemeļdaļā.

Gruzijas Jūrmala – Kabuleti

Kabuleti ir pilsēta, kas stiepjas gar Melnās jūras piekrasti. Tur galvenokārt atrodas viesu mājas, mazas viesnīciņas un ir 1 pieczvaigžņu viesnīca. Sezona sākas 15. jūlijā un ilgst vismaz līdz septembra vidum. Jūnija sākumā ir visīstākā nesezona, kad viesnīcā bijām vienīgie viesi, vasaras ballīšu vietām celtnieki tikai slēja karkasus un kafejnīca, kas atveras „uz sezonu” strādāja 4.dienu. Jūrā ūdens tik silts, kāds gadās pie mums varbūt 1x sezonā. Cilvēku nav, peldēties var – ko vēl vairāk vēlēties?

Protams, nevajag sadomāties, ka Gruzijas kūrorts līdzināsies rietumos ierastajiem. Tas nekas, ka blakus skaistai viesnīcai vienā pusē ir grauzts, bet otrā notiek būvdarbi, bet trešajā pusē māja uzcelta pusratā, jo beidzās nauda. Tas viss pieder pie kolorīta, jo, ticiet man, diez vai Kobuleti būs atradīsiet kādu ideālu viesu māju, kas būs pie pašas jūras ar perfekti sakoptu vidi apkārt. Arī pašā viesnīcā ir kur „piesieties” gan tīrībai, gan gaumei,  gan remontam, bet ne attieksmei pret viesiem.  Tāda jauka uzņemšana ir reti kur. Kā mums stāstīja kafejnīcas īpašniece, sezonā Kabuleti nav kur ābolam nokrist – sabrauc azerbedžāni un armēni, paši vietējie tā, ka brīvu istabu dabūt nav iespējams. Vidēja (laba) līmeņa mazā viesnīca dienā sezonā maksā 100 – 150 USD.

Krāšņais un modernais kūrorts Batumi

Pirmssākumi Batumi bagātībai sniedzas 19. gadsimta nogalē, kad pa dzelzceļu no Baku uz ostu pie Melnās jūras tika transportēti un pārkrauti 25% no pasaules naftas. Šī biznesa priekšgalā bija dinamīta izgudrotāja Aftreda Nobela brālis Ludvigs. Par to laiku un pilsētas uzplaukumu stāsta tehnoloģiju muzejs, kas atrodas nedaudz ārā no Batumi centra. Ieejot šajā muzejā tā arī nevienu nesastapām – paši ieslēdzām gaismas, apskatījām ekspozīciju un, aizejot izslēdzām gaismu.

Pagājušā gadsimta sākumā pilsēta plauka un attīstījās. Arī šodien vēl joprojām ir jūtama tā laika aura nu jau atjaunotajās smalkajās ēkās, kas atgādina sakopto Eiropu. Gruzijas valsts un vietējā pašvaldība dara visu, lai Batumi kļūtu par populāru atpūtas vietu. Dienā vai naktī, Batumi daļa, kas atrodas pie jūras ir ļoti skaista un sakopta. Jo īpaši vakarā, kad iededzas gaismas, vairākus kilometrus garā promenāde gar jūru kļūst par populārāko pastaigu vietu. Nedaudz ārpus Batumi centra bijušā purva vietā ir izveidota modernā daļa ar smalkiem eiropeiskiem krogiem un strūklaku šovu, kas sākas ik vakaru ap 9 un to var baudīt pa velti vairāk kā stundas garumā, sēžot uz soliņa, netālu no jūras. Lai padarītu pilsētu skaistu, pat uz daudzstāvu nepabeigtas jaunbūves ir izvietotas daudzkrāsainas lampiņas.

Pavisam nesen pilsētā ir uzbūvēts delfinārijs, uz kura pirmo šovu pēc 20 gadu pārtraukuma, mums izdevās nokļūt. Tik daudz pozitīvu emociju! Fantastisks šovs, ko noteikti ir jāredz. Ieejas biļete uz apmēram 40 minūšu priekšnesumu maksāja 4 latus.

Batumi ir jauka pilsēta, kur aizbraukt un baudīt nakts dzīvi, taču ne lai atpūstos pie jūras, jo visas viesnīcas atrodas tuvāk vai dziļāk pilsētā, ka peldkostīmā uz pludmali iziet nevar. Tāpēc risinājums īstenai pludmales atpūtai ir dzīvot Kabuleti, bet uz 25km attālu Batumi doties izklaidēties.

Lai gan cik skaista ir pilsētas daļa pie jūras, esot dziļāk iekšzemē, ir īstā Gruzija – bedrainas ielas bez asfalta seguma, pussabrukušas mājas un nesakoptība, taču tā netraucē. Pēcpusdienas pastaigai pa tiešām skaistu vidi mēs izvēlējāmies Batumi botānisko dārzu, kas atrodas apmēram 5 kilometrus ārpus pilsētas. Pastaigu režīmā, baudot skaistu un sakoptu dārzu vairāk kā 3 stundas pagāja nemanot.

Bez zivīm uz krogu nenāciet

Pienākot pusdienslaikam, esam saņēmuši ziņu no mūsu gruzīnu drauga, ka ir jādodas uz krogu, kur tiek pasniegti jūras produkti. Sekojot norādnēm, esam atraduši to vietu, taču krogā mums oficiante laipni atbild, ka esot jānāk ar savām zivīm, kuras ir nopērkamas blakus esošajā zivju tirgū. Mums divreiz nav jāsaka, izvēlamies mazās forelītes, tur pat tirgū tās tiek notīrītas un aiznestas uz krogu. Kamēr baudījām dārzeņu uzkodas, zivis bija izceptas un kūpošas pienestas uz galda. Vēlāk stāstot piedzīvojumus mūsu draugam izrādījās, ka bijām kļūdījušies par kādiem 20 metriem, jo viņš bija rekomendēja mums nākamo krogu, kas atradās turp pat blakām.

Viesmīlīgais nacionālā parka krodzinieks

Pa ceļam starp Kabuleti un Batumi ir Mtirala nacionālais parks, kuru pēc ieteikuma devāmies apskatīt. Ceļa norādnes vēstīja, ka no galvenā ceļa līdz parkam ir 8 kilometri, taču izrādījās, ka tā tikai ir parka robeža, bet, lai nokļūtu līdz staigājamām takām vēl ir jāmēro kādi 5 – 6 kilometri pa kalnu serpentīniem, kas mijas ar tekošiem kalnu strautiem pa braucamo daļu, nogruvumiem, taču dabas skati, protams, atkal atsver visus ceļa negludumus. Nokļuvuši līdz parka informācijas birojam saprotam, ka uz parku ir jādodas rīta pusē, lai visu dienu varētu klīst un baudīt dabas un kusuma terapiju.

Kā nu gadījās, kā ne, turpat bija arī parka krogus īpašnieks, kas visus mūs aicināja iedzert kādu glāzi vīna. Un te nu sākās, uz mūsu iebildumiem, ka esam labi paēduši pusdienas, netika reaģēts, galds tika noklāts ar uzkodām un dzērieniem, un tā sarunās par dzīvi kopā ar kolorīto krogus saimnieku, kura viesis ir arī Latvijas vēstnieks Gruzijā, pavadījām vairākas stundas. Mūsu „pasēdēšana” beidzās ar dejām, dāvanā saņemtu vietējās medus kandžas pudeli, bet parka apskate pārcēlās uz nākamo ceļojumu.

Ceļojuma pēcvārds

Gruzija ir zeme, kas tikai tagad atgūstas no dažādiem notikumiem, kas kavējuši valsts uzplaukumu. Kā valsts tā ir pastāvējusi tikai no 1918. – 1921. gadam, kā arī pēc PSRS sabrukuma, taču 2008. gada notikumi  un dažādas ekonomiskās problēmas agrāk un šodien nerada iespaidu, ka attīstība būs ātra. Valstī ir teju 50% bezdarbs, iznīcināta rūpniecība un jūtams zināšanu trūkums, kā vadīt biznesu, lai naudīgais eiropietis vai amerikānis brauktu tērēt savu naudu. Taču tā sirds atvērtība, pozitīvisms un viesmīlība, kas piemīt šai tautai, nezinu, kur vēl ir sastopama, un tā ir galvenā šī ceļojuma pievienotā vērtība.

Advertisements

Kas kopīgs mobilajam reportierim un Galleria Rīga atklāšanai?

Šonedēļ par aktuālu tēmu blogeru rindās kļuva jaunā Tvnet, LMT un LNT akcija “mobilais reportieris”. Manā uztverē diskusijas un pārdomas par šo tēmu ir gluži kā revīzijas veikšana skapī, lai saprastu, kas ir modē, kādas ir tendences, un, no kā vajadzētu atbrīvoties.

Akcijas idejā es saskatu tās dalībnieku vēlmi pārdot sevi (LMT), būt moderniem un iegūt ziņas (TVnet), a kāpēc gan ne (LNT). Domāju, ka LNT šī akcija ir vismazāk vajadzīga, jo jau sen Degpunktā ar 50 LVL balvu novērtē labāko reportāžu, ko ir iesūtījis kāds acīgs skatītājs.  Kopumā akcija nav peļama – tas, ka tā nav pārāk spoža un nenes nekādu novitāti,  noteikti varētu piekrist Mārim Reliņam un Krisdabz, kas jau šonedēļ iztirzāja šo jautājumu savos blogos. Akcija labi iederas uzņēmumu imidža spodrināšanā, jo aicina visus būt modriem un ietekmēt notikumus. Drīzāk es teiktu, ka tā ir, iespējams, neaktīvākās sabiedrības daļas pamudināšana uz darbību pašapziņas celšanas nolūkos, ja gadījumā nav pamanīts, ka visai sen eksistē jau pilsoniskā žurnālistika.  Taču es gribētu runāt par citu aspektu, proti, revīziju skapī, kas saucās Latvijas mediju funkcijas.

Mode

Pilsoniskā žurnālistika tiek piesaukta itin bieži, paužot spriedumus par ko līdzīgu, kam šonedēļ aicināja līdzdarboties LMT/TVnet/LMT. Tas ir modē, ja Tev ir savs blogs, kurā izteikties par sabiedrībā notiekošo. Patiesībā nemaz nevajag blogu, pietiek ar Twitter adresi, lai tādi pilsoniskās žurnālistikas pārstāvji kā Neo varētu raidīt savus ziņojumus. Tādiem kā Neo vai Arnis Balčus nevajag komerciālu aicinājumu reportēt par stulbumu un visatļautību. Tas nav vajadzīgs arī tiem 57%, kas LV Twitter aptaujā teica, ka viņiem ir savs blogs, un tiem 92%, kas rada un reaģē uz radīto saturu sociālajos medijos.  Ja šī lieta patiešām “aizrullēs”, tauta pavilksies un akcija neizčabēs, tad domāju, ka to varēs uzskatīt par dienu, kad pilsoniskai žurnālistikai pievienojas masas jeb mārketinga valodā runājot, par “fast reactors/influencers” ēras beigām, kad nu var raidīt ziņojumus neizlēmīgiem un tiem, kas gaida, ka kāds pasaka, ka tā lieta ir laba un to var lietot. Taču par šādu iznākumu man ir zināmas bažas. Lai gan, zinot to, ka latvietis pie alus glāzes ir gatavs gāzt valdību un darīt vēl šo to, bet diemžēl nav gatavs aiziet un referendumā atdot balsi par kaut ko svarīgu, vai arī doties demonstrācijā, kad tas ir patiešām nepieciešams, šāda veida pilsoniskā žurnālistika varētu būt  tādu kā alus sarunu turpinājums.

Tendences

Mana nākotnes hipotēze ir tāda, ka, aizvien vairāk attīstoties pilsoniskai žurnālistikai, ikdienas preses izdevumu un portālu funkcija būtu apkopot un analizēt, jo faktus jau būs snieguši sabiedrības pārstāvji. Žurnālisti aizvien mazāk varēs būt klāt notikumos, proporcionāli tam, ko redz ikviens indivīds. Ja paskatāmies, kas augstāk minētā projekta ietvaros tiek publicēts portālā Tvnet – nekādas inovitātes tur nav – policijas auto, kas pārkāpj noteikumus, sagruvusi ēka, kas nodarījusi postījumus utt. Tie ir fakti, ko kā ceļojumu bildes var brīvā brīdī pašķirstīt un aizmirst. Protams, LMT interese ir reportāžu kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja mobilo sakaru operators ir izsludinājis potenciālas balvas un aicina sūtīt foto un video, par kvalitāti te nav runa. Varbūt kāds cits bagāts uzņēmums, kas vēlas spodrināt savu tēlu, varētu izsludināt kādu kvalitātes balvu?

Ar šo es gribu teikt, ka mobilās reportāžas nenoņem maizi nedz žurnālistiem, nedz tiem blogeriem, kam patiešām ir ko teikt un, kuri ir gatavi viena kvalitatīva raksta tapšanai veltīt 2,3,4 un vairāk stundas. Tas ir virziens, kuru ir uzņēmis “Ir”, iespējams kādu reportāžu vai tās ideju, pārvēršot pētījumā un analītiskā rakstā.

No kā vajadzētu atbrīvoties?

Ja ir maza platība, revidējot skapi, uzdevums ir izmest maksimāli daudz vecās lietas, kas vairs nav aktuālas. “Ir” komanda to pierādīja, ka var darīt savādāk un redzēt apkārt notiekošo. Taču diemžēl tā komercializācija, kas spīd cauri trijotnes projektam, neliek man domāt, ka vispār tas skapis būtu jārevidē.

Pirms kāda mēneša, pētot šo tēmu, lai runātu starptautiskā konferencē par mediju attīstības un virzības tēmām, uzdūros diviem zinātniskiem pētījumiem, veiktiem divās pasaules malās, nonākot pie līdzīgiem secinājumiem. Proti, John Pavlik ir izpētījis, ka ASV medijos redakcijas un biznesa nodaļas aizvien mazāk tiek nodalītas, jo nauda diktē saturu. Arī skandināvu mediju pētnieks Nygren ir nonācis pie  secinājuma, ka finansiāli motīvi, kas vada žurnālistiku ir kļuvuši daudz spēcīgāki kā tas bija pirms 5 vai 10 gadiem, atstājot nopietnu iespaidu uz profesionālām normām un ētikas vērtībām.

Ieklausoties šādos secinājumos šķiet, ka tikai pilsoniskā žurnālistika ir izeja, kā sabiedrībai neiemigt un būt modrai pret notiekošo. Tādēļ es gribētu beigt šo sadaļu ar cerību, ka tautas aicināšana  būt klāt un ziņot ir apsveicama, taču ir jāiet tālāk un jādomā, kā šo saturu pārvērst kvalitātē un patiešām sabiedrībai noderīgā produktā.

Kāds sakars mobilajam reportierim ar Galleria Rīga atklāšanu?

Ar to, ka skaļais nosaukums “Tava iespēja ietekmēt notikumus Latvijā” ir tik pat tukša frāze kā Galleria Rīga, kas atklājās šo piektdien. Ja jau, atklājot Rīga Plaza visi runāja par tukšajām telpām, tad Galleria Rīga pārspēj visus iepriekšējos gadījumus. Katrā stāvā no 2. – 7. atvērti kādi 3 veikali. Atklāšana izpaudās ar cilvēku “izdzīšanu” cauri stāviem, kuros nekā nav. Ir skaidrs, ka tirdzniecības centru atklāšanas ir ellīgi sarežģīts pasākums ar līgumiem, noteikumiem, celtnieku un nomnieku varēšanām un nevarēšanām,  taču šis gadījums ir vēl jo īpašāks. Visvairāk šajā gadījumā man ir žēl nomniekus, kuri labu laiku tagad varēs izbaudīt sekas grandiozai “Nekā” atklāšanai, jo sabiedrība, kas atklāšanas laikā redzēja tukšumu vēl ilgi to atcerēsies,  un Galleria Rīga varēs tērēt milzīgas naudas summas, lai dabūtu tur iekšā pircējus.

Vai Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma prasībām?

Nu jau trešo dienu elpoju gaisu  lielā interneta pārvaldības forumā – sauksim to par visu iesaistīto pušu kopēju dialoga platformu dažādu jautājumu risināšanai, kas saistās ar interneta drošību, privātumu, atvērtību, pieejamību utt. Šodienas darba grupā par sociālajiem medijiem un tīkliem, man radās jautājums,vai  Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma un datu aizsardzības prasībām. Šobrīd es nerunāju par mūsu valsts likumdošanu, bet gan par starptautiskiem  standartiem. Šāds jautājums radās, jo man nav skaidrs, ko Draugiem.lv dara ar maniem  un vēl citu – 2 miljonu lietotāju datiem- kam tiek tiek pārdoti, kā tie tiek analizēti utt. Neapšaubāmi,  šī portāla veidotāji ir investējuši daudz naudas, lai radītu un uzturētu šo pakalpojumu, un ir skaidrs, ka diez vai to visu var uzturēt no profila, bilžu un fermas papildiespēju pārdošanas. Par spīti tam es vēlētos zināt, ko Draugiem. lv dara ar maniem datiem tālāk.

Man ir ļoti žēl, ka tāda liela sociāla portāla pārstāvji nepiedalās šādās konferencēs, lai turētu roku uz pulsa, ar ko elpo pasaule, un, kādas ir vēsmas un tendences šajos jautājumos. Šodien izlasīju Twitterī labu teicienu, vai nu tu esi soli priekšā, vai arī kļūsti par “case study”.  Ceru, ka Draugiem.lv seko jaunākajām vēsmām privātuma jautājumos, un arī domā par uzlabojumiem savā produktā. Vēl jo vairāk – tādā mazā valstī, kā Latvija, ir 2 iespējas – Tu esi Draugos un uzturi kontaktus ar zināmu sabiedrības daļu, kas nav Facebook, vai arī atsakies tur būt vispār. Šeit es domāju to, cik pieejami ir mūsu dati. Diemžēl Draugiem LV dod patiešām mazu iespēju dozēt informāciju no tiem, kas nav Tavā draugu listē – nav iespēju selektīvi izvietot bildes galerijās utt.  – iepriekšējā versijā tāda bija. Ja es  aizpildu visu savu profila info, tad tas ir redzams gan maniem draugiem, gan svešajiem. Šodien pasaule runā par šiem jautājumiem, par to, kā palīdzēt lietotājam pašam izlemt, ko tas publisko un,  ko ne. Es nebūt negribu sacīt, ka Draugiem.lv ir ļaunums – nē, bet ka ir jāmainās līdzi laikam – to gan.

Vēl viena būtiska tēma, kas parādījās sociālo tīklu jautājumā ir par “maniem draugiem”. Kam ir atbildība par to, ka, piemēram, fotogrāfijas, kuras redz mani draugi nonāk ārpusē – dzeltenajā presē vai arī kur citur. Kā  mediji tika piemēram, pie Lindas Mūrnieces sakņu dārza “Draugos”? Visdrīzākais LV likumi šādas lietas neregulē, tad atliek tikai starptautiski standarti un virtuālās vides ētikas normas.

Bez vainas nav arī Draugiem.lv ko konkurets Facebook. Katrā valstī tam ir savas funkcijas. Redzot, kāda izteikta migrācija no Draugiem.lv uz Facebook notiek šobrīd Latvijā, man tas saistās ir lielākām un plašākām iespējām, ko dod šis starptautiskais tīkls. Piemēram, Itālijā, kur mediji ir cenzēti, Facebook ir kā avots, kas netiek pārbaudīts vai regulēts – līdz ar to ticams ziņu avots. Taču tai pat laikā Facebookā itālu mafija caur savām lapām vervē jaunos censoņus, kas vēlas pievienoties viņu tīklam. Un Facebookam tur pati Itālija neko nevar izdarīt, jo itāļu jurisdikcija uz to nedarbojas. Sorry!  Tieciet paši galā!  Šīs spilgtais piemērs rāda to, ka neviens sociālais tīkls nav nedz melns, nedz balts un likumu pielietojums dažbrīd ir vājāks par vāju, un tad vienīgais, kas var strādāt, ir principi un normas. Gluži vai kā bieži vien patērētāju tiesības – likumi ir, taču pašam ir jābūt daudz gudrākam, lai neieberztos.

Katrai valstij ir savas problēmas un izaicinājumi, ko risināt saistībā ar interneta jautājumiem. Latvija, raugoties uz citu valstu fona, šķiet,  šos jautājumus ir laidusi pašplūsmā, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi peld pa straumi, kamēr vien nerodas kādi īpaši sarežģījumi. Ar šo es domāju, maz ticams, ka mūsu valsts likumdošanā tiks iestrādāta īpaša privātuma aizsardzība, līdz ar to, kā tas ierasts – mēs katrs esam atbildīgi par sevi un to info, ko atklājam citiem.

Tikai informācijai, vēsmas, par kurām runā pasaule šajā jautājumā ir šādas:

– sociālo tīklu pārvaldītājiem ne vien būtu jāinformē par to, kā tiek izmantoti privāti dati, bet arī “jādalās” peļņā/lebumā, kas gūts lietojot privātos datus;

– vajadzētu būt iespējām internetā dzēst informāciju par sevi.  Tas vairāk attiecas uz bērniem/jauniešiem, kam nesaprātīgas izdarības var kaitēt turpmākā dzīvē;

– jārod balanss starp likumiem un piemērojamām ētikas normām

Pakalpojuma sniedzējs – tātad krāpnieks! Jeb par to, ka ar šādu attieksmi ekonomiku neuzsildīsim.

Vēl pavisam nesen – tikai dažus gadus atpakaļ uzņēmumu viena no lielākajām galvassāpēm bija izdomāt jaunus pakalpojumus, ko piedāvāt klientam. Un klients bija gatavs maksāt. Tauta stāvēja rindā, lai nopirktu Maksimas mazgātos salātos, iztīrītu automašīnu. Mājkalpotājas vai vienkārši labas mājas vai dzīvokļa uzkopējas apkārt nemētājās. Visi visu pirka un ekonomika rullēja. Tas bija moderni izmantot citu darbu.

Šodien, dažbrīd rodas sajūta, ka tas, kas sniedz pakalpojumu ir zaglis vai krāpnieks. Šī sfēra ir kritusi nežēlastībā, jo ir ārkārtīgi mainījusies cilvēku psiholoģija – tagad visu darīšu pats, ja kaut kas maksā vairāk kā kaut kur atrodamā lētākā cena – tā jau ir nežēlīga pārmaksa. Mani nebeidz pārsteigt aizvien jauni gadījumi, kad cilvēki domā, ja jau tas ir pakalpojums – tas taču neko nemaksā. Sfēras, par kurām varētu runāt ir daudz. Kā piemēru minēšu biroja tehnikas iegādi. Pasūtītājs ir ļoti izbrīnīts, ka rēķinam par, piemēram, kopētāju vai printeri cena pavadzīmē nav gluži kā lētākajā internetveikalā. Liels ir pasūtīta pārsteigums, ka rodas maksa par transportu, uzstādīšanu, vai vienkārši kāds procents no pakalpojuma summas. Nemaz jau nevajag atrast, kur to mantu var dabūt “vakar”, jo 98% internetveikalu noliktavas atlikumā ir apaļa nulle. Nav izdevumu, lai to mantu paņemtu no piegādātāja un aizvestu klientam, un tad uzstādītu, lai jaunais printeris būtu ne tikai kā interjera dekorācija, bet gan instalēts visos datoros un gatavs lietošanai. Tas, protams, nemaksā neko. Protams, pasūtītājs, internetā redzot skaisto ciparu, kas ir zemāks kā veikalā nedomā par to, ka internetveikali pelna uz transportu un noliek mantu pie durvīm – tiec galā tālāk pats.

Lielākā daļa no mums prot rezervēt aviobiļetes, viesnīcas un citus tūrisma pakalpojumus internetā. Lai atrastu patiešām to, ko sirds vēlas vai atļauj maka biezums, un tas viss vēl sakristu ar atvaļinājuma datumiem, internetā ir jānosēž patiešām ilgs laiks. Šeit es domāju par ceļojumiem, kurā dodas, piemēram, ģimene ar diviem bērniem slēpot. Tas nav gluži tas pats kā sagaidīt akciju uz Ryanair, nopirkt lētāko biļeti un rezervēt naktsmītni. Ceļojums ģimenei, kas nevēlas braukt ar auto, bet gan lidot, ietver daudz jautājumus -lidojuma laiks, bagāža, attālumi no lidostas līdz kalnam, naktsmītnes, kur var izvietot papildus 2  gultas, labvēlīgas trases bērniem, biļešu maiņas nosacījumus, ja kāds saslimst…. daudz, daudz dažādu faktoru.   Labs ceļojumu konsultants, kurā rīcībā jau ir uzticamas, atlasītas viesnīcas un citi pakalpojumi rezervācijas sistēmās, kas gluži nav booking.com, kur, piemēram, viesnīca Romā, izlec vairāki simti viesnīcu – izlasi nu, ko katra piedāvā, kur atrodas un, kādas ērtības būs viesnīcas numurā. Ceļojuma konsultants šo jautājumu atrisinās  stundas laikā, un ar garantiju, ka tas ir tā brīža labākais piedāvājums. Taču bieži vien klients to neuztver kā pakalpojumu – nu kas tad tas ir  – norezervēt avio biļeti un viesnīcu. Jā, it kā nekas liels, taču tas ir laiks un tā cilvēka zināšanas un pieredze, kas ir krātas gadiem. Arī šīs zināšanas un rezervāciju sistēmu licences kaut ko uzņēmumam maksā.

Pirms dažām dienām pamanīju, ka Molā ir atvēries veikaliņš, kas piedāvā piegādāt preces un Ikea Polijā. Pārdevēja, rādot katalogu un stāstot, kā aprēķināt cenu par produktu no zlotiem un latiem, saņem pretim no klienta jautājumu – vai pie Jums tas viss maksā tāpat kā Polijā. Hei! Cilvēki, attopieties! Tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Pārējais jau ir pakalpojums! Tie ir cilvēki, kas par samaksu ( katram spriest, cik adekvātu) ir uzņēmušies sniegt pakalpojumu – atvest galdus, krēslus..utt un  vēl uzturēt veikalu tirdzniecības centrā. Tās visas ir izmaksas.

Jau senais cilvēks saprata, ja visu darām paši, tad lietas uz priekšu neiet – ir jāmainās, ir jāpārdod, ir jāizmanto vienam otra pakalpojumi. Es uzskatu, ka, nemainot domāšanu, ka pakalpojums ir cilvēka darbs, par ko arī ir jāmaksā, šīs valsts ekonomika neuzsils. Atliek vien ieskatīties statistikas datos, un tie nepārprotami rādīs, ka Latvija ir pakalpojumu, nevis ražošanas valsts. Ja visus, kas rada produktu, kas atvieglo, rada patīkamāku dzīvi, vai kā citādi ir lietderīgs, uzskatīsim par starpniekiem un krāpniekiem.

Kas notiek Latvijas Twitter vidē? Aptauja Twitter lietotājiem.

Twitter vide ir ļoti atvērta un tajā var komunicēt ikviens. Katru mēnesi šai komunikācijas formai pievienojas vairāki tūkstoši cilvēku. Šobrīd speciālisti lēš, ka Latvijas Twitter vide varētu būt ap 30 000 lietotāju.  Laiku pa laikam izskan viedoklis, ka nav īsti skaidrs, kas ir Twitter lietotājs un vēl jo mazāk, kāpēc viņš lieto šo saziņas formu. Lai sīkāk izpētītu Twitter vidi un iedziļinātos, ko par to domā paši tā lietotāji, ir izveidota aptauja, kurā ir aicināts piedalīties ikviens Twitter lietotājs.

Spiežot uz šo saiti http://lvtwitter.pandaform.com/pub/lvtwitter/new, nonāksi aptaujas anketā.

Anketas dati tiks izmantoti doktordarbā par interneta pārvaldību.

Šī pētījuma dati tiks prezentēti  2010. gada 21. augustā starptautiskā zinātniskā konferencē  EUKO 2010 „Local Aspects of European Business Communication”

Apkopoti anketas rezultāti un to analīze būs pieejami šajā emuārā 21. augustā.

7 minūtes Jūsu laika būs neatsverams ieguldījums Latvijas twitter vides izpētē! Būšu pateicīga, ja šo aptaujas linku pārsūtīsi arī citiem Twitter lietotājiem, kurus pazīsti.

Jau iepriekš – visiem liels paldies!

Par paļāvības principa ievērošanas nespēju uzņēmējdarbībā

Lai man piedod juristi, kuru terminu es šoreiz izmantošu visai sadzīvisku lietu skaidrošanā.

Paļāvības principa aktualitāte parādās ik reizi, kad valdība sāk runāt par nodokļu celšanu. Tad uzņēmēji, izsakot viedokli medijos, uzsver, ka šajā valstī absolūti nedarbojas paļāvības princips, jo valdības darbā nav konsekvences un nav iespējams paļauties uz tām tiesībām vai principiem, kas kādreiz ir bijuši.

Izrādās, ka paļāvības princips nedarbojas arī vienkāršās sadzīviskās lietās. Izrādās, ka ķēdīte iet tālāk – ne tikai no valdības pie uzņēmēja, bet arī no uzņēmēja pie patērētāja. Labajos laikos, gandrīz ik reizi, kad gribējās kaut ko iegādāties, cena jau bija augstāka. Labi, tā ir ekonomika un vēlme nopelnīt vairāk. Taču arī šodien vēlme nopelnīt vairāk nav zudusi, tikai tai ir uzradušās citas formas.

1. Kopš tika brīvlaista likumdošana par iespēju variēt ar pārtikas produktu svaru iepakojumā, uzņēmēju radošumam nav robežu. Preces svars iepakojumā nu ir nevis 500 grami, bet 400 vai 380. Visvairāk mani sajūsmina margarins “Rama”, kura lielais iepakojums pēc sava izmēra nav mainījies, tikai iekšā ir nedaudz vairāk par pusi. Arī jogurtu ražotājiem nav kreativitātes robežu produkta svara samazināšanā. Cepuri nost tiem uzņēmējiem, kuri vēl līdz šim izmanto “vecos” iepakojuma standartus un cenšas konkurēt ar kvalitāti. Ja tā raugāmies, tad pārtika nav kļuvusi lētāka, tās svars ir sarucis iepakojumā, un katru reizi, veicot iepirkumu, klientam ir jābūt ļoti gudram un acīgam.

2. Negribu iedziļināties peripētijās ap ēdināšanas porcijām dziesmu svētku dalībniekiem, kur, kā rakstīja vakar mediji, ēdinātāji pašrocīgi ir samazinājuši to lielumu, taču principā kā tādā. Lai uzvarētu valsts pasūtījumu ir jāpiedāvā zemākā cena, kas noteikti nenodrošinās kvalitāti. Bet tāda nu ir valsts iepirkumu shēma. Un tad nav nekāds brīnums, ka uzņēmējs, lai kaut ko nopelnītu, samazina porciju lielumu vai izmanto produktus, kam jau beidzies derīguma termiņš, jo tos var kaut kur nopirkt lētāk. Un tas nozīmē, ka bērna vecāks nevar paļauties, ka viņa atvase būs vesela un paēdusi, nonākot  “valsts aprūpē” kaut uz dažām dienām.

3. Vasara ir atvaļināju laiks, kad daļa uzņēmēju strādā tādā dežurrežīmā. Taču klientam nav dežūrrežīma. Viņš grib saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, par ko ir samaksājis. Un runa ir par sporta klubu, kurš nevar nodrošināt to, lai visu gadu būtu vienlīdz labs pakalpojums. Ja ziemas un pavasara sezonā daži sporta klubi piedzīvo klientu pārbagātību, tad vasarā, samazinoties klientu skaitam, ir grūti  nodrošināt nodarbības ar treneriem. Taču,vai tas interesē klientu, kuram ir, piemēram,  3 mēnešu abonements, kas nopirkts vēl labos laikos, kad nebija sākusies atvaļinājumu sezona? Un tad pēc mēneša tiek mainīts saraksts, un piedāvājums, no, piemēram, 10 iespējamām nodarbībām, ko varētu apmeklēt, ir sarucis vismaz uz pusi un sanāk tā, ka, lai izmantotu pakalpojumu, par ko ir jau samaksāts, klientam ir jāpārkārto savs dzīves ierastais ritms. Zinu, ka šodien nevienam nav viegli, taču, kā jau rakstīju iepriekš par sporta kluba problēmām, to labums slēpjas pašu treneru darbā, bet problēmas parasti ir administratīvā līmenī.

4. Vēlme ik reizi piečakarēt klientu, paprasot lielāku samaksu vai kaut ko neizdarot līdz galam, ir izteikta arī sadzīves pakalpojumos, ja vien neesi regulārais klients, kuru atpazīst un atceras, cik pakalpojums tieši Tev maksāja iepriekš. Arī aizejot pie friziera, kosmetologa vai salabot apavus, nevar paļauties, ka par tik par liela daudzuma matu kā pirms mēneša nokrāsošanu nepaprasīs kādus pāris latus vairāk. Stāsts jau nav par šiem pāris latiem, bet gan par vispārpieņemto sistēmu vārdā “kontinuitātes neesamību” arī uzņēmēju līmenī.

5. Diez vai aktuāli ir rakstīt par paļāvības principa ievērošanu banku sfērā. Parasti banku tēls gan filmās, gan PR līmenī tiek attēlots kā kaut kas ļoti stabils, kas rūpējas par klientu. Taču, pienākot grūtākiem laikiem, arī bankas var pārmest savus principus, klientam atprasot atmaksāt kredītu super īsā laika posmā.

6. Dažkārt ir visai bezcerīgi cerēt, ka tajā brīdī, kad esi iegādājies nekvalitatīvu preci, tās pārdevējs ievēros valstī ar likumu noteiktās patērētāja tiesības. Tiesības ne tikai apmainīt preci, to remontēt, vai fiasko gadījumā saņemt naudu atpakaļ, bet arī likumā noteiktās kārtības ietvaros saņemt klientam pienākošos dokumentāciju par veiktajiem remontiem kā pierādījumu par problēmas novēršanas gadījumiem, izrādās ir neiespējamā misija. Īpaši šajā kontekstā izceļas pasaulē zināmas un ar vārdu kompānijas Junkers Bosh grupa pārstāvniecība Latvijā, kas tirgo un apkalpo siltumsūkņus. Tik klientam nedraudzīgu servisu vēl ir jāpameklē, lai pēc 7  Junkers siltumsūkņa remontiem pusgada garantijas laikā, uzņēmuma pārstāvji ne vien nav nomainījuši bojāto aparātu, bet nav pat izsnieguši nevienu aktu par to, ka ir bijis remonts, uzskatot, ka viņiem tas nav vajadzīgs. Un te klients nonāk situācijā, ka cīņa ar tādiem Junkeriem, kas ir ne vien nekompetenti tehniskie speciālisti un nedraudzīgi pret klientiem, kam radušās problēmas, bet arī neievēro valstī noteikto likumdošanu, kas attiecas uz patērētāja tiesībām, liek domāt, ka cīņa par savām tiesībām klientam maksās daudz laika un nervu, lai panāktu likumu ievērošanu.

Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl gan valsts lēmumu, gan uzņēmēju patvaļas līmenī. Galvenais, ko gribu pateikt ar šo ir tas, ka aizvien pieaugoša paļāvības principa neievērošana jau ir kļuvusi par šīs valsts konstantu iezīmi.

Vai slavenībām ir nauda un vara?

Varbūt esmu kaut ko palaidusi garām, taču, manuprāt,  kaut kā pēdējā laikā ir pazuduši dažādi bagātības un ietekmības topi, ar kuriem skaistie glancētie žurnāli aizpildīja savu lappušu saturu, uzskaitot bagāto reģistrētos un šķietamos īpašumus. Vai šodien vairs nav ko uzskaitīt? Vai arī saraksts būs pārāk īss, lai būtu gana respektabls. Varbūt šodien vairs nav pieņemts runāt par tiem, kas savu bagātību uzbūvējuši uz ledus pils, kas tagad, , līdz ar kreditēšanas izsīkšanu nu ir izkususi.

Par šo tēmu man lika aizdomāties Harward Business Review raksts, kurā tiek analizētas popularitātes & bagātības attiecības. Pirms dažām dienām žurnāls Forbes ir publicējis slavenību topu, kas ir veidots, ņemot vērā šo cilvēku ieņēmumus, viņu darbību atspoguļojumu medijos, sociālajos tīklos. Un galvenais jautājums ir par to, vai nauda veido varu & atpazīstamību. Vai arī tas ir otrādi. Kā liecina dažādie gadījumi, visi līdzekļi ir labi. Ja raugāmies virzienā nauda – vara, tad prātā nāk lielās šovbiznesa haizivis, piemēram, Krievijā, kurā ar naudas palīdzību var uztaisīt jebkādas kvalitātes dziedātāja raskrutku, lai pēc tam ar laiku ar uzviju atpelnītu ieguldīto. Pretējā virzienā vara – nauda var droši ierindod ex prezidentu Klintonu, kas pēc sava valdīšanas termiņa beigām tika pie paprāvas bagātības, braukājot apkārt, uzstājoties ar uzrunām, par ko saņemot honorārus, kā arī izmantojot savu ārkārtīgi plašo kontaktu loku. Ir vēl trešais veids, kā kļūt bagātam un slavenam, ir uzmanības piesaistīšana. Te nepārspējama meistare ir Parisa Hiltone. Tas ir arī veids, kā ne viens vien cilvēks pasaulē cer tikt pie bagātības, tādēļ, piedaloties dažādos šovos un projektos, ir gatavs uz visu, pat pazemojumu.

Kā gan šajā kontekstā izskatās Latvijas pīļu dīķis. Atmodas laikā vara ( spēks)  bija ( nosacīti) inteliģencei, kas ar savu gara spēku spēja vienot masas. Taču inteliģence ir garlaicīga šodienas izpratnē. Garlaicība izpaužas apstāklī, ka šie cilvēki turpina rakt savu lauciņu, nav svarīgi, vai tā ir rakstniecība, vai zinātne, taču masām tajā nav nekā interesanta. Tur nav šova, nav skandālu, nav īsti ar ko piesaistīt uzmanību. Medijiem, lai pārdotu savu produktu ir nepieciešams stāsts, notikums, kaut vai mikro sensācija. Ar to mediju uzmanība uz kādu brīdi ir piesaistīta. Taču, manuprāt, Latvijas sabiedrībai trūkst noturīgu personību ( vai vispār tādas ir?), kas ar savu Es ir spējīgi tikt pie uzmanības un naudas, iespējams, ar laiku kļūstot arī par ietekmīgu cilvēku.  Un viena no pieturām, kas šķiet ārkārtīgi kārdinoša, ir politiskā skatuve. Varbūt tas ir Latvijas mazais mērogs, kurā garā lielās zivis nevar rast sev jaunus izaicinājumus, kas liek tām iemēģināt roku “varas virtuvē”. Domāju, ka gan šodien, gan arī pirms gadiem, ja kāds patiešām atpazīstams cilvēks patiešām vēlas sabojāt savu reputāciju, tad droši var doties iestāties kādā partijā un vēl jo vairāk mēģināt startēt vēlēšanās. Tad ar garantiju “uzpeldēs” tie nedarbi, par kuriem mediju varbūt neuzzinātu, ja attiecīgā persona negozētos TV ekrānos. Piemēri tālu nav jāmeklē – īsi pēc parādīšanās KNL ar savu politisko pārliecību uzpeldēja šmuce ar Ķirsonu & nodokļu nemaksāšanu & necilvēcīgu izturēšanos pret saviem darbiniekiem, pastiprināta uzmanība ir pievērsta Plaudes – Rēlingeres attiecībām ar naudu & bankrotiem. Un kas tik vēl būs…..Nesenā Gaļinas Poļiščukas iestāšanās Tautas partijā radīja patiešām daudz rakstus & viedokļus, kas nicīgi izteicās par kādreiz tik labu reputāciju ieguvušo režisori.

Latvijas kontekstā attiecības nauda – vara ir diezgan noteiktas. Galvenokārt tās grozās ap politiku un valsts pasūtījumiem, kuros potenciāli varētu uztaisīt vēl lielāku naudu. Arī otrādais virziens vara – nauda vēsturiski ir likusi kļūt bagātiem tiem, kas ir bijuši tuvu pie varas siles un pratuši shēmot īstā laikā un vietā. Taču, cik ir tādu, kurus varētu nosaukt par bagātiem, kas to ir vairojuši no mediju uzmanības? Domāju, ka te tādu nav, jo Latvijā mediju uzmanība ir ļoti īslaicīga un tā galvenokārt rotē ap kādu notikumu, nevis personību kā tādu. Patēriņš ir ļoti īslaicīgs. Vienīgie, manuprāt, kuru patēriņš ir fenomenāli ilgs – tie ir Ufo & Fredis. Taču te es nerunāju bagātības kontekstā, bet gan uzmanības noturīgumā. Pārējais vairums dažādo šova  un citu mirkļu zvaigžņu ir nodrošinājušas lielākus ienākumus uz kādu laiku, atpazīstamību, intervijas vai kailfoto sesijas kādā žurnālā, un tas arī viss.

Latvijas kontekstā ir grūti runāt par bagātību. Te varētu lietot terminu turīgums, ko varētu piemērot veiksmīgiem uzņēmējiem, kas strādā savā lauciņā, īpaši nezīmējas un nedodas politikā. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā saglabāt savu reputāciju.