Ceļojums uz Gruziju

Atvērto siržu zeme Gruzija

Pēc ceļojuma uz Gruziju es savādāk skatos uz Latviju. Man šķiet, ka te ir teju ideāli ceļi, tikai pārtika gan jau saindēta un eiropeiski standartizēta. Manā ēdienkartē nopietnos daudzumos ir ienākusi kindza, kebabs, šašliks ar kindzu un hačipuri.

Braucot uz Gruziju man nebija nekādu ekspektāciju par šo valsti un cilvēkiem. Iespējams tādēļ šis ceļojums bija tik fantastisks – viens no labākajiem jebkad piedzīvotajiem.

Gruzija ir valsts, uz kuru ir jābrauc tagad vai tuvākā pārskatāmā nākotnē, kamēr dabas skaistums, tā unikalitāte ir pirmatnēja un tūrisma industrija nav attīstījusies. Uz Gruziju jābrauc tiem, kas ilgojas pēc iespējas pašiem atklāt šo Aizkaukāza valsti, izmantojot visai analogus līdzekļus – drukātas kartes, grāmatas un to mazumiņu, ko var atrast Gruzijas interneta lapās. Un, protams, stāstus un iespaidus  no tiem, kas jau tur pabijuši. Saliekot to visu kopā, var tapt priekšstats ikvienam, ko šajā zemē ir vēlēšanās redzēt un piedzīvot.

Būtiskais, kad plānojiet ceļojumu uz šo zemi

6 reizes nedēļā uz Tbilisi ikvienu ceļotāju ar tiešo reisu aizvizinās airbaltic. Tālākais plāns ir katra paša ceļotāja rokās. Ir iespējas visu plānot pašiem, var mēģināt veikt rezervācijas kādā no Gruzijas ceļojumu aģentūru mājas lapām, taču nevajag brīnīties, ka tūlīt tiks paprasīts 100% maksājums par pakalpojumu ar bankas pārvedumu, jo iespēju samaksāt online nav, kā arī pases kopija. Vēl ir iespējams izmantot to Latvijas ceļojumu aģentūru pakalpojumus, kurām ir labi sadarbības partneri Gruzijā. Tā kā tūrisma industrijas lietas šajā zemē ir pašos pirmsākumos, tad galvenokārt visur darbojas privātie kontakti. Lielajos viesnīcu rezervācijas portālos ir atrodamas vien uz abu roku pirkstiem saskaitāmas viesnīcas un cenas dažām ir vismaz divtik lielas, kā rezervējot šo pašu viesnīcu uz vietas.

Gruzija nav atrodama Google maps, tādēļ nekādas navigācijas sistēmas šeit nedarbojas un kartēs, kas ir pieejamas lejuplādēšanai labākā gadījumā ir iezīmētas Tbilisi pāris galvenās ielas. Ceļa norādnes pietiekamā daudzumā ir tikai valsts rietumu daļā, virzienā uz Batumi. Pārējā Gruzijā vietām ir minimālais ceļa rādītāju daudzums ir, taču vietās, kur ceļi šķiras,  galvenais instruments ir krievu valoda, kurā runā teju visi, lai uzzinātu kurp doties tālāk. Nebrīnieties, ja kāds piedāvā iesēsties Jūsu mašīnā un aizbraukt parādīt vajadzīgo vietu, vai iekāpt savā žigulītī un braukt pa priekšu, rādot ceļu. Tas viss ir nesavtīgi un no visas sirds. Ceļotājus no Latvijas Gruzijā mīl un tur lielā godā, jo grūtā brīdī, kad valstī iebruka Krievijas karaspēks, mēs bijām līdzās. Visā ceļojumā ne reizi man nebija sajūtas, ka mūs ciena, ka esam no „rietumu” valsts, kas kaut ko sasniegusi, bet tieši tāpēc, ka atbalstījām Gruziju politiski.

Pirmie nakts iespaidi Tbilisi

Gatavi daudz pozitīvām emocijām un piedzīvojumiem piecu cilvēku ceļotāju komanda ir gatava nedēļu ilgām brīvdienām Gruzijā. Tbilisi ierodamies naktī, kur mūs jau laipni sagaida un, traucoties krietni virs atļautā braukšanas ātruma pa naksnīgajām pilsētas ielām,  nogādā viesnīcā. Tbilisi naktī izskatās fantastiski – šajā valstī elektrība pilsētā netiek taupīta – ir izgaismotas senās ēkas un klosteri, prezidenta pils un televīzijas tornis, par kuru paši gruzīni smejoties saka, ka pats valsts prezidents ar tālvadības pulti regulē gaismiņas uz pretim viņa pilij esošā torņa.

Par savu apmešanās vietu uz 4 naktīm izvēlējāmies gruzīnu stilā iekārtotu nelielu viesnīcu pilsētas centrā, teju televīzijas torņa pakājē. Tā kā Tbilisi atrodas valsts vidienē, to var izmantot kā  bāzes vietu, kamēr tiek apskatīti tuvākie reģioni uz augšu un pa labi (skatoties Gruzijas kartē), jo  visas galvenās valsts maģistrāles sākas tieši no galvaspilsētas.

Viena diena Tbilisi

Pilsētas centrālā daļa

Tbilisi vecpilsēta, Mtkvari upes krasts un centrālā daļa ir vērtīgākais, ko apskatīt. Ekskursiju pa pilsētu sākam no senajām pirtīm, kuras jau Aleksandrs Puškins un Aleksandrs Dimā nodēvēja par labākajām jebkad baudītajām. Nedaudz izkustoties, uzkāpjam arī kalnā uz Narikalas pilsētas nocietinājumiem, no kuriem paveras skaists skats pār apkārtni – ķieģeļu krāsas jumtiem, upes ieleju, baznīcām un kalniem. Tur pat atrodas arī Tbilisi botāniskais dārzs un ceļš, kas aizved līdz mātei Gruzijai – 1958. gadā uzstādītai alumīnija statujai, kurā sieviete vienā rokā tur zobenu ienaidniekiem, bet otrā kausu vīna draugiem.

Tbilisi vecpilsēta ir vārda tiešajā nozīmē sena, restaurētu ēku ir maz, taču visapkārt notiek būvdarbi. Tūristu priekam ir atjaunotas un par 100% uzpostas 2 nelielas ielas, kur ierīkoti Eiropas cenām atbilstoši restorāni. Tiesa, lai uz šīs ielas nokļūtu ir jāpaiet garām vairāk vai mazāk uzstājīgiem ubagotājiem.

Viena no Tbilisi arhitektūras iezīmēm, kas neļaus šo pilsētu sajaukt ar jebkuru citu, ir daudzie balkoniņi. Tas nekas, ka pussagruvuši, dažviet dzīvībai bīstami, taču skaisti, un ja vēl ar visām Džuljetām….:).

Mazliet atvelkot elpu no senatnīgā, ir vērts iziet no vecās pilsētas daļas uz Mtkvari upes krastu, kurai pāri pavisam nesen ir uzbūvēts – itāļu dizainēts moderns stikla tilts, kas ved uz otru upes krastu, kurā iekārtots parks. Pa tiltu grozās pāris apsardzes darbinieki, kuru uzdevums ir rūpēties, lai modernās stikla konstrukcijas ar led gaismām netiktu sabojātas. Īpaši skaista šī vieta ir pastaigām nakts stundās, kad iedegtas gaismas un skaisti izgaismoti parka celiņi.

Kaut kur te jābūt funikulierim….

Izložņājuši krustu, šķērsu vecpilsētas ielas un jau nokļuvuši pilsētas centrālajā daļā uz galvenās Rustaveli ielas, ieraugām, ka kartēs ir iezīmēts funikulieris, kas ved augšup pie televīzijas torņa. Vizuāli izskatās, ka tam ir jābūt tepat aiz pāris māju kvartāliem, taču vietējais jauneklis, kuru sastapām uz ielas sacīja, ka augšup ceļš ir tāls un vislabāk turp ir braukt ar 90.autobusu. Noraidījuši domu par braukšanu un gatavi kāpšanai, dodamies ceļā. Dažus kilometrus pa pilsētas ielām mūs pavada arī puisis, sakot, ka viņam uz to pašu pusi, taču vizuāli mums jau šķiet, ka attālināmies no mērķa. Pēc kāda brīža tomēr puisis saka, ka šai vietā mūsu ceļi šķiras, taču mēs tik turpinām kāpt līdz, vaicājot nākamos ceļa norādījumus, uzzinām, ka vēl pa serpentīniem augšup ved vairāki kilometri, iekāpjam 90. autobusā. Un pēc kāda 20 minūšu braucienam nonākam atrakciju parkā, kas atrodas pie televīzijas torņa un uzzinām, ka funikulieris jau nestrādā vairākus gadus! Ja jau esam nonākuši atrakciju parkā, tad izbraucam ar lielo panorāmas riteni un amerikāņu kalniņiem, par katru no atrakcijām samaksājot nedaudz virs 3 latiem.

Esot Tbilisi, noteikti vajadzētu atlicināt laiku kādām vakariņām īstenos gruzīnu krogos. Tie, protams, neatrodas uz tūristu takām, lai gan vienu viegli atrodamu varu noteikti ieteikt. Adresi diemžēl nezinu, taču, ja esiet Mtkvari upes krastā pie Tbilisi pirtīm, paejiet uz priekšu gar upi vēl pāris kvartālus prom no pilsētas centra un tur pie nelielām strūklakām ir pāris krogi, kur 99% atpūšas paši vietējie, baudot gardus, jo gardus ēdienus. Pārējās vietas, kur iejutāmies gruzīnu stila „Lido” krogos ar autentisko interjeru un dzīvo mūziku, zina aizvest tikai vietējie, kuru palīdzība šādā ceļojumā ir patiesa pievienotā vērtība.

Ko atvest mājās to Gruzijas

Nostāk no centra ir jauno un eiropeisko gruzīnu rajons Vake ar boutique veikaliņiem un kafejnīcām kā Rīgā, kas māju fasāžu un kafejnīcu sakoptības atšķiras no pārējās centra daļas. Taču arī tur negaidiet lielveikalu cienīgas būves sauktas par iepirkšanās centriem. Ar šo jautājumu gan Tblisi, gan Gruzijā ir tā kā ir. Joprojām galvenā iepirkšanās vieta ir tirgus, kur var iegādāties svaigāko un labāko pārtiku. Lielveikalu ķēdes, kas būtu sastopamas dažādas pilsētās, vienkārši nav. Pati pamanāmākā ir pārtikas veikalu ķēde Populi Tbilisi, kur veikaliņi izmēra ziņā ir krietni mazāki kā mazākā Maksima. Tur galvenokārt nopērkama rietumu zīmolu pārtika, kas ir visai dārga. Tādēļ tiem, kas vēlas mājup aizvest kādas Gruzijas gastronomijas bagātības, vēlams to iegādāties tirgos reģionos, vai doties uz Tbilisi tirgu. Ārpus galvaspilsētas dominē mazie veikaliņi, kuros aiz letes plauktā var atrast gan ziepes, gan vīnu, gan daudz citas pirmās nepieciešamības preces.

Viena diena Kahetijā

Otrajā dienā mūsu plāns ir apskatīt vīna reģionu, kas atrodas valsts dienvidaustrumos pie Azerbedžanas robežas. Esam noīrējuši džipu, jo ar mazākām un zemākām mašīnām šajā zemē nav ko darīt, ja ir vēlme arī nobraukt no galvenajiem ceļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīmē, ka ceļu infrastruktūra valstī ir patiešām sliktā stāvoklī, jo vietās, kur katru gadu uz galvenā ceļa ir iespējami nogruvumi, tas netiek labots vispār, jo jebkādu aizsargbarjeru trūkuma dēļ, nogruvumi sabojās arī salabotos ceļus. It kā attālumi, kas būtu jāmēro dažviet Gruzijā nešķiet lieli, tomēr kalnu serpentīni un sliktie ceļi būtiski paildzina ceļā pavadīto laiku.

Muzejs, kur ieslēdz gaismu katram apmeklētājam

Telavi ir viena no pilsētiņām Kahetijas reģionā, kur var apstāties, lai izvingrinātu kājas pēc apmēram pusotras stundas garā brauciena no Tbilisi. Manuprāt, pilsētā ir divas galvenās lietas, kam veltīt laiku – tirgus un pils, kurā dzīvojis Kaherijas karalis Erakls II. Tirgus atrodas pašā pilsētas centrā un tur var iegādāties tikko ceptu maizi, gardus sierus, garšvielas, ko paņemt līdzi uz mājām, ogas un vienkārši paskatīties, kā notiek pilsētas galvenās artērijas dzīve. Savukārt pils kompleksā ir vairākas ēkas – pati pils, mākslas galerija un novada vēstures muzejs. Šeit iegriežoties ne tik daudz vērtas ir ekspozīcijas, kā noskaņa un sajūtas, ka Latvijas nabadzīgākiem muzejiem vēl ir tāls ceļš ejams līdz Telavi redzētajam. Tur ekspozīcijas pieskatītāju ir vairāk kā viesu, jo gaisma katrā zālē tiek ieslēgta tikai uz to brīdi, kamēr tajā ir apmeklētāji, un šķiet, ka ekspozīcijas ir tik senas, gluži kā pats muzejs, kas izvietots īstenās padomju laika telpās ar savu smaržu.

Kā mēs pieklauvējām vīna rūpnīcā

Mūsu gruzīnu draugs, kas nedaudz mūs „pieskatīja” ceļojuma laikā, ik pa brīdim sniedzot vērtīgus padomus, sacīja, ka Tsinandali reģionā var klauvēt pie ikvienas mājas durvīm un vaicāt, lai parāda, kā tiek darināts vīns. Tā nu mūsu pieraksti ar izplānoto ceļojuma maršrutu liecināja, ka Tsinandali pilsētā ir jāmeklē vīna darītava, kur varēs apskatīt gan pagrabus, gan parku, gan vīnu degustēt. Vaicājot vietējam taksistam, kur pie Jums te vīnu darina, atbilde bija pretjautājums, cik litrus mums vajagot. Tā kā nebijām braukuši vīnu iepirkt litriem, bet gan skatīties procesu, vaicājām pēc vīna darītavas. Kādu brīdi padomājis taksists ieteica nākamajā ielā pagriezties pa labi un braukt tik uz priekšu. Pēc dažiem kilometriem redzam – vīna lauks ir, lieli metāla vārti arī, griežam iekšā. Kā jau labākajās tradīcijās, pie vārtiem sarga būdiņa. Uzrunājam omulīgo onkuli, sakot, ka gribam redzēt, kā vīnu darina. Viņš lūdza brīdi pagaidīt. Tā nu kādu brīdi, teju pusstundu, stāvam pie vārtiem, redzot, ka viņš ar kādu runā pa telefonu, un gaidām – līdz piebrauc žigulītis un mēs topam ielaisti. Ieejam teritorijā, bet tur kādreiz bijušas skaistas ēkas – tagad nodrupušas, nolupušas, ar izbirušiem logu stikliem, cauruļvadi pa visu teritoriju, daudz sarūsējušu mucu, angāri, noliktavas…..Vīrs no žigulīša mums seko un solās parādīt, kā vīnu darina.

Ja rādīs, tad sekojam, taču iespaids, ka esam nokļuvuši vīna darītavā, ir visai attāls. Mēs tiekam ievesti aizaugušā teritorijā pie sarūsējušām iekārtām, kur notiek vīnogu pirmais apstrādes process. Tā vārdu pa vārdam, atklājas, ka mēs esam nokļuvuši vīna darītavā pilnīgā nesezonā. Rūpnīca, kas dibināta 1953. gadā,  strādājot tikai pāris mēnešus gadā – septembrī un oktobrī ražas laikā, kad te rosās ap 80 – 100 cilvēkiem. Tad tiek saražots vīns un galvenokārt eksportēts uz Ukrainu, ko Krievijas tirgus kopš nesenajiem notikumiem ir teju aizvēries. Tā staigādami pa teritoriju tiekam ievesti arī angārā, kur glabājas spirts. Un kā izrādās – arī birojā pie pašas vīna darītavas saimnieka, kas izrādās izbijis reģiona gubernators. Vīrs tā ap gadiem 70 pieņēma mūs kā augstākos viesus, un ārkārtīgi atvainojās, ka nevar saklāt mums galdu labākajās gruzīnu tradīcijās, jo mēs esot uzradušies negaidīti. Pacienāti ar kafiju un kādu stundu pavadījuši sarunās, viņš mūs vedīšot rādīt, kur vīns glabājas.  Kamēr mērojam ceļu uz gatavās produkcijas angāru, saimnieks kavējas atmiņās kā padomju laikā daudzas reizes viesojies Rīgā, un kā vēlāk bijis arī pieņemšanā pie mūsu prezidenta. Angrārā mums tiek izrādītas vīna mucas un dzēriena pildīšanas iekārtas. Saimnieks iepazīstina ar savu brāli – galveno tehnologu, kas no noliktavas atnes un uzdāvina mums 6 vīna pudeles, lai mēs kārtīgi varētu nodegustēt viņu produkciju. Uz atvadām saimnieks aicina noteikti braukt pie viņiem ražas laikā rudenī, jo tad te viss notiek pa īstam. Pārlaimīgi no fantastiskās uzņemšanas un dāvanām, atvadāmies un solāmies braukt atkal. Nu re – pieklauvējām! J

Kino uzņemšanas laukuma cienīga pilsēta Sighnaghi

Tālāk mūsu ceļš ved uz pilsētu, kas dažādos informācijas avotos tiek apzīmēta kā īpaši skaista. Te būtu jāatzīmē, ka, acīmredzot, gruzīnu apziņā nav tādas mērvienības kā skaists, sakopts dārzs, māja utt. Vairums ciemos esošās ēkas ir ļoti nolaistas, sēta sasista no tā, kas bija pa rokai, un tāda lieta kā puķu dārzs ir ārkārtīga ekstra. Protams, liela daļa problēmas ir sliktā ekonomiskā situācija, kas neļauj veikt daudzus uzlabošanas darbus, taču tas nav vienīgais iemesls.

2007. gadā uzsāktā vērienīgā pilsētas rekonstrukcijas programma ir vērsta tūristu piesaistīšanai, jo pilsēta ir veidota itāļu stilā ar skaistām mazām ēkām, krāsainām fasādēm un bruģētām ielām. Taču staigājot pa šo mākslīgo pasauli,  ir sajūta, ka esmu nevis Gruzijā, bet gan kādā kino uzņemšanas paviljonā, kur skaistas ir tikai fasādes. Tas izrādījās arī taisnība – aiz burvīgām ēku fasādēm slēpjas veco ēku pussagruvušās konstrukcijas un pa ielām skraida cūciņas, kas tiek turētas aiz nokrāsotās fasādes aizgaldā.

Davit Gareja klosteris pie Azerbedžanas robežas

Kādas stundas braucienā no Sighnaghi ir viens no senākajiem Gruzijas klosteriem, kas darbojas vēl šodien – Davit Gareja. Cik redzēšanas vērts ir pats klosteris, tik arī daba pa ceļam. Lielāko ceļa posmu abās pusēs ir zaļš līdzenums, kas līdzinās tepiķim. Tikai ik pa laikam ir jāuzbrauc kādā paugurā, lai varētu atskatīties lejup un ziedošo pļavu plašumiem. Tieši šādus dabasskatus, kas veda pa ceļam uz klosteri, nekur citur Gruzijā neredzējām.

Davit Gareja ir viens no 15 apkārtē esošiem klosteriem, kurā vēl dzīvo mūki. Nesen restaurēts, šis komplekss ir patīkams pastaigām, kur, nedaudz nomaldoties, ir iespēja jau atrasties Azerbedžanas teritorijā.

Pa ceļam uz Kazbeka virsotnēm

Trešajā dienā mūs ceļš ved uz Kazbeku – augšup no Tbilisi Krievijas robežas un Vladikaukāza virzienā. Galamērķis ir Kazbeka ne visai tuvā pakājē esošā pilsēta Stepantsminda. Ceļš, kas turp ved tika izveidots 19. gadsimtā un tiek saukts par Gruzijas militāro ceļu. Nedaudz vairāk kā 120 kilometru attālais galamērķis tika sasniegts apmēram ap pusdienslaiku, jo pa ceļam ir vairākas vietas, kur ir vērts piestāt. Vēl ir jāņem vērā, ka pa ceļam uz Kazbeku kāda trešdaļa tiek veikta pa serpentīniem, sasniedzot 2400 metru augstumu. Pats ceļš ir sliktas kvalitātes, taču interesants – vietām ir uzbūvēti tuneļi, kas, iespējams, kādreiz tika lietoti rudens un ziemas periodā, kad ceļi ir neizbraucami nogruvumu dēļ, vietām mums bija jāgaida, kamēr aitu gani pārdzīs savus dažus simtus lielos aitu ganāmpulkus, dažviet asfalta segums pārtūka un ceļš pārauga bedrainā grants ceļā, kuru izskalojos strauts.

Gruzijas Šveice –  Annanuri

Kādus divdesmit kilometrus pēc nogriežanās no Tbilisi „autobāņa”, skatam paveras Gruzijas Šveice – kalni un ezeri. Fantastiski skati pār Zhinvali krātuvi, uz kuras ir uzbūvēta elektrostacija. Pirmais apstāšanās punkts ir pilsētiņā Ananuri. Sens nocietinājuma mūris un baznīca, kur ļaut vaļu visiem foto mākslas talantiem.

Gudauri slēpošanas kūrorts

Tālāk ceļš vijas gar kalnu upēm, kuras vasarās pārvēršas teju strautiņā, taču ir akmeņainas un gatavas pavasara kūstošajiem sniegiem. Labākie sniega mēneši slēpošanai ir janvāris un februāris. Pats Gudauri ciems ir neliels un vēl atrodas celšanas posmā. Mājas, kas atrodas vēl celšanas vai iekārtošanas posmā atgādina sēņu mežu, kur katra sēne pati par sevi ir labi, taču vienā katlā tās visas likt nevar. Ir skaidrs, ka Gudauri kā vienota slēpošanas kūrorta koncepcijas un infrastruktūras nav, taču, kā zināja teikt vietējie „īstais” slēpošana kūrorts, kas ir austriešu pārziņā, atrodas 5 km attālumā.

Tā kā Gudauri ciems ir viena no augstākajām vietām pa ceļam uz Kazbeku, 4 kilometrus  no ciema jau padomju laikos ir ierīkots skata laukums 2379 metru augstumā. Pats skatu laukums ir īstens padomju mākslas paraugs, kas jau tā fantastiskajiem skatiem piešķir īpašu rozīnīti.

Cūkas kafejnīcā

Mūsu galamērķis Stepantsminda ir neliels ciematiņš 1750 metru augstumā, taču sajūta apkārt esošo kalnu ielokā ir tāda, ka neatrodamies augstāk par jūras līmeni. Ciems ne ar ko nav ievērojams, tik vien kā sajūtas un skati uz Kazbeku liek apjaust, kur atrodamies. Reģionā var redzēt daudz auto ar Krievijas numuriem, jo robeža ir pavisam tuvu. Likumi paredz, ka vienīgie šo robežu var šķērsot Krievijas pilsoņi. Gruzīniem ieeja Krievijā caur šo kontrolpunktu ir liegta.

Tā kā ir jau pusdiena un vēders liek par sevi manīt, meklējam kaut ko kafejnīcai līdzīgu. Tā kā esam piekodināti, ka Gruzijā var droši iet ēst pašā necilākajā kafejnīcā, esam gatavi nogaršot šī reģiona hinkāļus (kaut kas līdzīgs pelmeņiem), kas ir savādāki kā Tbilisi taisītie. Kamēr kādu stundiņu gaidām, kamēr saimniece uztaisīs mums maltīti, priecājamies par cūkām, kas netraucēti kafejnīcas teritorijā rukšķēdamas ēd nenopļauto zāli. Šādas hinkāļu pusdienas ar dzērieniem un ēdieniem, kur katrs var apēst ne vairāk kā 3 – 5 hinkāļus, katram izmaksā apmēram 1,50.

Pa Gruzijas ceļiem tikai ar džipu!

Aizbraukt uz Kazbeku un neapskatīt Tsminda sameba baznīcu, kas ir Gruzijas simbols, būtu grēks.  Taču ir viens – bet! Baznīca atrodas apmēram 4,5 kilometrus no Stepantsmindas ciema 2220 metru augstumā. Tas nozīmē, ka būs jāpievārē vēl 500m augstums. Lai nokļūtu baznīcā, ir iespējams doties turp ar kājām, kas varētu būt 1, 5 – 2 stundu stāvs kāpiens pa meža takām un kraujām, vai arī turp doties ar auto. Tā kā mūsu komandas braucamrīks un braukšanas prasmes to atļāva, devāmies ceļā. Un te nu mūsu piedzīvojumi sākās – akmeņainas kraujas mijās ar dziļiem dubļiem ēnainās meža vietās. Pat ceļabiedri uz aizmugurējā sēdekļa uz brīdi pieklusa, jo adrenalīna deva bija laba, raugoties lejup un izjūtot to kā mūsu džips godam cīnījās ar ceļa grūtībām. Taču nonākot tur augšā – skati bija šī brauciena vērti.  Dažas dienas vēlāk no gruzīniem dzirdējām, ka ciemā var sarunāt ņivu, kas uzvedīs augšup, un tas maksājot 18 latus. Žēl tikai, ka neprecizējām, vai tas ir vietējo vai ārzemnieku tarifs šim pakalpojumam.

Staļina muzejs Gori

Ceturtajā ceļojuma dienā esam sapakojuši somas un esam ceļā uz Melnās jūras piekrasti. Taču pa ceļam ir jāiegriežas Staļina muzejā Gori, kas informācijas avotos tiek apzīmēts kā viens no interesantākajiem muzejiem valstī. Pie muzeja, kas vizuāli atgādina austrumniecisku celtni,  esam jau stundu pirms tā darba laika sākuma. Mūs laipni sagaida un vēl piešķir gidu, jo tas ietilpstot biļetes cenā.  Nedaudz ar bažām, kāds varētu būt stāstījums, kāpām pa trepēm uz galveno ekspozīciju zāli. Taču apmēram stundu garā ekskursija bija tā vērta par visiem 100%. Gide, kurai nebija vairāk kā kādi 25 gadi, ļoti interesantā stāstījumā pasniedza faktus no Staļina un vispār tā laikmeta dzīves, politiskajiem procesiem, apzinot arī tos visus ļaunumus, ko šī vēsturiskā persona ir nodarījusi, neslēpjot faktus, ka tika Staļins ir laupījis bankas, lai nodrošinātu finansējumi pagrīdes avīžu izdošanai, kā arī citus viņa netikumus. Tā kā nedz skolā, nedz augstskolā obligātā kārtā nebija jāapgūst Staļiņa biogrāfija, šī muzeja ekspozīcija un stāstījuma  mūsdienu skatījums uz to vēstures periodu, kā arī fakti no vadoņa biogrāfijas palīdzēja saprast likumsakarības, kādēļ pagājušā gadsimta pirmās puses vēsture ir tieši tāda.

Ekskursijas noslēgumā gide mūs aizveda uz Staļina ceļojuma vagonu, kas atrodas pie muzeja. Šajā ložu necauršaujamā bruņu vilcienā vadonis ceļoja kara laikā. Viņa rīcībā bija virtuve, vannas istaba ar vannu, darbistaba un viesistaba ar kondicionieri.

Tā kā paši gruzīni domā, ka Staļins  viņiem neko labu savā dzīves laikā izdarījis nav, ir nolemts šo muzeju pārveidot par okupācijas muzeju, vadonim atvēlot vien vienu istabu.

Alu pilsēta Uplistsikhe

Desmit kilometru attālumā no Gori ir viena no unikālajām Gruzijas vietām alu pilsēta Uplistsikhe. Tās pirmsākumi ir 1000 gadus pirms mūsu ēras vēlajā bronzas laikmetā. Šodien tā ir viena no vietām, kas līdzinās tūrisma objektam ar tikko uzceltu administrācijas māju, kafejnīcu un tualetēm. Diemžēl mūsu ierašanās sakrita ar skolu ekskursijas dienu, kas nozīmēja, ka svarīgo tūrisma objektu bija ielenkuši vairāki simti skolēnu. Kad, redzot, ka esam ārzemnieki, mūs uzrunāja angļu valodā, un uz jautājumu, vai varam dabūt gidu, teica, ka diemžēl nē. Kamēr vēl blakus grozījāmies un runājām latviešu valodā, kāds no administrācijas pienāca, un vaicāja, no kurienes esam. Atbildot, ka no Latvijas, uzreiz radās iespēja ekskursijai ar gidu angļu valodā, uzaicinot doties ceļā uz alām kopā ar kādu Anglijas diplomātu un viņa draugu. Taču pats kuriozākais bija mūsu ekskursijas ceļabiedrs – amerikānis, kas 1996. gadā bija gadu dzīvojis Latvijā, lai rakstītu savu maģistra darbu par latviešu līgo svētkiem. Viņš joprojām runā un saprot latviešu valodā.

Seno alu pilsētas ekskursija bija interesanta ne tik daudz dēļ tās vēsturiskajiem faktiem, kā paša gida – apmēram 25 gadus veca jaunekļa skatījumu uz notiekošo Gruzijā, vīniem un nacionālajām parašām. Ikviena tikšanās ar dažāda vecuma vietējiem ir solis tuvāk izpratnei lietām, kāpēc lietas šajā zemē notiek tieši tā un ne savādāk.

Tblisi – Batumi

Attālums no Tbilisi līdz Batumi ir apmēram 400 kilometri, kuriem pa vidu daba un apkārtne izmainās vairākas reizes. Iebraucot Gruzijas rietumu daļā, vide kļūst sakoptāka. Pa ceļam ir ciems, kur var nopirkt maizi, jo ceļmalā ir daudz mazu būdiņu, kas pārdod gardu silti ceptu maizīti un saldo kanēļa maizi, kas ir kā kanēļa bulciņa, tikai ļoti liela. Ir ciems, kura galvenais fokuss ir dažāda izmēra un formas šūpuļtīkli. Tiesa, par nostrādātiem tos gan nevarētu saukt. Pa ceļam ir daudz īpaša vietējā našķa – riekstu vīnogu sulā pārdevēji, kā arī vietējo keramikas izstrādājumu pārdevēji.

Apmēram pusceļā ceļotājus gaida kalnu serpentīni, taču,  ja paveicas, tad šo gabalu var mērot arī cauri tunelim, ja tas ir atvērts. Nobraucot no kalna ir ciems ar vairākiem maziem krodziņiem. Droši tajos var doties iekšā un nebūsiet vīlušies. Lai gan izskatās, ka nekā īsti ēdama tur nav, pavārs no nekā uztaisīs garšīgu krējumā ceptu vistiņu, sagatavos baklažānus un šampinjonus. Tieši šajā pārbrauciena dienā lielu daļu ceļa pavadīja lietus, kas gaidot pusdienas, sēžot uz terases zem jumta radīja tādas Āzijas sajūtas, jo ne velti Gruzijas teritorija šķērso vairākas dabas joslas – tai ir subtropi rietumu daļā, zaļš tuksnesis centrālajā, un kalni ziemeļdaļā.

Gruzijas Jūrmala – Kabuleti

Kabuleti ir pilsēta, kas stiepjas gar Melnās jūras piekrasti. Tur galvenokārt atrodas viesu mājas, mazas viesnīciņas un ir 1 pieczvaigžņu viesnīca. Sezona sākas 15. jūlijā un ilgst vismaz līdz septembra vidum. Jūnija sākumā ir visīstākā nesezona, kad viesnīcā bijām vienīgie viesi, vasaras ballīšu vietām celtnieki tikai slēja karkasus un kafejnīca, kas atveras „uz sezonu” strādāja 4.dienu. Jūrā ūdens tik silts, kāds gadās pie mums varbūt 1x sezonā. Cilvēku nav, peldēties var – ko vēl vairāk vēlēties?

Protams, nevajag sadomāties, ka Gruzijas kūrorts līdzināsies rietumos ierastajiem. Tas nekas, ka blakus skaistai viesnīcai vienā pusē ir grauzts, bet otrā notiek būvdarbi, bet trešajā pusē māja uzcelta pusratā, jo beidzās nauda. Tas viss pieder pie kolorīta, jo, ticiet man, diez vai Kobuleti būs atradīsiet kādu ideālu viesu māju, kas būs pie pašas jūras ar perfekti sakoptu vidi apkārt. Arī pašā viesnīcā ir kur „piesieties” gan tīrībai, gan gaumei,  gan remontam, bet ne attieksmei pret viesiem.  Tāda jauka uzņemšana ir reti kur. Kā mums stāstīja kafejnīcas īpašniece, sezonā Kabuleti nav kur ābolam nokrist – sabrauc azerbedžāni un armēni, paši vietējie tā, ka brīvu istabu dabūt nav iespējams. Vidēja (laba) līmeņa mazā viesnīca dienā sezonā maksā 100 – 150 USD.

Krāšņais un modernais kūrorts Batumi

Pirmssākumi Batumi bagātībai sniedzas 19. gadsimta nogalē, kad pa dzelzceļu no Baku uz ostu pie Melnās jūras tika transportēti un pārkrauti 25% no pasaules naftas. Šī biznesa priekšgalā bija dinamīta izgudrotāja Aftreda Nobela brālis Ludvigs. Par to laiku un pilsētas uzplaukumu stāsta tehnoloģiju muzejs, kas atrodas nedaudz ārā no Batumi centra. Ieejot šajā muzejā tā arī nevienu nesastapām – paši ieslēdzām gaismas, apskatījām ekspozīciju un, aizejot izslēdzām gaismu.

Pagājušā gadsimta sākumā pilsēta plauka un attīstījās. Arī šodien vēl joprojām ir jūtama tā laika aura nu jau atjaunotajās smalkajās ēkās, kas atgādina sakopto Eiropu. Gruzijas valsts un vietējā pašvaldība dara visu, lai Batumi kļūtu par populāru atpūtas vietu. Dienā vai naktī, Batumi daļa, kas atrodas pie jūras ir ļoti skaista un sakopta. Jo īpaši vakarā, kad iededzas gaismas, vairākus kilometrus garā promenāde gar jūru kļūst par populārāko pastaigu vietu. Nedaudz ārpus Batumi centra bijušā purva vietā ir izveidota modernā daļa ar smalkiem eiropeiskiem krogiem un strūklaku šovu, kas sākas ik vakaru ap 9 un to var baudīt pa velti vairāk kā stundas garumā, sēžot uz soliņa, netālu no jūras. Lai padarītu pilsētu skaistu, pat uz daudzstāvu nepabeigtas jaunbūves ir izvietotas daudzkrāsainas lampiņas.

Pavisam nesen pilsētā ir uzbūvēts delfinārijs, uz kura pirmo šovu pēc 20 gadu pārtraukuma, mums izdevās nokļūt. Tik daudz pozitīvu emociju! Fantastisks šovs, ko noteikti ir jāredz. Ieejas biļete uz apmēram 40 minūšu priekšnesumu maksāja 4 latus.

Batumi ir jauka pilsēta, kur aizbraukt un baudīt nakts dzīvi, taču ne lai atpūstos pie jūras, jo visas viesnīcas atrodas tuvāk vai dziļāk pilsētā, ka peldkostīmā uz pludmali iziet nevar. Tāpēc risinājums īstenai pludmales atpūtai ir dzīvot Kabuleti, bet uz 25km attālu Batumi doties izklaidēties.

Lai gan cik skaista ir pilsētas daļa pie jūras, esot dziļāk iekšzemē, ir īstā Gruzija – bedrainas ielas bez asfalta seguma, pussabrukušas mājas un nesakoptība, taču tā netraucē. Pēcpusdienas pastaigai pa tiešām skaistu vidi mēs izvēlējāmies Batumi botānisko dārzu, kas atrodas apmēram 5 kilometrus ārpus pilsētas. Pastaigu režīmā, baudot skaistu un sakoptu dārzu vairāk kā 3 stundas pagāja nemanot.

Bez zivīm uz krogu nenāciet

Pienākot pusdienslaikam, esam saņēmuši ziņu no mūsu gruzīnu drauga, ka ir jādodas uz krogu, kur tiek pasniegti jūras produkti. Sekojot norādnēm, esam atraduši to vietu, taču krogā mums oficiante laipni atbild, ka esot jānāk ar savām zivīm, kuras ir nopērkamas blakus esošajā zivju tirgū. Mums divreiz nav jāsaka, izvēlamies mazās forelītes, tur pat tirgū tās tiek notīrītas un aiznestas uz krogu. Kamēr baudījām dārzeņu uzkodas, zivis bija izceptas un kūpošas pienestas uz galda. Vēlāk stāstot piedzīvojumus mūsu draugam izrādījās, ka bijām kļūdījušies par kādiem 20 metriem, jo viņš bija rekomendēja mums nākamo krogu, kas atradās turp pat blakām.

Viesmīlīgais nacionālā parka krodzinieks

Pa ceļam starp Kabuleti un Batumi ir Mtirala nacionālais parks, kuru pēc ieteikuma devāmies apskatīt. Ceļa norādnes vēstīja, ka no galvenā ceļa līdz parkam ir 8 kilometri, taču izrādījās, ka tā tikai ir parka robeža, bet, lai nokļūtu līdz staigājamām takām vēl ir jāmēro kādi 5 – 6 kilometri pa kalnu serpentīniem, kas mijas ar tekošiem kalnu strautiem pa braucamo daļu, nogruvumiem, taču dabas skati, protams, atkal atsver visus ceļa negludumus. Nokļuvuši līdz parka informācijas birojam saprotam, ka uz parku ir jādodas rīta pusē, lai visu dienu varētu klīst un baudīt dabas un kusuma terapiju.

Kā nu gadījās, kā ne, turpat bija arī parka krogus īpašnieks, kas visus mūs aicināja iedzert kādu glāzi vīna. Un te nu sākās, uz mūsu iebildumiem, ka esam labi paēduši pusdienas, netika reaģēts, galds tika noklāts ar uzkodām un dzērieniem, un tā sarunās par dzīvi kopā ar kolorīto krogus saimnieku, kura viesis ir arī Latvijas vēstnieks Gruzijā, pavadījām vairākas stundas. Mūsu „pasēdēšana” beidzās ar dejām, dāvanā saņemtu vietējās medus kandžas pudeli, bet parka apskate pārcēlās uz nākamo ceļojumu.

Ceļojuma pēcvārds

Gruzija ir zeme, kas tikai tagad atgūstas no dažādiem notikumiem, kas kavējuši valsts uzplaukumu. Kā valsts tā ir pastāvējusi tikai no 1918. – 1921. gadam, kā arī pēc PSRS sabrukuma, taču 2008. gada notikumi  un dažādas ekonomiskās problēmas agrāk un šodien nerada iespaidu, ka attīstība būs ātra. Valstī ir teju 50% bezdarbs, iznīcināta rūpniecība un jūtams zināšanu trūkums, kā vadīt biznesu, lai naudīgais eiropietis vai amerikānis brauktu tērēt savu naudu. Taču tā sirds atvērtība, pozitīvisms un viesmīlība, kas piemīt šai tautai, nezinu, kur vēl ir sastopama, un tā ir galvenā šī ceļojuma pievienotā vērtība.

Advertisements

Par ilzeberzina
Mārketings & Komunikācija & Uzņēmuma vadība

18 Responses to Ceļojums uz Gruziju

  1. Janis says:

    Nu izskatās, ka gandrīz viss no Gruzijas ir arī redzēts…

  2. Daiga says:

    Labdien!

    Ja nav noslēpums, cik vienai personai izmaksāja ceļojums, neskaitot avio biļetes?

  3. Laura says:

    Paldies! Jūsu stāstījums iekārdināja doties uz Gruziju. Ķeros klāt plānošanai…

  4. Artis says:

    Fantastisks stāsts par Gruziju. Paldies! Izlasīju ar patiesu interesi, jo arī ļoti gribu izceļot šo zemi.
    Gribētos zināt apmēram cik izmaksāja jūsu ceļojums vienai personai.

  5. ilzeberzina says:

    Runājot par finansiālo pusi, nevaru Jums nosaukt precīzu summu, jo mēs daudz izbaudījām viesmīlību, kas nozīmēja, ka mums maksāt vietējie neļāva.
    Varu minēt cenu līmeņus, ar ko būtu jārēķinās. Normāla viesnīca numurs 2 – 3 personām ap 100 USD pie jūras (nesezonā), Tiblisi ir līdzīga cena. Ēdināšanas cenas tādas pašas kā pie mums. Vīns – ļoti lēts. Saule par velti.
    Auto noma džipam 80USD dienā, ir arī pieejams par 60, tikai sliktākā tehniskā stāvoklī. Degviela ap 1 EUR litrā.
    Lai arī no vienas puses viesmīlība sit augstu vilni, no otras – ja nedomā ar galvu – ir bijuši gadījumi, ka “tūristiem” noplēš deviņas ādas. Taču tiklīdz ir nojausma,
    ka neesam kaut kādi rietumnieki, bet gan latvieši, ādu plēšana kļūst neaktuāla.

  6. Lena says:

    Es daudzas reizes esmu bijusi Gruzijā (gan austrumu, gan rietumu), jo tur dzīvo mani radi.
    Kas man patik salīdzinājumā ar Eiropu.
    Pirmkārt, tas ir daba un klimats,
    otrkārt, daudzas vietas var apskatīties pa velti un ieekonomēt,bet Eiropā par visu jāmaksā (piemēram skats no kalna, botaniskais darzs,senas baznīcas un t.t.).
    Kas man nepatik:
    Pirmkārt, liels ubagu skaits.
    Otrkārt, vietējie iedzīvotāji uzreiz redz turistus, kurus meģinā piemanīt,piemēram, neatdot naudas atlikumu, maiņu punktos iedot mazāk naudas nekā jābūt, atsaucoties uz to, ka šis kurss ir par 100 naudas vienībām, uz turgu tkemali vitā pārdot ķiršu plūmi (kas maksā nedaudz letāk), taksi un viesnīcas cenas pateiks augstāk nekā vietējam iedzīvotājam un tā talāk. Lai tas nenotiktu ar mani es visur gaju ar radiem (gruzīniem).Tāda uzvedība tiecas tāpēc, ka viņiem ir nereāli zemas algas ar kuram nevar izdzīvot, tāpēc viņi meģinā nopelnīt no turistiem, kuriem ir daudz augstāks materiāls stāvoklis.
    Runājot par Ilzes Bērziņas ceļojumu es izlasīju līdz “Staļina muzejs Gori” un nepiekritu tam, ka
    1) visi runā krieviski, tas ir liels pārspilējums. Krievu valodu pārsvara zina tikai vīrieši, kas ir vecāki par 40 gadiem. Lielāka puse no jauniešiem krievu valodu nezin, jo skolās tas sāk mācīties tikai no 7 klases ļoti zemā līmenī. Jau sen krievu valodu skolās aizvietoja ar angļu valodu.
    2) uz mājam ir daudz balkoniņus. Jo situācija izskatas tieši otradāk. Balkoniņi ir, bet ļoti maz. Balkonu vietā viņiem arā zem loga ir viena baļķe no labas loga puses un otra no kreisas loga puses, kas kalpo par veļas žavētāvu (centrā aizliedza žavēt veļu šāda veidā, jo tas boja turiestu iespaidu par Tbilisi).
    3) ja jūs jābrauc uz kalniem vai neļīdzenu ceļiem, tad nekāds džips nelīdzes, jo pat ļoti bagātiem cilvēkiem garažā stāv padomju žiguli.
    4) Teksta par Kahetiju ir tāda fraze: kur KATRU GADU uz galvenā ceļa ir iespējami nogruvumi, tas netiek labots vispār. Ja Jūs, ilze, bijāt Gruzijā pirmo reizi tikai 4 dienas, kā jūs varāt teikt par to, kas notiek katru gadu???
    5) Ilze uzrakstīja, ka Gruzijā pārtika ir saindēta un eiropiski standartizēta. Salīdzinājumā ar Latviju Gruzijā ir tikai 2 vai 3 makdonaldi, gandrīz visur pārdot tik tikko saceptu maizi un daudzas vietās uz ielas pārdod mājas ēdienus-hačapuri, čurčhelu, varītu kukurūzi ar sali, plāksnes no vīnogas sulas (aizmirsu kā saucas). Nekur Latvijā tāda vai pat līdzīga nav! Maksimums, ko var nopirkt uz latvijas ielam, tas ir turku kebaku, amerikaņu hamburgeru, hotdogu vai snikersu kas nemaz nav veselīgs. Viena piebilde par pārtiku un apģerbiem/apaviem. Ja jūms liekas, ka Tbilisi cenas uz pārtiku un apģērbiem/apaviem ir daudz zemāk nekā Rīgā, paspēšu jūs skumdināt, cenas ir tādas pašas. Un ja jūs vēlējaties nopirkt, piemēram, džinsus, tad jūms jāizstaiga visus veikalus, kas atrodas Tbilisī, jo viņiem nav lielveikalus.Ja vēlaties nopirkt pārtiku labāka vieta ir centrālais tirgus (kas ir daudz mazāks nekā Rīgā).
    6) runājot par Sighnaghi Ilze ieminēja, ka “Vairums ciemos esošās ēkas ir ļoti nolaistas, sēta sasista no tā, kas bija pa rokai, un tāda lieta kā puķu dārzs ir ārkārtīga ekstra.” Vai Latvijas ciemos situācija ar ēkam un sētam nav līdzīgā? Bet runājot par puķu dārzu, Gruzījā tas nav populāri nevis tāpēc ka viņiem nepatik skaisti ziedi, bet tāpēc, ka viņi cenšas racionāli izmantot zemes gabalu, izaudžot uz tas kinzu, petersīļus, tkemali, tomātus, gurķus, visādas ogas, limonus, oranžus, persimmonus, kastaņus, valriekstus, vīnogas un t.t., jo atšķirība no Latvijas klimāts to ļauj.

    • ilzeberzina says:

      Paldies Lena par komentāru. Katram mums ir savs redzējums, neatkarīgi no tā, vai esam bijuši vienu reizi šajā zemē, vai vairākas. Tikai viens ieteikums – lūdzu pārlasiet vēlreiz manis rakstīto un, vēlams, izlasiet līdz galam, lai kvalitatīvi argumentētu, jo, manuprāt, esiet kaut ko ne tā izlasījusi, vai sapratusi.

  7. Dagnija says:

    Dagnija
    Sveika, lasīju Tavus iespaidus par Gruziju, mums ar vīru arī ir šovasar mērķis ir Gruzija.
    Gribētu uzzināt tuvāt par braucienu-vai ir nepieciešama vīza, vai lidojāt ar tiešo reisu no Rīgas utt.

  8. Inese says:

    Esmu Gruzijā dzīvojoša latviete. 2 gadu laikā,ko esmu jau pavadījusi šeit, esmu iemīlējusi un mazliet iepazinusi šo pārsteidzošo zemi. Par Gruziju nevar runāt vispārināti, to nevar izstāstīt- tā ir jāredz,jāizjūt,jāizgaršo,jāsadzird . Ar sirdi, jo cilvēki,kuri dzīvo šeit,tver dzīvi mazliet citādi. Kā? Atbrauksiet,uzzināsiet!
    Organizēju tūristu tūres uz dažādiem Gruzijas reģioniem: 1.Tbilisi- Mcheta- Uplescihe- Kahetija( Signagi,Cinandali)
    2. Tbilisi- Mcheta- Uplescihe- Adžara ( Kobuleti, Batumi)
    3. Tbilisi- Mcheta- Uplescihe- Svaneti
    Iespējamas tūres pa Jūsu izvēlētiem maršrutiem.
    Lai iegūtu detalizētu informāciju,lūdzu,rakstiet privāti.

  9. Dana says:

    Inese, kā ar jums sazināties ?
    Paldies !

    Dana

  10. tanja says:

    Ļoti sen agrā jaunībā ir būts Gruzijā, bet pēc tik daudziem gadiem nekas nav aizmirsies, ne daba, ne atpūta ne cilvēki, un sirdī jūtu ilgas pēc tās zemes:)

  11. Kristers says:

    Lielisks raksts es teiktu !

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: