Nacionālās identitātes komunikācija sociālajos tīklos

Apvienotais pasaules latviešu zinātnieku 3. kongress ( The United World Congress of Latvian Scientists, November 11, 2011)

2011. gada novembris

Nacionālās identitātes komunikācija sociālajos tīklos.

The communication of identity in social networks.

http://www.slideshare.net/nacionalaidentitate/socialie-tikli-prezentacija

Viss izdevums pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas datubāzē http://bit.ly/GR4liO

Nacionālā identitāte un komunikācija. Pasaules latviešu zinātnieku kongresa ziņojumu krājums” tapis Valsts pētniecības programmas “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” ietvaros.

Abstrakts
Rakstā aplūkoti pētījumi par identitātes veidošanos reālās un virtuālās vides mijiedarbībā un indivīdu iespējām un interesēm uzturēt un attīstīt nacionālo identitāti virtuālajos sociālajos tīklos, kam parasti nav ģeogrāfiskas, valstiskas vai nacionālas dimensijas. Šim jautājumam ir pieaugoša praktiska nozīme, jo palielinās indivīdu mobilitātes iespējas un arī līdzdalība dažādos virtuālajos sociālajos tīklos, kas var būt globāli un lokāli. Analizētie pētījumi liecina, ka nacionālās identitātes konstruēšana un reprezentācija iespējama un pastāv gan tīklos, kuru mērķis ir nacionālās piederības uzturēšana indivīdiem, kas ir teritoriāli šķirti no nacionālās kopienas, gan arī cita veida sociālajos tīklos, kuru pastāvēšana saistās ar citām interesēm. Virtuālajos sociālajos tīklos nacionālās identitātes konstruēšanai indivīdiem ir pieejams plašs instrumentu klāsts un to izmantojums ir atkarīgs no katra indivīda interesēm un izvēlēm.

Atslēgvārdi: sociālie tīkli, identitāte, nacionālā identitātes konstruēšana

Ievads
Izmaiņas izpratnē par nacionālo identitāti veicina globalizācijas procesu radītās pārmaiņas sabiedrībā, un jaunās tehnoloģiju sistēmas, kā atzinis Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman) (Bauman, 1989), veido pamatu visas ekonomikas ģeogrāfiskai reorganizācijai. Tas sasaucas ar Manuela Kastela (Manuel Castells) ideju par „plūsmu telpu”, kas ir pamats, lai veidotos jauns sabiedrības organizācijas veids – tīkla sabiedrība (Castells, 1996/2010).

Nacionālā identitāte saistāma ar piederību kādai teritorijai un tajā dzīvojošās nācijas atribūtiem – valodu, vēsturi un kultūru. Veidojoties tīkla sabiedrībai (Castells, 1996/2000), rodas arī jauna nacionālās identitātes iespējamā atribūcijas telpa. Tās pamatā ir virtuālie sociālie tīkli, kuru infrastruktūra veido individuālās, grupu un organizāciju, sociālās un globālās attiecības (van Dijk, 2006). Tīklu pielietojamības plašums aptver attiecību spektru, kas indivīda, organizāciju un pat valstiskā līmenī pilda sabiedrībai būtiskas funkcijas.

Virtuālajai videi nav telpas robežu un nav arī to ierobežojošās laika dimensijas. Tīkla sabiedrībā attiecības starp indivīdiem veidojas, balstoties uz uzticēšanos, kas bieži vien nav sakņota reālās vides attiecībās un pieredzē. Dažādu virtuālo kopienu dalībniekus tas tomēr apmierina, jo „nav citas pieejas realitātei, kā vien caur mūsu subjektīvajā pieredzē balstīto pasaules skatījumu” (Šķilters, 2011, 6). Tādas virtuālās kopienas kā dažādi sociālie tīkli – Facebook, Twitter, MySpace, LinkedIn, Draugiem.lv, Odnoklasniki.ru un citi ir sociālo attiecību konstrukcijas, kas aptvērušas miljoniem indivīdu, kas būtisku daļu laika no savas dzīves pavada, komunicējot šo
virtuālo kopienu ietvaros.

Būtisku sabiedrībai un indivīdam sociālu aktivitāšu realizēšanas pārcelšana uz virtuālo vidi ir pietiekama motivācija, lai cilvēki identificētu sevi ar kādu virtuālu sociālu kopienu, kas atbilst viņu identitātes kritērijiem, un tālāk iesaistītos tās darbībā un savu interešu realizēšanā. Ikviena indivīda identitāte, uzturoties arī virtuālajā vidē, ir svarīgs nosacījums, kas palīdz orientēties un
iekļauties kādā sociālā sistēmā.

Vairākumam sociālo tīklu nav ģeogrāfiskas, valstiskas vai nacionālas dimensijas, tāpēc rodas jautājums, vai indivīdiem sociālajos tīklos nacionālā identitāte ir būtiska, lai sevi identificētu, bet, ja ir, – kā to reprezentēt. Šī raksta mērķis ir raksturot teorētiskās un pētnieciskās izpratnes nacionālās identitātes nepieciešamībai sociālajos tīklos, kā arī identificēt veidus, kā tā var tikt konstruēta.
Jautājumam par nacionālās identitātes veidošanos un pastāvēšanu sociālajos tīklos ir arī pieaugoša praktiska nozīme, jo turpina palielināties to indivīdu skaits, kas izmanto dažādus sociālos tīklus. Tāpēc nacionālās identitātes saglabāšana virtuālajā vidē aktuāla var būt ne tikai cilvēkiem, kuriem šis jautājums nozīmīgs ir ne tikai reālajā ikdienas dzīvē, bet arī sabiedrībām un valstīm kopumā, lai saglabātu šo būtisko piederību bez tradicionālajiem vides simboliem, mainot lietojamās valodas un iekļaujoties multikulturālā telpā, kurā nacionālās kultūras un telpiskās piederības nav būtiskas.

Identitātes veidošanās sociālajos tīklos
Sociālie tīkli kā šodienas sabiedrību atspoguļojošais raksturlielumus aptver nozīmīgākās attiecību konstrukcijas vairākās dimensijās. Tīkla sabiedrības infrastruktūru Jans van Daiks (Jan van Dijk) raksturo kā sociālos tīklus, kuros ir „1) individuālās attiecības, kas ietver indivīdu privātās attiecības ar draugiem, kaimiņiem, radiem, kolēģiem; 2) grupu un organizāciju attiecības, kas izpaužas, piemēram, virtuālās komandās un projektos; 3) sociālās attiecības, kas veido sabiedrības politiskos, ekonomiskos, pilsoniskos un institucionālos tīklus, un 4) globālās attiecības, kas saista valstis un starptautiskās organizācijas pasaules mērogā” (van Dijk, 2006, 26 ).Kā rāda šī  attiecību klasifikācija, sociālie tīkli aptver to attiecību spektru, kas indivīda, organizāciju un pat valstiskā līmenī pilda sabiedrībai būtiskas funkcijas. Jau minētā struktūra norāda uz tīklu tematisko un indivīdam nepieciešamo sociālo funkciju pārklājuma plašumu,
kas ir cēlonis dažādu sociālo tīklu popularitātei visā pasaulē, jo „sociālo tīklu globālums un to robežu neeksistēšana sniedz vēl nebijušas iespējas indivīdam, taču to plašums liek tam rast savu identitāti — īpaši apjukuma brīžos, kad pārliecības, kā pozicionēt sevi dažādu uzvedības un dzīves modeļu kontekstā, nav” (Bauman, 1998, 82). Šo faktoru kontekstā aizvien „mazinās nacionālās valsts, etniskās piederības un tradicionālās ģimenes ietekme” (Beck, 2002, 22), kas indivīdam piedāvā iespējas pašam izvēlēties sev piemērotāko identitāti. Iespējams, ka tieši šo faktoru ietekme – sociālo tīklu daudzfunkcionalitāte un klasisko vērtību, kā etniskās piederības, nacionālas valsts būtiskuma samazināšanās indivīda dzīvē, — ir iemesls dzīves pārnešanai virtuālajā pasaulē.

Identitāte reālajā dzīvē vai virtuālajos tīklos ir daļa no patības, ar ko indivīds top pazīstams citiem (Altheide, 2000), un tās konstruēšana ir publisks process, kas ietver divus posmus — personas „identitātes paziņojumu” un pārējo akceptu šim paziņojumam (Stone, 1981). Reālajā vidē, konstruējot identitāti, rase, dzimums, valoda un citi faktori var kļūt par šķērsli personas identifikācijai saskaņā ar to, kā persona jūtas un domā. Dažādi vēsturiski veidojušies aizspriedumi un mīti par kādas rases vai tautības pārstāvju iezīmēm var radīt dažādus šķēršļus citu uztverē, bet virtuālajā vidē indivīdam ir iespējas ar tādām nesaskarties. Identitātei var būt sociālas, kultūras, psiholoģiskas un filozofiskas saknes (Buckingham, 2007). Psiholoģiskais konteksts identitātes veidošanās procesā izpaužas kā nemitīga attīstība, kuras laikā indivīds atkal no jauna izvērtē sevi, jautājot – „kas es esmu”. Izmantojot socioloģijas pieeju, identitāte tiek ietverta rāmējumā, ko veido indivīda attiecības ar sabiedrību vai kultūru. Savukārt sociālās identitātes nozīme
visspilgtāk izpaužas indivīda attiecībās ar grupu. Virtuālajā vidē bez faktoriem, kas būtiski indivīdam, veidojot identitāti, ir vēl tehnoloģiskie aspekti, kas vai nu palīdz, vai arī sarežģī identitātes attīstību, kā arī atklāj to kāda noteikta sociālā konteksta ietvaros (Boyd, 2008).

Tā kā virtuālajā vidē konstruēto identitāšu viens no stūrakmeņiem ir uzticēšanās, jo vārdos un citos vizuālos izteiksmes līdzekļos radītie tēli visbiežāk netiek pārbaudīti realitātē, tad identitātes konstrukcijās ir iespējams izmanot arī tādas personas pārliecības, kas ir tikai indivīda iztēlē, bet dzīvē neeksistē. Eksperimenti ar identitāti ir iespēja pārbaudīt kādas noteiktas kopienas biedru reakcijas uz vienu vai citu jautājumu, nosakot savu atbilstību šai grupai. Identitātes piemērīšanas rezultātā personai ir iespējas samērot savas individuālās vēlmes un grupas nolūkus un mērķus, kurai tas vēlas pievienoties. Šajā aspektā jānovērtē arī sociālie tīkli, kuros indivīds var iesaistīties, lai realizētu savas intereses un komunicētu, jo pieejamība ir plaša un daudzveidīga. Turklāt indivīds var, pievienojoties vairākiem tīkliem, katrā veidot savu atšķirīgu identitāti. Piemēram, tādos sociālajos tīklos, kuru viens no galvenajiem instrumentiem tālākai komunikācijai ir profila informācijas radīšana, tas dod iespēju ”radīt kontrolētu iespaidu par sevi noteiktu sociālu attiecību
ietvaros” (Boyd, 2008).

Profils ir kā vizītkarte, kur „indivīds identitātes konstrukcijas procesā kaut kādā mērā iemieso attiecīgās sociālās kopienas prototipu – shēmu, standartu, pēc kura notiek identitātes kopienu kategorizācija” (Šķilters, 2011,8). Lai persona būtu interesanta attiecīgās kopienas ietvaros, tai ir jāsniedz informācija, kas ir atbilstoša un arī pievilcīga šai kopienai, kā arī pieejama kopienas locekļiem turpmāko attiecību uzturēšanai. Identitātes veidošana ir kā stāsts, kuru persona vēlas izstāstīt citiem, taču ir jāņem vērā, ka
atbilstīgi savai konstruētai identitātei personai veidojas arī tiesības un pienākumi, bet pats stāsts kļūst par kādas noteiktas kopienas naratīva daļu. Sociālajos tīklos konstruētās identitātes „ir kaut kas starp pagātni un tagadni kā vieta, kur noglabāt savas dzīves svarīgos notikumus un uzturēt saskaņotu identitāti” (McLean, Pasupathis, & Pals, 2007). Virtuālā vide tādējādi kļūst reālāka, jo ir vieta, kur glabājas personas veidotā identitāte, kas jau kļuvusi par kādas kolektīvās identitātes sastāvdaļu. Taču šī identitāte var nebūt pilnībā atbilstīga reālajai, jo personas pašidentitātes uztveri var iedalīt „es tagad” un „iespējamais es” (Markus & Nurius, 1986), kur pēdējais virtuālajā pasaulē indivīdam ļauj konstruēt tādu identitāti, kas palīdz pārvarēt apstākļus, kas traucē to ieceru realizācijai, kas reālajā pasaulē nebūtu iespējams. Šo spriedumu apstiprina, piemēram, pētījums par Facebook lietotājiem – universitātes studentiem, kas virtuālajā pasaulē bija radījuši tādas vēlamās identitātes, kas kaut kādu apstākļu dēļ nebūtu realizējušās realitātē (Zhao, Grasmuck,
& Martin, 2008).

Sociālajos tīklos konstruētās identitātes kļūst par „leģitīmām tīkla grupas biedru publiskos komentāros” (Goldie, Manago, & Greenfield, 2010). Savu identitāti izcelt ar dažādiem multimediju instrumentiem tai piešķir dimensiju akcentēt kultūras piederību vai komerciālo
identitāti – simpātijas kādam zīmolam (Hongladarom, 2011). Izpētot Facebook lietotāju identitāti un komunikāciju, Sorajs Hongladaroms (Soraj Hongladaroms) secina, ka to indivīdu, kas uztur regulāru komunikāciju un sava publiskā profila informācijas atjaunošanu, identitātes virtuālajā un reālajā pasaulē neatšķiras. Šo atziņu autors pamato ar to, ka realitātē personas identitātes
veidošanā būtiskāka loma ir ārējiem faktoriem, tādiem kā sociālai uztverei, fiziskam izskatam, nevis personīgajām atmiņām un emocijām. Arī virtuālajā vidē situācija ir līdzīga, jo personas sajūtas un informācija, ar ko tā dalās savas kopienas ietvaros, iegūst jēgu tikai tad, ja to šī kopiena saprot un pieņem. Līdzīgi secinājumi ir arī Šaniang Zhao (Shanyang Zhao), Šerri Grasmukai (Sherri Grasmuck) un Jasonam Martinam (Jason Martin) (Zhao, Grasmuck, & Martin, 2008), kas norāda, ka virtuālā vidē veidotā identitāte nav tas, kas raksturo personu, bet gan sociāls produkts, kas rodas noteiktā vidē un saskaņā ar to, taču persona realitātē un sociālajos tīklos rīkojas līdzīgi. Viens no indivīda galvenajiem izaicinājumiem ir spēja šīs abas vides apvienot un koordinēt, izmantojot tās priekšrocības, kas ir virtuālajā pasaulē salīdzinājumā ar ierobežojumiem, kas pastāv reālā vidē un tiešajā saziņā.

Savukārt tādos sociālajos tīklos, kur galvenais ir saturiskā komunikācija, piemēram, Twitter, galvenais identitātes atklājējs ir indivīda domas un spriedumi, kas izteikti, izmantojot attiecīgā sociālā tīklā pieejamos komunikācijas instrumentus. Identitāšu konstruēšana norit aktīvā komunikācijā, satura radīšanā un reaģēšanā uz citu virtuālās kopienas dalībnieku komunikāciju. Virtuālajā vidē indivīdiem ir daudzveidīgas iespējas konstruēt dažādas identitātes, veikt eksperimentus un izdzīvot identitātes, kas nav realizējušās reālajā vidē, pieņemot, ka reālā vide patiesi eksistē, nevis tiek radīta vai izdomāta. Un arī šīs iedomātās identitātes kļūst par sociālo tīklu kā identitātes glabātuves sastāvdaļām, ja vien pārējie indivīdi tās ir pieņēmuši. Identitāte tādā vai citādā formā visbiežāk nav indivīda, bet gan sabiedrības un citu ārējo faktoru radīts produkts, kas tiek komunicēts ar dažādu instrumentu palīdzību. Reālajā vidē eksistējošās kultūras tradīcijas un normas nosaka indivīda darbību rāmējumu. Arī virtuālajā vidē, kurā indivīda interesēs ir prezentēt sevi kā par savu uzvedību atbildīgu personu, visdrīzāk rīcība būs saskaņā ar gaidām, kādas ir identificējamai virtuālai videi. Savukārt neatkarīgi no tā, vai vide ir reāla vai virtuāla, neidentificējami indivīdi rīkosies, kā tie vēlas, ignorējot normatīvos ierobežojumus.

Piemēram, Facebook sociālais tīkls ir viena no tām vidēm, kuras lietošanas noteikumi pieprasa atklāt indivīda īsto vārdu, kas nosaka situāciju, ka tā nebūs vieta, kur indivīds gribēs izpaust savu slēptāko būtību. (Cinnirella & Green, 2007). Savukārt tiem indivīdiem, kam virtuālās un reālās identitātes neatšķiras, to savstarpējā koordinācija ir kā izaicinājums, lai uzturētu līdzvērtīgu interesi par sevi kā par personu gan reālajā, gan virtuālajā sabiedrībā. Personas dažādo identitāšu veidošanās un to kolektīvās izpausmes. Virtuālā sabiedrība neliedz un neierobežo, lai ikvienam būtu vairākas – pat savstarpēji konkurējošas identitātes, kas indivīdam dažkārt liek veikt sarežģītu izvēli par labu kādai no tām. Konkurējošas identitātes, saskaņā ar Antoniju Gidensu (Anthony Giddens) (Giddens, 1991, 5),rodas tradīciju zuduma rezultātā, kur būtiska loma ir lokālā un globālā mijiedarbībai, kā rezultātā indivīdam ir jāizvēlas savai dzīvei piemērotākais no daudz un dažādām iespējām. Viens no vairāku konkurējošu identitāšu rašanās cēloņiem ir multikulturālisms, kas sakņojas identitātēs, kuru pamatā ir ielikts konflikts (Wrong, 2000). Ideoloģijas, kuras pamatā ir citādā atzīšana un respektēšana, dažu desmitu gadu laikā, kopš šis jēdziens kļuvis par modernās sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu, ir veicinājis arī pārmaiņas nacionālās identitātes jēdziena izpratnē. Tāpēc identitātes iegūšana un tās uzturēšana kļūst vitāli svarīga un arī problemātiska (Bendle, 2002). Identitātes veidošanās tieši nav atkarīga nedz no reālās, nedz virtuālās vides. Skots Lašs (Scott Lash) (Lash, 1999, 3), saka, ka „identitātes tiek veidotas pragmatiski, izmantojot jebkādu materiālu, kas ir pieejams. Tā vietā, lai identitāte būtu kaut kas patstāvīgs, iepriekšnoteikts un uzturēts, tā kļūst par projektu, kas atrodas pārmaiņu, attīstības un veidošanas stadijā.” Viņš uzsver, ka ir aizvien mazāk iepriekš noteiktu likumu, samazinās institucionāli noteikto lomunozīme un indivīdam pašam ir jāatrod likumi, kā rīkoties šādā situācijā.

Mervins Bendle (Mervyn Bendle) (Bendle, 2002, 3), apkopojot dažādās pieejas identitātes pētījumiem un definējumiem sociālajās zinātnēs, identitāti, kuru indivīds var realizēt, iezīmējot tās potenciālos darbības laukus, klasificē šādi:

1) kopīgais un atšķirīgais, ietverot sociālo, rases, etnisko un dzimuma kategorijas;

2) sociālā situācija, kas nodrošina pieredzes dažādību;

3)kultūras kategorijas, kas atspoguļo laikmetīgās identitātes izpratnes;

4) subjektīva sevis izpratne,
kas sakņojas personības iekšējā pasaulē;

5) personības sociālā pašizpausme;

6) stāsti, kas veidotino priekšstatiem par personu.

Sociālo tīklu daudzveidība pēc to satura, formas un funkcionalitātes indivīdam ļauj izpausties jebkurā no M.Bendles klasificētiem iedalījumiem. Daudzveidība var nozīmēt, no vienas puses, indivīda identitātes sadrumstalotību, bet, no otras, indivīds netiek
ierobežots un tam pašam ir jāizvēlas sev piemērotākais identitātes pielietojums. Vajadzība pēc jebkādas identitātes izpausmēm nav nepārtraukta. Identitātes teorija norāda, ka tai ir „klusuma periodi” un tā tiek aktivizēta saskaņā ar situāciju (Stryker, 1980), un
indivīds identitātes konstrukcijas procesā iemieso sociālās kopienas identitātes prototipu, „pēc kura notiek identitātes kopienu kategorizācija” (Šķilters, 2011, 7). Identitātes sarežģītību un mainīgumu pastiprina tās veidošanās semantiskās telpas trīs dimensiju mijiedarbībā – saturs kā pamatkomponents, savienotība kā vienprātība ar kopienu veidojošiem indivīdiem un — visbeidzot – formāts/reprezentācija (Šķilters, 2011). Ja kāda no šiem faktoriem trūkst vai mazinās tā nozīme, identitātes kontekstā rodas traucējumi un ir iespējas identitātes pārskatīšanai.

Kā norāda Makdonalds (Macdonald, 1999, 203), daudzu jaunu cilvēku identitātes darbina pretrunīgas nepieciešamības, kas var sagraut personības vienotumu. Lai gan personas identitāte sākas ar indivīda pašdefinīciju „kas es esmu”, veidojoties paškategorizācijas procesā, kas sociālās identitātes teorijā ir zemākais līmenis (Brewer, 1991, Hogg & Abrams, 1988), savā turpmākā attīstībā personas identitāte kopā ar sociālo identitāti rada nepieciešamību izpausties kādās noteiktās grupās. Klasiskā izpratnē tā ir piederība kādai
teritorijai, kopīgi mīti, vēsturiskā atmiņa, kultūra (Smith, 1993), kas saistās ar kādu nāciju, neatkarīgi no pilsonības, taču globālās un tīkla sabiedrības kontekstā, kad personai ir vairākas savstarpēji konkurējošas identitātes, piederības kritēji veidojas, balstoties uz S.Laša pieminētiem pragmatiskiem faktoriem, proti, identitāte kā projekts, kas pielāgojas nepieciešamai situācijai. Nacionālā identitāte stabilā politiskā sistēmā ir uztverta kā relatīvi nemainīgs raksturlielums (Rusciano, 2003, 361). Viens no galvenajiem virzītājspēkiem nacionālās identitātes apziņas attīstībā līdz šim ir bijusi valsts. Tās viens no pamatuzdevumiem ir apvienot nācijas pārstāvjus
un veicināt viņu nacionālo apziņu. Līdz šim tie ir bijuši klasiskie instrumenti — sociālas un morālas vērtības, tradīcijas, reliģija un kultūra reālajā pasaulē, ar kuru palīdzību šie uzdevumi tika veikti. Taču pēdējās desmitgadēs, kad aizvien būtiskāku lomu ieņem virtuālā vide un dažādi sociālie tīkli, institucionāliem aktoriem ir radies jauns izaicinājums un plašas iespējas, kā savus uzdevumus veikt arī virtuālajā pasaulē.

Šajā kontekstā būtisks nacionālās identitātes uzdevums ir — iedvesmot indivīdus, rādot tiem spēcīgas nācijas idealizētu versiju, lai veidotu lepnuma un prieka izjūtu par piederību noteiktai kopienai. No vienas puses, nacionālā identitāte, kas sakņojas indivīdu priekšstatos, praksē un institucionālās struktūrās, ir tā, kas veido valstī politiskos procesus, taču, no otras puses, identitātes izpratni vajadzētu konstruēt pašai sabiedrībai, nevis tās politiķiem un elitei (Parekh, 2000). Tā kā valsts politiskā sistēma ir pārāk mainīga un atkarīga no ārējiem un iekšējiem situācijas faktoriem, nacionālā identitāte ir daudz stabilāks, ilglaicīgāks un noturīgāks jēdziens,
kam nepieciešama regulāra uzmanība. Nacionālās identitātes koncepts ir daudzšķautnains, to var aplūkot no dažādiem aspektiem, taču tieši kolektīvās identitātes izpratnē tam ir nozīmīga loma nācijas pastāvēšanā.

Nacionālās identitātes veidošanās konstrukcijas ir meklējamas ne vien laikā, bet arī atšķirībās starp etnisko un pilsonisko identifikāciju. Raugoties uz šo aspektu, ar etnisko modeli tiek saprasta indivīda pieķeršanās savai dzimtajai kopienai, lai arī kur tas vēlākā laika periodā atrastos. Savukārt pilsoniskās identifikācijas saknes ir rodamas Rietumeiropā, kur nozīmīgāka loma ir kopīgām institūcijām, tiesībām un pienākumiem noteiktā teritorijā, kur indivīds atrodas (Smith, 1991). Šajā aspektā būtisks kritērijs, kāds modelis valstī ir aktuāls, nācijai ir valsts pastāvēšana. Lielās Eiropas valstis, kur valstiskums nav bijis apdraudēts vai pārtraukts un tā vēsture sniedzas
vairāku simtu gadu pagātnē, ir orientētas uz pilsonisko modeli, jo teritoriālais faktors šajā gadījumā ir dominējošais. Savukārt, valstīm kā Latvijai, kuras ir saskārušās ar okupāciju un būtisku tās iedzīvotāju daļas emigrāciju, dominējošā ir etniskā pieeja identitātes veidošanā.

Virtuālajā vidē, kur identitāte konstruējas pēc citiem principiem, indivīda izvēli par labu vienam vai otram identifikācijas modelim nosaka nevis vide, bet paškategorizācija. Identitātes būtiska iezīme ir identitātes grupas veidošanas rezultātā tās nošķirtās sociālās
kopienas, kas ir ārpus/aiz identitātes kopienas, kurai pieder indivīds (Šķilters, 2011). Diskusija šajā aspektā rodas dažādā izpratnē par robežlīniju, kas nosaka savējos un svešos. Sociālajos tīklos to rakstītie vai nerakstītie noteikumi paredz pieņemtās uzmanības normas, taču tajos nav noteiktu robežu kādu identitāšu izpausmēm. M.Kastels (Castells, 1997) uzskata, ka tehnoloģiju revolūcijas rezultātā radītā tīkla sabiedrībā savstarpējā konfliktā atrodas globalizācija un identitāte, taču tai pašā laikā kolektīvajām identitātes izpausmēm tiek piešķirts jauns spēks, neatkarīgi no tā, vai identitātes pamatā ir dzimums, reliģija, nacionālais, etniskais faktors, teritoriālā vai sociāli bioloģiskā identitāte. Lielas indivīdu masas, kas apvienojušās grupās, izmantojot kādu no M.Kastela minētajiem identitātes kritērijiem, sociālajos tīklos veido kopumu, kura vidū ir iespējams identificēt varas attiecības, kas, M.Kastela izpratnē, var izpausties „1) leģitimizējošā identitātē, kas atbalsta dominējošas sistēmas; 2) pretošanās identitātē, kas atspoguļo to viedokli, kuri zaudējuši savu nozīmīgumu dominējošo sistēmu rezultātā; 3) projekta identitātē, kas nozīmē jaunas identitātes veidošanu, ietverot visas sociālās struktūras transformāciju” (Castells, 1997, 7). Kolektīvās identitātes nepieciešamības aspekts ir piederības izjūta kādai noteiktai grupai, ar kuru indivīds sevi identificē. Deniss Vrongs (Dennis Wrong) (Wrong, 2000) uzskata, ka, raugoties no socioloģijas viedokļa, „identitāte atspoguļo brīvību un mobilitāti, kas iespējama modernitātes apstākļos, sniedzot indivīdam plašu iespēju spektru.” Viņš arī norāda, ka tā ir ne tikai izvēle, bet arī atbildība par veikto izvēli, kas „neizbēgamo noved pie neskaidrības, nožēlas, ilūzijas par sasniegumu vai tiešas atsvešināšanās.”

Šajā kontekstā nacionālā identitāte ir viens no identitātes veidiem, kuriem ir dziļākas saknes un plašāks kritēriju kopums, kāpēc indivīds sevi identificē tieši ar noteiktu nacionālo piederību. Nacionālā identitāte ir sociāli veidota mentāla struktūra, kas raksturo kādu komunikācijas kopienu (Šķilters, 2011). Šī kopiena var pastāvēt gan reālajā, gan virtuālajā vidē, un piederība tai indivīdam ir svarīga.

Tā kā virtuālo kopienu darbības laiks vēl ir mērojams tikai desmitgadē, šodien var norādīt vien indikatorus, kas nosaka indivīda identitāti konstruējošos elementus virtuālajā vidē, un diskutēt, vai esošā identitāte var pastāvēt, ja tā pārnesta no reālās uz virtuālo vidi. Nacionālā identitāte vēl pirms dažām desmitgadēm eksistēja indivīda apziņā, drukātos materiālos, mutvārdu daiļradē un dažādās kultūras formās, taču tehnoloģiju attīstība un nozīmīgas indivīda dzīves daļas pārvietošanās uz virtuālo pasauli ir ieviesusi korekcijas arī nacionālās identitātes jautājumā.

Šodien šī jēdziena izpratnei ir jābūt atvērtai ierosinājumiem, kritikai un papildinājumiem, tai ir nepieciešama virzība nākotnes dimensijā, jākļūst par sava veida tiltu, lai nācija būtu gatava nākotnes izaicinājumiem, neiestiegot pagātnē, kad identitātei bija tikai viena – reālās vides dimensija. A.Gidensa apskatītajā modernisma laikmetā, izveidojoties tīkla sabiedrībai, nacionālās identitātes jautājums virtuālajā vidē kļūst aktuāls, jo būtiska daļa no indivīda komunikācijas ir pārnesta uz turieni. Sociālie tīkli kļūst par vietu, kur indivīdam ir iespējas akcentēt vienu no savām identitātēm, proti, nacionālo. Ņemot vērā, ka identifikācija saskaņā ar valodu, kādu noteiktu ģeogrāfisku vietu un tajā dzīvojošās tautas kultūru ir piederības izteikšana grupai, arī sociālajos tīklos indivīdam šī grupa ir jāatrod un ar kādiem izteiksmes līdzekļiem jāizrāda tai piederība. Tieši šim laikmetam ir raksturīgi, ka piederība noteiktai grupai virtuālā pasaulē iegūstama salīdzinoši vienkāršāk nekā reālajā.

Globālisma laikmetā radušās izmaiņas ir kļuvušas par cēloni identitātes krīzei individuālā un kolektīvā līmenī (Woodward, 1997). Indivīdiem ir jauni izaicinājumi, lai izvērtētu savu piederību ne vien ģeogrāfiskās lokācijas pārmaiņu rezultātam reālajā pasaulē, bet arī pieaugošo virtuālās vides nozīmīgumu un savu vietu tajā. Savukārt valstīm ir jāprot tikt galā ar jautājumiem, kas saistās ar šo procesu radītām sekām šodienas un vēsturiskā kontekstā, kā arī nākotnes dimensijā.

Pasakot, kas „mēs esam”, un iedvesmojot indivīdus, rodas identitātes idealizēta versija, lai veidotu lepnuma un prieka izjūtas par piederību noteiktai kopienai. Ja indivīds noticēs reālajā dzīvē konstruētai nacionālai identitātei un tā nostiprināsies apziņā, ir liela varbūtība, ka šīs sajūtas tiks projicētas arī virtuālajā vidē. Piemēram, 2011. gada valsts svētku nedēļā daļa Latvijas Twitter lietotāju savu profilu izrotāja ar Latvijas karoga lentīti. Šis simbols ir identitātes tiešā pārnese, jo nedēļā starp Lācplēša dienu un Valsts proklamēšanas dienu reālajā vidē ikviens sabiedrības pārstāvis tika aicināts izmantot šo lentīti, lai veicinātu patriotismu un radītu valsts svētku izjūtu. Minētais piemērs apstiprina spriedumu, ka, no vienas puses, nacionālā identitāte, kas sakņojas indivīdu priekšstatos, praksē un institucionālās struktūrās, ir tā, kas ietekmē politiskos procesus, taču, no otras puses, identitātes izpratni vajadzētu konstruēt pašai sabiedrībai, nevis tās politiķiem un elitei (Parekh, 2000). Lai gan nacionālā identitāte kā sociāli veidota mentālā struktūra ir ieguvusi pragmatisku raksturu, taču, konstruējot to mainīgos apstākļos, pieaugošā fragmentācijā un viļņveida pieprasījumā un vajadzībās pēc identitātes manifestācijas, nevar paļauties, ka reālās vides identitāti ir iespējams tieši pārnest uz virtuālo vidi. Katrai videi ir savas savstarpēji atšķirīgas identitātes konstrukcijas formas. Ja reālajā vidē instrumentu identitātes konstruēšanai ir daudz, tad virtuālajā vidē nacionālā, reliģiskā vai jebkura cita identitāte pati ir aplūkojama kā instruments kādu mērķu, ideju, interešu vai kā cita realizācijai, kam nepieciešams kāds tīkla dots atbalsts (diskusija, līdzdalība lēmumu pieņemšanā, rīcība un tml.).

Nacionālās identitātes konstruēšana sociālajos tīklos
Lielākajā daļā tīklu to konstrukcijas galvenais elements ir personas vai uzņēmuma reprezentācija — vizītkarte (LinkedIn, Facebook, Twitter), kas ir kā pašidentifikācija, kurai seko komunikācija tīkla ietvaros. 2010. gadā veiktais sociālā tīkla Twitter Latvijas vides lietotāju pētījums parādīja, ka 87% no aptaujātajiem uzskata, ka visefektīvākā ir komunikācija, kas veikta no privātpersonas profila, un 67% no tīkla aptaujātajiem lietotājiem labprātāk komunicē ar pazīstamām personām. Šie fakti liecina, ka komunikāciju indivīdam ir patīkami uzturēt ar personām, kuras var identificēt un kam ir līdzīgas intereses un uztvere, kas savukārt stiprina sociālo tīklu nozīmību (Bērziņa & Stibe, 2010).

Twitter, Facebook, LinkedIn globālo sociālo tīklu formāts, uzbūve un nemitīgi pilnveidotās tehnoloģiju iespējas ar video, audio, vizuāliem un komunikācijas instrumentiem sniedz plašas iespējas indivīda izpausmēm. Tādējādi virtuālā vide indivīdos vairo identitāšu konstruēšanas iespējas atbilstīgi viņu interesēm un vajadzībām, lai turpmāk varētu realizēt kādu no Jana van Daika definētajām sociālo attiecību dimensijām. Tieši individuālās intereses ir tas dzinējspēks, kas liek veidoties kopienām, kurās indivīds jūtas komfortabli. Mazinoties savienotības un vienprātības dimensijai, rodas identitātes fragmentētība. Būtiski, ka viens no fragmentētības veicinošiem faktoriem ir „dažādās identitātes projekcijas, ko veido politiskās elites, mediji un ikdienas diskursi” gan virtuālajā, gan reālajā vidē (Cillia, Reisigl, & Wodak, 1999).

Sociālos tīklus var iedalīt divās lielās grupās: globālie – tādi kā Twitter, Facebook, LinkedIn, MySpace, kas apvieno indivīdus no visas pasaules un kur komunikācija norit teju visās pasaules valodās, un lokālajos – tādos kā draugiem.lv, odnoklasniki.ru, biip.no, kas apvieno galvenokārt indivīdus, kas komunicē vienā valodā un kas ir piederīgi vienai nācijai, kaut arī, iespējams, teritoriāli ir šķirti. Tādējādi sociālajos tīklos piederība kādai noteiktai grupai pēc nacionāliem principiem var pastāvēt kā lokālos, tā arī globālos tīklos, ja indivīda nacionālo identitāti veidojošie atribūti sakrīt ar tīkla atribūtiem – lietoto valodu, vērtībām utt. Dalībnieku ģeogrāfiskā atrašanās vieta kā kritērijs, lai noteiktu, vai tīkls ir lokāls vai globāls, ir zaudējusi nozīmi.

Indivīda vēlme apzināties un realizēt savu nacionālo identitāti var izpausties, gan dzīvojot teritorijā un valstī, kur ir šīs identitātes saknes, gan atrodoties attālināti. Globalizācijas laikmetā plašās mobilitātes iespējas ir veicinājušas migrācijas procesus, kuru rezultātā vienas nācijas pārstāvju nozīmīga daļa atrodas citās valstīs, taču joprojām vēlas uzturēt to savu nacionālo identitāti, kāda tiem ir bijusi pirms emigrācijas. Sociālie tīkli emigrantiem ir instruments, kā uzturēt saikni ar etnisko dzimteni indivīda un grupas līmenī. Martas Marčevas (Marta Marcheva) (Marcheva, 2011) pētījums par Bulgārijas emigrantu komunikāciju Facebook, atklāj e-diasporas pastāvēšanu. Autore, izmantojot Mihaela Hercfelda (Michael Herzfeld) (Herzfeld, 2008) identitātes stratēģijas, norāda, ka noteiktas kopienas virtuālā teritorijā var realizēt kultūras intimitāti, vairojot pašas kopienas locekļu radītos stereotipus, strukturālo nostaļģiju, apcerot laiku, kad bija labāk, un, pievēršoties sociālai poētikai, mēģināt atrast kādu noteiktu priekšrocību un pārvērst to patstāvīgā stāvoklī. Sava pētījuma ietvaros M.Marčeva secina, ka šai nacionālajai grupai, kuras komunikācija notiek, izmantojot kirilicas rakstību, ir divi galvenie komunikācijas aspekti — kā uzturēt kontaktus, virtuāli piedalīties savu radinieku, draugu dzīvēs no attāluma, jūsmot par mājās pavadītām brīvdienām un arī integrēties jaunajā sabiedrībā. Šis pētījums apstiprina faktu, ka viens no pasaulē populārākajiem sociālajiem tīkliem Facebook ir radījis virtuālu teritoriju bez robežām, taču, pateicoties dažādām sociālām
un nacionālām piederībām, neved pie kultūru saplūšanas, bet gan dažādības un plurālisma (Marcheva, 2011). Līdzīga rakstura pētījums ir par Austrijā dzīvojošiem turku jauniešiem, kas interneta vidē sociālos tīklos un tērzētavās, veidojot savu profilu, iekļauj vārdus vai simbolus, kas norāda viņu nacionālo identitāti (Meinsah, 2011), un arī tas liek secināt, ka sociālie tīkli ir labvēlīga vide
identitātes apzināšanai un demonstrēšanai, lai saglabātu un turpinātu savas nācijas tradīcijas.

Sociālo tīklu instrumentu plašais pielietojuma spektrs piedāvā arī pretēju iespēju nacionālās identitātes saglabāšanai, proti, iekļaušanos citā nācijā, kura ir kļuvusi svarīga indivīda migrācijas rezultātā. Piemēram, filipīniešu izcelsmes Norvēģijas jaunieši lokālā sociālā tīklā „Biip” konstruē un reprezentē savu identitāti tā, lai norādītu piederības un kultūras identitātes daudzveidību, neslēpjot savu neeiropeisko izcelšanos (Lanza, Svendsen, 2007).

Šādi gadījumi, kad ar virtuālās vides instrumentiem, izmantojot nacionālās identitātes kontekstu, tiek risināts valstiski svarīgs uzdevums — labprātīga migrantu iekļaušanās sabiedrībā, ir apliecinājums sociālo tīklu nozīmībai mūsdienu procesos, jo „dažādām sabiedrības demogrāfiskām grupām ir jārod vieta sociālā procesā, kopienas un semantisko nozīmju tīkla sarežģītajā un pretrunīgajā telpā, savietojoties ar to” (Lasmane, 2011). Ja agrāk viena no aktualitātēm bija stabilas un stingras identitātes konstrukcija, tad šodienas vērtība ir spēja pielāgoties un transformēt identitātes nākotnes perspektīvā. Līdzīgus secinājumus par vēlmi izmantot kolektīvās identitātes instrumentus, lai iekļautos pamatnācijā, sniedz arī pētījums par ķīniešu izcelsmes imigrantiem, kuri savu piederību definē kā „ķīniešu amerikānis” vai ķīnietis Amerikā. Analizējot abas šīs grupas, pētījuma autori secina, ka tie imigranti, kas, akceptējot mītnes zemes kultūru kā savu identitātes daļu, akceptē arī šo kultūru sociālajos tīklos – viņiem ir daudz draugu ārpus ķīniešu kopienas, kurai jau ir sekundāra loma. Savukārt ķīniešu nacionalitātes sekundārās lomas apzināšanā būtiska nozīme ir sociālajiem tīkliem, kas kalpo kā integrācijas instruments vietējā sabiedrībā (Mok, Morris, Benet-Martinez, & Karakitapoglu – Aygun, 2007).

Ņemot vērā Skota Laša (Lash, 1999) pausto domu, ka identitātes veidošanai virtuālajā vidē indivīds pragmatiski izvēlas jebkādu materiālu, tam nav nepieciešami visi tie instrumenti, kas pieejami reālajā vidē. Sociālie tīkli ir tikai vide, kas var būt paredzama dažādiem konstrukciju veidiem, ja vien indivīdam ir šāda nepieciešamība. Virtuālajos sociālajos tīklos indivīdi ir
ierobežoti tieši demonstrēt nacionālo identitāti, izmantojot simbolus vai kādus citus atribūtus, kas ir nozīmīgi reālajā vidē. Pati identitāte virtuālajā pasaulē ir atspulgs tām nozīmēm, kas jau ir piešķirtas reālajā vidē. Tā kā nacionālās identitātes jautājums kļūst aktuāls brīžos, kad tiek diskutēti šīs tēmas aspekti, indivīdam rodas nepieciešamība pielietot nacionālās identitātes
apziņu, kas nav tikai kā viena nacionālā identitāte, bet gan dažādas identitātes, kas izgaismojas dažādos brīžos un sociālos kontekstos, to dinamisma, ievainojamības un trausluma dēļ. Savukārt izšķirīgos brīžos personas identitāte ir ietekmīgāka un noteicošāka hierarhijā pār kopienu un nacionālo identitāti (Šķilters, 2011). Tāpēc indivīdam pašam ir jāizvēlas tie instrumenti un iespēju kopums, ar kuru tas realizēs savu identificēšanos. Iepriekšminētie faktori un pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka sociālie tīkli nedz veido, nedz ierobežo dažādas — tai skaitā nacionālo identitāšu, izpausmes. Un tikai cilvēki paši var lemt, kādus instrumentus kādās situācijāsizmantot, lai demonstrētu savu nacionālo piederību.

Secinājumi
Nacionālās identitātes apzināšanās un transformācija ir nebeidzams process. Tāpēc diskusijā par nacionālo identitāti kā viena no būtiskām tendencēm jāatzīst „pieprasījums pēc jauniem jēdzieniem, ar kuriem varētu aizstāt un papildināt vēsturiski veidojušos nācijas un nacionālisma izziņu” (Lasmane, 2011, 21), īpašu uzmanību pievēršot nacionālās identitātes konstrukcijām virtuālajā vidē. Identitātes pārnešana no reālās uz virtuālo vidi, izmantojot tehnoloģiskos risinājumus, drīzāk projicē reālajā vidē jau iegūtās piederības, nevis rada jaunas konstrukcijas. Nacionālā, reliģiskā vai jebkura cita identitāte sociālajos tīklos ir aplūkojama kā instruments kādu mērķu, ideju, interešu vai kā cita realizācijai, kam nepieciešams tīkla dots atbalsts, kas iespējams, ja tīkla dalībniekus vieno kopīgas intereses, kas var rezultēties diskusijā, līdzdalībā, kopīgā lēmumu pieņemšanā, kam var sekot rīcība. Lai arī instrumentu kopums pieļauj konstruēt iedomātās indivīda identitātes, raugoties no identitātes pielietojamības iespējām, tikai tām
identitātēm, kuras pietuvinātas realitātei, ir nozīme to indivīdu dzīvēs, kas tās ir veidojuši. Tas nozīmē, ka gan virtuālajai, gan reālajai videi nozīmīgie identitātes konstrukciju ietekmējošie faktori atrodas balansā. Virtuālajai videi piemītošo instrumentu kopums ir pietiekams, lai indivīds varētu dot atbildes uz jautājumu „kas es esmu”. Tādējādi arī virtuālajā vidē var uzturēt un attīstīt indivīda nacionālo identitāti.

Izmantotā literatūra un avoti
Altheide, D. L. (2000). Identity and the definition of the situation in a mass – mediated context. Symbolic
Interaction, 23 (1), 1-27.
Bērziņa, I., Stibe, A. (2010). Referāts „Latvijas Twitter vides pētījums”. Konference „European Cultures in Business
and Corporate Communication. Local aspects of European business communication”, Rīga.
Bauman, Z. (1989). Globalization: The human consequesnces. Cambridge: Polity.
Bauman, Z. (1998). Life in fragments, esseys in postmodern morality. Oxford: Blackwell.
Boyd, D.M. (2008). American teen sociality in networked publics. Thesis. Berkley: University of California.
Brewer, M. (1991). The social self: On beeing the same and different ar the same time. Personality and Social
Psycholodgy Bulletin, 17, 475-482.
Castells, M. (2010). The rise of network society. Second edition. Oxford: Blackwell Publishing.
Castels, M. (1997). The power of identity. Oxford: Blackwell Publishing.
Cillia, R., Reisigl, M., Wodak, R. (1999). The discursive construction of national identities. Discourse Society,
10(149), 149-172.
Cinnirella, M., Green, B. (2007). Does „cyber-conformity” vary cross-culturaly? Exploring the effect of culture
and commmunication medium on social conformity. Computers in Human Behavior, 23 (4), 2011-2025.
Cohenh, R. (2007). Global sociology. Washington Square, N.Y.: New York University Press.
Dijk, van Jan. (2006). The network society: social aspects of new media. 2nd ed. London, Thousand Oaks, New
Dehli: SAGE Publications.
Giddens, A.(1990). The consequences of modernity. Stanford: Stanford University Press.
Giddens, A. (1991). Modernity and self – identity. Cambridge: Polity.
Herzfeld, M.( 2008). Intimite culturelle. Presse de l’universite Laval.
Hogg, M.A., Abrams, D.(1988). Social identifications: a social psychology of intergroup relations and group
processes. London: Routledge.
Hongladarom,S. (2011). Personal identity and the self in the online and offline worlds. Minds and Machines,
(4), 533-548.
Lasmane, S. (2011). Nacionālās saesības apzināšanās un vēlmes. Nacionālās identitātes komunikācija Latvijas
kultūras telpā. Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu pētījumu institūts, 17.-28. lpp.
Lash, S. (1999). Another modernity, A different rationality. Oxford: Blackwell Publishing.
McDonald, K. (1999). Struggles for Subjectivity. Cambridge: University Press.
Mok, A., Morris, M., Benet-Martínez, V.,& Karakitapoglu-Aygun, Z. (2007). Embracing American culture:
Structures of social identity and social networks among first-generation biculturals. Journal of CrossCultural Psychology, vol.38, 629-635.
Marcheva, M. (2011). The Networed diaspora: Bulgarian migrants on Facebook. M/C Journal 14(2).
Parekh, B. (2000). Defining British national identity. The Political Quarterly 71 (1), pp. 251-262.
Rusciano, L.R. (2003). The construction of national identity A 23 – nation study. Political Research Quarterly,
56(3), 361-366.
Smith, A. D. (1991). National Identity. London: Penguin.
Smith, A. D. (1993). National identity (Ethnonationalism in comparative perspective). University of Nevada
Press.
Stryker, S. (1987). The inderplay of affect and identity:Exploring the relationshoips of the social structure,
social interaction, self and emotion. Presented at the annual meetings of American Sociological Association.
Šķilters, J. (2011). Nacionālā identitāte semantiskajā telpā. Nacionālās identitātes komunikācija Latvijas
kultūras telpā. Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu pētījumu institūts, 3.-17. lpp.
Zhao S., Grasmuck, S., & Martin, J. (2008). Identity construction on Facebook: Digital empowerment in
anchoored relationships. Computers in Human Behavior, 24, 1816-1836.
Woodward, K. (1997). Identity and difference. London: Sage.
Wrong, D. (2000). Adversarial identities and multiculturalism. Society, 37(2), 10-18.

Advertisements

Par ilzeberzina
Mārketings & Komunikācija & Uzņēmuma vadība

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: