Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

Lai arī kā man patiktu šī tēma, un kā pasaule cepās ap šo jautājumu, ir gana daudz biznesi, kam 100 gadus nav vajadzīgi sociālie mediji. Un te nu es gribētu parunāt par šīm kategorijām, kurām nevajag sociālos medijus. Bet varbūt tomēr vajag?

1. Sociālos medijus nevajag kafejnīcai Smiltenē. Mērķauditorija nav liela, vēl mazāka ir tā, kurai ir pieeja internetam, kā arī mērķauditorija maz ticams, ka pārzina sociālos medijus. Taču tas var būt labs instruments kafejnīcai Rīgas centrā, kura par savu mērķi ir likusi nevien garāmgājēju publikas pabarošanu, bet arī “VIETAS”, kuru ir vērts apmeklēt,  imidža radīšanu tiem, kas, iespējams, šai adresei reti, kad iet garām.  Šādā gadījumā tas ir instruments, ar ko veidot zīmolu, un radīt tam lojālus klientus. Ja ne tikai komunikācija, bet arī ēdiens būs ekselents, apkalpošana un interjers klientam pievilcīgs, tad ir cerības iegūt patiesu draugu, ko literatūrā apzīmē ar “evangelists” jeb sludinātiem, kas ir labākais word – of – mouth izplatītājs. Diemžēl šodien, manuprāt, sociālo mediju integrēšana biznesa modelī tomēr ir lielpilsētas priekšrocība. Taču, kas zina, varbūt pēc gada vai diviem būs savādāk.

2. Sociālos medijus  nevajag mazam uzņēmumam, kas apkalpo ierobežotu klientu loku, vai arī pārvalda kādas specifiskas zināšanas. Kam vajadzēs, tas atradīs, ko nomedīs, to apkalpos. Taču bez sociālajiem medijiem nevar dzīvot lielie uzņēmumi, kuru klientu datubāzes cipars sniedzas tūkstošos un miljonos. Tur ir nepieciešams turēt roku uz pulsa, lai komunicētu un saņemtu atgriezeniski saiti. Ātra reakcija šādos uzņēmumos ir īpaši nepieciešama, jo arī mērķauditorija atrodas sociālajos tīklos.

3. Sociālos medijus nevajag uzņēmumam, kam fokuss nav uz ilgtermiņa attīstību un klientu servisu. Ja nav būtiska komunikācija, bet tikai sūdzību un pieteikumus uzklausīšana, tad sociālajos medijos nav ko darīt. Nedz Viasat, nedz Elkors nav mērķauditorijas šim instrumentam, jo tas tikai sarežģītu šāda tipa uzņēmuma jau tā klientu sūdzībām bagāto dzīvi.

4. Sociālos medijus nevajag tam uzņēmumam, kura vadītājs neizprot to būtību un ieguvumus. Mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēks var cīnīties atspēries, taču, ja nebūs sapratnes augstākajā līmenī, tam visam nebūs jēgas, jo sociālie mediji strādā tad, kad tas ir kā biznesa sastāvdaķa, nevis blakus stāvošs projekts, kas nav integrēts uzņēmuma procesos.

5. Sociālie mediji nav vajadzīgi, ja uzņēmums nevar tos pienācīgi apkalpot, proti, nav speciālista, kas gan no komunikācijas, gan uzņēmuma specifiskas viedokļa, ir spējīgs un gribošs uzturēt sarunu ar auditoriju.

Taču, ja Jums ir vēlme iesaistīties sociālajos medijos, te būs 60 idejas, kā var promotēt sevi sociālajos tīklos

Advertisements

Par ilzeberzina
Mārketings & Komunikācija & Uzņēmuma vadība

3 Responses to Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

  1. Es īsti negribētu piekrist par tiem diviem pirmajiem punktiem. Labākais piemērs tam ir lokāla atpūtas vieta Saulkrastos ar nosaukumu Koklītes. Viņi ir visos sociālajos tīklos. Sīkāk gan nav pētījuši, no kurienes cilvēki uzzina par šo vietu, bet es pēc retvītotajām ziņām spriežu, ka noteikts daudzums cilvēku par Koklītēm uzzina Tviterī. Pats labākais tvīts šajā sakarā bija dažas nedēļas pēc krodziņa atklāšanas, kad viena lietotāja uzrakstīja apmēram tā – visi runā, bet kas īsti ir tās Koklītes? Kur nu vēl labāks buzz līmenis.
    Rezumējot – it kā jau nav jēgas krogam Smiltenē būt sociālajos tīklos, jo vairāk ir jāiegulda darbs kā, iespējams, ir patiesā atdeve. Taču klātesamība tomēr liecina par uzņēmuma spēju domāt mūsdienīgi un, ja vien klātesamība ir jēgpilna, rada cieņu pret šo izklaides un atpūtas vietu sociālo tīklu lietotājiem.

    • ilzeberzina says:

      Paldies par viedokli. Es tam piekrītu 100%. Vēl jo vairāk, ja ir runa par konkrētu vietu Saulkrastos. Saulkrasti ir tuvējais radiuss ap Rīgu, uz kurieni publika nepaslinkos aizbraukt. Arī vietējā publika pēc ieņēmumu līmeņa nav nebūt tā zemākā, tātad tai ir pieeja internetam un var domāt, ka tā ir sociāli aktīva. Cepuri nost šādiem uzņēmumiem, kas izmanto šo iespēju komunicēt sociālajos tīklos.
      Taču savā rakstā es ne velti minēju Smilteni, kas ir vieta, kur vairumam iedzīvotāju darba nav, ir gana daudz naturālo saimniecību, un stabilākie ienākumi ir pensionāriem. Diemžēl vairumam internetam pieeja ir vietējā bibliotēkā. Šīs līdzības varētu attiecināt ne vien uz Smilteni, bet arī uz citiem attāliem Latvijas nostūriem, kur ekonomiskā situācija ir ļoti smaga.

    • Silijo says:

      Man likās ka autore ar kafejnīcu Smiltenē vairāk domāja “vienkāršu” kafejnīcu kurā ir ēšanas un iedzeršanas funkcija, savukārt koklītes ir vairāk Atpūtas vieta nevis kafejnīca pusdienām, jo uz turieni diez nu vai kāds brauks darba dienas vidū papusdienot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: