Ceļojums uz Gruziju

Atvērto siržu zeme Gruzija

Pēc ceļojuma uz Gruziju es savādāk skatos uz Latviju. Man šķiet, ka te ir teju ideāli ceļi, tikai pārtika gan jau saindēta un eiropeiski standartizēta. Manā ēdienkartē nopietnos daudzumos ir ienākusi kindza, kebabs, šašliks ar kindzu un hačipuri.

Braucot uz Gruziju man nebija nekādu ekspektāciju par šo valsti un cilvēkiem. Iespējams tādēļ šis ceļojums bija tik fantastisks – viens no labākajiem jebkad piedzīvotajiem.

Gruzija ir valsts, uz kuru ir jābrauc tagad vai tuvākā pārskatāmā nākotnē, kamēr dabas skaistums, tā unikalitāte ir pirmatnēja un tūrisma industrija nav attīstījusies. Uz Gruziju jābrauc tiem, kas ilgojas pēc iespējas pašiem atklāt šo Aizkaukāza valsti, izmantojot visai analogus līdzekļus – drukātas kartes, grāmatas un to mazumiņu, ko var atrast Gruzijas interneta lapās. Un, protams, stāstus un iespaidus  no tiem, kas jau tur pabijuši. Saliekot to visu kopā, var tapt priekšstats ikvienam, ko šajā zemē ir vēlēšanās redzēt un piedzīvot.

Būtiskais, kad plānojiet ceļojumu uz šo zemi

6 reizes nedēļā uz Tbilisi ikvienu ceļotāju ar tiešo reisu aizvizinās airbaltic. Tālākais plāns ir katra paša ceļotāja rokās. Ir iespējas visu plānot pašiem, var mēģināt veikt rezervācijas kādā no Gruzijas ceļojumu aģentūru mājas lapām, taču nevajag brīnīties, ka tūlīt tiks paprasīts 100% maksājums par pakalpojumu ar bankas pārvedumu, jo iespēju samaksāt online nav, kā arī pases kopija. Vēl ir iespējams izmantot to Latvijas ceļojumu aģentūru pakalpojumus, kurām ir labi sadarbības partneri Gruzijā. Tā kā tūrisma industrijas lietas šajā zemē ir pašos pirmsākumos, tad galvenokārt visur darbojas privātie kontakti. Lielajos viesnīcu rezervācijas portālos ir atrodamas vien uz abu roku pirkstiem saskaitāmas viesnīcas un cenas dažām ir vismaz divtik lielas, kā rezervējot šo pašu viesnīcu uz vietas.

Gruzija nav atrodama Google maps, tādēļ nekādas navigācijas sistēmas šeit nedarbojas un kartēs, kas ir pieejamas lejuplādēšanai labākā gadījumā ir iezīmētas Tbilisi pāris galvenās ielas. Ceļa norādnes pietiekamā daudzumā ir tikai valsts rietumu daļā, virzienā uz Batumi. Pārējā Gruzijā vietām ir minimālais ceļa rādītāju daudzums ir, taču vietās, kur ceļi šķiras,  galvenais instruments ir krievu valoda, kurā runā teju visi, lai uzzinātu kurp doties tālāk. Nebrīnieties, ja kāds piedāvā iesēsties Jūsu mašīnā un aizbraukt parādīt vajadzīgo vietu, vai iekāpt savā žigulītī un braukt pa priekšu, rādot ceļu. Tas viss ir nesavtīgi un no visas sirds. Ceļotājus no Latvijas Gruzijā mīl un tur lielā godā, jo grūtā brīdī, kad valstī iebruka Krievijas karaspēks, mēs bijām līdzās. Visā ceļojumā ne reizi man nebija sajūtas, ka mūs ciena, ka esam no „rietumu” valsts, kas kaut ko sasniegusi, bet tieši tāpēc, ka atbalstījām Gruziju politiski.

Pirmie nakts iespaidi Tbilisi

Gatavi daudz pozitīvām emocijām un piedzīvojumiem piecu cilvēku ceļotāju komanda ir gatava nedēļu ilgām brīvdienām Gruzijā. Tbilisi ierodamies naktī, kur mūs jau laipni sagaida un, traucoties krietni virs atļautā braukšanas ātruma pa naksnīgajām pilsētas ielām,  nogādā viesnīcā. Tbilisi naktī izskatās fantastiski – šajā valstī elektrība pilsētā netiek taupīta – ir izgaismotas senās ēkas un klosteri, prezidenta pils un televīzijas tornis, par kuru paši gruzīni smejoties saka, ka pats valsts prezidents ar tālvadības pulti regulē gaismiņas uz pretim viņa pilij esošā torņa.

Par savu apmešanās vietu uz 4 naktīm izvēlējāmies gruzīnu stilā iekārtotu nelielu viesnīcu pilsētas centrā, teju televīzijas torņa pakājē. Tā kā Tbilisi atrodas valsts vidienē, to var izmantot kā  bāzes vietu, kamēr tiek apskatīti tuvākie reģioni uz augšu un pa labi (skatoties Gruzijas kartē), jo  visas galvenās valsts maģistrāles sākas tieši no galvaspilsētas.

Viena diena Tbilisi

Pilsētas centrālā daļa

Tbilisi vecpilsēta, Mtkvari upes krasts un centrālā daļa ir vērtīgākais, ko apskatīt. Ekskursiju pa pilsētu sākam no senajām pirtīm, kuras jau Aleksandrs Puškins un Aleksandrs Dimā nodēvēja par labākajām jebkad baudītajām. Nedaudz izkustoties, uzkāpjam arī kalnā uz Narikalas pilsētas nocietinājumiem, no kuriem paveras skaists skats pār apkārtni – ķieģeļu krāsas jumtiem, upes ieleju, baznīcām un kalniem. Tur pat atrodas arī Tbilisi botāniskais dārzs un ceļš, kas aizved līdz mātei Gruzijai – 1958. gadā uzstādītai alumīnija statujai, kurā sieviete vienā rokā tur zobenu ienaidniekiem, bet otrā kausu vīna draugiem.

Tbilisi vecpilsēta ir vārda tiešajā nozīmē sena, restaurētu ēku ir maz, taču visapkārt notiek būvdarbi. Tūristu priekam ir atjaunotas un par 100% uzpostas 2 nelielas ielas, kur ierīkoti Eiropas cenām atbilstoši restorāni. Tiesa, lai uz šīs ielas nokļūtu ir jāpaiet garām vairāk vai mazāk uzstājīgiem ubagotājiem.

Viena no Tbilisi arhitektūras iezīmēm, kas neļaus šo pilsētu sajaukt ar jebkuru citu, ir daudzie balkoniņi. Tas nekas, ka pussagruvuši, dažviet dzīvībai bīstami, taču skaisti, un ja vēl ar visām Džuljetām….:).

Mazliet atvelkot elpu no senatnīgā, ir vērts iziet no vecās pilsētas daļas uz Mtkvari upes krastu, kurai pāri pavisam nesen ir uzbūvēts – itāļu dizainēts moderns stikla tilts, kas ved uz otru upes krastu, kurā iekārtots parks. Pa tiltu grozās pāris apsardzes darbinieki, kuru uzdevums ir rūpēties, lai modernās stikla konstrukcijas ar led gaismām netiktu sabojātas. Īpaši skaista šī vieta ir pastaigām nakts stundās, kad iedegtas gaismas un skaisti izgaismoti parka celiņi.

Kaut kur te jābūt funikulierim….

Izložņājuši krustu, šķērsu vecpilsētas ielas un jau nokļuvuši pilsētas centrālajā daļā uz galvenās Rustaveli ielas, ieraugām, ka kartēs ir iezīmēts funikulieris, kas ved augšup pie televīzijas torņa. Vizuāli izskatās, ka tam ir jābūt tepat aiz pāris māju kvartāliem, taču vietējais jauneklis, kuru sastapām uz ielas sacīja, ka augšup ceļš ir tāls un vislabāk turp ir braukt ar 90.autobusu. Noraidījuši domu par braukšanu un gatavi kāpšanai, dodamies ceļā. Dažus kilometrus pa pilsētas ielām mūs pavada arī puisis, sakot, ka viņam uz to pašu pusi, taču vizuāli mums jau šķiet, ka attālināmies no mērķa. Pēc kāda brīža tomēr puisis saka, ka šai vietā mūsu ceļi šķiras, taču mēs tik turpinām kāpt līdz, vaicājot nākamos ceļa norādījumus, uzzinām, ka vēl pa serpentīniem augšup ved vairāki kilometri, iekāpjam 90. autobusā. Un pēc kāda 20 minūšu braucienam nonākam atrakciju parkā, kas atrodas pie televīzijas torņa un uzzinām, ka funikulieris jau nestrādā vairākus gadus! Ja jau esam nonākuši atrakciju parkā, tad izbraucam ar lielo panorāmas riteni un amerikāņu kalniņiem, par katru no atrakcijām samaksājot nedaudz virs 3 latiem.

Esot Tbilisi, noteikti vajadzētu atlicināt laiku kādām vakariņām īstenos gruzīnu krogos. Tie, protams, neatrodas uz tūristu takām, lai gan vienu viegli atrodamu varu noteikti ieteikt. Adresi diemžēl nezinu, taču, ja esiet Mtkvari upes krastā pie Tbilisi pirtīm, paejiet uz priekšu gar upi vēl pāris kvartālus prom no pilsētas centra un tur pie nelielām strūklakām ir pāris krogi, kur 99% atpūšas paši vietējie, baudot gardus, jo gardus ēdienus. Pārējās vietas, kur iejutāmies gruzīnu stila „Lido” krogos ar autentisko interjeru un dzīvo mūziku, zina aizvest tikai vietējie, kuru palīdzība šādā ceļojumā ir patiesa pievienotā vērtība.

Ko atvest mājās to Gruzijas

Nostāk no centra ir jauno un eiropeisko gruzīnu rajons Vake ar boutique veikaliņiem un kafejnīcām kā Rīgā, kas māju fasāžu un kafejnīcu sakoptības atšķiras no pārējās centra daļas. Taču arī tur negaidiet lielveikalu cienīgas būves sauktas par iepirkšanās centriem. Ar šo jautājumu gan Tblisi, gan Gruzijā ir tā kā ir. Joprojām galvenā iepirkšanās vieta ir tirgus, kur var iegādāties svaigāko un labāko pārtiku. Lielveikalu ķēdes, kas būtu sastopamas dažādas pilsētās, vienkārši nav. Pati pamanāmākā ir pārtikas veikalu ķēde Populi Tbilisi, kur veikaliņi izmēra ziņā ir krietni mazāki kā mazākā Maksima. Tur galvenokārt nopērkama rietumu zīmolu pārtika, kas ir visai dārga. Tādēļ tiem, kas vēlas mājup aizvest kādas Gruzijas gastronomijas bagātības, vēlams to iegādāties tirgos reģionos, vai doties uz Tbilisi tirgu. Ārpus galvaspilsētas dominē mazie veikaliņi, kuros aiz letes plauktā var atrast gan ziepes, gan vīnu, gan daudz citas pirmās nepieciešamības preces.

Viena diena Kahetijā

Otrajā dienā mūsu plāns ir apskatīt vīna reģionu, kas atrodas valsts dienvidaustrumos pie Azerbedžanas robežas. Esam noīrējuši džipu, jo ar mazākām un zemākām mašīnām šajā zemē nav ko darīt, ja ir vēlme arī nobraukt no galvenajiem ceļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīmē, ka ceļu infrastruktūra valstī ir patiešām sliktā stāvoklī, jo vietās, kur katru gadu uz galvenā ceļa ir iespējami nogruvumi, tas netiek labots vispār, jo jebkādu aizsargbarjeru trūkuma dēļ, nogruvumi sabojās arī salabotos ceļus. It kā attālumi, kas būtu jāmēro dažviet Gruzijā nešķiet lieli, tomēr kalnu serpentīni un sliktie ceļi būtiski paildzina ceļā pavadīto laiku.

Muzejs, kur ieslēdz gaismu katram apmeklētājam

Telavi ir viena no pilsētiņām Kahetijas reģionā, kur var apstāties, lai izvingrinātu kājas pēc apmēram pusotras stundas garā brauciena no Tbilisi. Manuprāt, pilsētā ir divas galvenās lietas, kam veltīt laiku – tirgus un pils, kurā dzīvojis Kaherijas karalis Erakls II. Tirgus atrodas pašā pilsētas centrā un tur var iegādāties tikko ceptu maizi, gardus sierus, garšvielas, ko paņemt līdzi uz mājām, ogas un vienkārši paskatīties, kā notiek pilsētas galvenās artērijas dzīve. Savukārt pils kompleksā ir vairākas ēkas – pati pils, mākslas galerija un novada vēstures muzejs. Šeit iegriežoties ne tik daudz vērtas ir ekspozīcijas, kā noskaņa un sajūtas, ka Latvijas nabadzīgākiem muzejiem vēl ir tāls ceļš ejams līdz Telavi redzētajam. Tur ekspozīcijas pieskatītāju ir vairāk kā viesu, jo gaisma katrā zālē tiek ieslēgta tikai uz to brīdi, kamēr tajā ir apmeklētāji, un šķiet, ka ekspozīcijas ir tik senas, gluži kā pats muzejs, kas izvietots īstenās padomju laika telpās ar savu smaržu.

Kā mēs pieklauvējām vīna rūpnīcā

Mūsu gruzīnu draugs, kas nedaudz mūs „pieskatīja” ceļojuma laikā, ik pa brīdim sniedzot vērtīgus padomus, sacīja, ka Tsinandali reģionā var klauvēt pie ikvienas mājas durvīm un vaicāt, lai parāda, kā tiek darināts vīns. Tā nu mūsu pieraksti ar izplānoto ceļojuma maršrutu liecināja, ka Tsinandali pilsētā ir jāmeklē vīna darītava, kur varēs apskatīt gan pagrabus, gan parku, gan vīnu degustēt. Vaicājot vietējam taksistam, kur pie Jums te vīnu darina, atbilde bija pretjautājums, cik litrus mums vajagot. Tā kā nebijām braukuši vīnu iepirkt litriem, bet gan skatīties procesu, vaicājām pēc vīna darītavas. Kādu brīdi padomājis taksists ieteica nākamajā ielā pagriezties pa labi un braukt tik uz priekšu. Pēc dažiem kilometriem redzam – vīna lauks ir, lieli metāla vārti arī, griežam iekšā. Kā jau labākajās tradīcijās, pie vārtiem sarga būdiņa. Uzrunājam omulīgo onkuli, sakot, ka gribam redzēt, kā vīnu darina. Viņš lūdza brīdi pagaidīt. Tā nu kādu brīdi, teju pusstundu, stāvam pie vārtiem, redzot, ka viņš ar kādu runā pa telefonu, un gaidām – līdz piebrauc žigulītis un mēs topam ielaisti. Ieejam teritorijā, bet tur kādreiz bijušas skaistas ēkas – tagad nodrupušas, nolupušas, ar izbirušiem logu stikliem, cauruļvadi pa visu teritoriju, daudz sarūsējušu mucu, angāri, noliktavas…..Vīrs no žigulīša mums seko un solās parādīt, kā vīnu darina.

Ja rādīs, tad sekojam, taču iespaids, ka esam nokļuvuši vīna darītavā, ir visai attāls. Mēs tiekam ievesti aizaugušā teritorijā pie sarūsējušām iekārtām, kur notiek vīnogu pirmais apstrādes process. Tā vārdu pa vārdam, atklājas, ka mēs esam nokļuvuši vīna darītavā pilnīgā nesezonā. Rūpnīca, kas dibināta 1953. gadā,  strādājot tikai pāris mēnešus gadā – septembrī un oktobrī ražas laikā, kad te rosās ap 80 – 100 cilvēkiem. Tad tiek saražots vīns un galvenokārt eksportēts uz Ukrainu, ko Krievijas tirgus kopš nesenajiem notikumiem ir teju aizvēries. Tā staigādami pa teritoriju tiekam ievesti arī angārā, kur glabājas spirts. Un kā izrādās – arī birojā pie pašas vīna darītavas saimnieka, kas izrādās izbijis reģiona gubernators. Vīrs tā ap gadiem 70 pieņēma mūs kā augstākos viesus, un ārkārtīgi atvainojās, ka nevar saklāt mums galdu labākajās gruzīnu tradīcijās, jo mēs esot uzradušies negaidīti. Pacienāti ar kafiju un kādu stundu pavadījuši sarunās, viņš mūs vedīšot rādīt, kur vīns glabājas.  Kamēr mērojam ceļu uz gatavās produkcijas angāru, saimnieks kavējas atmiņās kā padomju laikā daudzas reizes viesojies Rīgā, un kā vēlāk bijis arī pieņemšanā pie mūsu prezidenta. Angrārā mums tiek izrādītas vīna mucas un dzēriena pildīšanas iekārtas. Saimnieks iepazīstina ar savu brāli – galveno tehnologu, kas no noliktavas atnes un uzdāvina mums 6 vīna pudeles, lai mēs kārtīgi varētu nodegustēt viņu produkciju. Uz atvadām saimnieks aicina noteikti braukt pie viņiem ražas laikā rudenī, jo tad te viss notiek pa īstam. Pārlaimīgi no fantastiskās uzņemšanas un dāvanām, atvadāmies un solāmies braukt atkal. Nu re – pieklauvējām! J

Kino uzņemšanas laukuma cienīga pilsēta Sighnaghi

Tālāk mūsu ceļš ved uz pilsētu, kas dažādos informācijas avotos tiek apzīmēta kā īpaši skaista. Te būtu jāatzīmē, ka, acīmredzot, gruzīnu apziņā nav tādas mērvienības kā skaists, sakopts dārzs, māja utt. Vairums ciemos esošās ēkas ir ļoti nolaistas, sēta sasista no tā, kas bija pa rokai, un tāda lieta kā puķu dārzs ir ārkārtīga ekstra. Protams, liela daļa problēmas ir sliktā ekonomiskā situācija, kas neļauj veikt daudzus uzlabošanas darbus, taču tas nav vienīgais iemesls.

2007. gadā uzsāktā vērienīgā pilsētas rekonstrukcijas programma ir vērsta tūristu piesaistīšanai, jo pilsēta ir veidota itāļu stilā ar skaistām mazām ēkām, krāsainām fasādēm un bruģētām ielām. Taču staigājot pa šo mākslīgo pasauli,  ir sajūta, ka esmu nevis Gruzijā, bet gan kādā kino uzņemšanas paviljonā, kur skaistas ir tikai fasādes. Tas izrādījās arī taisnība – aiz burvīgām ēku fasādēm slēpjas veco ēku pussagruvušās konstrukcijas un pa ielām skraida cūciņas, kas tiek turētas aiz nokrāsotās fasādes aizgaldā.

Davit Gareja klosteris pie Azerbedžanas robežas

Kādas stundas braucienā no Sighnaghi ir viens no senākajiem Gruzijas klosteriem, kas darbojas vēl šodien – Davit Gareja. Cik redzēšanas vērts ir pats klosteris, tik arī daba pa ceļam. Lielāko ceļa posmu abās pusēs ir zaļš līdzenums, kas līdzinās tepiķim. Tikai ik pa laikam ir jāuzbrauc kādā paugurā, lai varētu atskatīties lejup un ziedošo pļavu plašumiem. Tieši šādus dabasskatus, kas veda pa ceļam uz klosteri, nekur citur Gruzijā neredzējām.

Davit Gareja ir viens no 15 apkārtē esošiem klosteriem, kurā vēl dzīvo mūki. Nesen restaurēts, šis komplekss ir patīkams pastaigām, kur, nedaudz nomaldoties, ir iespēja jau atrasties Azerbedžanas teritorijā.

Pa ceļam uz Kazbeka virsotnēm

Trešajā dienā mūs ceļš ved uz Kazbeku – augšup no Tbilisi Krievijas robežas un Vladikaukāza virzienā. Galamērķis ir Kazbeka ne visai tuvā pakājē esošā pilsēta Stepantsminda. Ceļš, kas turp ved tika izveidots 19. gadsimtā un tiek saukts par Gruzijas militāro ceļu. Nedaudz vairāk kā 120 kilometru attālais galamērķis tika sasniegts apmēram ap pusdienslaiku, jo pa ceļam ir vairākas vietas, kur ir vērts piestāt. Vēl ir jāņem vērā, ka pa ceļam uz Kazbeku kāda trešdaļa tiek veikta pa serpentīniem, sasniedzot 2400 metru augstumu. Pats ceļš ir sliktas kvalitātes, taču interesants – vietām ir uzbūvēti tuneļi, kas, iespējams, kādreiz tika lietoti rudens un ziemas periodā, kad ceļi ir neizbraucami nogruvumu dēļ, vietām mums bija jāgaida, kamēr aitu gani pārdzīs savus dažus simtus lielos aitu ganāmpulkus, dažviet asfalta segums pārtūka un ceļš pārauga bedrainā grants ceļā, kuru izskalojos strauts.

Gruzijas Šveice -  Annanuri

Kādus divdesmit kilometrus pēc nogriežanās no Tbilisi „autobāņa”, skatam paveras Gruzijas Šveice – kalni un ezeri. Fantastiski skati pār Zhinvali krātuvi, uz kuras ir uzbūvēta elektrostacija. Pirmais apstāšanās punkts ir pilsētiņā Ananuri. Sens nocietinājuma mūris un baznīca, kur ļaut vaļu visiem foto mākslas talantiem.

Gudauri slēpošanas kūrorts

Tālāk ceļš vijas gar kalnu upēm, kuras vasarās pārvēršas teju strautiņā, taču ir akmeņainas un gatavas pavasara kūstošajiem sniegiem. Labākie sniega mēneši slēpošanai ir janvāris un februāris. Pats Gudauri ciems ir neliels un vēl atrodas celšanas posmā. Mājas, kas atrodas vēl celšanas vai iekārtošanas posmā atgādina sēņu mežu, kur katra sēne pati par sevi ir labi, taču vienā katlā tās visas likt nevar. Ir skaidrs, ka Gudauri kā vienota slēpošanas kūrorta koncepcijas un infrastruktūras nav, taču, kā zināja teikt vietējie „īstais” slēpošana kūrorts, kas ir austriešu pārziņā, atrodas 5 km attālumā.

Tā kā Gudauri ciems ir viena no augstākajām vietām pa ceļam uz Kazbeku, 4 kilometrus  no ciema jau padomju laikos ir ierīkots skata laukums 2379 metru augstumā. Pats skatu laukums ir īstens padomju mākslas paraugs, kas jau tā fantastiskajiem skatiem piešķir īpašu rozīnīti.

Cūkas kafejnīcā

Mūsu galamērķis Stepantsminda ir neliels ciematiņš 1750 metru augstumā, taču sajūta apkārt esošo kalnu ielokā ir tāda, ka neatrodamies augstāk par jūras līmeni. Ciems ne ar ko nav ievērojams, tik vien kā sajūtas un skati uz Kazbeku liek apjaust, kur atrodamies. Reģionā var redzēt daudz auto ar Krievijas numuriem, jo robeža ir pavisam tuvu. Likumi paredz, ka vienīgie šo robežu var šķērsot Krievijas pilsoņi. Gruzīniem ieeja Krievijā caur šo kontrolpunktu ir liegta.

Tā kā ir jau pusdiena un vēders liek par sevi manīt, meklējam kaut ko kafejnīcai līdzīgu. Tā kā esam piekodināti, ka Gruzijā var droši iet ēst pašā necilākajā kafejnīcā, esam gatavi nogaršot šī reģiona hinkāļus (kaut kas līdzīgs pelmeņiem), kas ir savādāki kā Tbilisi taisītie. Kamēr kādu stundiņu gaidām, kamēr saimniece uztaisīs mums maltīti, priecājamies par cūkām, kas netraucēti kafejnīcas teritorijā rukšķēdamas ēd nenopļauto zāli. Šādas hinkāļu pusdienas ar dzērieniem un ēdieniem, kur katrs var apēst ne vairāk kā 3 – 5 hinkāļus, katram izmaksā apmēram 1,50.

Pa Gruzijas ceļiem tikai ar džipu!

Aizbraukt uz Kazbeku un neapskatīt Tsminda sameba baznīcu, kas ir Gruzijas simbols, būtu grēks.  Taču ir viens – bet! Baznīca atrodas apmēram 4,5 kilometrus no Stepantsmindas ciema 2220 metru augstumā. Tas nozīmē, ka būs jāpievārē vēl 500m augstums. Lai nokļūtu baznīcā, ir iespējams doties turp ar kājām, kas varētu būt 1, 5 – 2 stundu stāvs kāpiens pa meža takām un kraujām, vai arī turp doties ar auto. Tā kā mūsu komandas braucamrīks un braukšanas prasmes to atļāva, devāmies ceļā. Un te nu mūsu piedzīvojumi sākās – akmeņainas kraujas mijās ar dziļiem dubļiem ēnainās meža vietās. Pat ceļabiedri uz aizmugurējā sēdekļa uz brīdi pieklusa, jo adrenalīna deva bija laba, raugoties lejup un izjūtot to kā mūsu džips godam cīnījās ar ceļa grūtībām. Taču nonākot tur augšā – skati bija šī brauciena vērti.  Dažas dienas vēlāk no gruzīniem dzirdējām, ka ciemā var sarunāt ņivu, kas uzvedīs augšup, un tas maksājot 18 latus. Žēl tikai, ka neprecizējām, vai tas ir vietējo vai ārzemnieku tarifs šim pakalpojumam.

Staļina muzejs Gori

Ceturtajā ceļojuma dienā esam sapakojuši somas un esam ceļā uz Melnās jūras piekrasti. Taču pa ceļam ir jāiegriežas Staļina muzejā Gori, kas informācijas avotos tiek apzīmēts kā viens no interesantākajiem muzejiem valstī. Pie muzeja, kas vizuāli atgādina austrumniecisku celtni,  esam jau stundu pirms tā darba laika sākuma. Mūs laipni sagaida un vēl piešķir gidu, jo tas ietilpstot biļetes cenā.  Nedaudz ar bažām, kāds varētu būt stāstījums, kāpām pa trepēm uz galveno ekspozīciju zāli. Taču apmēram stundu garā ekskursija bija tā vērta par visiem 100%. Gide, kurai nebija vairāk kā kādi 25 gadi, ļoti interesantā stāstījumā pasniedza faktus no Staļina un vispār tā laikmeta dzīves, politiskajiem procesiem, apzinot arī tos visus ļaunumus, ko šī vēsturiskā persona ir nodarījusi, neslēpjot faktus, ka tika Staļins ir laupījis bankas, lai nodrošinātu finansējumi pagrīdes avīžu izdošanai, kā arī citus viņa netikumus. Tā kā nedz skolā, nedz augstskolā obligātā kārtā nebija jāapgūst Staļiņa biogrāfija, šī muzeja ekspozīcija un stāstījuma  mūsdienu skatījums uz to vēstures periodu, kā arī fakti no vadoņa biogrāfijas palīdzēja saprast likumsakarības, kādēļ pagājušā gadsimta pirmās puses vēsture ir tieši tāda.

Ekskursijas noslēgumā gide mūs aizveda uz Staļina ceļojuma vagonu, kas atrodas pie muzeja. Šajā ložu necauršaujamā bruņu vilcienā vadonis ceļoja kara laikā. Viņa rīcībā bija virtuve, vannas istaba ar vannu, darbistaba un viesistaba ar kondicionieri.

Tā kā paši gruzīni domā, ka Staļins  viņiem neko labu savā dzīves laikā izdarījis nav, ir nolemts šo muzeju pārveidot par okupācijas muzeju, vadonim atvēlot vien vienu istabu.

Alu pilsēta Uplistsikhe

Desmit kilometru attālumā no Gori ir viena no unikālajām Gruzijas vietām alu pilsēta Uplistsikhe. Tās pirmsākumi ir 1000 gadus pirms mūsu ēras vēlajā bronzas laikmetā. Šodien tā ir viena no vietām, kas līdzinās tūrisma objektam ar tikko uzceltu administrācijas māju, kafejnīcu un tualetēm. Diemžēl mūsu ierašanās sakrita ar skolu ekskursijas dienu, kas nozīmēja, ka svarīgo tūrisma objektu bija ielenkuši vairāki simti skolēnu. Kad, redzot, ka esam ārzemnieki, mūs uzrunāja angļu valodā, un uz jautājumu, vai varam dabūt gidu, teica, ka diemžēl nē. Kamēr vēl blakus grozījāmies un runājām latviešu valodā, kāds no administrācijas pienāca, un vaicāja, no kurienes esam. Atbildot, ka no Latvijas, uzreiz radās iespēja ekskursijai ar gidu angļu valodā, uzaicinot doties ceļā uz alām kopā ar kādu Anglijas diplomātu un viņa draugu. Taču pats kuriozākais bija mūsu ekskursijas ceļabiedrs – amerikānis, kas 1996. gadā bija gadu dzīvojis Latvijā, lai rakstītu savu maģistra darbu par latviešu līgo svētkiem. Viņš joprojām runā un saprot latviešu valodā.

Seno alu pilsētas ekskursija bija interesanta ne tik daudz dēļ tās vēsturiskajiem faktiem, kā paša gida – apmēram 25 gadus veca jaunekļa skatījumu uz notiekošo Gruzijā, vīniem un nacionālajām parašām. Ikviena tikšanās ar dažāda vecuma vietējiem ir solis tuvāk izpratnei lietām, kāpēc lietas šajā zemē notiek tieši tā un ne savādāk.

Tblisi – Batumi

Attālums no Tbilisi līdz Batumi ir apmēram 400 kilometri, kuriem pa vidu daba un apkārtne izmainās vairākas reizes. Iebraucot Gruzijas rietumu daļā, vide kļūst sakoptāka. Pa ceļam ir ciems, kur var nopirkt maizi, jo ceļmalā ir daudz mazu būdiņu, kas pārdod gardu silti ceptu maizīti un saldo kanēļa maizi, kas ir kā kanēļa bulciņa, tikai ļoti liela. Ir ciems, kura galvenais fokuss ir dažāda izmēra un formas šūpuļtīkli. Tiesa, par nostrādātiem tos gan nevarētu saukt. Pa ceļam ir daudz īpaša vietējā našķa – riekstu vīnogu sulā pārdevēji, kā arī vietējo keramikas izstrādājumu pārdevēji.

Apmēram pusceļā ceļotājus gaida kalnu serpentīni, taču,  ja paveicas, tad šo gabalu var mērot arī cauri tunelim, ja tas ir atvērts. Nobraucot no kalna ir ciems ar vairākiem maziem krodziņiem. Droši tajos var doties iekšā un nebūsiet vīlušies. Lai gan izskatās, ka nekā īsti ēdama tur nav, pavārs no nekā uztaisīs garšīgu krējumā ceptu vistiņu, sagatavos baklažānus un šampinjonus. Tieši šajā pārbrauciena dienā lielu daļu ceļa pavadīja lietus, kas gaidot pusdienas, sēžot uz terases zem jumta radīja tādas Āzijas sajūtas, jo ne velti Gruzijas teritorija šķērso vairākas dabas joslas – tai ir subtropi rietumu daļā, zaļš tuksnesis centrālajā, un kalni ziemeļdaļā.

Gruzijas Jūrmala – Kabuleti

Kabuleti ir pilsēta, kas stiepjas gar Melnās jūras piekrasti. Tur galvenokārt atrodas viesu mājas, mazas viesnīciņas un ir 1 pieczvaigžņu viesnīca. Sezona sākas 15. jūlijā un ilgst vismaz līdz septembra vidum. Jūnija sākumā ir visīstākā nesezona, kad viesnīcā bijām vienīgie viesi, vasaras ballīšu vietām celtnieki tikai slēja karkasus un kafejnīca, kas atveras „uz sezonu” strādāja 4.dienu. Jūrā ūdens tik silts, kāds gadās pie mums varbūt 1x sezonā. Cilvēku nav, peldēties var – ko vēl vairāk vēlēties?

Protams, nevajag sadomāties, ka Gruzijas kūrorts līdzināsies rietumos ierastajiem. Tas nekas, ka blakus skaistai viesnīcai vienā pusē ir grauzts, bet otrā notiek būvdarbi, bet trešajā pusē māja uzcelta pusratā, jo beidzās nauda. Tas viss pieder pie kolorīta, jo, ticiet man, diez vai Kobuleti būs atradīsiet kādu ideālu viesu māju, kas būs pie pašas jūras ar perfekti sakoptu vidi apkārt. Arī pašā viesnīcā ir kur „piesieties” gan tīrībai, gan gaumei,  gan remontam, bet ne attieksmei pret viesiem.  Tāda jauka uzņemšana ir reti kur. Kā mums stāstīja kafejnīcas īpašniece, sezonā Kabuleti nav kur ābolam nokrist – sabrauc azerbedžāni un armēni, paši vietējie tā, ka brīvu istabu dabūt nav iespējams. Vidēja (laba) līmeņa mazā viesnīca dienā sezonā maksā 100 – 150 USD.

Krāšņais un modernais kūrorts Batumi

Pirmssākumi Batumi bagātībai sniedzas 19. gadsimta nogalē, kad pa dzelzceļu no Baku uz ostu pie Melnās jūras tika transportēti un pārkrauti 25% no pasaules naftas. Šī biznesa priekšgalā bija dinamīta izgudrotāja Aftreda Nobela brālis Ludvigs. Par to laiku un pilsētas uzplaukumu stāsta tehnoloģiju muzejs, kas atrodas nedaudz ārā no Batumi centra. Ieejot šajā muzejā tā arī nevienu nesastapām – paši ieslēdzām gaismas, apskatījām ekspozīciju un, aizejot izslēdzām gaismu.

Pagājušā gadsimta sākumā pilsēta plauka un attīstījās. Arī šodien vēl joprojām ir jūtama tā laika aura nu jau atjaunotajās smalkajās ēkās, kas atgādina sakopto Eiropu. Gruzijas valsts un vietējā pašvaldība dara visu, lai Batumi kļūtu par populāru atpūtas vietu. Dienā vai naktī, Batumi daļa, kas atrodas pie jūras ir ļoti skaista un sakopta. Jo īpaši vakarā, kad iededzas gaismas, vairākus kilometrus garā promenāde gar jūru kļūst par populārāko pastaigu vietu. Nedaudz ārpus Batumi centra bijušā purva vietā ir izveidota modernā daļa ar smalkiem eiropeiskiem krogiem un strūklaku šovu, kas sākas ik vakaru ap 9 un to var baudīt pa velti vairāk kā stundas garumā, sēžot uz soliņa, netālu no jūras. Lai padarītu pilsētu skaistu, pat uz daudzstāvu nepabeigtas jaunbūves ir izvietotas daudzkrāsainas lampiņas.

Pavisam nesen pilsētā ir uzbūvēts delfinārijs, uz kura pirmo šovu pēc 20 gadu pārtraukuma, mums izdevās nokļūt. Tik daudz pozitīvu emociju! Fantastisks šovs, ko noteikti ir jāredz. Ieejas biļete uz apmēram 40 minūšu priekšnesumu maksāja 4 latus.

Batumi ir jauka pilsēta, kur aizbraukt un baudīt nakts dzīvi, taču ne lai atpūstos pie jūras, jo visas viesnīcas atrodas tuvāk vai dziļāk pilsētā, ka peldkostīmā uz pludmali iziet nevar. Tāpēc risinājums īstenai pludmales atpūtai ir dzīvot Kabuleti, bet uz 25km attālu Batumi doties izklaidēties.

Lai gan cik skaista ir pilsētas daļa pie jūras, esot dziļāk iekšzemē, ir īstā Gruzija – bedrainas ielas bez asfalta seguma, pussabrukušas mājas un nesakoptība, taču tā netraucē. Pēcpusdienas pastaigai pa tiešām skaistu vidi mēs izvēlējāmies Batumi botānisko dārzu, kas atrodas apmēram 5 kilometrus ārpus pilsētas. Pastaigu režīmā, baudot skaistu un sakoptu dārzu vairāk kā 3 stundas pagāja nemanot.

Bez zivīm uz krogu nenāciet

Pienākot pusdienslaikam, esam saņēmuši ziņu no mūsu gruzīnu drauga, ka ir jādodas uz krogu, kur tiek pasniegti jūras produkti. Sekojot norādnēm, esam atraduši to vietu, taču krogā mums oficiante laipni atbild, ka esot jānāk ar savām zivīm, kuras ir nopērkamas blakus esošajā zivju tirgū. Mums divreiz nav jāsaka, izvēlamies mazās forelītes, tur pat tirgū tās tiek notīrītas un aiznestas uz krogu. Kamēr baudījām dārzeņu uzkodas, zivis bija izceptas un kūpošas pienestas uz galda. Vēlāk stāstot piedzīvojumus mūsu draugam izrādījās, ka bijām kļūdījušies par kādiem 20 metriem, jo viņš bija rekomendēja mums nākamo krogu, kas atradās turp pat blakām.

Viesmīlīgais nacionālā parka krodzinieks

Pa ceļam starp Kabuleti un Batumi ir Mtirala nacionālais parks, kuru pēc ieteikuma devāmies apskatīt. Ceļa norādnes vēstīja, ka no galvenā ceļa līdz parkam ir 8 kilometri, taču izrādījās, ka tā tikai ir parka robeža, bet, lai nokļūtu līdz staigājamām takām vēl ir jāmēro kādi 5 – 6 kilometri pa kalnu serpentīniem, kas mijas ar tekošiem kalnu strautiem pa braucamo daļu, nogruvumiem, taču dabas skati, protams, atkal atsver visus ceļa negludumus. Nokļuvuši līdz parka informācijas birojam saprotam, ka uz parku ir jādodas rīta pusē, lai visu dienu varētu klīst un baudīt dabas un kusuma terapiju.

Kā nu gadījās, kā ne, turpat bija arī parka krogus īpašnieks, kas visus mūs aicināja iedzert kādu glāzi vīna. Un te nu sākās, uz mūsu iebildumiem, ka esam labi paēduši pusdienas, netika reaģēts, galds tika noklāts ar uzkodām un dzērieniem, un tā sarunās par dzīvi kopā ar kolorīto krogus saimnieku, kura viesis ir arī Latvijas vēstnieks Gruzijā, pavadījām vairākas stundas. Mūsu „pasēdēšana” beidzās ar dejām, dāvanā saņemtu vietējās medus kandžas pudeli, bet parka apskate pārcēlās uz nākamo ceļojumu.

Ceļojuma pēcvārds

Gruzija ir zeme, kas tikai tagad atgūstas no dažādiem notikumiem, kas kavējuši valsts uzplaukumu. Kā valsts tā ir pastāvējusi tikai no 1918. – 1921. gadam, kā arī pēc PSRS sabrukuma, taču 2008. gada notikumi  un dažādas ekonomiskās problēmas agrāk un šodien nerada iespaidu, ka attīstība būs ātra. Valstī ir teju 50% bezdarbs, iznīcināta rūpniecība un jūtams zināšanu trūkums, kā vadīt biznesu, lai naudīgais eiropietis vai amerikānis brauktu tērēt savu naudu. Taču tā sirds atvērtība, pozitīvisms un viesmīlība, kas piemīt šai tautai, nezinu, kur vēl ir sastopama, un tā ir galvenā šī ceļojuma pievienotā vērtība.

Kas kopīgs mobilajam reportierim un Galleria Rīga atklāšanai?

Šonedēļ par aktuālu tēmu blogeru rindās kļuva jaunā Tvnet, LMT un LNT akcija “mobilais reportieris”. Manā uztverē diskusijas un pārdomas par šo tēmu ir gluži kā revīzijas veikšana skapī, lai saprastu, kas ir modē, kādas ir tendences, un, no kā vajadzētu atbrīvoties.

Akcijas idejā es saskatu tās dalībnieku vēlmi pārdot sevi (LMT), būt moderniem un iegūt ziņas (TVnet), a kāpēc gan ne (LNT). Domāju, ka LNT šī akcija ir vismazāk vajadzīga, jo jau sen Degpunktā ar 50 LVL balvu novērtē labāko reportāžu, ko ir iesūtījis kāds acīgs skatītājs.  Kopumā akcija nav peļama – tas, ka tā nav pārāk spoža un nenes nekādu novitāti,  noteikti varētu piekrist Mārim Reliņam un Krisdabz, kas jau šonedēļ iztirzāja šo jautājumu savos blogos. Akcija labi iederas uzņēmumu imidža spodrināšanā, jo aicina visus būt modriem un ietekmēt notikumus. Drīzāk es teiktu, ka tā ir, iespējams, neaktīvākās sabiedrības daļas pamudināšana uz darbību pašapziņas celšanas nolūkos, ja gadījumā nav pamanīts, ka visai sen eksistē jau pilsoniskā žurnālistika.  Taču es gribētu runāt par citu aspektu, proti, revīziju skapī, kas saucās Latvijas mediju funkcijas.

Mode

Pilsoniskā žurnālistika tiek piesaukta itin bieži, paužot spriedumus par ko līdzīgu, kam šonedēļ aicināja līdzdarboties LMT/TVnet/LMT. Tas ir modē, ja Tev ir savs blogs, kurā izteikties par sabiedrībā notiekošo. Patiesībā nemaz nevajag blogu, pietiek ar Twitter adresi, lai tādi pilsoniskās žurnālistikas pārstāvji kā Neo varētu raidīt savus ziņojumus. Tādiem kā Neo vai Arnis Balčus nevajag komerciālu aicinājumu reportēt par stulbumu un visatļautību. Tas nav vajadzīgs arī tiem 57%, kas LV Twitter aptaujā teica, ka viņiem ir savs blogs, un tiem 92%, kas rada un reaģē uz radīto saturu sociālajos medijos.  Ja šī lieta patiešām “aizrullēs”, tauta pavilksies un akcija neizčabēs, tad domāju, ka to varēs uzskatīt par dienu, kad pilsoniskai žurnālistikai pievienojas masas jeb mārketinga valodā runājot, par “fast reactors/influencers” ēras beigām, kad nu var raidīt ziņojumus neizlēmīgiem un tiem, kas gaida, ka kāds pasaka, ka tā lieta ir laba un to var lietot. Taču par šādu iznākumu man ir zināmas bažas. Lai gan, zinot to, ka latvietis pie alus glāzes ir gatavs gāzt valdību un darīt vēl šo to, bet diemžēl nav gatavs aiziet un referendumā atdot balsi par kaut ko svarīgu, vai arī doties demonstrācijā, kad tas ir patiešām nepieciešams, šāda veida pilsoniskā žurnālistika varētu būt  tādu kā alus sarunu turpinājums.

Tendences

Mana nākotnes hipotēze ir tāda, ka, aizvien vairāk attīstoties pilsoniskai žurnālistikai, ikdienas preses izdevumu un portālu funkcija būtu apkopot un analizēt, jo faktus jau būs snieguši sabiedrības pārstāvji. Žurnālisti aizvien mazāk varēs būt klāt notikumos, proporcionāli tam, ko redz ikviens indivīds. Ja paskatāmies, kas augstāk minētā projekta ietvaros tiek publicēts portālā Tvnet – nekādas inovitātes tur nav – policijas auto, kas pārkāpj noteikumus, sagruvusi ēka, kas nodarījusi postījumus utt. Tie ir fakti, ko kā ceļojumu bildes var brīvā brīdī pašķirstīt un aizmirst. Protams, LMT interese ir reportāžu kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja mobilo sakaru operators ir izsludinājis potenciālas balvas un aicina sūtīt foto un video, par kvalitāti te nav runa. Varbūt kāds cits bagāts uzņēmums, kas vēlas spodrināt savu tēlu, varētu izsludināt kādu kvalitātes balvu?

Ar šo es gribu teikt, ka mobilās reportāžas nenoņem maizi nedz žurnālistiem, nedz tiem blogeriem, kam patiešām ir ko teikt un, kuri ir gatavi viena kvalitatīva raksta tapšanai veltīt 2,3,4 un vairāk stundas. Tas ir virziens, kuru ir uzņēmis “Ir”, iespējams kādu reportāžu vai tās ideju, pārvēršot pētījumā un analītiskā rakstā.

No kā vajadzētu atbrīvoties?

Ja ir maza platība, revidējot skapi, uzdevums ir izmest maksimāli daudz vecās lietas, kas vairs nav aktuālas. “Ir” komanda to pierādīja, ka var darīt savādāk un redzēt apkārt notiekošo. Taču diemžēl tā komercializācija, kas spīd cauri trijotnes projektam, neliek man domāt, ka vispār tas skapis būtu jārevidē.

Pirms kāda mēneša, pētot šo tēmu, lai runātu starptautiskā konferencē par mediju attīstības un virzības tēmām, uzdūros diviem zinātniskiem pētījumiem, veiktiem divās pasaules malās, nonākot pie līdzīgiem secinājumiem. Proti, John Pavlik ir izpētījis, ka ASV medijos redakcijas un biznesa nodaļas aizvien mazāk tiek nodalītas, jo nauda diktē saturu. Arī skandināvu mediju pētnieks Nygren ir nonācis pie  secinājuma, ka finansiāli motīvi, kas vada žurnālistiku ir kļuvuši daudz spēcīgāki kā tas bija pirms 5 vai 10 gadiem, atstājot nopietnu iespaidu uz profesionālām normām un ētikas vērtībām.

Ieklausoties šādos secinājumos šķiet, ka tikai pilsoniskā žurnālistika ir izeja, kā sabiedrībai neiemigt un būt modrai pret notiekošo. Tādēļ es gribētu beigt šo sadaļu ar cerību, ka tautas aicināšana  būt klāt un ziņot ir apsveicama, taču ir jāiet tālāk un jādomā, kā šo saturu pārvērst kvalitātē un patiešām sabiedrībai noderīgā produktā.

Kāds sakars mobilajam reportierim ar Galleria Rīga atklāšanu?

Ar to, ka skaļais nosaukums “Tava iespēja ietekmēt notikumus Latvijā” ir tik pat tukša frāze kā Galleria Rīga, kas atklājās šo piektdien. Ja jau, atklājot Rīga Plaza visi runāja par tukšajām telpām, tad Galleria Rīga pārspēj visus iepriekšējos gadījumus. Katrā stāvā no 2. – 7. atvērti kādi 3 veikali. Atklāšana izpaudās ar cilvēku “izdzīšanu” cauri stāviem, kuros nekā nav. Ir skaidrs, ka tirdzniecības centru atklāšanas ir ellīgi sarežģīts pasākums ar līgumiem, noteikumiem, celtnieku un nomnieku varēšanām un nevarēšanām,  taču šis gadījums ir vēl jo īpašāks. Visvairāk šajā gadījumā man ir žēl nomniekus, kuri labu laiku tagad varēs izbaudīt sekas grandiozai “Nekā” atklāšanai, jo sabiedrība, kas atklāšanas laikā redzēja tukšumu vēl ilgi to atcerēsies,  un Galleria Rīga varēs tērēt milzīgas naudas summas, lai dabūtu tur iekšā pircējus.

Vai Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma prasībām?

Nu jau trešo dienu elpoju gaisu  lielā interneta pārvaldības forumā – sauksim to par visu iesaistīto pušu kopēju dialoga platformu dažādu jautājumu risināšanai, kas saistās ar interneta drošību, privātumu, atvērtību, pieejamību utt. Šodienas darba grupā par sociālajiem medijiem un tīkliem, man radās jautājums,vai  Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma un datu aizsardzības prasībām. Šobrīd es nerunāju par mūsu valsts likumdošanu, bet gan par starptautiskiem  standartiem. Šāds jautājums radās, jo man nav skaidrs, ko Draugiem.lv dara ar maniem  un vēl citu – 2 miljonu lietotāju datiem- kam tiek tiek pārdoti, kā tie tiek analizēti utt. Neapšaubāmi,  šī portāla veidotāji ir investējuši daudz naudas, lai radītu un uzturētu šo pakalpojumu, un ir skaidrs, ka diez vai to visu var uzturēt no profila, bilžu un fermas papildiespēju pārdošanas. Par spīti tam es vēlētos zināt, ko Draugiem. lv dara ar maniem datiem tālāk.

Man ir ļoti žēl, ka tāda liela sociāla portāla pārstāvji nepiedalās šādās konferencēs, lai turētu roku uz pulsa, ar ko elpo pasaule, un, kādas ir vēsmas un tendences šajos jautājumos. Šodien izlasīju Twitterī labu teicienu, vai nu tu esi soli priekšā, vai arī kļūsti par “case study”.  Ceru, ka Draugiem.lv seko jaunākajām vēsmām privātuma jautājumos, un arī domā par uzlabojumiem savā produktā. Vēl jo vairāk – tādā mazā valstī, kā Latvija, ir 2 iespējas – Tu esi Draugos un uzturi kontaktus ar zināmu sabiedrības daļu, kas nav Facebook, vai arī atsakies tur būt vispār. Šeit es domāju to, cik pieejami ir mūsu dati. Diemžēl Draugiem LV dod patiešām mazu iespēju dozēt informāciju no tiem, kas nav Tavā draugu listē – nav iespēju selektīvi izvietot bildes galerijās utt.  - iepriekšējā versijā tāda bija. Ja es  aizpildu visu savu profila info, tad tas ir redzams gan maniem draugiem, gan svešajiem. Šodien pasaule runā par šiem jautājumiem, par to, kā palīdzēt lietotājam pašam izlemt, ko tas publisko un,  ko ne. Es nebūt negribu sacīt, ka Draugiem.lv ir ļaunums – nē, bet ka ir jāmainās līdzi laikam – to gan.

Vēl viena būtiska tēma, kas parādījās sociālo tīklu jautājumā ir par “maniem draugiem”. Kam ir atbildība par to, ka, piemēram, fotogrāfijas, kuras redz mani draugi nonāk ārpusē – dzeltenajā presē vai arī kur citur. Kā  mediji tika piemēram, pie Lindas Mūrnieces sakņu dārza “Draugos”? Visdrīzākais LV likumi šādas lietas neregulē, tad atliek tikai starptautiski standarti un virtuālās vides ētikas normas.

Bez vainas nav arī Draugiem.lv ko konkurets Facebook. Katrā valstī tam ir savas funkcijas. Redzot, kāda izteikta migrācija no Draugiem.lv uz Facebook notiek šobrīd Latvijā, man tas saistās ir lielākām un plašākām iespējām, ko dod šis starptautiskais tīkls. Piemēram, Itālijā, kur mediji ir cenzēti, Facebook ir kā avots, kas netiek pārbaudīts vai regulēts – līdz ar to ticams ziņu avots. Taču tai pat laikā Facebookā itālu mafija caur savām lapām vervē jaunos censoņus, kas vēlas pievienoties viņu tīklam. Un Facebookam tur pati Itālija neko nevar izdarīt, jo itāļu jurisdikcija uz to nedarbojas. Sorry!  Tieciet paši galā!  Šīs spilgtais piemērs rāda to, ka neviens sociālais tīkls nav nedz melns, nedz balts un likumu pielietojums dažbrīd ir vājāks par vāju, un tad vienīgais, kas var strādāt, ir principi un normas. Gluži vai kā bieži vien patērētāju tiesības – likumi ir, taču pašam ir jābūt daudz gudrākam, lai neieberztos.

Katrai valstij ir savas problēmas un izaicinājumi, ko risināt saistībā ar interneta jautājumiem. Latvija, raugoties uz citu valstu fona, šķiet,  šos jautājumus ir laidusi pašplūsmā, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi peld pa straumi, kamēr vien nerodas kādi īpaši sarežģījumi. Ar šo es domāju, maz ticams, ka mūsu valsts likumdošanā tiks iestrādāta īpaša privātuma aizsardzība, līdz ar to, kā tas ierasts – mēs katrs esam atbildīgi par sevi un to info, ko atklājam citiem.

Tikai informācijai, vēsmas, par kurām runā pasaule šajā jautājumā ir šādas:

- sociālo tīklu pārvaldītājiem ne vien būtu jāinformē par to, kā tiek izmantoti privāti dati, bet arī “jādalās” peļņā/lebumā, kas gūts lietojot privātos datus;

- vajadzētu būt iespējām internetā dzēst informāciju par sevi.  Tas vairāk attiecas uz bērniem/jauniešiem, kam nesaprātīgas izdarības var kaitēt turpmākā dzīvē;

- jārod balanss starp likumiem un piemērojamām ētikas normām

Pakalpojuma sniedzējs – tātad krāpnieks! Jeb par to, ka ar šādu attieksmi ekonomiku neuzsildīsim.

Vēl pavisam nesen – tikai dažus gadus atpakaļ uzņēmumu viena no lielākajām galvassāpēm bija izdomāt jaunus pakalpojumus, ko piedāvāt klientam. Un klients bija gatavs maksāt. Tauta stāvēja rindā, lai nopirktu Maksimas mazgātos salātos, iztīrītu automašīnu. Mājkalpotājas vai vienkārši labas mājas vai dzīvokļa uzkopējas apkārt nemētājās. Visi visu pirka un ekonomika rullēja. Tas bija moderni izmantot citu darbu.

Šodien, dažbrīd rodas sajūta, ka tas, kas sniedz pakalpojumu ir zaglis vai krāpnieks. Šī sfēra ir kritusi nežēlastībā, jo ir ārkārtīgi mainījusies cilvēku psiholoģija – tagad visu darīšu pats, ja kaut kas maksā vairāk kā kaut kur atrodamā lētākā cena – tā jau ir nežēlīga pārmaksa. Mani nebeidz pārsteigt aizvien jauni gadījumi, kad cilvēki domā, ja jau tas ir pakalpojums – tas taču neko nemaksā. Sfēras, par kurām varētu runāt ir daudz. Kā piemēru minēšu biroja tehnikas iegādi. Pasūtītājs ir ļoti izbrīnīts, ka rēķinam par, piemēram, kopētāju vai printeri cena pavadzīmē nav gluži kā lētākajā internetveikalā. Liels ir pasūtīta pārsteigums, ka rodas maksa par transportu, uzstādīšanu, vai vienkārši kāds procents no pakalpojuma summas. Nemaz jau nevajag atrast, kur to mantu var dabūt “vakar”, jo 98% internetveikalu noliktavas atlikumā ir apaļa nulle. Nav izdevumu, lai to mantu paņemtu no piegādātāja un aizvestu klientam, un tad uzstādītu, lai jaunais printeris būtu ne tikai kā interjera dekorācija, bet gan instalēts visos datoros un gatavs lietošanai. Tas, protams, nemaksā neko. Protams, pasūtītājs, internetā redzot skaisto ciparu, kas ir zemāks kā veikalā nedomā par to, ka internetveikali pelna uz transportu un noliek mantu pie durvīm – tiec galā tālāk pats.

Lielākā daļa no mums prot rezervēt aviobiļetes, viesnīcas un citus tūrisma pakalpojumus internetā. Lai atrastu patiešām to, ko sirds vēlas vai atļauj maka biezums, un tas viss vēl sakristu ar atvaļinājuma datumiem, internetā ir jānosēž patiešām ilgs laiks. Šeit es domāju par ceļojumiem, kurā dodas, piemēram, ģimene ar diviem bērniem slēpot. Tas nav gluži tas pats kā sagaidīt akciju uz Ryanair, nopirkt lētāko biļeti un rezervēt naktsmītni. Ceļojums ģimenei, kas nevēlas braukt ar auto, bet gan lidot, ietver daudz jautājumus -lidojuma laiks, bagāža, attālumi no lidostas līdz kalnam, naktsmītnes, kur var izvietot papildus 2  gultas, labvēlīgas trases bērniem, biļešu maiņas nosacījumus, ja kāds saslimst…. daudz, daudz dažādu faktoru.   Labs ceļojumu konsultants, kurā rīcībā jau ir uzticamas, atlasītas viesnīcas un citi pakalpojumi rezervācijas sistēmās, kas gluži nav booking.com, kur, piemēram, viesnīca Romā, izlec vairāki simti viesnīcu – izlasi nu, ko katra piedāvā, kur atrodas un, kādas ērtības būs viesnīcas numurā. Ceļojuma konsultants šo jautājumu atrisinās  stundas laikā, un ar garantiju, ka tas ir tā brīža labākais piedāvājums. Taču bieži vien klients to neuztver kā pakalpojumu – nu kas tad tas ir  - norezervēt avio biļeti un viesnīcu. Jā, it kā nekas liels, taču tas ir laiks un tā cilvēka zināšanas un pieredze, kas ir krātas gadiem. Arī šīs zināšanas un rezervāciju sistēmu licences kaut ko uzņēmumam maksā.

Pirms dažām dienām pamanīju, ka Molā ir atvēries veikaliņš, kas piedāvā piegādāt preces un Ikea Polijā. Pārdevēja, rādot katalogu un stāstot, kā aprēķināt cenu par produktu no zlotiem un latiem, saņem pretim no klienta jautājumu – vai pie Jums tas viss maksā tāpat kā Polijā. Hei! Cilvēki, attopieties! Tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Pārējais jau ir pakalpojums! Tie ir cilvēki, kas par samaksu ( katram spriest, cik adekvātu) ir uzņēmušies sniegt pakalpojumu – atvest galdus, krēslus..utt un  vēl uzturēt veikalu tirdzniecības centrā. Tās visas ir izmaksas.

Jau senais cilvēks saprata, ja visu darām paši, tad lietas uz priekšu neiet – ir jāmainās, ir jāpārdod, ir jāizmanto vienam otra pakalpojumi. Es uzskatu, ka, nemainot domāšanu, ka pakalpojums ir cilvēka darbs, par ko arī ir jāmaksā, šīs valsts ekonomika neuzsils. Atliek vien ieskatīties statistikas datos, un tie nepārprotami rādīs, ka Latvija ir pakalpojumu, nevis ražošanas valsts. Ja visus, kas rada produktu, kas atvieglo, rada patīkamāku dzīvi, vai kā citādi ir lietderīgs, uzskatīsim par starpniekiem un krāpniekiem.

Kas notiek Latvijas Twitter vidē? Aptauja Twitter lietotājiem.

Twitter vide ir ļoti atvērta un tajā var komunicēt ikviens. Katru mēnesi šai komunikācijas formai pievienojas vairāki tūkstoši cilvēku. Šobrīd speciālisti lēš, ka Latvijas Twitter vide varētu būt ap 30 000 lietotāju.  Laiku pa laikam izskan viedoklis, ka nav īsti skaidrs, kas ir Twitter lietotājs un vēl jo mazāk, kāpēc viņš lieto šo saziņas formu. Lai sīkāk izpētītu Twitter vidi un iedziļinātos, ko par to domā paši tā lietotāji, ir izveidota aptauja, kurā ir aicināts piedalīties ikviens Twitter lietotājs.

Spiežot uz šo saiti http://lvtwitter.pandaform.com/pub/lvtwitter/new, nonāksi aptaujas anketā.

Anketas dati tiks izmantoti doktordarbā par interneta pārvaldību.

Šī pētījuma dati tiks prezentēti  2010. gada 21. augustā starptautiskā zinātniskā konferencē  EUKO 2010 „Local Aspects of European Business Communication”

Apkopoti anketas rezultāti un to analīze būs pieejami šajā emuārā 21. augustā.

7 minūtes Jūsu laika būs neatsverams ieguldījums Latvijas twitter vides izpētē! Būšu pateicīga, ja šo aptaujas linku pārsūtīsi arī citiem Twitter lietotājiem, kurus pazīsti.

Jau iepriekš – visiem liels paldies!

Par paļāvības principa ievērošanas nespēju uzņēmējdarbībā

Lai man piedod juristi, kuru terminu es šoreiz izmantošu visai sadzīvisku lietu skaidrošanā.

Paļāvības principa aktualitāte parādās ik reizi, kad valdība sāk runāt par nodokļu celšanu. Tad uzņēmēji, izsakot viedokli medijos, uzsver, ka šajā valstī absolūti nedarbojas paļāvības princips, jo valdības darbā nav konsekvences un nav iespējams paļauties uz tām tiesībām vai principiem, kas kādreiz ir bijuši.

Izrādās, ka paļāvības princips nedarbojas arī vienkāršās sadzīviskās lietās. Izrādās, ka ķēdīte iet tālāk – ne tikai no valdības pie uzņēmēja, bet arī no uzņēmēja pie patērētāja. Labajos laikos, gandrīz ik reizi, kad gribējās kaut ko iegādāties, cena jau bija augstāka. Labi, tā ir ekonomika un vēlme nopelnīt vairāk. Taču arī šodien vēlme nopelnīt vairāk nav zudusi, tikai tai ir uzradušās citas formas.

1. Kopš tika brīvlaista likumdošana par iespēju variēt ar pārtikas produktu svaru iepakojumā, uzņēmēju radošumam nav robežu. Preces svars iepakojumā nu ir nevis 500 grami, bet 400 vai 380. Visvairāk mani sajūsmina margarins “Rama”, kura lielais iepakojums pēc sava izmēra nav mainījies, tikai iekšā ir nedaudz vairāk par pusi. Arī jogurtu ražotājiem nav kreativitātes robežu produkta svara samazināšanā. Cepuri nost tiem uzņēmējiem, kuri vēl līdz šim izmanto “vecos” iepakojuma standartus un cenšas konkurēt ar kvalitāti. Ja tā raugāmies, tad pārtika nav kļuvusi lētāka, tās svars ir sarucis iepakojumā, un katru reizi, veicot iepirkumu, klientam ir jābūt ļoti gudram un acīgam.

2. Negribu iedziļināties peripētijās ap ēdināšanas porcijām dziesmu svētku dalībniekiem, kur, kā rakstīja vakar mediji, ēdinātāji pašrocīgi ir samazinājuši to lielumu, taču principā kā tādā. Lai uzvarētu valsts pasūtījumu ir jāpiedāvā zemākā cena, kas noteikti nenodrošinās kvalitāti. Bet tāda nu ir valsts iepirkumu shēma. Un tad nav nekāds brīnums, ka uzņēmējs, lai kaut ko nopelnītu, samazina porciju lielumu vai izmanto produktus, kam jau beidzies derīguma termiņš, jo tos var kaut kur nopirkt lētāk. Un tas nozīmē, ka bērna vecāks nevar paļauties, ka viņa atvase būs vesela un paēdusi, nonākot  ”valsts aprūpē” kaut uz dažām dienām.

3. Vasara ir atvaļināju laiks, kad daļa uzņēmēju strādā tādā dežurrežīmā. Taču klientam nav dežūrrežīma. Viņš grib saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, par ko ir samaksājis. Un runa ir par sporta klubu, kurš nevar nodrošināt to, lai visu gadu būtu vienlīdz labs pakalpojums. Ja ziemas un pavasara sezonā daži sporta klubi piedzīvo klientu pārbagātību, tad vasarā, samazinoties klientu skaitam, ir grūti  nodrošināt nodarbības ar treneriem. Taču,vai tas interesē klientu, kuram ir, piemēram,  3 mēnešu abonements, kas nopirkts vēl labos laikos, kad nebija sākusies atvaļinājumu sezona? Un tad pēc mēneša tiek mainīts saraksts, un piedāvājums, no, piemēram, 10 iespējamām nodarbībām, ko varētu apmeklēt, ir sarucis vismaz uz pusi un sanāk tā, ka, lai izmantotu pakalpojumu, par ko ir jau samaksāts, klientam ir jāpārkārto savs dzīves ierastais ritms. Zinu, ka šodien nevienam nav viegli, taču, kā jau rakstīju iepriekš par sporta kluba problēmām, to labums slēpjas pašu treneru darbā, bet problēmas parasti ir administratīvā līmenī.

4. Vēlme ik reizi piečakarēt klientu, paprasot lielāku samaksu vai kaut ko neizdarot līdz galam, ir izteikta arī sadzīves pakalpojumos, ja vien neesi regulārais klients, kuru atpazīst un atceras, cik pakalpojums tieši Tev maksāja iepriekš. Arī aizejot pie friziera, kosmetologa vai salabot apavus, nevar paļauties, ka par tik par liela daudzuma matu kā pirms mēneša nokrāsošanu nepaprasīs kādus pāris latus vairāk. Stāsts jau nav par šiem pāris latiem, bet gan par vispārpieņemto sistēmu vārdā “kontinuitātes neesamību” arī uzņēmēju līmenī.

5. Diez vai aktuāli ir rakstīt par paļāvības principa ievērošanu banku sfērā. Parasti banku tēls gan filmās, gan PR līmenī tiek attēlots kā kaut kas ļoti stabils, kas rūpējas par klientu. Taču, pienākot grūtākiem laikiem, arī bankas var pārmest savus principus, klientam atprasot atmaksāt kredītu super īsā laika posmā.

6. Dažkārt ir visai bezcerīgi cerēt, ka tajā brīdī, kad esi iegādājies nekvalitatīvu preci, tās pārdevējs ievēros valstī ar likumu noteiktās patērētāja tiesības. Tiesības ne tikai apmainīt preci, to remontēt, vai fiasko gadījumā saņemt naudu atpakaļ, bet arī likumā noteiktās kārtības ietvaros saņemt klientam pienākošos dokumentāciju par veiktajiem remontiem kā pierādījumu par problēmas novēršanas gadījumiem, izrādās ir neiespējamā misija. Īpaši šajā kontekstā izceļas pasaulē zināmas un ar vārdu kompānijas Junkers Bosh grupa pārstāvniecība Latvijā, kas tirgo un apkalpo siltumsūkņus. Tik klientam nedraudzīgu servisu vēl ir jāpameklē, lai pēc 7  Junkers siltumsūkņa remontiem pusgada garantijas laikā, uzņēmuma pārstāvji ne vien nav nomainījuši bojāto aparātu, bet nav pat izsnieguši nevienu aktu par to, ka ir bijis remonts, uzskatot, ka viņiem tas nav vajadzīgs. Un te klients nonāk situācijā, ka cīņa ar tādiem Junkeriem, kas ir ne vien nekompetenti tehniskie speciālisti un nedraudzīgi pret klientiem, kam radušās problēmas, bet arī neievēro valstī noteikto likumdošanu, kas attiecas uz patērētāja tiesībām, liek domāt, ka cīņa par savām tiesībām klientam maksās daudz laika un nervu, lai panāktu likumu ievērošanu.

Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl gan valsts lēmumu, gan uzņēmēju patvaļas līmenī. Galvenais, ko gribu pateikt ar šo ir tas, ka aizvien pieaugoša paļāvības principa neievērošana jau ir kļuvusi par šīs valsts konstantu iezīmi.

Vai slavenībām ir nauda un vara?

Varbūt esmu kaut ko palaidusi garām, taču, manuprāt,  kaut kā pēdējā laikā ir pazuduši dažādi bagātības un ietekmības topi, ar kuriem skaistie glancētie žurnāli aizpildīja savu lappušu saturu, uzskaitot bagāto reģistrētos un šķietamos īpašumus. Vai šodien vairs nav ko uzskaitīt? Vai arī saraksts būs pārāk īss, lai būtu gana respektabls. Varbūt šodien vairs nav pieņemts runāt par tiem, kas savu bagātību uzbūvējuši uz ledus pils, kas tagad, , līdz ar kreditēšanas izsīkšanu nu ir izkususi.

Par šo tēmu man lika aizdomāties Harward Business Review raksts, kurā tiek analizētas popularitātes & bagātības attiecības. Pirms dažām dienām žurnāls Forbes ir publicējis slavenību topu, kas ir veidots, ņemot vērā šo cilvēku ieņēmumus, viņu darbību atspoguļojumu medijos, sociālajos tīklos. Un galvenais jautājums ir par to, vai nauda veido varu & atpazīstamību. Vai arī tas ir otrādi. Kā liecina dažādie gadījumi, visi līdzekļi ir labi. Ja raugāmies virzienā nauda – vara, tad prātā nāk lielās šovbiznesa haizivis, piemēram, Krievijā, kurā ar naudas palīdzību var uztaisīt jebkādas kvalitātes dziedātāja raskrutku, lai pēc tam ar laiku ar uzviju atpelnītu ieguldīto. Pretējā virzienā vara – nauda var droši ierindod ex prezidentu Klintonu, kas pēc sava valdīšanas termiņa beigām tika pie paprāvas bagātības, braukājot apkārt, uzstājoties ar uzrunām, par ko saņemot honorārus, kā arī izmantojot savu ārkārtīgi plašo kontaktu loku. Ir vēl trešais veids, kā kļūt bagātam un slavenam, ir uzmanības piesaistīšana. Te nepārspējama meistare ir Parisa Hiltone. Tas ir arī veids, kā ne viens vien cilvēks pasaulē cer tikt pie bagātības, tādēļ, piedaloties dažādos šovos un projektos, ir gatavs uz visu, pat pazemojumu.

Kā gan šajā kontekstā izskatās Latvijas pīļu dīķis. Atmodas laikā vara ( spēks)  bija ( nosacīti) inteliģencei, kas ar savu gara spēku spēja vienot masas. Taču inteliģence ir garlaicīga šodienas izpratnē. Garlaicība izpaužas apstāklī, ka šie cilvēki turpina rakt savu lauciņu, nav svarīgi, vai tā ir rakstniecība, vai zinātne, taču masām tajā nav nekā interesanta. Tur nav šova, nav skandālu, nav īsti ar ko piesaistīt uzmanību. Medijiem, lai pārdotu savu produktu ir nepieciešams stāsts, notikums, kaut vai mikro sensācija. Ar to mediju uzmanība uz kādu brīdi ir piesaistīta. Taču, manuprāt, Latvijas sabiedrībai trūkst noturīgu personību ( vai vispār tādas ir?), kas ar savu Es ir spējīgi tikt pie uzmanības un naudas, iespējams, ar laiku kļūstot arī par ietekmīgu cilvēku.  Un viena no pieturām, kas šķiet ārkārtīgi kārdinoša, ir politiskā skatuve. Varbūt tas ir Latvijas mazais mērogs, kurā garā lielās zivis nevar rast sev jaunus izaicinājumus, kas liek tām iemēģināt roku “varas virtuvē”. Domāju, ka gan šodien, gan arī pirms gadiem, ja kāds patiešām atpazīstams cilvēks patiešām vēlas sabojāt savu reputāciju, tad droši var doties iestāties kādā partijā un vēl jo vairāk mēģināt startēt vēlēšanās. Tad ar garantiju “uzpeldēs” tie nedarbi, par kuriem mediju varbūt neuzzinātu, ja attiecīgā persona negozētos TV ekrānos. Piemēri tālu nav jāmeklē – īsi pēc parādīšanās KNL ar savu politisko pārliecību uzpeldēja šmuce ar Ķirsonu & nodokļu nemaksāšanu & necilvēcīgu izturēšanos pret saviem darbiniekiem, pastiprināta uzmanība ir pievērsta Plaudes – Rēlingeres attiecībām ar naudu & bankrotiem. Un kas tik vēl būs…..Nesenā Gaļinas Poļiščukas iestāšanās Tautas partijā radīja patiešām daudz rakstus & viedokļus, kas nicīgi izteicās par kādreiz tik labu reputāciju ieguvušo režisori.

Latvijas kontekstā attiecības nauda – vara ir diezgan noteiktas. Galvenokārt tās grozās ap politiku un valsts pasūtījumiem, kuros potenciāli varētu uztaisīt vēl lielāku naudu. Arī otrādais virziens vara – nauda vēsturiski ir likusi kļūt bagātiem tiem, kas ir bijuši tuvu pie varas siles un pratuši shēmot īstā laikā un vietā. Taču, cik ir tādu, kurus varētu nosaukt par bagātiem, kas to ir vairojuši no mediju uzmanības? Domāju, ka te tādu nav, jo Latvijā mediju uzmanība ir ļoti īslaicīga un tā galvenokārt rotē ap kādu notikumu, nevis personību kā tādu. Patēriņš ir ļoti īslaicīgs. Vienīgie, manuprāt, kuru patēriņš ir fenomenāli ilgs – tie ir Ufo & Fredis. Taču te es nerunāju bagātības kontekstā, bet gan uzmanības noturīgumā. Pārējais vairums dažādo šova  un citu mirkļu zvaigžņu ir nodrošinājušas lielākus ienākumus uz kādu laiku, atpazīstamību, intervijas vai kailfoto sesijas kādā žurnālā, un tas arī viss.

Latvijas kontekstā ir grūti runāt par bagātību. Te varētu lietot terminu turīgums, ko varētu piemērot veiksmīgiem uzņēmējiem, kas strādā savā lauciņā, īpaši nezīmējas un nedodas politikā. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā saglabāt savu reputāciju.

Kā izvēlēties diplomdarba tēmu & sagatavoties darba rakstīšanai mārketingā, sabiedriskajās attiecībās un komunikācijā?

Lai gan šobrīd daudziem ap šo laiku diploms ir jau kabatā, un pat jau augstskolas izlaiduma balle nosvinēta, tik pat daudziem gan jau, ka virtuālās galvassāpes sagādā doma par to, ka drīz būs jāsāk domāt par bakalaura  vai maģistra darba rakstīšanu. Šajā rakstā es vēlos dalīties savā kā diplomdarbu recenzenta & aizstāvēšanas komisijas dalībnieka pieredzē, kas iespējams, būtu noderīga nākamajiem absolventiem.

Viens no galvenajiem stūrakmeņiem, es pat teiktu kādi 50% no izdošanās,  ir tēmas izvēle. No tēmas izvēles ir atkarīgs viss tālākais darba izklāsts. Iespējams, ka šie 50% ir arī neveiksmes iemesls, ja students ir paņēmis tēmu, ko nevar pacelt.  Turpmāk es centīšos analizēt tos aspektus, kas ir svarīgi tēmas izvēlē un sagatavošanās procesā darbam.

1. Lai darbs būtu veiksmīgs, nevajag izvēlēties tēmu par vispārzināmu uzņēmumu &  notikumu. Piemēram,  darbs par CSDD kampaņām, Tele 2, LMT vai kāda cita uzņēmuma reklāmām, sabiedriskajām attiecībām, kurās tiek apskatītas visiem jau zināmas lietas. Izvēloties šādu tēmu, visupirms gan recenzentam, gan komisijai ir garlaicīgi to lasīt/klausīties, un students savā darbā neko jaunu nav atklājis. Visi minētie gadījumi jau studiju procesā ir apskatīti pietiekami daudz reizes un dažādos griezumos, lai tas jau būtu vairāk nekā garlaicīgi.  Nenoliegšu, ka rakstot par šiem uzņēmumiem  un tēmām, labi izanalizējot,  7 noteikti var dabūt, taču uz izcilām atzīmēm nevar cerēt, jo darbā nav būtiskas novitātes.

2. Tā kā mana pieredze saistās ar mārketinga & komunikācijas & sabiedrisko attiecību tēmām, es neieteiktu rakstīt par uzņēmuma iekšējo komunikāciju, ja ir vēlme tikt pie augstas atzīmes. Iekšējā komunikācija ir tēma, kas ir ļoti šaura – pat savā ziņā ļoti ierobežojoša. Arī tā ir gana garlaicīga, jo atrisinājums ir paredzams. Vēl jo vairāk garlaicīga ir šī tēma uzņēmumos, kurā šī joma ir gana labi sakārtota. Tur ir grūti atrast problēmu, lai varētu piedāvāt risinājumu. Tad rodas tāda kā kripatošanās un preparēšana, kur jau,  tā salīdzinājumos runājot, ir nepieciešams uztūnēt Miss pasauli, kurā jau tā viss ir savās vietās un gana proporcionāli.

3. Labu novērtējumu var sagaidīt, ja students ir izpētījis kādu maz iztirzātu tēmu. Izvēloties šo ceļu,  ir jāiegulda liels darbs, taču rezultāts var sanākt spīdošs, jo Google meklētājs “neizdos” 50 lapas ar šīs tēmas apskatu dažādos griezumos, kuru visi jau ir izlasījuši. Šogad manu recenzējamo darbu sarakstā bija tēma, kas iztirzāja, kāpēc būvniecības nozarē nav attīstītas sabiedriskās attiecības. Tēma ir patiešām aktuāla & maz pētīta. Es ar aizrautību lasīju to, ko students ir uzzinājis & izpētījis, kādus secinājumus no tā var izdarīt.

4. Kā labs bonuss ir jaunās un aktuālās tēmas, kuras tikko vēl ienāk un, kuras varētu dēvēt par aktualitātēm. Šobrīd par aktuālu tēmu varētu uzskatīt sociālos medijus un to pielietojumu. Šajā studiju gadā ik pa laikam varēja dzirdēt, ka dažās augstskolās  studenti pēta šo jomu. Arī man šāds viens darbs nonāca recenzēšanā. Ar lielu interesi lasīju situācijas & problēmu izklāstu, jo vienmēr informācija  no uzņēmuma iekšpuses ir patiešām interesanta un vērtīga, lai varētu labāk izprast, kādēļ uzņēmums rīkojas tieši tā.  Visu cieņu šiem studentiem, kas nebaidās būs sava veida pirmatklājēji attiecīgā jautājuma izpētē.

Izvēloties, piemēram, sociālo mediju tēmas, studentam ir jārēķinās ar situāciju, ka grāmatas, kuras varētu uzskatīt par akadēmiskāk šajā jomā,  nebūs daudz, tāpēc būs nopūlas ar literatūras izvēli teorijas daļas vajadzībām. Būs jāapmeklē ne viena vien Rīgas bibliotēka, un būs jālasa daudz akadēmiski žurnāli no tādām datubāzēm kā Ebsco un Emerald, lai rastu akadēmisku pamatu ļoti praktiskai tēmai.

5. Pirms izlemt par tēmu, ir jābūt 100% pārliecinātam, ka Jums būs pieejami nepieciešamie dati izvēlētās tēmas izklāstam. Te galvenokārt  ir jādomā par uzņēmuma iekšējo informāciju, jo nedz bakalaura, nedz maģistru darbu nopietni nevar uzrakstīt, ja nav šīs informācijas. Piemēram, ja kādam izvēle ir kritusi uz uzņēmuma  integrētās mārketinga komunikācijas analīzi, tad ir jābūt pieejamiem gan finanšu, gan mediju, gan arī citiem mārketinga plāniem, lai tos varētu analizēt un izdarīt adekvātus secinājumus. Topošais absolvents nekad nevar zināt, kāda jomas eksperta rokās varētu nonākt viņa darbs ( recenzenta vai komisijas dalībnieka izskatā), tādēļ jebkāda doma par datu falsifikāciju ir jāatmet jau pašā sākumā. Lai gan līdz šim nedz bakalaura, nedz maģistra darba izskatā šādus variantus neesmu redzējusi, taču studiju darbos gan un pat ļoti daudz. Nezinu, vai tas ir naivums, nezināšana, vai slinkums, taču cerība, ka pasniedzējs neuzķers feikās lietas, studentu vidē ir sastopama gana bieži.

6. Izvēloties tēmu, ir būtiski domās paiet dažus soļus uz priekšu, lai apzinātos, kādi būs tie instrumenti, ar kuru palīdzību būs iespējams veikt izvirzītās hipotēzes pierādīšanu. Īpaši uzmanīgus es gribētu darīt tos, kuru iespējamo instrumentu arsenālā ir dažādas aptaujas. Lai gan aptaujas internetā ir kļuvušas ļoti populāras, to validitāte ir gana apšaubāma. Šī gada studiju darbos pats populārākais instruments bija vietne www.visidati.lv. Tas izrādījās gluži vai kā tāds studentu pašpalīdzības instruments, kur visi, kam vajadzīgs pētījums, izsūtīja linkus saviem draugiem, kursabiedriem, paziņām un ģimenes locekļiem, tādejādi ģenerējot it kā respondentu skaitu. Pie kam vēl dažās no apkopotajām atbildēm iezīmējās tādas loģiskas nesakritības, ka ir skaidrs, ka pašpalīdzības instrumentā, autors pats ir aizpildīs ne vienu vien desmitu anketu. Ar šo visu es gribu teikt, ka darbs, kurā ir aptauja, kas neietver šauru loku, piemēram, uzņēmuma darbiniekus, ir ļoti darbietilpīgs instruments, lai to varētu nopietni izmantot kā zinātniski pamatojumu avotu.  Un, ja jūs nevēlaties patiešām nopietni strādāt, nevajadzētu izvēlēties šādu tēmu.

7. Labs uzņēmums no analizēšanas aspekta ir tāds, kuram ir daudz problēmas. Ja ir problēmas, ir ko analizēt, secināt un ierosināt. Taču ir viens aspekts, ar kuru ir jāuzmanās šādos gadījumos. Bieži vien šādas tēmas izvēlas studenti, kas strādā uzņēmumā, kuram ir šīs problēmas. Un tad emocionālais ieguldījums var izrādīties spēcīgāks par akadēmisko un praktisko. Darbs izvēršas par tādu kā sāpes izklāstu. To nevajadzētu. Drīzāk sausi un akadēmiski paraudzīties uz problēmu jautājumiem.

8.Līdz ar tēmas izvēli, nāk līdzi lēmums par potenciālo darba vadītāju. Parasti studentam augstskolas piedāvā iespējamos darba vadītājus no esošo pasniedzēju loka, kā arī pastāv iespējas piesaistīt kādu no ārpuses, ja vien kandidātam ir akadēmiskajiem “grādiem” viss ir kārtībā. Un te nu studentam pašam ir jāizšķiras, kāda profila darba vadītājs tam ir visvairāk nepieciešams. Pašas novērojumi liecina, ka darba kvalitāte visnotaļ ceļas, ja vadītājs patiešām pārzina sfēru, par kuru būs darbs, kā arī tam ir attiecīga akadēmiskā pieredze.  Es darba vadītājus gribētu iedalīt tādās kā trijās grupās:

1) Profesors/praktiķis. Ar šo tiek domāts akadēmiska titula īpašnieks, kas darbu augstskolā apvieno ar patiešām praktiskām iemaņām, strādājot nozarē komercstruktūrās vai kādā citā ciešā saistībā ar savu sfēru. Tādu ir ļoti, ļoti maz. Šāda profila darba vadītājs būtu ideālā kombinācija studentam, kas dotu pareizās ievirzes, lai darbs būtu akadēmiski pareizs, kā arī labs no praktiski pētāmās tēmas viedokļa.

2) Profesors, kas pamatā strādā tikai akadēmisku darbu augstskolā. Šāda darba vadītāja konsultācijas ir ļoti vērtīgas, lai no akadēmiskā viedokļa viss būtu pareizi – izmantotās metodes, kompozīcija, struktūra utt. Taču kā mīnuss ir reālās sfēras vai praktiskās nozares nepārzināšana, jo, strādājot tikai akadēmisku darbu, atrautība no reālās biznesa dzīves ir, un to nevar noliegt. Tā kā studentu darbi pārsvarā ir par komercstruktūrām un ļoti praktiskām sfērām, tad ir iespējas, ka šis tas tiek palaists garām no praktiskās puses.

3) Profesionāļi ar akadēmiskām iemaņām. Tie ir nozares speciālisti, kas paralēli savam darbam komercsfērās, iesaistās arī augstskolu darbā. Ja, kā darba vadītājs, tiek izvēlēts šī profila cilvēks, tad es ieteiktu izvēlēties tos, kas praktizē akadēmisku darbu, nevis tikai labu nozares speciālistu, kam ir attiecīgais grāds. Gan bakalaura, gan maģistra darbi, lai arī cik tie būtu praktiski, tajos ir ļoti būtisks akadēmiskais saturs un metodes, kā tas tiek veidots. Un te vien nepietiks ar to, ka kāds šim procesam ir izgājis cauri pats. Tomēr arī darba vadītāja kompetence un spēja ieraudzīt potenciālos klupšanas akmeņus un izaicinājumus, ir ārkārtīgi būtiska laba rezultāta sasniegšanā.  Un šīs iemaņas veidojas gadu gaitā, kad praktiskie novērojumi tiek savienoti ar akadēmiskām zināšanām & pieredzi. Nozares profesionāļi & pārzinātāji būs labi padomdevēji un drošības garants, lai tad, kad darbs nonāks jau recenzentu un komisijas rokās, kādam būs grūti apstrīdēt tā praktisko saturu & kompetenci.

Un visbeidzot, es vēlētos potenciālos darbu rakstītājus iedrošināt būt inovatīviem un radošiem, lai tiem, kas vadīs jūsu darbus un vēlāk tos lasīs būtu patiess prieks un lepnums, ka viņi ir piedalījušies laba, ļoti laba vai izcila darba tapšanā un vērtēšanā.

Šodien friziera diena

Šodien friziera diena. Laiks mainīt krāsas, jo ir īstais noskaņojums.  Nē, neuztraucieties, tās nebūs manas kārtējās pārvērtības, kļūstot no blondīnes par sarkanmati vai no melnmates par šatēni. Šoreiz pie friziera ir mans blogs, kuram ir jaunas krāsas un cita noskaņa.

Slimība vai nepieciešamība?

Viss it kā sākoties mūsu galvās. Arī vajadzība komunicēt un saņemt komunikācijas plūsmu. Cik nav bijušas situācijas, kad kādam gribas teikt – vai patiešām tieši šajā brīdī Tev ir jāatbild uz mobilā tālruņa zvanu. Taču no šodienas attīstības raugoties, saruna pa mobilo tālruni tagad jau ir krietni mazsvarīgākā kā vajadzība lasīt savus e – pastus un Twitter ziņojumus savā telefonā.

Šodien uzdūros interesantam rakstam, kurā autors  stāsta par to, ka Ņujorkas teātru asociācijā tiek spriests par to, vai atļaut teātra izrādēs lietot mobilo tālruni. Šāda vajadzība esot radusies tiem skatītājiem, kuri vēlas  būt vienmēr online, ziņot no notikumu vietas, lietojot Foursquare, Facebook vai kādu citu instrumentu. Vienos svaru kausos tiek likta skatītāja uzmanība, kas tiek novērsta no lugas, iespējami traucējoši faktori aktieriem, taču otrā – iespējams teātra popularizēšana. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, tad dažos ASV teātros tiek ierādītas speciālas vietas tiem, kas vēlas lietot mobilos tālruņus izrādes laikā. Pieredze rāda, ka izrādes liekā tiek radīti daži twīti, kuriem seko nopietnāks ieraksts blogā pēc izrādes.

Stenfordas zinātni pagājušajā gadā ir veikuši pētījumu, kurā noskaidroja, ka cilvēkiem, kas saņem regulāru elektroniskās informācijas plūsmu, paralēli darot vēl citas lietas, ir grūtības koncentrēties ar pilnu atdevi. Kā arī šajā gadījumā sociālo mediju lietošana ir visai riskants pasākums, lai gan vienos svaru kausos ir popularitāte un bezmaksas info, kas tiek sniegts caur sociālajiem medijiem, bet no otras, uz spēles tiek liktas ilggadējas tradīcijas baudīt mākslu mierā un klusumā.

Patiesībā nav svarīgi, vai mēs spēlējam Fermu, mums sāk kaut kā ļoti pietrūkt, ja dažas stundas nav lasīti Twīti, viss ir galvās. Atliek vien pašam izvērtēt, vai tā jau ir slimība, vai patiesa nepieciešamība.

#SZF diskusija par medijiem “Mediji un sabiedrība: vai sliktas ziņas ir labas ziņas?”

Šodien Latvijas universitātes sociālo zinātņu fakultāte rīkoja diskusiju “Mediji un sabiedrība: vai sliktas ziņas ir labas ziņas?”. Pirms diskusijas Arnis Kaktiņš un Ivars Austers iepazīstināja ar savu veikto pētījumu, kā cilvēki uztver ziņas, kā veidojas viņu viedokļi. Pētījums  pierādīja Arņa Kaktiņa izvirzīto hipotēzi, ka mediju saturs atstāj iespaidu uz to, kā jūtas cilvēki un veido attiecīgi pozitīvāku vai negatīvāku fonu. Par pētījuma dalībniekiem tika izmantoti cilvēki, kas skatās ziņas TV kanālos.

Bez šiem manis pieminētajiem kungiem diskusijā piedalījās Anna Petropavlovska, Nellija Ločmele, Olga Procevska, Kārlis Seržants un Lolita Stašāne.

Šodienas diskusija izvērtās, manuprāt, visai dīvaini. Tā vietā, lai analizētu šos faktus pēc būtības, un mēģinātu saprast mediju patērētāju domāšanu un uztveri, kāpēc ir šādi secinājumi, sanākušie diskusijas dalībnieki centās dalīt ziņas labajās un sliktajās, kā arī dalīties visai ikdienišķos piemēros no savas dzīves, it kā viņi būtu aicināti uz TV raidījumu dienas vidū, lai kaut kā aizpildītu ētera laiku.  Es cīnījos ar garlaicību un pat domāju, kā, lai pieklājīgi pamet šīs telpas, jo kaut ko tik tukšu sen nebiju klausījusies līdz Nellija Ločmele kā svaigu ūdens  šalti izteica domu, ka ir pietiekami liela mediju patērētāju daļa, kas neskatās TV, nelasa presi, taču visu nepieciešamo ziņu apjomu iegūst Twiterī, sekojot sev tīkamiem cilvēkiem. Arnis Kaktiņš izteica domu, ka mēs pērkam vai abonējam to mediju, kuram uzticamies.  Tātad – Twitter patērētāji tic tiem ziņojumiem, kas parādās šajā medijā. Principā, ja man būtu lieks laiks un liela vēlēšanās, man gribētos veikt aptauju par interneta & dienas preses lasītājiem. Proti, cik no viņiem atverot, piemēram avīzi “Diena” izlasa kādu daļu no rakstiem un cik % no katra raksta tiek izlasīts.  Mana   hipotēze būtu, ka virsraksti+neliela daļa “pa diagonāli” no paša raksta. Ar šo es gribētu teikt, ka 140 zīmes ir gana pietiekoši, lai uztvertu ziņas esenci bez jebkādas negatīvas vai pozitīvas noskaņas. Protams, cits stāsts ir ar analītiskiem izdevumiem vai intervijām, kuras nav iespējams uztvert, izlasot virsrakstu.

Manuprāt, vienu prātīgu domu izteica Anna Petropavlovska. Proti, sliktās ziņas vairo pesimismu, bet pesimisms liek distancēties no varas, un varai to vajag. Es pat teiktu tā varētu būt priekšvēlēšanas kampaņu idejas konfigurācija.  Daudz sliktu ziņu – tauta apzinās savu bezspēcību, kā rezultātā vēlēšanās piedalās maz vēlētāju. Uzvaru gūst tās partijas, kuras mobilizējušas savus atbalstītājus aiziet līdz vēlēšanu urnai.

Lai arī kā man nepatika diskusijas pirmā stunda, visu cieņu un pateicību, ka cienījamie profesori Ābrams Kleckins un Skaidrīte Lasmane ar saviem komentāriem lauza diskusijas gaitu, izraujot diskutētājus no ikdienas situācijas un rosinot paraudzīties uz lietām plašāk.

Kā sausais atlikums no šī pasākuma man ir pašai nostiprinājusies pārliecība, ka mediju patērēšana ir ļoti sadrumstalota. Sadrumstalota ne tikai nozīmē, ka kāds skatās Tv3, bet cits lasa Telegrāfu, bet gan mediju telpas platformās, kuras savstarpēji pat reizēm nepārklājas.  To arī apstiprināja Arnis Kaktiņš, apgalvojot, ka viņu pētījumi rāda, ka mediju patērēju skaits samazinās. Lai gan ir iespējas, ka mēs paši neapzināti patērējam mediju produkciju. Kaut vai Twitter pielikuma formātā, kur ar kādu ziņu atceļo links uz iepriekšējās dienas Panorāmu. Lai vai kā, ir lielākā masa, kas skatās TV, pārtiek no ziņām, lasa interneta ziņu portālus, kur jau ziņām ir piešķirta krāsa. Taču ir arī segments, kas patērē pilnīgi citus medijus, un varbūt reizi nedēļā aiziet līdz kioskam iegādāties “Ir”, lai jau analītiskā formātā uzzinātu par notiekošo. It kā atklājums ir vecs kā patiesība, taču diskusijas dalībnieku izteiktie viedokļi, piemēri un komentāri liecināja, ka mediju pārstāvji paši dzīvo savā mediju telpā un tikai nojauš, kas notiek tur ārpusē. Un tas man bija patiešām atklājums.

Sīkāku info par pētījumu variet atrast šeit

Cita diskusijas klausītāja viedoklis par šo diskusiju atrodams šeit

Muzeju nakts fenomens jeb nekāda fenomena nav. Viss ir izskaidrojams.

Pēc aizritējušās muzeju nakts Twitterī parādījās dažādas atsauksmes.  Vieni priecājās, citi apbrīno to fenomenu, kas liek cilvēkiem stāvēt milzīgās rindās, lai iekļūtu tur, kur var iekļūt arī jebkurā citā dienā par visai simbolisku samaksu. Atzīšos, es muzeju naktī piedalījos pirmo reizi.

Domāju, ka muzeju nakts fenomens slēpjas lielajās mobilizācijas iespējās. Proti, ir plaša informatīvā kampaņa, kas liek tautai sarosīties. Muzeju nakts strādā  tieši tāpat  kā citas kampaņas par atstarotāju lietošanu, naudas ziedošanu utt. Kas gan mums liedz ziedot naudu ik dienas – it kā nekas. Taču, kā rāda TV ziedojumu kampaņu savāktās naudas summas, secinājums ir viens – tās ir efektīvas. Uzskatu, ka efektīva ir arī muzeju nakts, kad tie, kas nekad neietu uz muzeju, kopējās masu psihozes iespaidā to dara. Šajā gadījumā “masu psihozi” es domāju pozitīvā nozīmē.

Feelinga ķeršana

Kādreiz neatkarības laikos, kad bija mītiņi un tautas demonstrācijas, varēja iet tur. Tagad visi kopā ejam uz muzejiem vai Rīgas pilsētas svētkiem. Principā, es neredzu lielu atšķirību starp muzeja nakts apmeklējumu un Prāta Vētras koncertu Mežaparkā. Tā pat kā uz muzeju var aiziet jebkurā dienā, arī prātenieku mūziku var klausīties mājās, auto, uz ielas. Taču ne jau mūziku iet cilvēki klausīties, bet gan ķert kopā būšanas, kopā dziedāšanas feelingu. Analoģiju es gribu saskatīt arī ažiotāžā ap dziesmu un deju svētkiem. Neticu, ka tik daudz cilvēkiem patīk kormūzika. Ir kaut, kas cits, kas liek doties uz šādiem pasākumiem. Analoģiski muzeju nakts ir tāda kopā trīšanās ( vismaz Rīgā), lielā tautas staigāšana.

Kur aiziet nodokļu maksātāju nauda?

Hmmm, šādu jautājumu es uzdevu sev, ieraugot ekspozīciju, piemēram, Vēstures & Kuģniecības muzejā, Latvijas nacionālā vēstures muzejā utt.  Vēsturi, protams, izmainīt nav iespējams, taču visas tās ekspozīcijas ir vēl no padomju laikiem.  Vai nekā jaunāka nav? Es atvainojos par savu neizglītotību, bet es tiešām nezinu, ar ko muzeju darbinieki nodarbojas, vai tam ir kāds finansējums un, vai tās, super vecās ekspozīcijas varēs piesaistīt jaunāku paaudzi. Es nebūt negribu teikt, ka vecais ir jānolīdzina, un ir jāpārraksta jauna Rīgas vēsture, taču šodien to var pasniegt daudz interesantāk, atraktīvāk, lai tauta ietu uz muzeju ne tikai muzeju naktī.  Kā “svaiguma elementu Latvijas nacionālā vēstures muzejā leļļu un rotaļlietu ekspozīcijā paralēli lellei “Baibai” un padomju laika vilciņiem ir eksponēts arī kaut kas mūsdienīgs – spēle Katanas ieceļotāji:). Ehh, lai arī nelaikā nāca Helēnas Demakovas doma par laikmetīgās mākslas muzeju, mums to tiešām ļoti, ļoti vajag!

Tautas slāpes iekļūt parlamentā

Patiešām liela ir tautas vēlme apskatīt tos apartamentus, par kuriem cīnās daudzi, ilgi un dārgi. Rinda, kas no Saeimas galvenās ieejas caur Jēkaba ielu aizlocījās līdz pat Arsenālam, liek domāt, ka slāpes ir lielas. Un liela ir arī nezināšana, jo parlamentā vienmēr ir bijusi iespēja iekļūt ikvienam mirstīgajam ceturtdienās uz plenārsēdi.

Prezidenta pils sēru gājiens

Pirms muzeju nakts gan “100g kultūras” gan internets vēstīja, ka  apmeklētājiem tiks atvērta Rīgas pils. Jāsaka godīgi, devos tur nostaļģijas dzīta, jo kādreiz, esmu šai pilī patiešām daudz laika pavadījusi gan dažādos pulciņos, gan apmeklējot pasākumus bērniem. Liela bija mana vilšanās, ka “tauta” tika ielaista vien pagalmā, kur varēja pamāt Valteram fon Pletenbergam, kas tur jau stāv gadsimtiem, apskatīt prezidenta pils foaje un izstaigāt dārzu. Kopā ar to sērīgo mūziku, kas tika atskaņota pils dārzā, man tas uzdzina asociācijas par kādu sēru gājienu, kas pa vienu pusi tiek ievadīts iekšā, bet pa otru ārā. Un apraudāmā lomā varētu iejusties pati Rīgas pils, kas kliegtin kliedz pēc kapitālā remonta un restaurācijas. Man bija tik sirreāla sajūta, kad devos iekšā pa pils “sētas” durvīm, kur tika novadīta plūsma uz muzejiem. Man šķita, ka esmu nokļuvusi noplukušos viduslaikos, kur Rīgas pils telpas var filmēt bez grimma.

Tikai to prezidenta daļu gan nevajadzēja vērt veļā. Nu ja nerāda neko, tad nerāda, nevis pamet tautai sēnalas, kas saucās –  atvērta prezidenta pils.

Mans prieks par Muzeju nakti

Rīgas Doma krusteja bija mans lielākais prieks. Biju par to dzirdējusi, mācījusies, taču nebiju redzējusi. Arī ar minimāliem līdzekļiem bija nodrošināta tāda īpašā viduslaiku elpa.  Lai arī kā es priecājos, mani paralēli pavadīja doma, ka atrodos vēstures noliktavā, kur lielgabali, vecais Doma gailis, vecais Doma pulkstenis un vēl simtiem citu lielo un smago lietu tā vienkārši mētājas pa kājām, pieslieti pie krustejas sienām, gaida labākus laikus un vietu,  kur varētu atrasties godam.

Un pa vidu tam – barčiks. Vai nav skaisti – paņem aliņu vai viskiju, uzkod maizīti, un baudi vēstures elpu baznīcas pakājē. Kurš gan varētu apgāzt seno patiesību – kur baznīca, tur arī netālu ir krogs. Šoreiz – pašās baznīcas telpās:)

Tautas daudz, Vecrīgas krogiem un veikaliem noiets – sildām ekonomiku!

Good to Great. Grāmata, kas būs vērtīga ikvienam domājošam uzņēmējam.

Šis ir otrais plāna punkts manā sarakstā no grāmatām, kas noteikti ir jāizlasa. Augsta līmeņa vadītāju topā šī ir 2010. gada grāmata Nr. 1. – Jim Collins “Good to Great”

Grāmata izdota: 2001. gadā

Mērķauditorija: domājošs uzņēmējs

Grāmatas galvenā ideja: kā no laba uzņēmuma var kļūt par izcilu uzņēmumu.

Ir pagājuši gandrīz 10 gadi kopš ir izdota grāmata “Good to Great”. Un tieši tagad tā ir topā. Nav brīnums, jo grāmatā aprakstītais nav zaudējis aktualitāti. Tas ir izrietējis no ļoti apjomīga pētījuma, kuru veicis  grāmatas autors ( pētījuma laiks – ap 2000. gadu).  Grāmatā izvirzītās domas un teorijas ir gana vienkāršas, bet tai pat laikā to realizēšana prasa ne mazums pūles.   Autors savā pētījumā apskata 11 ASV dažādu nozaru kompānijas, kuras saskaņā ar viņa metodoloģiski izvirzītiem kritērijiem atbilst terminam Izcils uzņēmums.

Te būs dažas no idejām, kuras, manuprāt, ir apsvēršanas vērtas.

Level 5 Executive

Ar  šo terminu Collins apzīmē augsta līmeņa vadītājus, kuru ir spējīgi nolikt savu Ego un darboties patiesi uzņēmuma interesēs.

Pazemība + griba = Level 5 Executive

Pārējie līmeņi izskatās sekojoši:

Šī Collinsa koncepcija savā ziņā ir līdzīga citu autoru idejām, ka patiesi uzņēmumu var vadīt cilvēks, kas ir pāraudzis sava Ego realizēšanas vēlmes uz citu rēķina. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka Collinsa Level 5 vadītājs, ir nevis uzņēmuma padomdevējs, bet gan reālais vadītājs un virzītājs tā ikdienas darbā. Kā viena no ekselences pazīmēm, ir vadītāja spēja sakārtot uzņēmumu tā, lai arī pēc aiziešanas no amata ( piemēram, pensijā), uzņēmums nesabruktu, bet gan turpinātu savu veiksmes stāstu. Collins tieši uzsver, ka šis faktors atšķir Level 4 no Level 5 vadītāja. Ja efektīvs vadītājs var sasniegt fantastiskus rezultātus, diemžēl viņam nav tās spējas, lai “izaudzinātu” savus sekotājus, jo galvenie panākumi koncentrējas ap viņu pašu.

Latvijas kontekstā ir grūti rakstīt par uzņēmumiem, kas atbilstu good to great statusam. Par to varbūt kādu citu reizi, taču vismaz viens Level 5 vadītājs man nāk prātā. Un tas ir Vitālijs Gavrilovs. Manuprāt, tas ir vadītājs, kas gan pacēla Aldari, gan pēc savas aiziešanas neatstāja aiz sevis “kaut vai  ūdens plūdi”. Par to liecina fakts, ka krīzes laikā un brīdī, kad konkurenti ( cēsu alus) ir ļoti agresīvi,  2009. gadā Aldaris strādāja ar Ls 1,43 miljonu peļņu.

Pareizie cilvēki autobusā

Tieši šādu izteicienu autors izmanto, lai apzīmētu domu, ka ir svarīgi, ka vadītājs visupirms izvēlas cilvēkus, un tikai tad stratēģiju. Viņaprāt,  ir svarīgāk vispirms radīt komandu ap sevi, un tad kopā nonākt pie stratēģijas un taktikas, kā uzņēmums turpmāk attīstīsies. Šāda doma tiek pamatota ar situāciju, ja, piemēram, darbā tiek pieņemts cilvēks uzņēmumā ar konkrētu stratēģiju, bet tad tā drīz vien ir jāmaina, tas var demotivēt darbinieku, jo viņš ir algots citu mērķu sasniegšanai.  Taču, ja pats darbinieks ir komandā, kas šo stratēģiju izstrādā, tad situācija ir savādāka. Rodas līdzatbildība. Kā arī nav problēmu ar motivāciju, jo šos cilvēkus dzen pašmotivācija. Attiecībā uz darba samaksu autors lieto jēdzienu, nevis, ko maksāt, bet kam maksāt.

Par personāla vadību Collins iesaka sekojošo:

1) Ja jums ir šaubas par kādu cilvēku, nevajag viņu pieņemt darbā, bet turpnāt meklēt;

2)Ja jums šķiet, ka kāds darbinieks jums ir pārlieku jāmenedžē, tad jūs esiet kļūdījies, pieņemot šo cilvēku darbā. Šajā punktā autors ir skarbs, sakot, ka ir jāizmet no autobusa visi tie, kuri “nepas” mehānismā un sēž nepareizajās sēdvietās, kuriem tiek dota otra un trešā iespēja laboties;

3) Savus labākos darbiniekus ir jāizmanto pienākumiem  ar “iespēju” virzienu, nevis problēmu virzienu.

Grāmatas autors skar arī tādu būtisku sadaļu kā disciplīnas kultūra un uzņēmējdarbības ētika. Šajā kontekstā viņš runā par organizācijas kultūru, kas dažkārt tiek radīta gana birokrātiska, lai pārvaldītu nelielu daļu cilvēku, kam ir sveša disciplīnas kultūra.   Līdzīgi kā Binladens tagad liek visai pasaulei iziet aizvien sarežģītākas drošības kontroles lidostās. Līdzīgi ir arī uzņēmumā – birokrātija, kas radīta autobusa nepareizajiem pasažieriem.

Savukārt, pēc Collins domām, tie darbinieki, kas ir komandās uzņēmumos, kurus var dēvēt par “good to great”, visdrīzāk ir ne tikai kolēģi, bet draudzīgās saites saglabā visu mūžu.

Ļoti iespējams, ka tik neierastais modelis Latvijas tirgum – ir labs speciālists, darbu atradīsim, netiek praktizēts. Latvijas situācijā – ir problēma meklēsim darbinieku. Es pat teiktu, situācija pēdējā laikā ir sagriezusies pilnīgi pretēji “good to great” piedāvātajam konceptam, proti, atlaidīsim kvalificētos, pieņemsim lētāku darbaspēku, lai mazāk ir jāmaksā. No vienas puses uzņēmumu problēmas, naudas trūkums ir noveduši pie šādas situācijas, bet no otras, netiek praktizēta iespēja par dažādām citām samaksas formām vai pieejām, lai uzņēmuma vadītājs kopā ar patiešām kvalificētiem darbiniekiem spētu izvest uzņēmumu no krīzes. No vienas puses absurdi, neviena teorija vai prakse nerunā par to, ka kopā ar mazāk izglītotiem un kvalificētiem darbiniekiem uzņēmums piedzīvo uzplaukumu, tieši otrādi. Taču praksē tas ir ļoti izplatīts optimizācijas variants.

Sastapties ar reālajiem faktiem

Lai arī kā dažkārt gribas teikt kā Skārletai O’Hārai: ‘Par to es domāšu rīt”, uzņēmuma vadībā būtu jārīkojas pretēji. Collins uzsver, ka problēmu savlaicīga apzināšana un risinājuma meklēšana caur dialogu un jautājumiem, palīdz vieglāk izkļūt no sarežģītas situācijas. Principā, tā ir viena no cilvēciskām kļūdām, kas tiek pieļauta, uzņēmumam nonākot finanšu problēmu situācijā. Šķiet, ka rītdiena nesīs labākus ieņēmumus, tāpēc radikālus risinājumus var vēl atlikt.

Savā praksē ar šādām problēmsituācijām esmu saskārusies tirdzniecības centros attiecībās starp nomniekiem un iznomātājiem. Labajos laikos, lai tikai varētu iekļūt t/c, tā nomnieki parakstīja dīvainus līgumus, kas bija “vienos vārtos”. Proti, vienīgās nomnieka tiesības un pienākums ir maksāt un ievērot visus nosacījumus. Visas pārējās tiesības –  uzrēķini, izlikšana, soda naudas utt. bija iznomātāja pusē. Un brīdī, kad tirdzniecības apj0mi strauji kritās, veikalnieki vairs nevarēja izdzīvot ar trekno gadu nomas maksām un krīzes pirktspēju un pircēju plūsmu, ne vienā centrā vien tukšojās telpas, vai arī parādījās tumši veikali, kuros ir prece, bet uz durvīm uzraksts “Tehnisku iemeslu dēļ veikals slēgts”. Tas nozīmēja to, ka nomnieks nebija panācis vienošanos ar iznomātāju un patvaļīgi veikalu slēdzis. Bija arī daudzi gadījumi, kad mazie veikaliņi salika somās savu preci, un vienkārši aizbēga, nākamajā dienā vairs veikalu neatverot.  Jebkurā gadījumā veikalam draudēja tiesu darbi un milzīgi uzrēķini soda naudās par dienām, kad veikals nav atvērts un vēl kavētiem maksājumiem. No vienas puses šajā gadījumā  pēc likuma un līguma taisnība ir tirdzniecības centram, un viņu spēkos ir “atlaist grēkus” vai pazudināt ellē. Taču –   lai arī līgumiski nomniekam nekādu tiesību nav, reālajā dzīvē, jau laicīgi nomniekam ir jāparaugās realitātei acīs un jāsāk pārrunas ar centra vadību par nomas maksas samazināšanu, lai nenonāktu līdz bēgšanas situācijai. Risinājumu rast nav viegli, taču krīzes situācijā arī centriem nomnieka zaudēšana un jaukais uzraksts “šeit drīz būs jauns veikals”, nav patīkama. Un tie nomnieki, kas regulāri rakstīja iesniegumus par nomas samazināšanu, draudēja ar “Bez Tabu” un visādi citādi bija neatlaidīgi, vairumā gadījumu bija spējīgi rast kompromisa risinājumu. Un tieši šādās situācijās parādās ieskatīšanās faktiem acīs, lai novērstu problēmas jau laicīgi.

Koncentrēšanās uz kaut ko vienu

Collins uzskata, ka diversificētie uzņēmumi nekad neiekļūs izcilo uzņēmumu statusā, jo nav iespējams koncentrēties uz daudzām lietām. Protams, ir prātīgi visas olas nelikt vienā groziņā, taču grāmatas autors uzskata, ka uzņēmumam ir nepieciešami daudzi gadi un eksperimenti ar biznesu, lai nonāktu pie tā viena.

Es neatklāšu gluži visas grāmatā izteiktās pamattēzes, bet tikai vēl piezīmēšu, ka, izlasot šo grāmatu, neviļus pa galvu cirkulē domas, kas preparē kādu uzņēmu pēc “good to great” principiem:)

…un tūlīt var sākties…

Beidzot! Gaiss ir tāds pilns, piesātināts, gluži vai čirkst no tā, ka tūlīt, tūlīt apkārt viss izšķilsies. To dabas dunoņu rada mazās lapiņas, kas no daudzajiem kokiem gluži vai kā cāļi šķiļas no olas. Gaiss smaržo pēc lietus, mitruma un tādas lielās gaidīšanas sajūtas. Nu pat būs! Dziedoši putni iekārtojas kora pirmajās rindās un noskaņo balsis savam vakara dziedājumam. Zaļās zāles stiebri  rīkos sacensības, kurš ātrāk izkārpīsies no zemes un uzvilks spīdīgāku mundieri. Bet ziedi drīz savas baltās galviņas cels pret sauli, lai spoguļotos un gatavotos savam pilnbriedam. Tūlīt ir jāsākas īstajam pavasara priekšnesumam, kad saule atkal spīdēs pa logu no rīta tik spoži, ka nebūs iespējams gulēt. Bet vakaros gribēsies ilgi jo ilgi sēdēt uz terases un skatīties, kā sarkanās svītriņas pazūd aiz kokiem. Aktieri sanākuši, orķestris noskaņojis instrumentus un PAVASARIS VAR SĀKTIES.

#diskusija LU SZF par blogošanu

Visupirms man ir prieks, ka kāda no Latvijas augstskolām sāka runāt par šo tēmu. Tas, manuprāt, bija pirmais šāda formāta pasākums (ceru, ka iepriekš neesmu neko palaidusi garām). Vēsturiski augstskolas ir bijušas tās, kurās ir daudz aktīvu cilvēku, rodas jaunas domas, kustības. Šodien ar šo tēmu ir tā piezemētāk. LU sarīkoja diskusiju, cik zinu RSU studenti veidoja pētījumu (ceru arī redzēt tā rezultātus kaut kur publiski), kā arī Anda Rožukalne un Ruta Siliņa ir veikušas pētījumu par blogiem. Pārējās augstskolas vai nu klusē, vai arī darbojas kā partizāni savā pagrīdē. Ne velti es pieminēju augstskolas, jo domāju, ka šobrīd šī niša ir brīva, lai kāda no akadēmiskām vidēm pievērstos šī jautājuma pētniecībai. Tā iemesla dēļ, lai mēs paši beidzot varētu runāt par Latvijas statistiku un tendencēm, nevis tikai atsaukties uz ASV vai citām valstīm. Hei! Visa pasaule vārās ap šo jautājumu, bet mēs tikai sākam čukstēt par šo tēmu.

Esot klāt LU, man radās iespaids, ka kādi 50% no auditorijas nebija augstskolas studenti, bet gan tie, kam interesē blogošana. Iespējams, ka šis pasākuma parāda to, ka  šāda un cita formāta blogeru burziņi ir nepieciešami ne vien informācijas apmaiņas dēļ, bet arī, lai  redzētu vaigā tos, kuru 140 vai vairāk zīmju domas ik dienas redzam savā datorā. Es arī labprāt klātienē iepazītos ar šiem cilvēkiem, jo man ir interesants viņu skatījumus uz dzīvi un lietām.

Diskusijas laikā ik pa brīdim pavīdēja naudas jautājums. Kāds labums, ka mēs rakstām?  Caur šo jautājumu es gribētu ieskatīties citā – savstarpējās attiecībās. Visi blogi, stili, tēmas, par ko ikviens raksta,  ir dažādi. Tēmām nav pasūtījumu. Tas nav kā reklāmistu sabiedrībā, kur visi ir “draugi”, “draugi”, taču tikai ārēji, jo lietas būtībā vairums cīnās par vieniem un tiem pašiem klientiem un viņu naudasmakiem. No šī man gribētos secināt, runājot profesores Brikšes vārdiem, ka var parunāties tāpat vien. Pamata kašķim it kā nav, ja vien kāds sevi neuzskata par pārāko blogeri. Un, kas gan ir pareizs bloga saturs? Kā Artūrs Mednis norādīja, blogs var būt jebkas. Līdz ar to, īsti nav pamata tiesāšanai, kas ir labs, vai kas ir slikts. Katram mums ir savs intelekta attīstības līmenis, dzīves pieredze un intereses. Kādam neinteresēs nekas cits kā kulinārijas blogs, bet citam kāda rakstītāja ļoti personīgas attiecīgā brīža izjūtas. Tas, kas interesē vidusskolnieku, neinteresē mani. Tai pat laikā nevar nepiekrist Martai Krivaldei, kura diskusijā uzsvēra, ka vairumā gadījumu cilvēki nemāk rakstīt. Pilnīgi piekrītu arī Māra Reliņa reflekcijai par vakardienas diskusijas tēmu, ka rakstīšanas dotības ir talants. Vairāku gadi gaitā pārlasot simtiem studentu studiju darbus, diemžēl tikai kādi 20% ir patiešām baudāmi valodas ziņā. Vēl kādi 30% ir “nu tā” līmenī, bet atlikušie, diemžēl ir valodnieciski un ideju kompilācijas ziņā ļoti, ļoti vāji. Nezinu, vai pie vainas ir lasīšanas trūkums (es domāju literatūras, nevis interneta), vai talanta iztrūkums uz rakstudarbiem. Lai gan, nonākot līdz bakalauram vai maģistram, nevienu sliktu vārdu nevaru teikt. Bauda ir lasīt. Varbūt tad studenti izmanto kādus valodas konsultantu padomus vai dod lasīt savus darbus labiem blogeriem:)?

Šodien, pirms sākt rakstīt šīs pārdomas,  paklaiņoju pa pašmāju blogiem. Es nedomāju tāda veida kā izteikumus publiskos portālos, ko pētīja dr. Anda Rožukalne & Ruta Siliņa, bet gan dažādās mājaslapas. Caurskatot kādas 30 lapas, manu interesi piesaistīja pāris. Tās arī ieliku Favourites. Liela daļa no lapām bija pie wordpress lasītākajiem rakstiem, bet es tur personīgi neko neatradu. Taču tas nenozīmē, ka tajās saturs ir slikts, tieši otrādi – cilvēki tās lasa.  Bet tas nav mans. Domāju, ka līdzīgi kā ar milzīgo žurnālu & avīžu klāstu, katrs atrod kaut ko savu un balso par tiem ar maciņu. Tieši tāpat noteikts lasītāju loks izkristalizējas blogiem.

Vēl man vakar šķita interesanta tēma, kurai diskusijas dalībnieki pieskārās tikai nedaudz –  blogera demogrāfiskie dati. Viena statistika rādīja, ka blogeri ir vīrieši, bet Artūrs Mednis norādīja, ka ir sadaļas, kur galvenās ir sievietes. Man domāt, ka blogeris nav cilvēks, kam ir smalks auto, māja ārpus Rīgas,  kredīti bankā, jo viņam nav vienkārši laika – ir jāpelna nauda, un, kā, zināms, ar blogošanu izdzīvot nevar, kur nu vēl samaksāt kredītus. Blogotājs nebūs arī sieviete, kurai ir darbs, bērni, ģimene, māja & dārzs. Domāju, ka arī šie demogrāfiskie tipi nebūs aktīvie blogu lasītāji, jo viņiem vienkārši tam nav laika.  Šo visu es domāju, ja runājam par blogošanu rakstu un analīzes formātā, nevis “Cāļa” vai “Sviesta cibas” izpratnē. Arī Twiterošana ir pavisam, kas cits. Var ik pa brīdim izmest pa ziņojumam, taču ar to vien nepietiek. Ir būtiski sekot, ar ko šis medijs elpo starplaikos. Domāju, ka blogošana un twiterošana ir tāds dzīvesveids, kam ikkatrs tā dalībnieks atvēl pietiekamu porciju sava laika  (es domāju aktīvās frontes pārstāvjus).Hm, nez, kas notiks vasarā, kad varēs skriet, lēkt, kaitot, laivot, lasīt sēnes, peldēt. Vai mēs piedzīvosim kritumu twītos un blogos?

Un visbeidzot… par to, kas man izraisīja cilvēcīgu smīnu:). Tā bija blogeru reakcija uz jautājumu, kādēļ viņi nelieto vārdu “emuārs”, kam sekoja sišana pie krūts, kā tad es…x gadus biju blogeris, un tagad būšu emuārists? Protams, arī es spītīgi nelietoju vārdu “dators”, jo esmu pieradusi pie “kompis”. Bet emuārs, gan es lietoju, un man patīk:)

Outliers – grāmata par to, kādi faktori ir palīdzējuši cilvekiem sasniegt izcilību

Esmu izpildījusi pirmo plāna punktu savā grāmatu sarakstā, kas ir tuvākā laikā jāizlasa. Pirms kāda laika rakstīju savā emuārā par pētījumu, kurā augsta līmeņa profesionāļi izteica savas pārdomas par dažādām mārketinga tendencēm 2010. gadam. Pētījumā bija arī jautājums par grāmatām, kuras viņiem ir topā. Kā Nr. 2 grāmatu viņi minēja Malcolm Gladwell “Outliers”. Esmu to izlasījusi un gribu dalīties savās pārdomās par šo rakstu darbu.

Grāmata izdota – 2008. gadā

Mērķauditorija – ikviens, kam interesē, kā līdz saviem panākumiem nonākuši izcili hokejisti, The Beatles,  Bills Geits un daudzi citi ASV auditorijai zināmi uzvārdi. Vērtīgi būtu šo grāmatu izlasīt jebkuram studentam – it īpaši tiem, kas cer, ka bez milzīga darba ir iespējams sasniegt panākumus:). Grāmata būs interesanta arī tiem, kam interesē psiholoģija un dažādu valstu  nacionālās rakstura īpašības.

Grāmatas galvenā  ideja – nav tāda “self made man”, ir milzīgs darbs un dažādu apstākļu sakritība, kas noved cilvēku līdz izcilībai.

Šeit būs neliela intervija ar pašu autoru par viņa grāmatu

Grāmata ir kā vairāku stāstu kopums, kurā autors atklāj faktorus, kāpēc daži ir kļuvuši par izcilniekiem, bet daži ne. Te būs dažas no idejām, par kurām autors runā ( visas kopsakarības gan neatklāšu, lai būtu interesanti izlasīt pašiem):

1. Savā pētījumā par Kanādas veiksmīgajiem hokejistiem, autors ir secinājis, ka lielākā daļa no tiem ir dzimuši gada pirmajos mēnešos, proti,  no janvāra līdz martam. Tam nav nekāda sakara ar astroloģiju, bet gan ar bērna attīstību. Viņš secina, ka, saliekot vienā komandā janvārī un septembrī dzimušos,piesaistot to vēl mēnesim, kad notiek atlase hokeja komandām,  labākus rezultātus uzrādīs janvārī dzimušais.  Gladwells arī uzskata, ka skolās klases būtu jākomplektē saskaņā ar gada mēnešiem, kuros bērni ir dzimuši.

2. Gladwells, intervējot the Beatles biogrāfu Philip Norman par laiku, kad angļu mūziķi vēl nebija slaveni, secināja, ka pirms tie nokļuva ASV un slavas zenītā,  līdz 1964. gadam tie bija Hamburgas klubos nospēlējuši 12000 stundas!

3. Interesanta ir Bila Geitsa vēsture, kā tas kļuva par datorģēniju. Līdz šim nebiju interesējusies par šo tik “zināmo cilvēku”, taču šī grāmata atklāja ļoti interesantas un pavisam vienkāršas sakarības. Datorģēnijs uzauga pārtikušā ģimenē. Aktīvi programmēt Geits sāka 7. klasē, bet beidzot Hārvardu, viņam jau bija 7 gadu intensīvas programmēšanas pieredze. Tā kā tais gados datori bija gana liels retums, tad Bils centās izmantot katru iespēju, lai varētu programmēt. Kopā ar savu draugu Paul Allen ( arī Microsoft dibinātāju) viņi zaga paroles, lai varētu uzlauzt sistēmu, kas uzskaitīja pie datora pavadīto laiku. Pēc pieķeršanas abi netika pie datora veselu vasaru. Vēlāk  Geits kādu laiku, lai tiktu programmēt katru nakti no trijiem līdz sešiem rītā lavījās prom no mājām uz Vašingtonas universitāti, kur cītīgi programmēja.

Otrs būtisks faktors Geitsa (1955) un viņa līdzgaitnieku Paul Allen (1953), Steve Balmer ( Apple Computer dibinātājs(1956)), Steve Jobs ( Apple dibinātājs (1955)), Bill Joy ( Sun Microsystems dibinātājs (1954)) visu lielo panākumu pamatā ir viņu dzimšanas gadi no 1954 – 1956. Laikā, kad viņi visi bija tīņu vecumā datorlietas sāka uzņemt apgriezienus,  un viņi varēja būt pirmie veiksmes vilciena pasažieri.

4.Manuprāt, interesantas sakarības no psiholoģijas jomas Gladwells ir saskatījis bērnu audzināšanā turīgās  un nabadzīgās ģimenēs. Viņa secinājumi tiek izdarīti no ilgstošiem pētījumiem, kuru autori apsekojuši amerikāņu ģimenes. Novērojumi rāda, ka turīgi vecāki pievērš lielu uzmanību bērna attīstībai, nodarbinot savas atvases dažādos pulciņos, koros, deju nodarbībās utt. Savukārt, nabadzīgo ģimeņu bērniem šādas iespējas nav. Gladwells ar piemēriem pamato, ka bērni, kuriem ir pieredze darboties dažādās sfērās un vidēs, spēj labāk adaptēties arī dažādās dzīves situācijās un sarežģījumos. Tas viņiem palīdz būt neatlaidīgākiem un prasīgākiem.

5.Autors izvērš interesantu analīzi par vairākām aviokatastrofām, tai skaitā par Columbian Avianca 052 reisu 1990. gadā. Analizējot pēdējo stundu pilotu sarunas autors nonāk pie secinājuma, ka lidmašīnas katastrofa ir notikusi komunikācijas ( pareizāk sakot, nepietiekamas komunikācijas) dēļ ar gaisa kontrolieriem. Rokoties dziļāk, un izmantojot psihologa Robert Helmreich viedokli, autors nonāk pie secinājuma, ka pie vainas ir kolumbiešu tradīcijas respektēt autoritāti vai rangā augstāko. Šajā katastrofas gadījumā, otrais pilots varēja novērst katastrofu, taču viņš gaidīja/uzskatīja, ka tas ir galvenā pilota pienākums. Līdzīgas paralēles tiek vilktas arī par Korean Air un citu aviokompāniju katastrofām, kurām par iemeslu arī ir nacionālās rakstura īpatnības.

6,7,8,9…. tas Jums jāizlasa pašiem…:)

Sausais atlikums – grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā, jo autors patiešām spēj noturēt lasītāja interesi ar interesantu un saturīgu stāstu. Kā arī man patika paša autora redzējums, ko viņš sacīja video intervijā, ka mēs visi esam ļoti nepacietīgi gan pret sevi, gan apkārtējiem, vēloties redzēt ekselenci tepat un tūlīt.  Iesaku šo grāmatu izlasīt.

Par anonīmiem komentētājiem un komentēšanas kultūru internetā

Beidzot tas skāra arī mani! Man uzbruka, un par to es priecājos:) .Mēģinājums izteikt argumentētu viedokli par rakstu vietnē 7 Guru , beidzās ar negatīvu pārmetumu rindu. Jūs teiksiet, nu tad liela bēda. Bēdas nav, ir pārdomas.

Komentēšanas kultūra

Par komentēšanas kultūru internetā  viedoklis ir katram tā lietotājam. Pa lielam, laikam nekā pozitīva. Taču, kā jau minēju savā rakstā par Twitter lietojumu, blogus un Twitter uzskatu par vietnēm, kurās komentēšanas kultūra ir OK, ko gan nevarētu teikt par vairumu citiem publiskiem portāliem, kurus ik dienas apmeklē tūkstošiem cilvēku. Tradīcijām ir spēks! Atceros, ka, jokojot, kāds Twitteri, teica,”jāiet izlādēties uz Delfiem”. Tātad zemapziņā mūsos ir skaidrs, kuri ir tie žults portāli, kur var darīt, kas vien ienāk prātā, jo tur nav identitātes. Man patika šis joks, taču tas norāda tendenci.  Slēpjoties zem jebkāda segvārda, droši var izteikt domas, paliekot anonīms. Principā tieši tāpat ir arī citos saitos, tādos kā Vipi, Mango utt. Bet, kas gan ir šī komentāru izteikšana? Atbalsts vai tvaika nolaišana. Analoģijās domājot, es aizbraucu uz svešu zemi, kur mani neviens nepazīst, un nu es varu izpildīties – jandalēties, kārtot savas dabiskās vajadzības pie pieminekļiem…., vai arī otrādi – es iešu pāris kvartālus ar apēstu ābola serdi rokās, līdz atradīšu atkritumu tvertni, kurā to iemest.

Daudz labāka situācija ir portālos, kur viedoklis tiek izteikts ar savu īsto vārdu un identitāti. Viennozīmīgi, “Draugos”, kur nav iespējams paslēpties, žults deva ir patiešām niecīga. Reiz, kad ierosināju diskusiju suņu sadaļā, par to, kā rīkoties, kad suņi lemj saimnieka vietā par  savu hierarhiju ģimenē, tikai 1 no apmēram 50 komentētājiem atļāvās “uzbraukt”, ka saimnieki paši vainīgi, jo nemāk audzināt suņus. Manuprāt korektumu te nodrošina vairāki faktori – tas,  ka šādā diskusiju vietnē ir moderators, kas dzēš rupjības un uzbraucienus, kā arī pārējie diskusijas dalībnieki ( aktīvākie regulārie komentētāji) tādus noēdīs bez sāls, jo nekā konstruktīva šādus apvainojumos nav. Secinājums – identitāte palīdz cilvēkam savākties.

Es negribu izklausīties pesimistiska, taču mani māc lielas šaubas, vai šādos portālos ir iespējams celt komentēšanas kultūru. Bet varbūt var, ja vien portāla veidotāji to uzskatītu par svarīgu lietu. Lai gan, tas noteikti nenāktu par labu apmeklējuma cipariem, jo tautai taču patīk lasīt, kā viens otru noliek. Sliktās ziņas ir saldais ēdiens. Varbūt būtu jāpasludina “labas komentēšanas prakses mēnesi”, kurā tiktu skaidrots, kas un kāpēc. Līdzīgi, kā gadiem dažādas akcijas veido CSDD.

Internets kā starpkultūru komunikācijas platforma

“Starpkultūru komunikācija, kā uzskata Edvards Hols, ir kultūras attīstības nepieciešamais priekšnoteikums. Tā nodrošina informatīvo saikni laikā un telpā starp indivīdiem, sociālajām grupām un sabiedrību, dod iespēju uzkrāt un nodot tālāk sociālkultūras pieredzi, organizē un koordinē cilvēku kopīgo darbību, translē idejas, zināšanas un vērtības”.

Domāju, ka masu patēriņam veidotie interneta portāli, ir tā vieta, kur šīs dažādās kultūras un sociālās grupas sastopas. Mēs katrs nākam no savas vides, ar savu izglītības līmeni, pasaules uzskatiem un pieredzi. Un tad, nonākot kopējā tirgus laukumā, tad arī paužam savus uzskatus. Mēs nezinām, vai aiz komentētāja segvārda slēpjas 3 klases un deju kursu līmenis, vai arī tur sēž doktors. Mēs arī nezinām, vai šis dienas komentētājs nav izkāpis ar kreiso kāju no gultas, vai viņam dzīvē nav iestājusies melnā strīpa. No psiholoģijas zināms, ka ar dzīvi apmierināts,  laimīgs un nobriedis indivīds nebūs iniciators darbībām ar negatīvu pieskaņu.  Tieši otrādi – tas gribēs dalīties priekā.

Saskaņā ar iepriekšminēto definīciju, komunikācija palīdz nodot tālāk starpkultūras pieredzi. Šajā gadījumā, interneta vidē, pieredze ir tāda, ka mēs ikviens zinām, kur var nodarboties ar bezpersonisku patvaļu, bet kur ir jābūt korektam. Šo iezīmi es gribētu savietot kopā ar latviešu tipisku iezīmi ( tā raksturīga vairāk gados vecākiem cilvēkiem), ka, ejot ciemos visupirms ir jāsapucējas, uzvelkot to labāko, kā arī dāvanai ir jābūt dārgai, lai par mani domātu labi:). Lūk – tā ir vēlme tapt identificētam pozitīvā gaismā.  Un tas ir tikai cilvēcīgi, pārādot savu izglītības un kultūras līmeni, kad TV kameru priekšā Rīgas domes priekšsēdētājs ir saķemmēts un korekts, bet pie “izslēgtiem” mikrofoniem var lietot necenzētus vārdus. Identiski ir internetā.

Diskusijas māksla

To nemāca, ne skolā, ne augstskolā. Manuprāt, rezultāts ir redzams interneta komentāros, kur galvenokārt ir 2 krāsas melnā vai baltā, un nevēlēšanās saskatīt pārējo paleti. Ja, tais pašos Delfos un citos portālos argumentētu un pamatotu viedokļu būtu vairāk, tad arī diskusijas kultūra uzlabotos. Manuprāt,  pieaugušu cilvēku no bērna atšķir viņa spēja izteikt un pamatot savas domas. Ja mēs paliekam tikai pie apgalvojuma formas, nevis argumentācijas, tad no bērna apziņas izkāpt nevarēs. Lai arī diskusijas mākslu nekur nemāca, to var redzēt ik trešdienu KNL. Ja ik trešdienu diskusijas vietā būtu apgalvojumu cīņa, tas izskatītos aptuveni šādi: http://www.noob.us/humor/if-business-meetings-were-like-internet-comments/.

Ko darīt?

Jau iepriekš blogos ir daudz rakstīts par šo tēmu. Kristabz savā rakstā atsaucas uz igauņu Delfu pārstāvjiem, kuri ierosina ar likuma burtu regulēt interneta vidi, vai arī iesēdināt ašus moderētājus. Jā, moderētāji viennozīmīgi nenāktu par sliktu, taču būs grūti definēt tos kritērijus, pēc kuriem komentāri tiks atstāsti vai dzēsti. Jautājums varētu būt tikai par identitātes noteikšanas iespējām un komentēšanas ētikas kodeksu. Bet es domāju, ka arī tas neatturēs melot, slēpties vai arī klaji pārkāpt ētikas normas. Mūsu Saeimas 100 gudrās galvas ir piemērs. Nav jāslēpjas, var vārīt ziepes atklāti, jo tautai taču ir īsa atmiņa:).

Domāju, ka arī likuma burts nespēs regulēt internetu, jo tas pēc savas būtības nav regulējams. Tā kā man tuva ir Internet governance tēma, un esmu jau gana tajā ielauzījusies, ir skaidrs, ka pasaule meklē risinājumu, kā ar komunikācijas, savstarpējās kooperācijas un best practice palīdzību varētu pārvaldīt internetu.

Man ierosinājums būtu portālu pārvaldītājiem noteikt striktākus identificēšanās nosacījumus (neesmu IT, varbūt to var kaut kā tehniski nodrošināt caur IP adresēm), gan arī tiem, kas redz problēmu un redz iespējas, mēģināt  izglītot, runāt par šo tēmu.

Liriska atkāpe par manis raksta sākumā pieminēto komentrāru 7Guru

Kad ieraudzīju portālā pirmo anonīmo komentāru, nevis par rakstu, bet par manu komentāru, es nodomāju – uz anonīmiem nereaģēju. Bat tad parādījās vēl daži – nu jau ar vārdiem, aicinot mani pašu izdarīt kaut ko vērtīgu. Es nebūt nepretendēju uz sava viedokļa pareizību, taču diemžēl:

1) neviens no komentājiem nespēja/negribēja/nevarēja argumentēti apstrīdēt manus izteikumus, kas līdzinātos konstruktīvai domu apmaiņai;

2) arī pats uzņēmums, kas ir veicis šo pētījumu visdrīzāk neseko publicitātei, kas ir pēc pētījuma rezultātu publicēšanas. Un te nu ir jautājums, vai uzņēmumu, kas veica pētījumu “GARM Technologies” neinteresē komunikācijas uzturēšana ar sabiedrību, vai arī ir pieļauta tipiskā mārketinga nolaidības  kļūda, kaut ko izdarījām un aizmirsām.

Taču pa vidu visam, mani visvairāk sajūsmina komentētāju uztvere – ja kāds kaut ko dara – super! Tas nekas, ka varbūt rezultāts nav adekvāts, bet kāds taču dara.  Tas man atgādina reformas mūsu valstī. Darām, bet biruma nav:). Joprojām ir plašas jo plašas darbības iespējas tādiem kā NEO. Esmu pārliecināta, ja sabiedrībā valdīs uzskats gan jau kaut kā, izcilība  un sasniegumi izpaliks. Bet par izcilību – nākamajā rakstā.

P.s. Kā liecina video, šī nav tikai mūsu interneta telpas problēma:)

Daži tūkstoši kilometru pa Itālijas ceļiem

Šodien nekāda biznesa, tikai iespaidi par veco pasauli.

Vakar pie sevis nodomāju, ka Viļņā esmu bijusi tik pat reizes, cik Romā – kopā 2:). Pirmo reizi apceļoju Itāliju pirms 8 gadiem,  ar auto 3 nedēļās nobraucot 9000km. Šoreiz bija 4 dienas un kādi pāris tūkstoši kilometru virzienā no Romas uz Milānu.

Savus galvenos iespaidus varētu formulēt šādi :

1. Iespaids

Autonoma nekautrējas iedot mašīnu, kurai viss nestrādā tā kā vajag. Taču bez vārda runas, pat nepārbaudot ( laikam jau paši zina defektus) to samaina pret klasi augstāku. Tagad esmu Lancia Delta fans. Nu ļoti man patika tas auto. Iesēžoties mājās Hondā, sajutos tā, ka stūri jāgriež riktīgi ar spēku, gluži vai kā žigulī:). Arī Lancia degvielas patēriņš, braucot pa bāni,  ar vidējo ātrumu 150km/h  - ir tikai 6l/100km. Patīkami:)

2. Iespaids

Braukšanas kultūra Romā nav tālu no Marakešas Marokā. Trūkst tikai ēzeļu un zirgu. Motociklistu un mopēdistu nekaunība izlīst visur un vienmēr ( ieskaitot arī gājēju takas) prasa patiešām koncentrēšanos pie stūres

3. Iespaids

3* viesnīcas Itālijā ir vieta, kur nolikt galvu uz spilvena pēc patīkamas dienas, kad nogurums neļauj neko īsti redzēt apkārt. Viss ir ļoti nolietots un man radās iespaids, ka viesnīcu īpašniekiem nav arī īstas motivācijas, ko uzlabot, jo tūristu plūsma, kas vēlas apskatīt senās impērijas paliekas, ir nerimstoša.  Īpaši manis rezervētajās viesnīcās izcēlās labierīcības – saplīsuši poda vāki, dušas aizkars, kas nesedz grīdu, ļaujot nopludināt vannas istabu. Taču, vienkāršai atkrišanai uz spilvena, lai nākamajā dienā turpinātu ceļu tālāk, maksājot EUR 60 par nakti - tas ir value for money. Cits stāsts ir viesu māja nekurienē. Biju rezervējusi jauku viesu namiņu Toskānā, kuru, kā izrādījās,  var atrast tikai pēc GPS koorinātēm. Burvīgs namiņš ar virtuvi, jauku tualeti, diviem suņiem, kas sargā atbraucējus. Tikai, ceļojot agrā pavasarī, ir jārēķinās, ka vakarā sakurinātā namiņa siltums pret rītu būs izgaisis, jo mājiņai nav nekāda siltinājuma. Glābj tikai silta sega.

4. Iespaids

Maksu par braucienu pa autobāni tagad var samaksāt arī internetā 15 dienu laikā pēc brauciena. Vērtīga ir bāņu mājaslapa www.autostrada.it, kur var uzzināt info gan par ceļa nodevām, gan laiku, kas jāpavada ceļā attiecīgajā maršrutā.

5. Iespaids

Pēc pirmā ceļojuma pa Itāliju Venēcijas apmeklējums manā atmiņā bija palicis kā savā ziņā vilšanās. Laikam romantikas apveltītie stāsti nesasniedza manu expectations līmeni. Taču ir vērts mēģināt otrreiz. Šoreiz izvēlējos apceļot blakus esošās salas. Un…. man patiešām patika. Mazāka burzma, bet principā tas pats – Murano stikla veikaliņi, ēstuves, suvenīru bodītes – tieši tas pats, kas Venēcijā. Tikai bonuss vēl klāt – vizināšanās ar kuģīti ( sauktu par ūdens autobusu). Un šoreiz biju gudrāka – nebraucu uz Venēciju ar auto, lai tas nav jāatstāj super dārgajā Venēcijas parkingā, bet atstāju auto blakus esošajā miestā Mestre, no kurienes kursē daudz autobusi uz Venēciju. 20 minūtes un esi Venēcijā – vēl par brīvu, jo autobusa vadītājs nepaņēma naudu par braucienu.

6. Iespaids

Krīze ir piemeklējusi outlet pilsētu pie Romas. Tajā pircēju daudzums līdzinājās pircēju skaitam Molā dienas laikā. Nevarētu teikt, ka bija daudz ko pirkt, taču – tā ir gaumes lieta. Secinājums viens – ja brauciena mērķis ir shopings, tad tikai uz Milānu, paņemt auto un aidā pa rūpnīcu outletiem, kas atrodas blakus Milānai mazajos miestiņos. Virziens Roma – Florence šajā ziņā nobāl.  Tas, ka latvieši bija paķemmējuši outletus, varēja redzēt airBaltic reisā Milāna – Rīga. Gandrīz katram kāds smalka zīmola maisiņš. Nu diez vai tie būs gājuši pa Milānas dizaineru ielu;)

Ceļojuma pēcgarša

Vēl ziemas aukstumā rezervējot biļetes marta beigām, mana galvenā doma bija ieelpot pavasari. Un tas man patiešām izdevās. Bet vispārsteidzošākā bija sajūta, kas mani pārņēma, mērojot dažus tūkstošus kilometru virzienā Roma – Toskānas ieleja – Venēcija – Milāna, cik ļoti dažāda ir Itālija ceļa sākumā un beigās. Roma un Toskānas ieleja ir kā vēsture ar mūriem, senām pilsētām, monolītām ēkām, kas jau Venēcijas daļā pāriet arhitektūrā ar mazākām mājiņām, kas vairs nav ar ķieģeļu smagumu, līdz visbeidzot jau ap Milānu parādās debesskrāpji, stils un metāls, vārdu sakot – esam atpakaļ mūsdienās.

Filozofiskas un praktiskas inovācijas

Izrādās, ka arī ar filozofiju var pelnīt naudu. Tieši šādu sentenci  ceturtdien savā publiskajā lekcijā Rīgas Ekonomikas augstskolā izteica inovāciju filozofs Humberto Schwab. Šis Nīderlandē un Spānijā rezidējošais mūsdienu filozofs palīdz valsts un nevalstiskajam sektoram domāt un radīt jaunas idejas. Filozofs, izmantojot sokrātisko diskursu, palīdz ģenerēt un sakārtot domas inovāciju virzienā. Sokrāta diskursa princips ir vadīt domas, uzdodot pareizos jautājumus, lai diskursa dalībnieki varētu izteikties. Šīs metodes vērtība ir katra paša, nevis kāda guru domas. Par sokrātisko diskusiju norisi un rezultātu var lasīt šeit http://en.capdigital.com/wp-content/uploads/Digital-City_report.pdf.

Filozofs uzskata, ka mūsu nervu sistēma nogalina ienākošos impulsus, lai mēs izdzīvotu. Ienākošie impulsi var būt visdažādākie, sākot no vēlmes pacelties spārnos  un lidot līdz vēlmei izmantot visus reklāmas piedāvājumus. Lai šos signālus nošķirtu, mums ir vērtības, saskaņā ar kurām ir iespējams veikt filtrāciju. Lai nonāktu pie kā jauna, Humberto Schwab iesaka izmantot reframe & rethink principu. Katrā no mums sēž jēgpilnas inovācijas, tikai tās ir jāprot atvērt un piešķirt nozīmi, kā arī izmantojot sinerģiju ar citiem diskursa dalībniekiem, var radīt lielus plānus. Mazus plānus nav jēgas radīt, jo tie tāpat aizņems pārāk daudz laika. Mūsu smadzenēm patīk sarežģīti uzdevumi, citādi tās jūtas nelaimīgas.

Par lieliem plāniem šeit, manuprāt, interesants business case par to, kā no idejas par staigāšanu basām kājām rodas apavu līnija

http://www.time.com/time/video/player/0,32068,62885933001_1955910,00.html ( video)

http://www.time.com/time/specials/packages/article/0,28804,1877020_1877030,00.html ( case apraksts)

http://www.barefootwalkinglifestyle.com/ ( savu filozofiju izskaidrojoša mājaslapa)

Radot jaunu produktu ir jādomā par kategoriju, kuras vajadzības tiks apmierinātas. No tā var izrietēt  aptuvenā mērķauditorija un potenciālo klientu skaits. Piemēram,  Dienvidu tilts šodien. Teorētiski kategorija vai potenciālo klientu skaits nav mazs, taču praktiski, ņemot vērā produkta nepilnības – šiki pārbrauc tiltu, un atduries uz vienjoslas bedrainas pārdaugavas ielas ar luksoforu, kam ir maza caurlaidība, produkta jaunās un inovatīvās īpašības ir nocirstas jau saknē. Rīgā tā pat kā Londonā uz ielu sistēmas, kas radusies pagājušajā gadsimtā, bet Londonā attiecīgi metro 19gs beigās, ar nelieliem uzlabojumiem progresu panākt nav iespējams. Ir jāpieiet lietai gana inovatīvi un no nulles.

Un visbeidzot, gribu padalīties ar modernā filozofa Humberto Schwab divām domām:

1) necel lielus plānus, bet esi gatavs tiem;

2) neizmanto laimes kalkulatoru, jo tiklīdz sāksi skaitīt, cik laimīgs esi, uzreiz kļūsi nelaimīgs, jo noteikti kaut kā pietrūks.

Sīkāk par sokrātisko dialoga metodi:

Pārdomas par ieguvumiem no sociālajiem medijiem

Šo rakstu iesaku izlasīt tiem, kas vēl nav izpratuši sociālo mediju ideju un ieguvumus gan biznesa, gan personiskajā kontekstā  http://emergentbydesign.com/2010/03/20/how-to-spark-a-snowcrash-what-the-web-really-does/

Un tad, ja vēlme pievienoties, var izlasīt šo

http://socialmediatoday.com/SMC/181553?utm_source=smt_newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=newsletter

10 inovāciju idejas jeb fitnesa gadžeti tehnoloģiju frīkiem

10 fitnesa mantiņas, kas mūsu dzīvi padara interesantāku. Domāju, ka šīs lietiņas ir pieminēšanas vērtas inovatīvo ideju dēļ  un sintēzes dēļ. Kaut vai piemēram, kādam no mums patīk spēlēt Nintendo Wii. No vienas puses tā ir laba izkustēšanās, bet no otras – šo izkustēšanos var padarīt efektīvāku, piemēram pie kājām pieliekot extra svaru ( nu gruži vai kā fitnese zālē treniņa laikā), tādējādi kustoties ir iespējas zaudēt vairāk kalorijas.

Vai arī  tiek uzstādīts dienas mērķis, cik kalorijas būtu jāsadedzina, ejot, skrienot, kaut vai kāpjot pa trepēm. Maza mantiņa kabatā veic šo uzskaiti, tiklīdz dienas mērķis sasniegts, ir iespējas ļauties slinkumam, un, piemēram, nekāpt pa trepēm uz 6. stāvu, bet braukt ar liftu.

Ikdienas svēršanās uz svariem, kas savienoti ar Twitter profilu, liks “svara vērotājam” uzmanīties, lai lieku reizi neapēstu kaut ko nevajadzīgu, jo draugi taču vēro progresu.

Sīkāk 10 inovatīvas fitnes idejas var apskatīt šeit:

Internets sociālām vajadzībām un reputācijas veidošanai

“Word of Mouth” ir vienmēr bijis spēcīgs ierocis verbālajā komunikācijā. Paļaujoties uz draugu un paziņu rekomendācijām, esam iegādājušies ne vienu vien preci vai izmantojoši kādus pakalpojumus. Lai arī “Draugos” profilos katram ir vairāki simti draugu, ir skaidrs, ka ikdienā ar tik daudziem aktīvi nekomunicējam, taču vajadzības gadījumā sazināmies, vai labprāt izlasām viņu  rakstītos blogus, komentārus utt. Šodien “word of mouth” uzņem apgriezienus interneta vidē, kurā virtuāli saglabājam saikni ar šiem cilvēkiem. Pagājušajā nedēļā, klausoties BB Brokastis, Ufo stāstīja par kādu pētījumu, ka cilvēks par “draugiem” spēj uztvert 150 cilvēkus. Tā esot robeža.

Bez draugiem mums ir arī autoritātes, kuru viedokli respektējam. Autoritātes var būt daudz – katrā sfērā pat vairākas. Tie ir cilvēki, kuru domās un spriedumos ieklausāmies un respektējam.

Nākamā sadaļa, manuprāt, ir pārējā publika, kuras viedokli izlasām un apkopojam savā prātā. Sociālie tīkli tieši ir bāzēti uz šo vidējās temperatūras mērīšanu slimnīcā.  Pasaule jau ar to elpo, uzpūtīs lielāks vējš un arī Latvijā šī brāzma pamatīgi iepūtīs. Zemāk attēlotajā tabulā atrodami dati par datu plūsmas salīdzinājumu no sociāliem tīkliem un no Google. Sociālie ( ar zilo stabiņu) pamatīgi ieliek Google ( ar zaļo stabiņu).

Pēdējais  kompānijas Nielsen veiktais ikmēneša pētījums par interneta lietošanas ieradumiem ASV rāda, ka vidēji mēnesī viens lietotājs Facebook pavada 7 stundas ( uzspiežot uz saites var lasīt izsmeļošāku info) un Facebook ir Nr. 1 sociālais tīkls ASV.

Google sociālām vajadzībām

Lai arī kā dati rāda Facebook nozīmīguma pieaugumu, Google pagaidām ir un paliek visvairāk izmantotais meklēšanas  instruments. Kas gan netiek prasīts Google! Piemēram, Vācija ir apkopojusi dažus interesantus faktus par meklējamiem atslēgas vārdiem http://seoptiker.de/2010/02/google-suggest-schlechte-aussichten/:

Manai meitai  nav draugu meklējuši 1.080.000

Mana sieva ir ragana meklējuši 270.000

Mans draugs ir mazāks ( augumā) kā es meklējuši 1.250.000

Mana sieva ir vislabākā meklējuši 11.100.000

Mana draudzene negrib ar mani gulēt meklējuši 3.210.000

Mans vīrs vairs ar mani neguļ meklējuši 3.220.000

Visdrīzākais ierakstot šīs frāzes Google, Vācijas meklētāji gribējuši lasīt citu viedokli par sev interesējošu jautājumu. Savā ziņā es to redzu kā virtuālās atbalsta grupas līdzīgi kā vientuļie vecāki  vai kādas citas interešu grupas, kas apvieno līdzīgi domājošos.  Roberts Ķīlis intervijā “Sestdienai” 13. martā saka, ka psihoterapeiti nākotnē būs ļoti pieprasīta profesija, jo depresijas kļūs par otru lielāko slimību pēc sirds asisnsvadu slimībām. Viņaprāt, tas rodas tādēļ, ka arvien lielāka daļa cilvēku dzīvo pilsētās, kas ir klasisks stresa avots, un tās nav būvētas, lai amortizētu tik lielu cilvēcisko kontaktu intensitāti, kāda tā ir pašlaik. Un briti jau domā sniegt par brīvu iedzīvotājiem psihoterapeita pakalpojumus, jo no depresijas izvairīties nevar. Varbūt risinājums ir interneta vide, kur, noguruši no cilvēciskiem kontaktiem, daļa pāriet komunikācijā virtuālajā pasaulē, uz kura rēķina pieaug sociālo tīklu nozīmīgums. Ir dažādi iemesli, kādēļ viena vai kāda cita sociāla vietne kļūst par nozīmīgu konkrētas auditorijas “tusētavu”. Latvijā par šādu būtisku vietni uzskatu www.calis.lv, kur liela daļa auditorijas ir jaunās māmiņas, kas zināmu apstākļu dēļ, uztur aktīvu komunikāciju virtuālajā vidē gan par sadzīviskiem, gan sociāliem jautājumiem. Domāju, ka diez vai šī auditorija pārslēgsies uz Facebook vai Twitter, jo viņu intereses ir pārāk specifiskas, lai migrētu uz citu sociālo vidi. Ja neesi interneta resursu guru un nepārzini vairumu vietņu, tad bez Google neiztikt, jo, ierakstot, attiecīgo jautājumu, ir liela varbūtība, ka radīsi pareizo atbildi.

Google kā reputācijas indikators

Mēs visi esam dažādi un atšķirīgas ir mūsu vajadzības. Nav svarīgi, vai meklēta tiek kāda specifiska prece, vai vienkārši informācija par kādu cilvēku, kaut vai esot piesardzīgam, ir vērts ierakstīt meklējamo frāzi Google. Izvērtējums paliek katra paša ziņā. Internets ir vide, kurā ikviens var veidot saturu, paužot savas pozitīvās domas, vai, kā teikuši daži Twiterotāji,  jokojot,  ”jāiet izlādēties uz Delfiem”. Komentāri un viedokļi par vienu un to pašu lietu ir dažādi, jo dažādas ir mūsu pieredzes. Un tajā brīdī, kad ir noticis, kas slikts, esam gatavi vainot visu uzņēmumu, nevis kādu konkrētu personu. Īpaši izteikti tas ir ar medicīnas pakalpojumiem. Slikta ir attiecīgā klīnika, tā tiek ierakstīta melnajā sarakstā. Protams, cik cilvēku,  tik viedokļu, taču,  ja šādas situācijas rodas, ir skaidrs, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Sarkanā lampiņa ir iedegusies.  Iespējams, ka ārstēšana attiecīgajā gadījumā ir bijusi pareiza, bet dakteris nav spējis savu viedokli korekti izklāstīt pacientam vai brīdināt par dažādām sekām, kas varētu rasties.  Vai arī veikals, kurā ir iegriezies klients atdot brāķētu preci, neprot pareizi komunicēt, jo nav uz vietas veikala vadītāja un pārdevēja baidās šādu jautājumu risināt. Diemžēl šādi ieraksti veido uzņēmuma vai personas reputāciju. Dažreiz par kādu uzņēmumu ir tikai viens vai pāris ieraksti Google, un tie nav glaimojoši.  Redzot, ko par attiecīgo pakalpojumu teikuši citi, būtu naivi neņemt vērā šo viedokli kā indikatoru, it īpaši, ja šādi viedokļi ir simtiem. Taču es nebeidzu brīnīties par tiem, kas Roberta Ķīļa vārdiem runājot, “Kamēr katrs latvietis pēc kārtas uzkāpj uz grābekļa, paiet laiks”, piemēram, turpina iegādāties to uzņēmumu pakalpojumus, par kuriem ir simtiem sūdzību www.sudzibas.lv vai patērējos http://www.ptac.gov.lv/page/215&qPage=2.

Šādos gadījumos attiecīgai personai vai uzņēmumam ir jāizvērtē komentāra cēloņi un tālākās darbības, lai turpmāk šādas situācijas nerastos. Vai arī otrā versija, ka uzņēmums nepievērš ilgstoši uzmanību dažādu problēmu indikatoriem, turpina biznesu un pēc laika meklē Klientu noturēšanas aģentu ( Viasat), lai cīnītos ar sekām, nevis cēloņiem.

Pozitīvu reputāciju var veidot paši ar labiem darbiem, klientu atsaucēm, slēptiem reklāmrakstiem. Mākslīgi veidota reputācija nebūs ticama, taču var veicināt atgriezeniskās saites došanu, lūdzot klienta novērtējumu. Šāda sistēma ir, piemēram,  daudzās rezervācijas sistēmās ( booking.com, expedia.com, hotels.com), kur pie katras viesnīcas ir klientu novērtējums 10 baļļu skalā par dažādiem faktoriem ( tīrība, personāla draudzīgums, komforts, value for money utt.), kā arī ir iespējams uzrakstīt komentāru brīvā tekstā. Manuprāt, tas ir viens no instrumentiem, ko varētu izmantot ne tikai viesmīlības sektorā. Tā būtu vērtīga atgriezeniskā saite gan pašam uzņēmumam, gan informācija nākamajiem potenciālajiem klientiem. Īpašu vērtību šajos novērtējumos es saskatu pareizi veidotos jautājumos. Visvairāk man patīk jautājums “value for money”, jo no 3 * viesnīcas nevar gaidīt 5* ērtības un apkalpošanu. Tādēļ ir racionāli īsi un shematiski sniegt klientam informāciju, ieskicējot arī vērtētāja pamatdatus. Piemēram, pie  viesnīcu vērtējumiem ir jānorāda, pie kādas sociālus grupas vērtētājs pieder ( individuāls ceļotājs, pāris, ģimene ar bērniem utt.).

Būtu naivi cerēt, ka interneta vide pati no sevis aizpildīsies ar pozitīviem vērtējumiem, taču, ja uzņēmums pie tā strādās, radot vidi pozitīvām atsauksmēm,  varbūtība ir lielāka, ka globālajā tīmeklī tās būs tieši par Jūsu uzņēmumu.

“People don’t change behavior or positions based on what they know. They change based on what they feel.” – saka Oprah Winfrey – viena no ASV veiksmīgākiem un ietekmīgākiem sociāliem līderiem, kuras vārds un šovs ir iemūžināts seriālos  un grāmatās.  Sīkāk par principiem, kas ir šīs veiksmes pamatā lasi šeit http://ow.ly/1jn4C.

Pastaiga pa Holivudas bulvāri

Šodien kā pie piektdienas, kad pavasaris atkal ar mums spēlē paslēpes, nekas cits vien neatliek kā ieritināties ērtā mājas dīvānā  un meklēt  labas izjūtas virtuālajā pasaulē.  Šoreiz varētu pastaigāties pa Holivudas bulvāri un palūkoties uz Slavas aleju. Varbūt ne tik daudz kā pastaigāties, bet rast sev iedvesmu kādai labai filmai vai mūzikai, ko varētu baudīt brīvdienās. Šajā saitē ir atrodamas gan slavenību biogrāfijas ( īsta datubāze), gan arī filmu nosaukumi, kurās tie spēlējuši vai režisējuši. Kas zin, varbūt rodas iedvesma ielūkoties tīmekļa dziļumos un lejuplādēt kādu brīvdienu baudas brīdi.

Super haskijs:)

Emocijas. Spēks. Prieks. Azarts.

http://www.boston.com/bigpicture/2010/02/dogs_and_sleds.html