Muzeju nakts fenomens jeb nekāda fenomena nav. Viss ir izskaidrojams.

Pēc aizritējušās muzeju nakts Twitterī parādījās dažādas atsauksmes.  Vieni priecājās, citi apbrīno to fenomenu, kas liek cilvēkiem stāvēt milzīgās rindās, lai iekļūtu tur, kur var iekļūt arī jebkurā citā dienā par visai simbolisku samaksu. Atzīšos, es muzeju naktī piedalījos pirmo reizi.

Domāju, ka muzeju nakts fenomens slēpjas lielajās mobilizācijas iespējās. Proti, ir plaša informatīvā kampaņa, kas liek tautai sarosīties. Muzeju nakts strādā  tieši tāpat  kā citas kampaņas par atstarotāju lietošanu, naudas ziedošanu utt. Kas gan mums liedz ziedot naudu ik dienas – it kā nekas. Taču, kā rāda TV ziedojumu kampaņu savāktās naudas summas, secinājums ir viens – tās ir efektīvas. Uzskatu, ka efektīva ir arī muzeju nakts, kad tie, kas nekad neietu uz muzeju, kopējās masu psihozes iespaidā to dara. Šajā gadījumā “masu psihozi” es domāju pozitīvā nozīmē.

Feelinga ķeršana

Kādreiz neatkarības laikos, kad bija mītiņi un tautas demonstrācijas, varēja iet tur. Tagad visi kopā ejam uz muzejiem vai Rīgas pilsētas svētkiem. Principā, es neredzu lielu atšķirību starp muzeja nakts apmeklējumu un Prāta Vētras koncertu Mežaparkā. Tā pat kā uz muzeju var aiziet jebkurā dienā, arī prātenieku mūziku var klausīties mājās, auto, uz ielas. Taču ne jau mūziku iet cilvēki klausīties, bet gan ķert kopā būšanas, kopā dziedāšanas feelingu. Analoģiju es gribu saskatīt arī ažiotāžā ap dziesmu un deju svētkiem. Neticu, ka tik daudz cilvēkiem patīk kormūzika. Ir kaut, kas cits, kas liek doties uz šādiem pasākumiem. Analoģiski muzeju nakts ir tāda kopā trīšanās ( vismaz Rīgā), lielā tautas staigāšana.

Kur aiziet nodokļu maksātāju nauda?

Hmmm, šādu jautājumu es uzdevu sev, ieraugot ekspozīciju, piemēram, Vēstures & Kuģniecības muzejā, Latvijas nacionālā vēstures muzejā utt.  Vēsturi, protams, izmainīt nav iespējams, taču visas tās ekspozīcijas ir vēl no padomju laikiem.  Vai nekā jaunāka nav? Es atvainojos par savu neizglītotību, bet es tiešām nezinu, ar ko muzeju darbinieki nodarbojas, vai tam ir kāds finansējums un, vai tās, super vecās ekspozīcijas varēs piesaistīt jaunāku paaudzi. Es nebūt negribu teikt, ka vecais ir jānolīdzina, un ir jāpārraksta jauna Rīgas vēsture, taču šodien to var pasniegt daudz interesantāk, atraktīvāk, lai tauta ietu uz muzeju ne tikai muzeju naktī.  Kā “svaiguma elementu Latvijas nacionālā vēstures muzejā leļļu un rotaļlietu ekspozīcijā paralēli lellei “Baibai” un padomju laika vilciņiem ir eksponēts arī kaut kas mūsdienīgs – spēle Katanas ieceļotāji:). Ehh, lai arī nelaikā nāca Helēnas Demakovas doma par laikmetīgās mākslas muzeju, mums to tiešām ļoti, ļoti vajag!

Tautas slāpes iekļūt parlamentā

Patiešām liela ir tautas vēlme apskatīt tos apartamentus, par kuriem cīnās daudzi, ilgi un dārgi. Rinda, kas no Saeimas galvenās ieejas caur Jēkaba ielu aizlocījās līdz pat Arsenālam, liek domāt, ka slāpes ir lielas. Un liela ir arī nezināšana, jo parlamentā vienmēr ir bijusi iespēja iekļūt ikvienam mirstīgajam ceturtdienās uz plenārsēdi.

Prezidenta pils sēru gājiens

Pirms muzeju nakts gan “100g kultūras” gan internets vēstīja, ka  apmeklētājiem tiks atvērta Rīgas pils. Jāsaka godīgi, devos tur nostaļģijas dzīta, jo kādreiz, esmu šai pilī patiešām daudz laika pavadījusi gan dažādos pulciņos, gan apmeklējot pasākumus bērniem. Liela bija mana vilšanās, ka “tauta” tika ielaista vien pagalmā, kur varēja pamāt Valteram fon Pletenbergam, kas tur jau stāv gadsimtiem, apskatīt prezidenta pils foaje un izstaigāt dārzu. Kopā ar to sērīgo mūziku, kas tika atskaņota pils dārzā, man tas uzdzina asociācijas par kādu sēru gājienu, kas pa vienu pusi tiek ievadīts iekšā, bet pa otru ārā. Un apraudāmā lomā varētu iejusties pati Rīgas pils, kas kliegtin kliedz pēc kapitālā remonta un restaurācijas. Man bija tik sirreāla sajūta, kad devos iekšā pa pils “sētas” durvīm, kur tika novadīta plūsma uz muzejiem. Man šķita, ka esmu nokļuvusi noplukušos viduslaikos, kur Rīgas pils telpas var filmēt bez grimma.

Tikai to prezidenta daļu gan nevajadzēja vērt veļā. Nu ja nerāda neko, tad nerāda, nevis pamet tautai sēnalas, kas saucās –  atvērta prezidenta pils.

Mans prieks par Muzeju nakti

Rīgas Doma krusteja bija mans lielākais prieks. Biju par to dzirdējusi, mācījusies, taču nebiju redzējusi. Arī ar minimāliem līdzekļiem bija nodrošināta tāda īpašā viduslaiku elpa.  Lai arī kā es priecājos, mani paralēli pavadīja doma, ka atrodos vēstures noliktavā, kur lielgabali, vecais Doma gailis, vecais Doma pulkstenis un vēl simtiem citu lielo un smago lietu tā vienkārši mētājas pa kājām, pieslieti pie krustejas sienām, gaida labākus laikus un vietu,  kur varētu atrasties godam.

Un pa vidu tam – barčiks. Vai nav skaisti – paņem aliņu vai viskiju, uzkod maizīti, un baudi vēstures elpu baznīcas pakājē. Kurš gan varētu apgāzt seno patiesību – kur baznīca, tur arī netālu ir krogs. Šoreiz – pašās baznīcas telpās:)

Tautas daudz, Vecrīgas krogiem un veikaliem noiets – sildām ekonomiku!

Advertisements

Par ilzeberzina
Mārketings & Komunikācija & Uzņēmuma vadība

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: