Vai Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma prasībām?

Nu jau trešo dienu elpoju gaisu  lielā interneta pārvaldības forumā – sauksim to par visu iesaistīto pušu kopēju dialoga platformu dažādu jautājumu risināšanai, kas saistās ar interneta drošību, privātumu, atvērtību, pieejamību utt. Šodienas darba grupā par sociālajiem medijiem un tīkliem, man radās jautājums,vai  Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma un datu aizsardzības prasībām. Šobrīd es nerunāju par mūsu valsts likumdošanu, bet gan par starptautiskiem  standartiem. Šāds jautājums radās, jo man nav skaidrs, ko Draugiem.lv dara ar maniem  un vēl citu – 2 miljonu lietotāju datiem- kam tiek tiek pārdoti, kā tie tiek analizēti utt. Neapšaubāmi,  šī portāla veidotāji ir investējuši daudz naudas, lai radītu un uzturētu šo pakalpojumu, un ir skaidrs, ka diez vai to visu var uzturēt no profila, bilžu un fermas papildiespēju pārdošanas. Par spīti tam es vēlētos zināt, ko Draugiem. lv dara ar maniem datiem tālāk.

Man ir ļoti žēl, ka tāda liela sociāla portāla pārstāvji nepiedalās šādās konferencēs, lai turētu roku uz pulsa, ar ko elpo pasaule, un, kādas ir vēsmas un tendences šajos jautājumos. Šodien izlasīju Twitterī labu teicienu, vai nu tu esi soli priekšā, vai arī kļūsti par “case study”.  Ceru, ka Draugiem.lv seko jaunākajām vēsmām privātuma jautājumos, un arī domā par uzlabojumiem savā produktā. Vēl jo vairāk – tādā mazā valstī, kā Latvija, ir 2 iespējas – Tu esi Draugos un uzturi kontaktus ar zināmu sabiedrības daļu, kas nav Facebook, vai arī atsakies tur būt vispār. Šeit es domāju to, cik pieejami ir mūsu dati. Diemžēl Draugiem LV dod patiešām mazu iespēju dozēt informāciju no tiem, kas nav Tavā draugu listē – nav iespēju selektīvi izvietot bildes galerijās utt.  – iepriekšējā versijā tāda bija. Ja es  aizpildu visu savu profila info, tad tas ir redzams gan maniem draugiem, gan svešajiem. Šodien pasaule runā par šiem jautājumiem, par to, kā palīdzēt lietotājam pašam izlemt, ko tas publisko un,  ko ne. Es nebūt negribu sacīt, ka Draugiem.lv ir ļaunums – nē, bet ka ir jāmainās līdzi laikam – to gan.

Vēl viena būtiska tēma, kas parādījās sociālo tīklu jautājumā ir par “maniem draugiem”. Kam ir atbildība par to, ka, piemēram, fotogrāfijas, kuras redz mani draugi nonāk ārpusē – dzeltenajā presē vai arī kur citur. Kā  mediji tika piemēram, pie Lindas Mūrnieces sakņu dārza “Draugos”? Visdrīzākais LV likumi šādas lietas neregulē, tad atliek tikai starptautiski standarti un virtuālās vides ētikas normas.

Bez vainas nav arī Draugiem.lv ko konkurets Facebook. Katrā valstī tam ir savas funkcijas. Redzot, kāda izteikta migrācija no Draugiem.lv uz Facebook notiek šobrīd Latvijā, man tas saistās ir lielākām un plašākām iespējām, ko dod šis starptautiskais tīkls. Piemēram, Itālijā, kur mediji ir cenzēti, Facebook ir kā avots, kas netiek pārbaudīts vai regulēts – līdz ar to ticams ziņu avots. Taču tai pat laikā Facebookā itālu mafija caur savām lapām vervē jaunos censoņus, kas vēlas pievienoties viņu tīklam. Un Facebookam tur pati Itālija neko nevar izdarīt, jo itāļu jurisdikcija uz to nedarbojas. Sorry!  Tieciet paši galā!  Šīs spilgtais piemērs rāda to, ka neviens sociālais tīkls nav nedz melns, nedz balts un likumu pielietojums dažbrīd ir vājāks par vāju, un tad vienīgais, kas var strādāt, ir principi un normas. Gluži vai kā bieži vien patērētāju tiesības – likumi ir, taču pašam ir jābūt daudz gudrākam, lai neieberztos.

Katrai valstij ir savas problēmas un izaicinājumi, ko risināt saistībā ar interneta jautājumiem. Latvija, raugoties uz citu valstu fona, šķiet,  šos jautājumus ir laidusi pašplūsmā, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi peld pa straumi, kamēr vien nerodas kādi īpaši sarežģījumi. Ar šo es domāju, maz ticams, ka mūsu valsts likumdošanā tiks iestrādāta īpaša privātuma aizsardzība, līdz ar to, kā tas ierasts – mēs katrs esam atbildīgi par sevi un to info, ko atklājam citiem.

Tikai informācijai, vēsmas, par kurām runā pasaule šajā jautājumā ir šādas:

– sociālo tīklu pārvaldītājiem ne vien būtu jāinformē par to, kā tiek izmantoti privāti dati, bet arī “jādalās” peļņā/lebumā, kas gūts lietojot privātos datus;

– vajadzētu būt iespējām internetā dzēst informāciju par sevi.  Tas vairāk attiecas uz bērniem/jauniešiem, kam nesaprātīgas izdarības var kaitēt turpmākā dzīvē;

– jārod balanss starp likumiem un piemērojamām ētikas normām

Advertisements

#lvtwitter aptaujas rezultāti

Aptaujas mērķis

Uzturoties Twitter vidē un arī reālajā pasaulē, diezgan bieži izskan jautājums par to, kas “dzīvo” Twitter, kam tas domāts, vai šai komunikācijai ir kāda jēga, vai tas ir tikai labs laika kavēšanas instruments. Līdz ar to, visupirms, apņemšanās šajā Twitter aptaujā bija noskaidrot to, kas ir Twitter lietotāji, kādi ir to paradumi šajā vidē, un ko paši lietotāji domā par Twitter, kā arī, kādi ir galvenie ieguvumi to lietotājiem un potenciāli sabiedrībai.

Otrs aptaujas mērķis ir saistīts ar manu pētījumu jomu, proti, interneta pārvaldību ( internet governance). Interneta pārvaldība Latvijā ir maz zināma tēma, taču pasaules līmenī tas ir issue, arī dažādu Eiropas un pasaules institūciju līmenī tiek domāts, kā šo vidi varētu pārvaldīt, jo tās regulācija nav iespējama. Vispārinot šīs tēmas galveno ideju, lai pārvadītu interneta vidi, ir nepieciešams, lai visas iesaistītās puses (valsts institūcijas, privātais sektors & sabiedrība) spētu sarunāties, apmainīties ar idejām, labas prakses piemēriem un vienotos globālā līmenī par vispārpieņemtiem spēles noteikumiem. Tā kā šie spēlētāji ir izkaisīti pa visu pasauli, ir nepieciešamas diskusiju & informācijas platformas, kur notiek viedokļu apmaiņa un formēšanās.  Latvijas Twitter vides pētījuma mērķis šajā kontekstā ir noskaidrot, vai šāda sociālā tīkla vide būtu piemērota kļūt par informācijas apmaiņas platformu, vai šajā vidē ir izveidojušās kādas grupas, kāda ir to darbība, kādiem mērķiem tās tiek izmantotas.

Aptaujas norise

Kā rezultāts izsludinātai idejai šajā blogā par vēlmi veidot Latvijas Twitter aptauju, radās tandēms Ilze Bērziņa & Agnis Stibe.

Aptauja, izmantojot Panda Form interneta vietni,  notika laika posmā no 2010. gada 19. jūlija līdz 2010. gada 28. jūlijam. Tajā piedalījās 411 respondenti, no kuriem 403 respondentu atbildes varēja izmantot datu apstrādei. Šāds aptaujāto skaits tika sasniegts, aptaujas autoriem izplatot 7 twītus par aptauju, kas ģenerēja 37 retwītus, kā arī bija 2 ieraksti blogos.

Aptaujas rezultātu kopsavilkums

Twitter lietotājs – sieviete (52%)  & vīrietis ( 48%), dzīvojošs Rīgā un tās tuvumā (81%), ar augstāko izglītību (65%), sociāli aktīvs (84%), kas Twitter lieto vairāk kā gadu (50%) un uztur savu personīgo profilu (72%), kam pašam ir savs blogs.  85% no šiem lietotājiem twīto katru dienu vai vairākas reizes nedēļā, sekojot tikai tiem profiliem, kas tos interesē (86%) un komunicējot ar tiem, kurus pazīst (67%), atzīstot, ka var optimāli komunikāciju uzturēt ar 20 cilvēkiem.  Respondentiem (73%)  nav svarīgi, vai viņu viedoklis saskan ar citu izteiktajiem viedokļiem. Viss daudzskaitlīgākā grupa ar ko sevi identificē respondenti, ir studenti, IT& telekomunikācijas, marketings & reklāma & PR & komunikācija. Lielu daļu respondentu veido “citu” profesiju pārstāvji, kas netika identificēti aptaujas variantos. 36% n0 lietotājiem uzskata sevi par satura radītājiem,  43% par aktīviem reaģētājiem uz saturu.

Twitter pielietojums – visvairāk lietotāju Twitter uztver šo vietni kā informācijas avotu, iespēju paust savu viedokli un komunicēt. Kā arī daļai Twitter aizstāj citus medijus ( TV, radio, avīzes). Twitter vidē paustai informācijai ir vidēji augsta ticamība, un Twitter var būt vide, kurā paustās idejas dzīvo arī ārpus, aicinot uz konkrētām darbībām (76%). Vislabāk Twitter vidē ir komunicēt kā privātpersonai (87%), savā interešu grupā (63%). No 1 interese Twitter vidē  ir politika, kam seko draugi un fani. Taču galvenokārt interese lietotājam ir vairāk ap kādu konkrētu gadījumu/notikumu/tēmu, nevis sfēru kopumā.

Vairāk un detalizētāk ar pētījuma rezultātiem var iepazīties  šajā prezentācijā:


Datu interpretācijas un autoru skatījums atrodams šī bloga sadaļā Publikācijas.

Vēlreiz liels paldies visiem, kas piedalījās  pētījumā par lvtwitter vidi.

Kas ir sociālā medija klients?

Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

Lai arī kā man patiktu šī tēma, un kā pasaule cepās ap šo jautājumu, ir gana daudz biznesi, kam 100 gadus nav vajadzīgi sociālie mediji. Un te nu es gribētu parunāt par šīm kategorijām, kurām nevajag sociālos medijus. Bet varbūt tomēr vajag?

1. Sociālos medijus nevajag kafejnīcai Smiltenē. Mērķauditorija nav liela, vēl mazāka ir tā, kurai ir pieeja internetam, kā arī mērķauditorija maz ticams, ka pārzina sociālos medijus. Taču tas var būt labs instruments kafejnīcai Rīgas centrā, kura par savu mērķi ir likusi nevien garāmgājēju publikas pabarošanu, bet arī “VIETAS”, kuru ir vērts apmeklēt,  imidža radīšanu tiem, kas, iespējams, šai adresei reti, kad iet garām.  Šādā gadījumā tas ir instruments, ar ko veidot zīmolu, un radīt tam lojālus klientus. Ja ne tikai komunikācija, bet arī ēdiens būs ekselents, apkalpošana un interjers klientam pievilcīgs, tad ir cerības iegūt patiesu draugu, ko literatūrā apzīmē ar “evangelists” jeb sludinātiem, kas ir labākais word – of – mouth izplatītājs. Diemžēl šodien, manuprāt, sociālo mediju integrēšana biznesa modelī tomēr ir lielpilsētas priekšrocība. Taču, kas zina, varbūt pēc gada vai diviem būs savādāk.

2. Sociālos medijus  nevajag mazam uzņēmumam, kas apkalpo ierobežotu klientu loku, vai arī pārvalda kādas specifiskas zināšanas. Kam vajadzēs, tas atradīs, ko nomedīs, to apkalpos. Taču bez sociālajiem medijiem nevar dzīvot lielie uzņēmumi, kuru klientu datubāzes cipars sniedzas tūkstošos un miljonos. Tur ir nepieciešams turēt roku uz pulsa, lai komunicētu un saņemtu atgriezeniski saiti. Ātra reakcija šādos uzņēmumos ir īpaši nepieciešama, jo arī mērķauditorija atrodas sociālajos tīklos.

3. Sociālos medijus nevajag uzņēmumam, kam fokuss nav uz ilgtermiņa attīstību un klientu servisu. Ja nav būtiska komunikācija, bet tikai sūdzību un pieteikumus uzklausīšana, tad sociālajos medijos nav ko darīt. Nedz Viasat, nedz Elkors nav mērķauditorijas šim instrumentam, jo tas tikai sarežģītu šāda tipa uzņēmuma jau tā klientu sūdzībām bagāto dzīvi.

4. Sociālos medijus nevajag tam uzņēmumam, kura vadītājs neizprot to būtību un ieguvumus. Mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēks var cīnīties atspēries, taču, ja nebūs sapratnes augstākajā līmenī, tam visam nebūs jēgas, jo sociālie mediji strādā tad, kad tas ir kā biznesa sastāvdaķa, nevis blakus stāvošs projekts, kas nav integrēts uzņēmuma procesos.

5. Sociālie mediji nav vajadzīgi, ja uzņēmums nevar tos pienācīgi apkalpot, proti, nav speciālista, kas gan no komunikācijas, gan uzņēmuma specifiskas viedokļa, ir spējīgs un gribošs uzturēt sarunu ar auditoriju.

Taču, ja Jums ir vēlme iesaistīties sociālajos medijos, te būs 60 idejas, kā var promotēt sevi sociālajos tīklos

Nike ar Ambush mārketingu pārspēj futbola čempionāta oficiālo sponsoru Adidas

Šī nav pirmā reize, kad Nike nebūdams kādu sacensību oficiālais sponsors “norauj visu banku.” Tā arī ir noticis šogad futbolā. Nielsen veiktā analīze liecina, ka Nike buzz angliski runājošos sociālajos tīklos, blogos, ziņojuma dēļos ap šo čempionātu ir krietni vien pamanāmāks kā oficiālā sacensība sponsora Adidas buzz. Šogad Nike apģērbā uz laukuma nāk 9 no 32 komandām, pretēji 12 no 32, kas ir ģērbtas adidas tērpos. Ja ieskatamies skaitļos, cik cilvēku ir noskatījušies viena un otra zīmola video rullīšus, statistika ir nepārspējama. Šorīt Nike bija 15090685 pretēji Adidas 3086799.

Statistiskie mērījumi par online Buzz šī futbola čempionāta saistībā izskatās šādi

Sociālo mediju & Sex & the City līdzības

Šodien, kad vakar redzētais Sex & the City 2 jau nosēdies, man ienāca prātā domā, cik daudz gan filmai ir kopīga ar sociālajiem medijiem!

Saņemt, ko vēlējies un mācēt saglabāt to

Gluži vai kā tas, ka pirms 50  vai 30 gadiem nevarēja iedomāties, ka būs atļautas viendzimuma laulības, tieši tāpat nebija ne jausmas, ka sabiedrība paralēli savai reālajai dzīvei, varētu pārcelties uz sociālajiem tīkliem, radot tur savu virtuālo identitāti vai dzīvi Second Life. Līdzīgi kā seriāla galvenā varone Kerija Bredšova meklēja savu Lielisko vīrieti, arī uzņēmumam ir jā izmēģina daudz ko, lai piepildītu iecerēto. Bizness vai politiskā partija pirms vēlēšanām vēlas atrast to pareizo komunikācijas, reklāmas un mārketinga paņēmienu kopumu, kas varētu nest vēlamos panākumus.  Taču tajā brīdī, kad viss gribētais  jau ir rokās, ir iestājusies rutīna un dzīvē it kā ir labi, taču izrādās, ka tas “labi” jau ir pieņemts par normu un rodas vēlme tik daudz nerēķināties ar otru, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Manuprāt, nav svarīgi, vai tās ir divu cilvēku vai zīmola & patērētāju attiecības, tas ir liels darbs, lai interese  un saikne nezustu. Nebūs jēgas izveidot labu komunikāciju ar klientu, un tad vienā dienā  nolemt, ka pietiks ieguldīt darbu, var nedaudz paslinkot un cerēt, ka augļi būs tāpat.

Pirms kāda laika lasīju kādā blogā par to, ka uzņēmuma profila uzturētāji ar laiku atslābst un tad komunikācija ir vairāk tā cilvēka, kas veido šo komunikāciju, produkts, nevis zīmola vai uzņēmuma balss. Šādai sakarībai varētu rast 2 izskaidrojumus – vai nu komunicētājs sevi pārstāj identificēt ar attiecīgo sfēru, jo ir kļuvis garlaicīgi, vai arī personības “es” laužas uz āru. Ar šo situāciju ik pa brīdim  ir jāsaskaras Šarlotei, Mirandai un Kerijai, jo viņām, esot spēcīgām personībām, nākas sadzīvot ar vairākām identitātēm, kas ir viņas pašas/loma ģimenē/loma darbā.

Kura identitāte izdevīgāka

Mani patiešām sajūsmināja meiteņu smalkā spēle ar saviem uzvārdiem. Kad vajag iznīcināt iespējamo konkurenti, kas flirtē ar vīru, tad esmu nevis Bredšova, bet Prestone. Kad nonākam austrumos Goldenblata kundze pārtop atkal par Jorku. Teorētiski & praktiski jau nekas nemainās, taču meitenes ir pietiekami gudras un pielāgojas situācijai. Domāju, ka arī sociālo mediju iespējas ir labvēlīgas ātras reakcijas iespējām uz radušos situāciju. Esmu pamanījusi, ka ātri reaģēt ir iemācījies LMT, jo tīklīdz Twitterī atstāju ziņu, ka mans iBirojs pēdējās 2 nedēļas vairāk nestrādā, nekā strādā, pēc pavisam īsa brīža, LMT bija kļuvis par manu sekotāju un es saņēmu DM ar vaicājumu izklāstīt problēmu sīkāk. Reakcija & intereses izrādīšana bija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Twitter konta uzturētāji un info dienests, kas pieņem un apstrādā sūdzības diez vai komunicē savā starpā, vai arī LMT nav izstrādātas procedūras, kas rastu saikni starp šiem diviem komunikācijas uztvērējiem ar patērētājiem. Līdzīgu stāstu dzirdēju no savas draudzenes par Lattelekom, kas, pieņemot ziņojumu par bojājumu, sola salabot kļūmi pēc nedēļas, taču pēc ziņas par Lattelekom  neizdarībām Twitterī, reakcija ir zibenīga un meisters jau klauvē pie durvīm nākamajā dienā.

Ievērot un cienīt vietējos likumus

Nezinu vai austrumi ir modē, taču pamācība, ka austrumu likumi & paražas ir jāciena, Sex & the City labi parāda. It kā pavisam “nekaitīgas” un rietumu vidē akceptētas Samantas darbības autrumos izsauca pamatīgas vietējo dusmas un izbeidza četrotnes grezno dzīvi šeiha lepnajos apartamentos.  Ienākot arī sociālo mediju vidē, jebkuram jaunpienācējam ir jāievēro esošie likumi un spēles noteikumi. Nezinu, kā šķiet citiem Twitter lietotājiem, taču man ir izveidojies iespaids, ka šī vide tiek pašregulēta no iekšpuses. Jo tiklīdz kāds ir pārkāpis ētikas vai arī kādas profesionālās normas, apkārtējie bez reakcijas šo notikumu neatstāj. Līdzīgi arī ikviens blogu īpašnieks var izvēlēties iespēju  ļaut brīvu komentāru plūsmu, vai arī moderēt ienākošo komunikāciju. Blogs ir kā piemājas dārzs, kurā var laipni uzņemt svešiniekus, nepielaižot pārāk tuvu savai privātajai telpai, tai pat laikā ienācējiem ir jārespektē mājās noteikumus. Dažbrīd domāju par savu blogu, ko darīt ar komentāriem, kuru rakstītāji baidās uzrādīt savu patieso identitāti, jo zem segvārdiem ir viegli izteikt jebko – gan savu nekompetenci, gan uzkrāto negatīvismu. Parasti, ja tiek izteikti  kompetenti spriedumi, no patiesā vārda nav jābaidās. Šādās situācijās esmu izvēlējusies vienkārši uz tiem nereaģēt, gluži kā uz reklāmas materiāliem, kas tiek likti kastītē, nevienam nevaicājot atļauju.

Pēcgarša

Filma, kā jau gaidīju, bija gana smalka – varēja saskatīt interjera modes tendences, zīmolotus tērpus, greznas dzīves piedāvātās iespējas. Taču virs ārišķībām, bez kurām filma nav iedomājuma, ir viss cilvēciskais un atgādinājums, ka visa pamatā ir komunikācija vienam ar otru un vērtības, kurām katrs paliek uzticīgs cauri gadiem.




Kā krīzes komunikācija var palīdzēt lielās un mazās krīzēs

Vārdu krīze jau vairs neviens negrib dzirdēt. Patiesībā šodien vārda “krīze” skaņa jau ir zudusi. Tā jau ir pielīdzināma jebkādam lietvārdam – gaiss, piens, jumts…jebkas. Taču visapkārt esošā krīze nedrīkst ļaut iemigt uzņēmumiem vai indivīdiem attiecībā uz terminu “krīzes komunikācija”. Ir jārēķinās ar to, ka pienāks brīdis, kad uzņēmums, vai kādi apstākļi būs gana nelabvēlīgi, lai to nosauktu par uzņēmuma krīzes situāciju. Tas var būt vulkāns, kas aptur aviosatiksmi un pasažieri ir nikni uz to, ka aviokompānija nepilda savas saistības, tas var būt gadījums, kad kāda kroga apmeklētāji saslimst ar hepatītu, tas var būt kāds nepiedienīgs video, kas nofilmēts veikala apģērbu uzlaikošanas kabīnēs, vai kāds politiķis pieķerts divdomīgā situācijā. Gadījumu versijas ir daudz, tā pat kā iespējamie risinājumi.

Taču vispirms būtu jāizvērtē, vai attiecīgā situācija ir dēvējama kā krīze, un kāda ir iespējamā krīzes pakāpe.

Mazās krīzes

Saka jau, ka krīzes rodas cilvēka galvās. Šajā gadījumā, kad ir jāveic izvērtējums, tā patiešām ir. Ir jānovērtē, vai uz attiecīgo signālu ir vērts reaģēt. Vairumā gadījumu noteikti ir vērts. Spilgts piemērs  bija pavisam nesenā Arņa Balčus saķeršanās ar Tango projekta apsargiem – uzņēmumu Ave Lat Sargs. No vienas puses pilnīgi ikdienišķs gadījums, kad apsargi uzbrūk kādam garāmgājējam, kurš, viņuprāt, dara kaut ko viņiem netīkamu. Taču šajā gadījumā izrādījās, ka viņi ir uzbrukuši attiecīgās sabiedrības aprindās atpazīstamam cilvēkam, kas šādu gadījumu neatstās bez uzmanības. Pēc pāris dienām pie Tango tika sarīkota fotografēšanas akcija, kuru atspoguļoja lielākā daļa Latvijas mediju. Un viss sākās ar rakstu Satori blogā un twītiem. Šodien, uzklikšķinot Google Balčus & tango, var atrast teju vai simts linku par šo notikumu. It kā necila & maza gadījuma dēļ, kas laikus netika noregulēts, izcēlās šis vērienīgais pasākums.

Kāds varēja būt “pareizais” scenārijs. Ja Ave Lat Sargs veiktu mediju monitoringu, būti Twitterī un saprastu gadījuma nopietnību jau pēc raksta parādīšanās Satori portālā, kāds augsta līmeņa vadītājs pārkāptu savu lepnumu un personīgi & caur medijiem atvainotos Arnim Balčus par darbinieku izraisīto incidentu, šī mini krīze nebūtu pārvērtusies par lielizmēra akciju.

Un te tieši parādās moments, ka uzņēmums ( vēl jo vairāk šāda tipa kā ir Ave Lat Sargs) pat sapņos visdrīzākais nedomā par krīzes menedžmentu, taču pienāk brīdis, kad padoms komunikācijā ir ļoti nepieciešams. Vēl jo labāk būtu, ja kāds uzņēmuma pārstāvis vai to apkalpojošā aģentūra būtu Twitter lietotāji un uzzinātu par šo incidentu laicīgi, kas ļautu operatīvi reaģēt.

Šis piemērs rāda to, ka šodienas komunikācijas laikmetā ir būtiski sekot tam, kas par uzņēmumu vai personu tiek teikts mediju telpā. Nezin kāpēc man ienāca prātā, kā neesmu dzirdējusi par tādu pakalpojumu kā mediju monitoringu jaunā izpratnē. Šeit es domāju gana primitīvu pakalpojumu tādiem uzņēmumiem, kas nav uzmanības lokā, taču, kas apkalpo pietiekami lielu klientu loku. Par web lapas hostingu uzņēmumi maksā, kamdēļ, lai neizmantotu jauno mediju vides monitoringu? Tas ļautu operatīvi reaģēt uz šādām situācijām kā gadījās Ave Lat Sargam.

Lielās krīzes

Lielās krīzes var gadīties gan lielam, gan mazam uzņēmumam. Pirms dažiem gadiem vairāku cilvēku saslimšana ar hepatītu pēc pusdienošanās kafejnīcā Vecrīgā, manuprāt, ir liela krīze, jo tā sabiedrībā uzjundīja daudzus jautājumus līdz pat valsts atbildīgajām institūcijām. Pavisam nesen miljoni aviopasažieru sastapās ar vulkāna izraisīto piespiedu gaisa satiksmes slēgšanu, kas izraisīja pamatīgu haosu. Un, laikam, šajā gadījumā mēs varam būt lepni, ka airBaltic tika atzīta par ļoti labu tieši krīzes komunikācijā un vispārējā situācijas risināšanā. Protams, bija gana daudz arī neapmierināto, kas izskatāmi kā individuāli gadījumi, taču kopumā šīs periods tika pārdzīvots godam. Un šajā gadījumā es redzu 2vērā ņemamus pozitīvus aspektus, kāpēc airBaltic izdevās:

1) uzņēmumam jau ir kādu laiku klātbūtne sociālajos tīklos, kas ļoti atvieglo komunikāciju šādās situācijās;

2) uzņēmumam ir nopietnas instrukcijas, kā rīkoties krīzes situācijā.

Šo divu faktoru apvienojums palīdz tik lielam uzņēmumam darboties saskanīgi. Protams, visā ir arī cilvēciskais faktors un pieļautās kļūdas, taču kopumā “krīzes rokasgrāmata” ir instruments, kā nezaudēt prātu un rīcību sarežģītās situācijās.

Pieļautās kļūdas krīzes risinājumā padara situāciju vēl sarežģītāku. Nekomunicēšana un galvas ierakšana smiltīs visdrīzākais nepalīdzēs. Iespējami pareizas krīzes komunikācijas plāns obligāti ir jāizstrādā iepriekš, jo problēmas gadījumā ir visai maz iespējas raudzīties uz lietām vairāk objektīvi, nevis emocionāli.