Par mani un šo blogu

Esmu kosmopolīts, sirdī un darbībā vairāk kā 15 gadus mārketinga (šodien jau komunikācijas) un uzņēmuma vadības cilvēks, kam prieku dara  lieli un apjomīgi plāni no stratēģijas izstrādes līdz to realizācijai. Ļoti patīk baudīt sava darba augļus un lepoties ar tiem:).

Dzīvoju sociālajos medijos, sekoju to attīstībai un izmaiņām gan profesionāli, gan akadēmiski. Turu roku uz pulsa biznesa dzīves realitātei.

Akadēmiski mēģinu izskaidrot saikni starp politiku un medijiem, rakstot doktora disertāciju “Eiropas Savienības nākotnes attīstības mediatizācija: Latvijas gadījuma analīze.”

Profesionāli manu darbu var  lasīt http://blogs.vanillatravel.lv/, Facebook un Twitter komunikācija saistībā ar zīmolu Vanilla Travel no 2010. gada jūlija līdz 2011. gada augustam kā arī zīmola Terases mēbeles komunikācija Facebook un Draugiem.lv.

Akadēmiski un profesionāli es izpaužos Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnes doktorantūrā un tepat blogā sadaļā “Pētījumi“.

Tā kā mana spalvas trīšana pa papīra lapu (vai šodien taustiņu klabināšana) nav,akurāt, sākusies 2010. gada februārī, bet jau deviņdesmitajos, ievingrinot savu roku kādreiz populārā jauniešu žurnālā “Draugs”, avīzē “Rīgas balss” un “Vakara ziņas”, šis tas ir tapis jau agrāk.  Draugi ieteica  šo to ievietot arī šeit.

Te būs daži no agrāk tapušajiem ceļojuma aprakstiem.

Maroka – ceļojums laikā ( 2008)

Dzīvojot savās ierastās pasaules robežās, kur valda rietumu civilizācija, es tikai teorētiski spēju iedomāties, kā tas ir dzīvot savādāk. Un te nu mēs ar draugiem izlēmām doties uz vietu, kur nevalda tehnoloģiju principi, kur cilvēks ir pats, kas viņš ir. Laika mašīna arī šajā sarežģītajā laikmetā, kad negribas pat iedomāties, kas notiktu, ja aptrūktos elektrība, nav vajadzīga. Pietiek vien ar lidmašīnas biļeti uz Maroku, un ceļojums laikā var sākties.
Mūsu ceļojums sākās ar lidojumu uz Malagu, tad pārbraucām līdz Tarifai, un tad ar prāmi uz Tandžiru. Lai atvieglotu sev dzīvi, tad jau Malagas lidostā bijām pasūtījuši busiņu, kas mūs vēlā vakara stundā aizvedīs uz pārsimt kilometru attālo ostas pilsētu, lai jau rīta agrumā ar pirmo prāmi varētu doties pāri uz Maroku. Pārbrauciens it kā bija pagarš, taču tas palīdzēja palēnām ienirt arābu pasaulē.
Tarifā mūs gaidīja pasūtītais auto, ar kuru tad visas 9 dienas pārvietojāmies pa valsti. Mūsu pirmās dienas maršruts bija Tandžira – Casablanca. Vēl neesam braukuši pat 15 minūtes, un mani jau aptur ceļu policija par ātruma pārsniegšanu. Jāatzīmē, ka vairumā vietās pilsētā atļautais braukšanas ātrums bija 40km/h. Tā kā izlikāmies, ka nekā, nekā nesaprotam franču valodā, ceļu policists pēc biezās dokumentus pakas apskates, secināja, ka tikko esam iebraukuši valstī, noīrējuši auto, un lika mūs mierā, tikai piekodināja, lai braucot lēnāk. Jāatzīmē, ka izlikšanās, ka neko nesaprotam franču valodā mūs izglāba vēl reizi, kad laikam atkal kaut ko bijām pārkāpuši. Policisti Marokā runā tikai franču valodā. Vienīgā pilsēta, kur policisti zināja angļu valodu, bija Essaquira – tūristu pilna pilsēta. Kopumā valstī ir patiešām daudz policistu uz ielām un ceļiem. Ik pa brīdim tiek veidots ceļa sašaurinājums, un tiek kontrolētas automašīnas. Tomēr vairumā gadījumu, ieraugot ārzemniekus, tiek pamāts, lai turpinām ceļu. Šie formās tērptie vīri ir noderīgi ik pa brīdim, ja ir sajūta, ka esam apmaldījušies, vai nevaram ko atrast. Galvenais ir zināt kaut nedaudz franču valodu, un tad jau saruna sanāks. Reizumis bez palīdzības iztikt ir grūti, jo pilsētās norādnes ir ļoti sliktas, vai arī to vispār nav. Diezgan bieži izbraukšanas no pilsētas, lai atrastu vajadzīgo šoseju tālāk ceļam, mums aizņēma līdz pat pusstundai – stundai.
Kopumā ceļi Marokā ir normāli. Autobāņi ( atļautais ātrums 120km/h) ir patiešām labi, un uz tiem ir ļoti, ļoti maz mašīnas. Braucot pa tiem, mums radās sajūta, ka katra pilsēta ir kā maza valsts, un satiksme starp tām nav nepieciešama. Taču pārējie mazie un šaurie ceļi nav visai labā stāvoklī, un ir jārēķinās, ka pārvietošanās no punkta A uz punktu B aizņems vairāk laikā nekā Latvijā. Kalnu ceļi ir šauri, līkumoti, ne visai labas kvalitātes un, protams, neapgaismoti ar gājējiem, kas iet pa tiem arī nakts melnumā. Ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, jo vietējie rūķīši var iznirt šofera acu priekšā ik mirkli. Pārvietošanās ar auto dabas mīļotājiem ir patiess baudījums, jo ainava kardināli mainās ik pa kādiem 100km, bet kalnos vēl biežāk. Kopumā ceļojuma laikā – 9 dienās mēs nobraucām 3000km.

Casablanca

Mūsu otro pietures punktu var raksturot kā pilsētu ar eiropeiskiem vaibstiem, pilnu franču arhitektūras paraugu. Casablanca ir pilsēta, kurā jau viss notiek pēc arābu likumiem, tomēr civilizācija vēl sit augstu vilni.
Pēc nelielas maldīšanās skaistā privātmāju rajonā, kas līdzinās mūsu Mežaparkam, atrodam savu rezervēto viesu māju Daritrit (www.daritrit.ma). Tajā mūs sagaida francūzis Žans Pjērs un viņa sieva. Ieejot namā, es kļuvu vai mēma no fantastiskā mājas iekārtojuma. Gluži vai kā 1000 un vienas pasakas stilā ar burvīgām istabām, divām terasēm, dzīvojamo istabu un pilnu ledusskapi ar vieglām uzkodām un atvēsinošiem dzērieniem. Mājā bez īpašniekiem vēl strādā 2 mājkalpotājas, kas rūpējas par tīrību un virtuvi. Te nu es sajutos kā mūsdienu princese. Patiešām iesaku šo vietu visiem Marokas apceļotājiem.
Pilni sajūsmas par mūsu naktsmītni, mēs devāmies iekarot pilsētu, lai atkal atgrieztos un pavadītu vakaru uz terases ar glāzi laba atvēsināta baltvīna. Starp citu, par alkoholu runājot, ir ieteicams ar to apgādāties laicīgi un veidot nelielus krājumus. Tas ir pieejams tikai lielveikalos, kuru dažās pilsētās pat nav. Krogos alkohola nav, izņemot tūristu pilsētu Essaquira okeāna krastā.
Par vislielāko Casablancas atrakciju mums izvērtās ceļš mājup no centra viesu namu. Pēc pilsētas apskates, iestājoties tumsai, mēs meklējam taxi, lai nokļūtu atpakaļ. Casablancā ir 2 veidu takši – grand un petit. Petit var uzņemt 3 cilvēkus( Fiat uno), Grand – parasti ir veci Mercedes, kas pārvadā pat 6 vai 7 cilvēkus. Cirks sākās tad, kad rādījām šoferiem adresi, kur mums ir jānokļūst. 4 takši noplātīja rokas, kaut ko nomurminot zem deguna. Tad talkā nāca kāds arābu vīrs, kurš teicās, ja nu taksists nezin, lai mēs braucot un paši viņu koriģējot. Diemžēl viss nebija tik gludi kā šķiet. Tā kā bijām 4 cilvēki, tad iesēdāmies 2 petit takšos, jo grand nekur nemanījām. Braucām it kā uz to pusi, no kuras atbraucām. Atcerējāmies, ka netālu no mūsu viesu nama bija Shell benzīna uzpildes stacija. Diemžēl pa ceļam sapratām, ka tādas Shell ir ļoti, ļoti daudz un visas tik līdzīgas…Kad jutām, ka vairs nav lāga, lecām ārā no mašīnas un nolēmām iet kājām. Te nu mūs glāba līdzpaņemtais GPS. Viesnīcas koordinātes bija „pieseivotas”, un, sekojot rādītājiem, pēc kādas stundas sasniedzām galamērķi. Izrādījās, ka bijām izkāpuši kādu kilometru pirms vajadzīgās vietas. Kopš šī brīža sapratām, ka bez GPS nekur. Vēl mums radās teorija, ka, iespējams, takšu vadītāji ir analfabēti, vai ne pārāk labi redz, ka nevarēja salasīt adresi, kur mums ir jānokļūst. Jāpiemin, ka analfabētisma līmenis Marokā ir visai augsts.
Nākamais rīts Casablancā mūs sagaidīja ar smaržojošām 5 zvaigžņu viesnīcas cienīgām brokastīm, kādas mēs nepiedzīvojām nekur citur Marokā. Tā nu mēs apmierināti, labi izgulējušies un pilniem vēderiem turpinājām ceļu, ienirstot dziļāk Marokas vidienē.

GPS

Tā nu ir lieta, bez kuras uz Maroku nevar braukt, ja vēlaties ceļot paši bez gida vai grupas pavadības. GPS noder, lai izbrauktu no pilsētām, izietu no medīnām un vispār sajustos droši, ka nepazudīsim. Pirms brauciena, lasot Lonely Planet un citas grāmatas, es vēl pasmējos pa šo faktu, bet pēc brauciena, esmu pilnīgi pārliecināta par GPS nepieciešamību.
Vēl ir jāatzīmē, ka Marokas un tās pilsētu kartes Jūs internetā neatradīsiet. To patiešām nav. Var atrast koordinātes, tās noseivot un vismaz orientēties pēc tām. Koordinātes internetā būs pieejamas tikai pašām lielākajām pilsētām.

Marakeša


250km un mēs esam ar laika mašīnu atviesti dažus gadu simtus atpakaļ. Esam sasnieguši pašu piesārņotāko ( gaisa ziņā) Marokas pilsētu. Iebraukšana un viesnīcas atrašana ir vien kā vērta! Lai patiešām izbaudītu patieso Maroku, mēs viesnīcu bijām rezervējuši pašā Marakešas vecpilsētā ( medīnā). Pirmais un lielākais šoks, kas ir jāpārdzīvo medīnas tuvumā, ir vispārēja ceļu satiksmes noteikumu ignorēšana. Jau citās pilsētās bijām ievērojuši, ka kreisais pagrieziens no vidējās joslas bez rādītāja ieslēgšanas ir ikdienas parādība, tad te tam visam pievienojās zirgu un ēzeļu pajūgi, melns mākonis ar mopēdistiem, velosipēdisti, kā arī gājēji, kas iet, kad un kur grib. Galvenais regulētājmehānisms ir roku vēzēšana pa atvērtu logu un bļaušana, ja gribas kaut kur nokļūt vai pārvietoties pa joslām. Visumā pēc šī satiksmes piedzīvojuma un kopumā nobrauktiem 3000km pa šim 9 dienām, draugi ir gatavi man piešķirt īpašo šofera ordeni par māku un izturību.
Tā kā medīnā iebraukt ar auto nevar, tad dodamies izlūkos atrast savu viesnīcu ar „Lonely Planet” grāmatu padusē. Protams, ka tikko izkāpjot no auto, mums jau „piesitas”gids, kas ir gatavs ne tikai aizvest uz viesnīcu, bet arī izvadāt pa pilsētu. No šiem pakalpojumiem atsakāmies, un turpinām ceļu paši savā nodabā. Sekojot kartēm, nonākam Marakešas lielajā tirgus laukumā, kur burtiski notiek ieniršana arābu pasaulē. Tur ir gan čūsku dīdītāji, gan tirgotāji, gan muzikanti, kas pelna galvenokārt ar ļaušanu sevi fotografēt. Turpinot sekot kartēm, ienirstam medīnas ļaužu pārpilnajās ieliņās cerībā, ka atradīsim viesnīcu. Pa to laiku ik uz soļa kāds pavaicā, kur mēs ejam, un, vai nevajag palīdzēt atrast vajadzīgo vietu. Šaurajām medīnas ieliņām nav nosaukumu, un arī karte izrādās ne visai precīza, jo tajā nav iespējams iezīmēt medīnas labirintus. Tomēr, pavaicājot ceļu kādā viesnīcā, mēs savu galamērķi esam sasnieguši. Un pirmais darbs ir „noseivot koordinātes”, lai vajadzības gadījumā tās izmantotu. Te nu atkal noder mūsu GPS, jo, ienirstot medīnas ieliņās, atpakaļceļu atrast ir visai neiespējami, bet ar GPS vismaz virziena pareizību var noteikt. Jāatzīmē, ka šī iekārta medīnas ieliņās nestrādā, jo ielas ir šauras, mūri augsti, un satelītus uztvert nevar. Ir jānonāk kādā plašākā laukumā, lai nodrošinātu sakarus ar kosmosu.
Pēc dažu stundu garās klīšanas pa medīnas labirintiem esam iepazinušies ar vietējo tirgotāju piedāvāto „sortimentu” un sapratuši, ko no tā visa gribam paņemt līdzi kā suvenīrus. Te nu ierunājas arī mūsu vēderi, prasot savu. Sekojot „Lonely planet” ieteikumiem par kādu fantastisku restorānu, dodamies to meklēt. Pēc kartes izskatās, ka restorāns ir pāris ielu tālāk, bet nekā. Maldāmies jau vairāk kā pusstundu, mums ir „pielīmējušies” vairāki „gidi”, cenšoties uzminēt, kuru restorānu meklējam. Te nu ir jāatzīmē, ka pielīmēšanās ir visai burtiska, jo viņi staigāja mums līdzi kādas 15 minūtes ik uz soļa, neraugoties uz mūsu daudzkārtējiem tekstiem, ka paši tiksim galā. Tomēr pēc kāda ilgāka laika, sapratām, ka bez viņu palīdzības restorānu neatradīsim. Izejot daudzus labirintus, nonākam pie kārotā mērķa, kas diemžēl izrādās skaists, sakops augstas klases rietumu restorāns. Noskumuši par rezultātu, izdzeram tur pudeli vīna, un nolemjam, ka ir jāmeklē kaut kas vietējs, autentisks, jo neba jau braucām uz Maroku ēst rietumu stilā. Pēc laiciņa atradām vietējo ēstuvi, kur piepildām vēderus ar lokālo pārtiku, no kuras dažam labam no mums piemetās caureja uz vairākām dienām. Runājot par cenu līmeni vietējās ēstuvēs, tā ir 3-4 EUR par porciju. Šikākās vietās jārēķinās ar 6 – 7 EUR.
Tā kā Marakeša mūsu plānos bija kā bāzes vieta tuvākām 3 dienām, domājām, ko darīt tālāk. Nacionālā tirgošanās kolorīta mums tā kā pietika ar vienu dienu pavadītu medīnā, mēs izlēmām doties nākamā dienā pie dabas apskatīt ūdenskritumu.

Ūdenskritums


Tas ir lielākais Marokā un atrodas 180km no Marakešas. Brauciens uz turieni izvēršas par patīkamu atpūtu pēc trokšņainās, uzbāzīgās un piesārņotās Marakešas. Es nebūt negribu teikt, ka mēs bēgām no uzbāzības, jo no tās Marokā nav iespējams aizbēgt, tomēr spēcīgais kolorīts prasīja atelpu.
Tiklīdz ieradāmies savā galamērķi, mums atkal „pielipa” gids, kas vēlējās mūs izvadāt pa dabas takām. Viņš pat bija tik pacietīgs, ka sēdēja ārā uz lievenīša, kamēr mēs baudījām gardas pusdienas vietējā restorānā.
Ūdenskritumam var pieiet no divām pusēm, ko savstarpēji savieno tiltiņš. Nokāpšanai izvēlējāmies bezceļu dabas takas. Arī tajās ik pa gabaliņam krūmos sēž „gidi”, kas gatavi ierādīt ērtāko nokāpšanas veidu. Lai gan tas ir viņu iztikas veids, es tur jutos kā realitātes šovā, kur ik uz soļa kāds mani vēro, kā tādu dzīvnieku krātiņā.
Veiksmīgi nokāpuši, mēs atvelkam elpu, kur atkal mums kāds piedāvā pavizināties ar dīvainas konstrukcijas laivu, vai kaut ko uzzīmēt uz ķermeņa ar hennu. Tā kā diena bija padevusies karsta, veldzēšanās blakus ūdenskrituma šļakatām bija ļoti baudāma. Kāpšana augšup mūs patīkami pārsteidza, jo turp veda kāpnes. Kopumā, kāpiens lejā un augšā aizņēma kādu stundu. Patīkami izkustējušies un paēduši ļoti gardas pusdienas – tandūrā gatavotu vistas gaļas sautējumu, sākām savu mājupceļu atpakaļ uz Marakešu.

Atlas studios


Kurš gan negribētu pabūt vietējā Hollywood, ja tā ir te pat blakus. Nākamās dienas rītā sākām ceļu uz Quarzazate pilsētu, kas atrodas dažu simtu kilometru attālumā no Marakešas. Mūsu ceļš lielāko daļu veda cauri Atlasa kalniem. Mēs braucām aizvien augstāk un augstāk, šķiet jau sasniedzām mākoņus. Pa ceļam šķita, ka tūlīt sāks līt, bet ,tikuši virs mākoņiem, mēs iebraucām saules un karstuma zemē. Līdz šim Marokā bijām baudījuši tādu mērenu siltumu (ceļojums noritēja maija pašā sākumā), bet Hollywoodā varējām pat sauļoties, jo šķita, ka termometra stabiņš bija virs 30C. Šo pārsimt kilometru laikā mēs varējām vērot ļoti dažādas dabas ainavas.
Atlas studios ir apjosta ar lielu sētu, kuru rotā dekorācijas no filmām. Šajā studijā tiek filmētas filmas, kurās nepieciešams autentiskums, kas atgādinātu Izraēlu, Ēģipti un līdzīgas valstis. Te ir uzņemts Gladiators, Asteriks, Pēdējā Jēzus kārdināšana, Aleksandrs Lielais. Tobrīd, kad mēs tur bijām, studija bija izmirusi, tikai dažas tūristu grupas gida pavadībā aplūkoja dekorācijas.
Lai arī ceļš uz Atlas studios no Marakešas ir visai tāls, un atgriešanās sanāk jau tumsas laikā, kas ir visai bīstami, es uzskatu, kas tas ir tā vērts. Atkal cita Marokas puse, burvīga daba un iespaidi no filmu pasaules. Braucot pa ceļu un vērojot iezemiešu dzīvi, man neviļus radās doma, ka viņi iespējams, ir laimīgāki kā mēs, dzīvojot savās kleķu būdās bez ūdens un kanalizācijas, dienu pavados sēžot kraujas malā un ganot trīs aitas. Pilnīgs miers, un viņi pat nevar iedomāties, kas ir internets vai elektroniskie norēķini. Ceļa malās viņi pārdod, kā mēs to saucām – fossīlijas, iegūst dažus grašus un priecājas par to pašu. Tāda nesteidzīga un mierpilna ir Marokas kalnu un tuksneša apkaime.
Tie, kam ir vairāk laika, pēc Atlas studios apmeklēšanas var doties tālāk uz tuksnesi, kas ir vēl nedaudz vairāk kā 100km attālumā. Mums diemžēl ceļojums bija par īsu, lai pabūtu arī tuksnesī.

Tūrisma pilsēta Essaquira un pilnīgs miers pie okeāna


Tas laikam būtu aplam, ceļot pa Maroku un neiegriezties pie okeāna. Essaquira ir patīkama pilsētiņa – pirmā, kur jūtams tūrisms un laika rats ir atgriezts jau atpakaļ mūsdienās. Pilsēta, kuras krogos var nopirkt alkoholu un uz ielas hašišu. Visai pilsētai ir viens vienojošais zilais motīvs, kas parādās gan māju krāsojumā, gan visur citur. Okeāna tuvums ir patiešām jaušams arī krogu ēdienkartēs, kur dominē zivis. Es pat teiktu paradīze jūras produktu cienītājiem. Neliela pilsēta, bet ar savu stilu.
Mūsu plānotā apmešanās vieta ir 30km no Essaquiras vietā pie okeāna, kas saucas Sidi Kauki. Sidi Kauki ir paradīze zemes virsū. Neliels miestiņš, kurā ir kādi 5 viesu nami, 2 krogi un paradīze sērfotājiem. Ak jā, arī kamieļu izīrētāji te ir atrodami. Pilnīgs miers. Tikai tu pats un daba. Vējš, tas gan riktīgi pūta. Par sēdēšanu pie okeāna nevarēja būt ne runas – auksts un vējains, taču ļoti, ļoti patīkami vienalga.

Šajā miestiņā viņi pārtiek no saules enerģijas. Istabā nav neviena elektrības kontakta vai lampu, un vakarā, kad satumst, var iedegt sveces. Tas nozīmē to, ka gulēt var iet jau pēc astoņiem, jo tad iestājas tumsa.

Fēza

Fēza ir senākā pilsēta, atrodas simboliski pašā Marokas sirdī. Fēzai kā jebkurai citai pilsētai ir jaunā un vecā daļa. Jaunās pilsētas galvenā iela ir gaumīgi veidota ar palmām un strūklakām. Tajā ir daudz beķereju, kurās var nopirkt gardus, jo gardus cepumus, kas labi noder kā suvenīrs, ko atvest mājās.
Taču galvenais mūsu ceļamērķis ir senā Fēza. Ielas visai līdzīgas Marakešas medīnas šaurajām ieliņām. Tās tikai nedaudz atšķiras ar savām vēl senākām ēkām, kuras iekļautas UNESCO aizsargājamo pieminekļu statusā un tiek it kā remontētas. Fēzas medīna vijas kalnā un lejā, tādēļ ik pa brīdim ir jāsagatavojas, ka vajadzēs vairāk spēka, lai to apskatītu. Ienirstot ieliņas, atkal rodas sajūta, ka esi pāris gadsimtus atpakaļ, kur tirgū pārdod visu, arī dzīvas vistas, tītarus un trušus. Gaļas un zivju sadaļā deguns jātur riktīgi ciet.
Fēza ir slavena arī ar saviem ādas izstrādājumiem. Pilsētā ir vairākas lielas darbnīcas, kas izgatavo tipiskās Marokas somiņas, makus, pufus un citas lietas. Goda lieta ir arī kādā no tām paviesoties. Starp citu, darnīcas atrast nemaz nav tik viegli, taču mums paveicās. Nokļuvām tādā vienā darbnīcā, kurā laipns pārdevējs no sākuma mūs uzveda uz jumta, no kura redzams, kā notiek ādu apstrādes process. Jāpiezīmē, ka viņš mums katram iedeva arī pa piparmētras zariņam, ko paostīt, jo smarža tur uz jumta ir visai specifiska. No jumta pavērās skats uz daudzajiem milzu toveriem, kuros tiek liktas ādas krāsoties. Ādu krāsošanai meistari izmanto tikai dabīgās vielas, augus, kas atrodami Marokā. Tādēļ arī somiņu toņi ir ierobežoti – tikai pamata krāsās. Pēc izsmeļošā stāstījuma, lejupceļš no jumta veda caur gatavo izstrādājumu zāli. Tad nu mēs meitenes, protams, nenoturējāmies kaut ko neiegādājoties. Somiņas ir interesantas. Otru tādu Rīgā diez vai atradīsi. To dizains ir īpatnējs, nav nekā kopīga ar pēdējām modes tendencēm. Arī ērtuma ziņā, tās nav īpašas, jo marokāņi lieki nepiepūlas iešūt, piemēram, kabatiņas. Tā nu mēs pēc pamatīgas kaulēšanās iznācām no darbnīcas ar divām somiņām un diviem maciņiem. Pirms tam, tiesa bijām redzējušas kā vietējā sūdupītē tiek mazgātas ādas pirms krāsošanas. Taču tas nemazināja prieku par mūsu jaunieguvumiem.
Fēzas labirinti tika godam apstaigāti. Manas kājas bija noberztas tulznās un no noguruma jau krita nost. Jāatzīmē, ka izeju no šī labirinta mēs meklējam apmēram stundu. Proti, ieejot pie galvenajiem vārtiem „pieseivojām” koordinātes, un tad, kad gribējām iet ārā, virzījāmies uz to pašu pusi. Tikai pa pilsētas kalniem un lejām tas mums aizņēma vienu stundu.
Senajā pilsētā netālu no galvenās ieejas ir vairāki eļļā vārīto cepumu tirgotāji. Mmmmm, tie ir ļoti, ļoti garšīgi. Noteikti vērts tos iegādāties.

Rabata


Rabata ir Marokas galvaspilsēta. Tā ir nedaudz modernāka kā citas, taču ne ar ko īpaši modernu gan tā neizceļas. Arī Rabatā ir vērts iegriezties uz vienu dienu, lai apskatītu zili balto pilsētu Chefchaouen ar andalūziešu dārzu, kā arī vēl daudzus interesantus senatnīgus objektus, kurām nav līdzvērtīgu citās Marokas pilsētās.

Ceļojuma pēcgarša

Burvīgs ceļojums, kas raisa pārdomas, cik daudz ir nepieciešams, lai izdzīvotu, un lai būtu laimīgs.
Maroka noteikti ir baudāma nedaudz lēnāk kā mēs to varējām atļauties savās deviņās dienās. Domāju, ka vēlreiz turp nebraukšu, jo emocijas ir tik spilgtas un pozitīvas, ka vēlreiz to piedzīvot jau būtu dejavu.
Labi, ka mūsu atpakaļceļš bija lēna ieniršana atkal caur Tandžiru un Malagu atpakaļ rietumu civilizācijā.

Reliģiju un vēstures krustpunktā Izraēlā ( 2006)

Vārdam „Izraēla” ikviens no mums var dot savu skaidrojumu. Tā ir valsts, kurā ir politiskās un teritoriālās nesaskaņas, vieta, kur dzimis un krustā sists Jēzus, apsolītā zeme daudziem ebrejiem. Pēdējā nedēļā sirds sažņaudzas klausoties ziņas par konflikta pavērsieniem ar Libānu. Šeit nav labo un slikto pušu, kas iesaistītas konfliktā. Pārāk sena vēsture ir pamatā vienas vai otras puses lēmumiem un rīcībai.

Izraēla nav tūrisma zeme. Tā netiek reklamēta CNN vai kādā citā veidā kā atpūtas paradīze. Drīzāk otrādi – politisko nesaskaņu dēļ tā pat šķiet bīstama daļai ceļotāju. Vairums cilvēku te ierodas reliģisku apsvērumu dēļ. Manā uztverē Izraēla ir interesanta ar savu kultūrvēsturisko mantojumu, kā arī spēju/nespēju vienā valstī apvienot tik dažādu reliģisko un etnisko sastāvu.

Militārisms un krievu valoda ir ikdienas atribūtika

Ierodoties Telavivā pirmais, ko nācās dzirdēt, bija krievu valoda. Izejot no lidostas termināla un cenšoties atrast kādu pārvietošanos līdzekli centra virzienā, mani uzrunāja laipna krievu sieviete, prasot ko tad mēs meklējam. Pēc tam viņa sīki un smalki izstāstīja kā vajag braukt, kur pārsēsties, un cik tas maksās. Ir būtiski atzīmēt, ka krievu valoda ir ļoti noderīga šajā valstī, jo tā ir tāda pati „darba” valoda kā angļu, ebreju vai arābu. Uzzinot, ka runājam krieviski, parasti dažādu sfēru personāls mūs uztvēra kā savējos, iedodot labu cenu viesnīcā un pat piedāvāja, lai mēs te paliekam un dzīvi, jo ar to nevienam problēmu neesot. Ebreju valoda esot ļoti viegla, un to var ātri iemācīties. Un taisnība vien ir, jo apkalpojošā sfērā strādā ļoti daudz krievu valodā runājošie, kas itin labi pārvalda vietējo mēli. Turpinot valodu tēmu, gribas atzīmēt, ka pārsteidzošas ir angļu valodas zināšanas valstī dzīvojošiem. Pat dziļākajā ciemā pilnīgā nekurienē, pārdevējs veikalā var labi sazināties angļu mēlē. Izraēlu savā ziņā var nedaudz pielīdzināt Amerikai, jo lielu daļu no tās iedzīvotājiem veido ieceļotāji no dažādām valstīm.Un viena no lielākajām grupām ir krievu valodā runājošie. Pilsētās un ciemos uzraksti, izkārtnes un dažādi sludinājumi ir 3 valodās – ebreju, arābu un krievu. Izskatās, ka šajā valstī nav likuma, kas noteiktu kārtību, kādā veidojamas izkārtnes. Tajās valda pilnīgs haoss, un no to pārbagātības tās kļūst grūti uztveramas. Šajā zemē ieceļotājs var justies ļoti labi, jo būs grūti atrast kādu uzrakstu vai ceļa norādni, kas nebūtu angļu valodā.
Izraēlā karadarbība un militāristu klātbūtne ir tā pat kā lietus Latvijā. Ielās ir daudz formas tērpos ģērbtu jauniešu, kas iziet militāro dienestu. Ciemos var redzēt tankus un citu militāro tehniku. Robežā ar Jordāniju stiepjas kilometriem garš dzeloņstiepļu žogs, kuru pavada uzraksti, ka šajā zonā ir novērošana un nav atļauts fotografēt.

Vienotas pasaules reliģijas sludinātāji – bahajieši


Iespējams, ka šo iemeslu dēļ Izraēlā tūrisma nav. Vairums cilvēku ierodas reliģisku apsvērumu dēļ un velta laiku baznīcu apmeklējumiem un lūgšanām. Manis sastaptie amerikāņi Izraēlā jau bija pavadījuši mēnesi. Viņi bija bahajiešu reliģijas pārstāvji, kas ik dienas lūgušies savā templī – vienā no 6 vai 7 visā pasaulē. Latvijā par šo reliģiju nebiju dzirdējusi. Bahajieši kombinē tradicionālās islāma teoloģijas un misticisma pamatnostādnes ar evolūcijas teoriju. Viņi uzskata, ka reiz kādā dienā visas reliģijas saplūdīs vienā. Viņu reliģijā ir aizliegts kļūt pat profesionālu pravieti, jo sludināt vajag ikvienam. Bahajieši uzskata, ka reliģija ir sava laika atspulgs un ik pa brīdim tiek sūtīts kāds pravietis, kas nes jaunas vēsmas esošajā reliģijā. Un tā bahajieši Haifā nedaudz vairāk kā 100 gadus atpakaļ pa saziedotiem līdzekļiem sāka celt skaistu, milzīgu templi pašā pilsētas centrā . Bahajas templis ir Haifas skaistākā un sakoptākā vieta. Tas atrodas kalna galā, ieskauts ar brīnišķīgi ziedošu dārzu, 19 terasēm un strūklakām. Lai gan no centrālās ieejas kalna pakājē uz templi stiepjas kāpnes, svētvietā var nokļūt tikai uzkāpjot pa sānu kāpnēm caur māju pagalmiem. Šķiet, ka pārvietošanās pa majestātiskajām kāpnēm ir iespējama tikai izredzētajiem.

Nesteidzīgie izraēļi

Katra pilsēta Izraēlā ir kā sava republika ar saviem dzīves principiem, iedzīvotājiem, likumiem un tikumiem. Pat etniskais sastāvs variējas būtiski. Cilvēki dzīvo nesteidzīgi, autobusiem pakaļ neskrien. Piektdien plkst. 17.00 sākas šabats, kad dzīve pilsētā izmirst. Veikali un krogi aizveras uz 24 stundām. Pilsēta pārvēršas par tādu kā spoku pilsētu, kur ielās nestaigā cilvēki un nebrauc auto. Vienīgie dzīvības ienesēji ir kādi noklīduši tūristi un taksometri. Sestdien pēc šabata lēnām kaut kas atveras, bet vairums iestāžu kā beiguši strādāt piektdienas agrā pēcpusdienā, darījumiem pievēršas tikai svētdienā. Savukārt Jēzus bērnības pilsēta Nācarete ir pilnīgi izmirusi svētdienā. Esot Izraēlā visu atvaļinājuma laiku un izbraukājot valsti krustu šķērsu, neredzēju nevienu cilvēku biznesa ietērpā. Varbūt šajā valstī nepastāv „dress code” biznesa pasaulē, bet tikai reliģiskajā?

Skaistie, atlētiskie zēni atrodami Telavivas pludmalē

Jeruzaleme ir Izraēlas galvaspilsēta. Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, jo visur biznesa un politiskajās ziņās ir dzirdams Telavivas vārds. Pastāvošo nemieru dēļ, valsts savu ekonomisko un politisko centru ir pārcēlusi uz nedaudz vairāk kā 100 gadu veco pilsētu tālāk no karadarbības zonām. Telaviva ir pilsēta bez vēstures. Jaunie debesskrāpji mijas ar graustiem, kas aizņem pilsētas lielāko daļu. Dažubrīd man radās iespaids, ka viņi vecās mājas nejauc nost, bet gan atstājot tās, ļauj sagrūt pašām.
Pilsētas nomalē atrodas vecā pilsēta Jaffa, kas ir ieskauta ar nocietinājuma mūri no vienas puses un Vidusjūru no otras. Šauras romantiskas ieliņas ar galerijām, suvenīru bodītēm un dažiem restorāniem ir gluži kā oāze lielajā un netīrajā lielpilsētā. Jūras produktu mīļotājiem noteikti jāiegriežas Bernarda Šova restorānā, kur pasniedz pasakainus jūras produktu salātus.
Šajā lielpilsētā, izņemot pludmali, nekas vairāk nav uzmanības vērts. Visapkārt ir netīrība un mēsli. Šo netīrības iespaidu rada ne tikai dažādi atkritumi, kas mētājas visapkārt, bet arī ietves. Tā kā Izraēlā lietus ir tikai dažas dienas gadā, ietves dabiskā ceļā nenotīrās. Līdz ar to var redzēt, kur kādreiz kaut kas izlijis un izžuvis, sakaltuši suņu mēsli utt. Vispār šajā valstī ar tīrību neviens neslimo. Ēstuvēs ir taukaini trauki, uz galda var redzēt lupatas vilciena pēdas, netīri logi krogiem un restorāniem.
Savukārt par pludmales tīrību sūdzēties nevar. Tur katrā zonā ir savs uzraugs, kas pārdot vietas uz guļamkrēsliem zem saulessarga un arī rūpējas par tīrību. Pludmale ir oāze, kur vietējie cilvēki nāk ne tik daudz sauļoties kā uzspēlēt kaut ko līdzīgu galda tenisam tikai bez galda un ar lielākām bumbiņām, skriet un soļot gar jūru, vai vakaros pasēdēt pludmales krodziņos kāpās. Telavivas pludmale man ir palikusi atmiņā ar patiešām daudz skaistiem un atlētiski veidotiem vīriešiem, kas devušies vakara skrējienā.Ui, tur bija, ko noskatīties! Blakus pludmalei ir promināde – kādus pāris kilometrus gara pastaigu vieta gan romantiskiem pārīšiem, gan suņu saimniekiem. Runājot par romantiku un „atvaļinājuma romānu” iespējamību, šķiet, ka šī valsts nav tā īstā. Cilvēki nav atvērti koķetērijai vai vieglam flirtam. Puiši uz ielas vai pludmalē neiepazīstas ar meitenēm.Es pat teiktu, ka šajā valstī vīrieši neskatās uz sievieti. Viņi uzmet neitrālu skatu un tūlīt pat novēršas. Vienīgo izskaidrojumu es varētu meklēt reliģiskos apsvērumos.

Ar šauteni uz randiņu

Ģērbšanās stils Izraēlā gan vīriešiem, gan sievietēm ir nekāds. Redzot apģērbu piedāvājumu veikalos, man tas nerada izbrīnu. Izskatās, ka Amerikas popkultūras ietekme šo zemi nav apciemojusi. Visā valstī ir atrodami kādi 8 – 10 vietēji zīmoli, kas arī ir ikvienā tirdzniecības centrā. Šajā valstī nopērkamo vietējo zīmolu topiņu garums ir krietni garāks nekā Eiropā vai Amerikā nopērkamiem. Arī plikus vēderus un nabas pīrsingu šajā valstī neatradīsiet. Uzvelkot vasaras kleitiņu un pastaigājot pa ielām, jutos kā pilnīgi nepieskaitāma šai sabiedrībai. Ak jā… un kurpes. Manā skatījumā 80% paredzēti valkāšanai kādā masku ballē. Pilnīgas šausmas! Lai gan nav brīnums, jo vairums cilvēku ikdienā staigā visparastākajās „jēzenēs”, jo kam gan vajadzīgas smalkas kurpes 40 vai 50 grādu karstumā. Kāda sieviete man Eilatā stāstīja, ka ziema iestājas tad, kad ir + 20 grādi. Tad esot laiks zābakiem un biezajām ādas jakām, jo ir taču no ticis 30 grādu kritums, salīdzinot ar vasaru.
Daudzām jaunām meitenēm un puišiem apģērba jautājums ir atrisināts, jo viņi atrodas militārajā dienestā un valkā gaiši brūnu formu. Tā kā viņu militārais dienests atšķiras no mūsu, tad formās tērptus jauniešus var sastapt gan pludmalē gozējamies saulītē, gan Mc Donaldā ēdot hamburgerus. Vīrieši formas tērpos nēsā arī ieročus ikdienā. Diezgan amizanti bija vērot, ka vakarā, staigājot pa prominādi randiņā ar meiteni, dažam labam civilā tērptam zēnam uz muguras bija „automāts”.

Milzīgās porcijas ēstuvēs pārspēj latvju saimes bļodu

Izraēlas gastronomiju var raksturot vienkārši – porcijas ir lielas, dažubrīd teiktu pat milzīgas. Kādā restorānā Jeruzalemē, porcija Grieķu salātu bija tādas bļoda kā latvieši taisa visai ģimenei. Tiec galā nu ar to! Arī Macdonalda burgers ir pusotru reizi lielāks kā vairumā valstu. Garšo tas savādāk, jo gaļas veidojums burgerī izskatās pēc liela un melna aknu plāceņa. Kopumā gribu teikt, ka ēdieni Izraēlā ir garšīgi un latviešu garšas kārpiņām pieņemami. Lielākais vairums ēstuvju tomēr ir „junk food” Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka manis apmeklētie restorāni, kas nepasniedz ātro ēstuvju barību, bija ļoti domājuši par ēdiena garšas buķeti. Kā vislielāko pārsteigumu vēlos minēt kādu restorānu ar nosaukumu„Ragana un piena vecis”. Tas atrodas Galilejā blakus kādai govju fermai, absolūtā „in the middle of nowhere”. Izsmalcināti ēdieni, kuru sastāvā ir pašu gatavotie piena produkti. Restorāns par saviem firmas ēdieniem sauc dažādus sautējumus. Fantastiski! Tik izsmalcinātas garšas ir sastopamas tikai Rīgas labākajos krogos. Restorāna interjeru veido daudz griestos pakārtas lidojošas raganas, kuras īpašnieks atvedis no Austrumeiropas.

Jeruzalemes četros kvartālos

Laikam jau ikviens, kas kaut reizi Ziemassvētkos ir bijis uz dievkalpojumu un klausījies mācītāja sprediķi, ir varējis vizualizēt ainas par kūtiņu Bētlemē. Vai arī Lieldienās dzirdot stāstu par Jēzus sāpju ceļu, varētu iedomāties kā tas izskatījies senajā pilsētā. Bētlemi diemžēl man neizdevās apmeklēt, jo tās ir palestīniešu kontrolētās teritorijas un labāk tur nerādīties, taču Jeruzaleme ir pieejama ikvienam. Seno Jeruzalemi ieskauj jaunā pilsēta, kas arī nav nebūt tik jauna. Varētu pat sacīt, ka ir pavisam jaunā pilsēta ar deviņstāvu dzīvojamām mājām, tad vairāk kā simts gadu vecām ēkām un pavisam senā Jeruzaleme, kas aprakstīta bībelē. Dodoties uz Izraēlu nav vajadzīga vēstures grāmata, vislabāk šīs funkcijas pilda Bībele. Un tā par Jeruzalemi. Pilsēta ir celta kalnā. Tajā var ieiet pa kādiem 5 vārtiem. Visa pilsēta ir sadalīta kvartālos: musulmaņu, armēņu, kristiešu un ebreju. Izkārtnes ar kvartālu nosaukumiem jūs neatradīsiet, taču sajutīsiet pēc cilvēkiem, arhitektūras un sakoptības vai piemēslotības līmeņa. Ielas šajos kvartālos ir ļoti šauras tā pat kā Rīgā, vai jebkurā citā senā pilsētā.Visinteresantākais man šķita arābu kvartāls. Tas ir pilns ar tirgotavām gan drēbju, gan pārtikas. Tikai atšķirībā no Grieķijas vai Turcijas pārdevēji neuzbāžas ar savu preci. Ja bodīte atrodas pie kāda no Jēzus sāpju ceļa pieturvietām, tie min pieturvietas numuru, laikam jau cerībā, ka ikviens zin Bībeles notikumus no galvas. Visi pārdevēji ir vīrieši, nekur nevienu sievieti aiz letes Jūs neieraudzīsiet. Bērnus gan. Šķiet, ka tiek radināti pie darba jau no bērnības. Mazi zēni nes kastes, tirgo sieviešu apakšveļu un rotaslietas. Iegriežoties ēstuvē remdēt izsalkumu, mūs apkalpoja skaists arābu vīrietis tā ap 30. Tur pat vien bija arī visi pārējie ģimenes vīriešu kārtas pārstāvji – brālis, tēvs un vectēvs. Pie sienas ģimenes fotogrāfijas – tikai nevienas sievietes. Jaukais puisis ne tik vien ļoti labi runāja angļu valodā, bet arī ar joku izgāja no situācijas, kad mēs paprasījām aukstu alu. Skaidrs, ka šajā kvartālā alkoholu nelieto.
Ebreju kvartālā var sastapt patiešām daudz patiešām ebrejiska izskata vīriešus ar garām bārdām, īpašu matu sakārtojumu, baltā kreklā, melnās biksēs, melnā mētelītī un ar melnu cepuri galvā. Nez kā viņi spēj izturēt šai karstumā ar tik daudzām apģērba kārtām? Pamanīju arī kādu iezīmi, ko novēroju ebrejiem tikai Izraēlā. Tie ir karājošies piesieti daudzi pavedieni pie biksēm vīriešiem, vai arī tādi paši pavedieni piediegti maziem bērniem pie T kreklu apakšmalas. Domāju, kas varētu būt saistīts ar kādām ticības lietām. Tai pašā kvartālā dažviet atdodami uzraksti, ka ubagot te ir aizliegts. Nu tad gudrie ebreji ir atraduši izeju no situācijas. Viņu pārdot mazus krustiņus, ievērtus dzijas pavedienā, prasot par to 5 šekeļus ( apmēram 0,60 LVL). Viena no svarīgākajām lietām šajā kvartākā ir Raudu mūris. Tie pie tā piekļūtu ir jāiziet drošības kontrole un jāatrāda sargam savas somas sastāvs. Pieeja pie mūra ir sadalīta divās daļās – vīriešiem un sievietēm. Pie paša mūra atrodamas Bībeles dažādās valodās, ja rodas vēlme palasīt svētos rakstus. Senāk šajā vietā bija templis, kas būvēts 20 BC, tagad brīvdabas sinagoga. Raudu mūrī daudzi cilvēki atstāj uz mazām lapiņām uzrakstītas un sarullētas vēlēšanās. Lai viņiem piepildās!
Vēl ievērības cienīgs ir kristiešu kvartāls. Tur atrodas Holy Sepulchre baznīca. Baznīca ir milzīga, jo izvietojas vairākos stāvos, ieskaitot pazemi. Tā ir celta it kā uz klints un citas senas baznīcas pamatiem. Vieta, kurā bijis Jēzus Via Dolorosa ceļa pēdējais pieturas punkts. Vietā, kur tas pēdējo reizi atrādīts Marijai, akmens, uz kura tas sists krustā. Starp citu, šo baznīcu nevar sadalīt etiopieši, katoļi, ortodoksi un kopti. Tādēļ baznīcas atslēgas glabājas pie kādas musulmaņu ģimenes, bet baznīcu uztur Izraēlas valsts.
Baznīcā atrodas arī kapella un it kā Jēzus kaps. Lai piekļūtu kapam, ir jāizstāv rinda. Rindas kustību koordinē mūki, kas rūpējas, lai kapelā vienlaikus neieietu pārāk daudz cilvēku. Šī patiešām šķita kā svētvieta daudziem. Vieta, uz kuru cilvēki braukuši no otras pasaules malas. Tomēr gribētāju pabūt pie Jēzus kapa ir pārāk daudz, lai kāds ļautu tur patiešām uzkavēties. Līdz ar to pēc kapelā pavadīta brītiņa, mūks steidzināja visus doties ārā ar tekstu: „Ātrāk, ātrāk! Katoļi nāk. ” Uz ko mana draudzene atbildēja: ”Mēs arī esam katoļi, starp citu”.

Pārdomas par kristietību un cilvēku izdomājumiem

Iespējams, ka šī ir Meka daudziem kristiešiem, taču manī tā neradīja ne mazāko emociju. Ne pat tāpēc, ka man „pieskatošais” personāls palūdza atstāt baznīcu, jo manam apģērbam bija atklāti pleci, bet kaut kā neradās tā emocija. Drīzāk radās pārdomas par kristietību un likumiem, kurus raksta paši cilvēki un to izpratne par lietām. Runājot par izpratni, Latvijā neviens dēļ apģērba no baznīcas ārā neraida, taču nosaka kāzās, kurš ies pirmais – vedēju vai vedamais pāris. Pasniegsim ziedus vecākiem ārpusē vai baznīcas telpās. Katra baznīca šajās lietās raksta savus likumus. Un kur tad paliek kopējie kristietības kanoni? Labi, ka vēl Ziemassvētkus un Lieldienas svinam vienā laikā un pieminam vienādus notikumus.
Kad ir kārtīgi izstaigāta senākā pilsētas daļa, daudz spēku jaunākām daļām neatliek. Un arī nav vērts. Centrālajā daļā ir atrodamas pavisam nedaudz kafejnīcas uz centrālās gājēju ielas, nekādas bodītes un bankas. Runājot par bankām, ja Eiropā bankas var manīt ik uz soļa, tad Izraēlā tās šķita pavisam maz un neuzkrītošas esam. Vēl Jeruzalemē varētu uzkāpt Olīvu kalnā, kur Jēzus ir uzņēmies visus pasaule grēkus. Kalns ir augsts, ārā ļoti karsts, varbūt tomēr nevajag?

Tuksnesis un Nāves jūras vientuļā pludmale

Pa ceļam uz Izraēlas otru galu, proti Sarkanās jūras piekrasti ir Nāves jūra – Izraēlas apceļošanā apskates vērts „objekts”. Patiešām objekts, jo īpaši daudz laika tai veltīt nav jēgas. Nāves jūra atrodas tuksneša vidū. Tā ir kā robeža starp Izraēlu un Jordānu, kur abās pusēs ir kalni un smiltis. Izkāpjot no kondicionētas mašīnas Nāves jūras krastā, karstuma vilnis burtiski mani nogāza no kājām. Pirmā apstāšanās reize un vieta izrādījās neveiksmīga, jo saule atradās pašā zenītā dienas vidū, un es nebiju gatava tādam karstumam. Ātri salecām atpakaļ mašīnā un nolēmām iemēģināt peldes Nāves jūrā atpakaļceļā.
Ar otro reizi mums vedās labāk. Bija vēl rīts, saule nebija tik karsta, un mēs apstājāmies stāvvietā pie kūrorta viesnīcām, atstājot mašīnu iespējamā ēnā, paši devāmies iemēģināt ūdeni. Pie jūras ir nosacīti runājot pludmale – es teiktu tas ir ciets segums līdzīgs kā pie ezeriem Latvijā, dušas, kur nomazgāties pēc peldes sāļajā ūdenī un glābšanas stacija. Ūdens jūrā ir silts kā vannā, dzidrs un, protams, sāļš. Ūdenī nevar peldēties ja ir kādi savainojumi, jo tad stipri kodīs. Peldētāju piekrastē nav daudz. Tie varētu būt tuvējo viesnīcu iedzīvotāji, kas devušies uz kūrortu baudīt SPA procedūras, vai arī ar autobusiem atvestie tūristi ekskursijā. Sauļotājus te arī neredz, jo ir grūti izturēt tuksneša karstumu bez iespējas atvēsināties ūdenī. Patiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas atpūšas šeit, jo te ir dzīve kā uz vientuļas salas – apkārt tuksnesis un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas viesnīcas. Tuvākās lielpilsētas atrodas 150 – 200 km attālumā. Pēc kādas pusstundas pavadītas pie šī unikālā 400 m zem jūras līmeņa esošā „objekta”, mūsu ceļš ved tālāk.

Eilata – obligātā ģimeņu atvaļinājumu vieta

Eilata ir Sarkanās jūras kūrorts. Piekraste ir ļoti maza. Tas ir tāds līcītis, kas būtu samērojams izmērā starp Vecāķiem un Rīgas jūrmalu. Un tas vēl tiek dalīts, jo pie tā atrodas Eilata Izraēlas pusē un Akaba Jordānijā. Pie tam, tā ir abām valstīm vienīgā pieeja pie Sarkanās jūras. Tas nozīmē, ka vieta ir jāatrod tirdzniecības ostai, jahtu un nelielu kuģu piestātnei, kā arī pludmalei. Tā nu tas viss ir saspiests gana kompakti – pietauvoti lielie tankeri jūrā dažus simtus metru no krasta, pludmale un ostā ienākošās jahtas.
Tiem, kas ir bijuši patiesos kūrortos ar lielo burtu, te nav ko meklēt. Nav te attīstīta krogus kultūra ar iekšā rāvējiem, nav arī bāru un tādas īstas dzīvības, kur pavadīt vakaru. Ir tāda nosacīta promināde, kas ir pilna ar cilvēkiem vēlās vakara stundās, taču tā ir pārāk garlaicīga un neatraktīva. Man patiešām pietrūka šīs ikvakara spēles, kas tika piedzīvota Grieķijā, kurš būs labākais vakara krogā „iekšā rāvējs”. Kurš spēs labāk „pārdot” vakariņas savā restorānā. Ielās galvenokārt pastaigājas ģimenes ar ratiem un maziem bērniem. Šķiet, ka atpūta Eilatā ir ikgadējais ģimenes obligātais pasākums. Ja Eilatas apmeklējums ir tikai dažu dienu atelpa pēc daudzajiem tempļiem un baznīcām, tad ir OK.
Kā vienu no izklaidēm laika kavēšanai šajā kūrortā dienas karstajā laikā var izvēlēties izbraucienu ar jahtu uz vietu, kur var redzēt vienkopus Ēģipti, Jordānu un Izraēlu. Šajā braucienā var izpeldēties nedaudz dziļāk jūrā, paēst garšīgas grila pusdienas gatavotas tur pat uz jahtas.
Jāatzīmē, ka Eilata ir beznodokļu zona, un tur ir iespējams iegādāties preces bez pievienotās vērtības nodokļa. Tomēr iepirkšanos te nevar uzskatīt par iespējamo izklaidi, jo pirmkārt nav ko pirkt un otrkārt kopējais servisa līmenis Izraēlā nav augsts. Pārdevēji ir gana vienaldzīgi. Izņemot vienu veikalu, kur vajadzīgo bikšu izmēru pārdevēja piedāvāja piegādāt pat uz Telavivas lidostu, jo valstī darbojas šāda pakalpojuma sistēma.

Lidostas drošības dienests pārbauda ikvienu dušas želejas un krēma burciņu

Aprakstīšanas vērtas noteikti ir pēdējās stundas pavadītas Izraēlā, proti, lidostā. Izraēla tā pat kā Amerika ir slavena ar to, ka uz lidostu ir jāierodas 3 stundas ātrāk dēļ drošības pārbaudēm. Nenojaušot neko sliktu, mēs ieradāmies 2 stundas pirms izlidošanas, un tad sākās. Pirmā šķēršļu josla bija meitene, kas iztaujāja mūs, ko darījām Izraēlā, kur palikām, vai kādu šeit pazīstam, draugiem pavaicāja, vai tie dzīvojot kopā. Pēc veiksmīgas pirmās šķēršļu pārvarēšanas un dažām saņemtām uzlīmēm uz somām, mēs devāmies tālāk un nākamo drošības pārbaudi mūsu somām, kas tika izlaistas caur skaneri. Laikam jau izskatījāmies kā rūdītas teroristes, un tikām uzaicinātas uz individuālo pārbaudi. Un tad sākās. Tika atvērta ikviena dušas želejas, krēma burciņa, paņemta uztriepe un pārbaudīta uz aparāta. Ap mani vienu tika nodarbināti kādi 5 – 6 drošības dienesta aģenti, kas cītīgi pa vairākām reizēm atvēra un pārbaudīja ikvienu lietu visās manās ceļasomās.Ar to jau vien lieta nebeidzās, jo arī mana kosmētikas somiņa tika nesta uz īpašu pārbaudi uz īpašiem aparātiem. Kad kosmētika un drēbes bija pārbaudītas, kārta pienāca visam birstošajam, plīstošajam, līstošajam vai arī kā citādi viegli sabojājamām mantām, kuras es biju plānojusi ņemt lidmašīnas salonā. Pirmie eksekūciju piedzīvoja rieksti, kas bija iepakoti caurspīdīgā celofāna maisiņā. Drošības aģenti man paskaidroja, ja es vēloties tos ņemt uz borta, tad viņiem tā paciņa ir jāatver. Tieši tādu pašu likteni piedzīvoja arī tējas iepakojuma maisiņš, vafeles, ko vedu kolēģiem kā dāvanu. Viss tika atvērts un sabojāts. Bet tas vēl nebija viss. Manā arsenālā bija arī pāris vīna pudeles, kuras drošības dienests pieprasīja atvērt. Kā vienīgo risinājumu viņi piedāvāja vīna nodošanu bagāžā. Tā kā mans koferis bija vairāk kā piebāzts un tur neatrastos vieta vēl vīnam, drošības dienesta darbinieki laipni man piedāvāja kartona kastes, kurās es varēju pārvietot daļu no kofera satura, tādejādi atbrīvojot vietu vīnam. Arī nevienu lietu no kosmētikas somas satura man neatļāva ņemt uz borta, bet lika nodot.
Kad mantu pārbaude bija galā, kārta bija man pašai. Mani aizveda uz atsevišķu kabīnīti un lika no novilkt kurpes. Tās tika aiznestas uz skaneri pārbaudei. Man, protams, neviens neko neteica, kas notiek. Draudzene pastāstīja, jo bija redzējusi manas kurpes. Kad kurpēs nekas netika atrasts, pamatīgi pārbaudīta tiku es pati tai pat kabīnītē. Visa šī atrakcija turpinājās vairāk kā stundu un mēs knapi, knapi paspējām uz lidmašīnu. Starpbrīžos parunājām ar meiteni no drošības dienesta, kas bija „atbildīga” par mani. Izrādījās, ka viņas vectēvs esot latvietis.

Ceļojuma pēcgarša

Ikviens ceļojums ir emociju kopums, kas reizēm ir atšķirīgs uz vietas tajā valstī, kur esi, un tas, kas saglabājas jau mājās atbraucot. Emociju un domu patiešām ir daudz.
Izraēla nu ir izbaudīta un otro reizi braukt nebūtu jēgas. Tas patiesi bija burvīgs ceļojums, kas rosināja pārdomas par reliģiju un cilvēku uztveri šajā jautājumā, veicināja izpratni par Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Vai kādreiz esiet domājuši par Jēzus ārējo izskatu? Es aizdomājos. Izraēlā cilvēkiem sejas panti ir savādāki kā mums Eiropiešiem. Arī matu krāsa un veidojums. Ja Jēzus ir dzimis šajos platuma grādos, tad, iespējams, viņam būtu bijis jābūt savādākam. Lai gan varbūt nē, jo tā ir uztvere kā to saprata Eiropas mākslinieki. Vai esiet kādreiz dzirdējuši par kādiem slaveniem izraēļu māksliniekiem? Laikam jau ne. Mūsu prātos ir itāļi, franči, kas zīmējuši skaitos griestu gleznojumus baznīcās. „Discovery” programma savos pētījumos ir secinājusi, ka Jēzum būtu bijis jābūt melnādainajam. Nu tas tik tā…
Savā prātā sapratu, ka tik intensīvā emociju, vēstures notikumu, ģeogrāfiskā punktā miera nebūs nekad. Pārāk dziļas ir šī konflikta saknes. Ja dažbrīd ceram, ka Latvijas un Krievijas problēmas atrisināsies, nomainoties paaudzēm, tad šis noteikti nav tas gadījums. Nebūs tā, ka izmirs kara veterāni un atmiņas aizies līdz ar viņiem, jo tēma vairs nebūs aktuāla. Nē, šajā valstī, manuprāt, pamiera stāvoklis ir labākais, ko var vēlēties.

Izraēlas apciemojumu es ieteiktu ikvienam, kas nemeklē saķemmētu vidi, nemitīgas izklaides, bet gan ir gatavs ar grāmatu un stūri rokās pats atrast sev vajadzīgo.
Pēcgarša…tāda, kā pēc bļodas apēšanas ar vecmāmiņas kartupeļu pankūkām, kas ir gaidītas, ļoti labas un garšīgas, taču pietiks uz ilgu laiku. Jauki, ka atkal mājās un nav labākas vietas par ierasto Torņakalna baznīcu, kur sajust to pēc kā daudz brauc uz „svēto zemi”.

Daži tūkstoši kilometru pa Itālijas ceļiem (2010)

Šodien nekāda biznesa, tikai iespaidi par veco pasauli.

Vakar pie sevis nodomāju, ka Viļņā esmu bijusi tik pat reizes, cik Romā – kopā 2:). Pirmo reizi apceļoju Itāliju pirms 8 gadiem,  ar auto 3 nedēļās nobraucot 9000km. Šoreiz bija 4 dienas un kādi pāris tūkstoši kilometru virzienā no Romas uz Milānu.

Savus galvenos iespaidus varētu formulēt šādi :

1. Iespaids

Autonoma nekautrējas iedot mašīnu, kurai viss nestrādā tā kā vajag. Taču bez vārda runas, pat nepārbaudot ( laikam jau paši zina defektus) to samaina pret klasi augstāku. Tagad esmu Lancia Delta fans. Nu ļoti man patika tas auto. Iesēžoties mājās Hondā, sajutos tā, ka stūri jāgriež riktīgi ar spēku, gluži vai kā žigulī:). Arī Lancia degvielas patēriņš, braucot pa bāni,  ar vidējo ātrumu 150km/h  – ir tikai 6l/100km. Patīkami:)

2. Iespaids

Braukšanas kultūra Romā nav tālu no Marakešas Marokā. Trūkst tikai ēzeļu un zirgu. Motociklistu un mopēdistu nekaunība izlīst visur un vienmēr ( ieskaitot arī gājēju takas) prasa patiešām koncentrēšanos pie stūres

3. Iespaids

3* viesnīcas Itālijā ir vieta, kur nolikt galvu uz spilvena pēc patīkamas dienas, kad nogurums neļauj neko īsti redzēt apkārt. Viss ir ļoti nolietots un man radās iespaids, ka viesnīcu īpašniekiem nav arī īstas motivācijas, ko uzlabot, jo tūristu plūsma, kas vēlas apskatīt senās impērijas paliekas, ir nerimstoša.  Īpaši manis rezervētajās viesnīcās izcēlās labierīcības – saplīsuši poda vāki, dušas aizkars, kas nesedz grīdu, ļaujot nopludināt vannas istabu. Taču, vienkāršai atkrišanai uz spilvena, lai nākamajā dienā turpinātu ceļu tālāk, maksājot EUR 60 par nakti – tas ir value for money. Cits stāsts ir viesu māja nekurienē. Biju rezervējusi jauku viesu namiņu Toskānā, kuru, kā izrādījās,  var atrast tikai pēc GPS koorinātēm. Burvīgs namiņš ar virtuvi, jauku tualeti, diviem suņiem, kas sargā atbraucējus. Tikai, ceļojot agrā pavasarī, ir jārēķinās, ka vakarā sakurinātā namiņa siltums pret rītu būs izgaisis, jo mājiņai nav nekāda siltinājuma. Glābj tikai silta sega.

4. Iespaids

Maksu par braucienu pa autobāni tagad var samaksāt arī internetā 15 dienu laikā pēc brauciena. Vērtīga ir bāņu mājaslapa http://www.autostrada.it, kur var uzzināt info gan par ceļa nodevām, gan laiku, kas jāpavada ceļā attiecīgajā maršrutā.

5. Iespaids


Pēc pirmā ceļojuma pa Itāliju Venēcijas apmeklējums manā atmiņā bija palicis kā savā ziņā vilšanās. Laikam romantikas apveltītie stāsti nesasniedza manu expectations līmeni. Taču ir vērts mēģināt otrreiz. Šoreiz izvēlējos apceļot blakus esošās salas. Un…. man patiešām patika. Mazāka burzma, bet principā tas pats – Murano stikla veikaliņi, ēstuves, suvenīru bodītes – tieši tas pats, kas Venēcijā. Tikai bonuss vēl klāt – vizināšanās ar kuģīti ( sauktu par ūdens autobusu). Un šoreiz biju gudrāka – nebraucu uz Venēciju ar auto, lai tas nav jāatstāj super dārgajā Venēcijas parkingā, bet atstāju auto blakus esošajā miestā Mestre, no kurienes kursē daudz autobusi uz Venēciju. 20 minūtes un esi Venēcijā – vēl par brīvu, jo autobusa vadītājs nepaņēma naudu par braucienu.

6. Iespaids

Krīze ir piemeklējusi outlet pilsētu pie Romas. Tajā pircēju daudzums līdzinājās pircēju skaitam Molā dienas laikā. Nevarētu teikt, ka bija daudz ko pirkt, taču – tā ir gaumes lieta. Secinājums viens – ja brauciena mērķis ir shopings, tad tikai uz Milānu, paņemt auto un aidā pa rūpnīcu outletiem, kas atrodas blakus Milānai mazajos miestiņos. Virziens Roma – Florence šajā ziņā nobāl.  Tas, ka latvieši bija paķemmējuši outletus, varēja redzēt airBaltic reisā Milāna – Rīga. Gandrīz katram kāds smalka zīmola maisiņš. Nu diez vai tie būs gājuši pa Milānas dizaineru ielu;)

Ceļojuma pēcgarša

Vēl ziemas aukstumā rezervējot biļetes marta beigām, mana galvenā doma bija ieelpot pavasari. Un tas man patiešām izdevās. Bet vispārsteidzošākā bija sajūta, kas mani pārņēma, mērojot dažus tūkstošus kilometru virzienā Roma – Toskānas ieleja – Venēcija – Milāna, cik ļoti dažāda ir Itālija ceļa sākumā un beigās. Roma un Toskānas ieleja ir kā vēsture ar mūriem, senām pilsētām, monolītām ēkām, kas jau Venēcijas daļā pāriet arhitektūrā ar mazākām mājiņām, kas vairs nav ar ķieģeļu smagumu, līdz visbeidzot jau ap Milānu parādās debesskrāpji, stils un metāls, vārdu sakot – esam atpakaļ mūsdienās.

Advertisements

9 Responses to Par mani un šo blogu

  1. Agnis Stibe says:

    ..spēcīgi..patiesi..iedvesmojoši.. 🙂

  2. Evija S. says:

    Sveika, prieks! Ir interesanti paskatīt, palasīt, padomāt!
    Dod ziņu par jauniem atklājumiem..pārdomām!
    Un p.s. ja kāds gudrs cilvēks lasa labas lekcijas LV – varbūt padod ziņu iepriekš! Labprāt pievienotos izglītojošam pasākumam! 😉

  3. wazsabi says:

    Interesanti. Raxtiet vēl.

  4. KRISHJOHN says:

    A.I.Z.R.A.U.J.O.Š.I.

    tā turpināt.

    tiešām izcili.

  5. Tiara Staley says:

    Excellent blog here! Also your web site loads up very fast! What host are you using? Can I get your affiliate link to your host? I wish my site loaded up as fast as yours lol

  6. Have you tried twitterfeed on your blog, i think it would be cool.*.:’*

  7. My husband and i have been really excited when Emmanuel could complete his investigations out of the precious recommendations he grabbed out of your blog. It is now and again perplexing to just happen to be giving for free concepts which often people may have been trying to sell. Therefore we already know we now have you to appreciate for that. The specific explanations you have made, the straightforward website navigation, the friendships your site assist to instill – it’s got mostly spectacular, and it’s really aiding our son and us understand this concept is enjoyable, which is certainly really pressing. Thank you for all the pieces!

  8. Rust Paint says:

    The way you write, you are really a professional blogger.”*`-*

  9. I have this already, and I’d recommend that others look into it.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: