Vai Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma prasībām?

Nu jau trešo dienu elpoju gaisu  lielā interneta pārvaldības forumā – sauksim to par visu iesaistīto pušu kopēju dialoga platformu dažādu jautājumu risināšanai, kas saistās ar interneta drošību, privātumu, atvērtību, pieejamību utt. Šodienas darba grupā par sociālajiem medijiem un tīkliem, man radās jautājums,vai  Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma un datu aizsardzības prasībām. Šobrīd es nerunāju par mūsu valsts likumdošanu, bet gan par starptautiskiem  standartiem. Šāds jautājums radās, jo man nav skaidrs, ko Draugiem.lv dara ar maniem  un vēl citu – 2 miljonu lietotāju datiem- kam tiek tiek pārdoti, kā tie tiek analizēti utt. Neapšaubāmi,  šī portāla veidotāji ir investējuši daudz naudas, lai radītu un uzturētu šo pakalpojumu, un ir skaidrs, ka diez vai to visu var uzturēt no profila, bilžu un fermas papildiespēju pārdošanas. Par spīti tam es vēlētos zināt, ko Draugiem. lv dara ar maniem datiem tālāk.

Man ir ļoti žēl, ka tāda liela sociāla portāla pārstāvji nepiedalās šādās konferencēs, lai turētu roku uz pulsa, ar ko elpo pasaule, un, kādas ir vēsmas un tendences šajos jautājumos. Šodien izlasīju Twitterī labu teicienu, vai nu tu esi soli priekšā, vai arī kļūsti par “case study”.  Ceru, ka Draugiem.lv seko jaunākajām vēsmām privātuma jautājumos, un arī domā par uzlabojumiem savā produktā. Vēl jo vairāk – tādā mazā valstī, kā Latvija, ir 2 iespējas – Tu esi Draugos un uzturi kontaktus ar zināmu sabiedrības daļu, kas nav Facebook, vai arī atsakies tur būt vispār. Šeit es domāju to, cik pieejami ir mūsu dati. Diemžēl Draugiem LV dod patiešām mazu iespēju dozēt informāciju no tiem, kas nav Tavā draugu listē – nav iespēju selektīvi izvietot bildes galerijās utt.  - iepriekšējā versijā tāda bija. Ja es  aizpildu visu savu profila info, tad tas ir redzams gan maniem draugiem, gan svešajiem. Šodien pasaule runā par šiem jautājumiem, par to, kā palīdzēt lietotājam pašam izlemt, ko tas publisko un,  ko ne. Es nebūt negribu sacīt, ka Draugiem.lv ir ļaunums – nē, bet ka ir jāmainās līdzi laikam – to gan.

Vēl viena būtiska tēma, kas parādījās sociālo tīklu jautājumā ir par “maniem draugiem”. Kam ir atbildība par to, ka, piemēram, fotogrāfijas, kuras redz mani draugi nonāk ārpusē – dzeltenajā presē vai arī kur citur. Kā  mediji tika piemēram, pie Lindas Mūrnieces sakņu dārza “Draugos”? Visdrīzākais LV likumi šādas lietas neregulē, tad atliek tikai starptautiski standarti un virtuālās vides ētikas normas.

Bez vainas nav arī Draugiem.lv ko konkurets Facebook. Katrā valstī tam ir savas funkcijas. Redzot, kāda izteikta migrācija no Draugiem.lv uz Facebook notiek šobrīd Latvijā, man tas saistās ir lielākām un plašākām iespējām, ko dod šis starptautiskais tīkls. Piemēram, Itālijā, kur mediji ir cenzēti, Facebook ir kā avots, kas netiek pārbaudīts vai regulēts – līdz ar to ticams ziņu avots. Taču tai pat laikā Facebookā itālu mafija caur savām lapām vervē jaunos censoņus, kas vēlas pievienoties viņu tīklam. Un Facebookam tur pati Itālija neko nevar izdarīt, jo itāļu jurisdikcija uz to nedarbojas. Sorry!  Tieciet paši galā!  Šīs spilgtais piemērs rāda to, ka neviens sociālais tīkls nav nedz melns, nedz balts un likumu pielietojums dažbrīd ir vājāks par vāju, un tad vienīgais, kas var strādāt, ir principi un normas. Gluži vai kā bieži vien patērētāju tiesības – likumi ir, taču pašam ir jābūt daudz gudrākam, lai neieberztos.

Katrai valstij ir savas problēmas un izaicinājumi, ko risināt saistībā ar interneta jautājumiem. Latvija, raugoties uz citu valstu fona, šķiet,  šos jautājumus ir laidusi pašplūsmā, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi peld pa straumi, kamēr vien nerodas kādi īpaši sarežģījumi. Ar šo es domāju, maz ticams, ka mūsu valsts likumdošanā tiks iestrādāta īpaša privātuma aizsardzība, līdz ar to, kā tas ierasts – mēs katrs esam atbildīgi par sevi un to info, ko atklājam citiem.

Tikai informācijai, vēsmas, par kurām runā pasaule šajā jautājumā ir šādas:

- sociālo tīklu pārvaldītājiem ne vien būtu jāinformē par to, kā tiek izmantoti privāti dati, bet arī “jādalās” peļņā/lebumā, kas gūts lietojot privātos datus;

- vajadzētu būt iespējām internetā dzēst informāciju par sevi.  Tas vairāk attiecas uz bērniem/jauniešiem, kam nesaprātīgas izdarības var kaitēt turpmākā dzīvē;

- jārod balanss starp likumiem un piemērojamām ētikas normām

#lvtwitter aptaujas rezultāti

Aptaujas mērķis

Uzturoties Twitter vidē un arī reālajā pasaulē, diezgan bieži izskan jautājums par to, kas “dzīvo” Twitter, kam tas domāts, vai šai komunikācijai ir kāda jēga, vai tas ir tikai labs laika kavēšanas instruments. Līdz ar to, visupirms, apņemšanās šajā Twitter aptaujā bija noskaidrot to, kas ir Twitter lietotāji, kādi ir to paradumi šajā vidē, un ko paši lietotāji domā par Twitter, kā arī, kādi ir galvenie ieguvumi to lietotājiem un potenciāli sabiedrībai.

Otrs aptaujas mērķis ir saistīts ar manu pētījumu jomu, proti, interneta pārvaldību ( internet governance). Interneta pārvaldība Latvijā ir maz zināma tēma, taču pasaules līmenī tas ir issue, arī dažādu Eiropas un pasaules institūciju līmenī tiek domāts, kā šo vidi varētu pārvaldīt, jo tās regulācija nav iespējama. Vispārinot šīs tēmas galveno ideju, lai pārvadītu interneta vidi, ir nepieciešams, lai visas iesaistītās puses (valsts institūcijas, privātais sektors & sabiedrība) spētu sarunāties, apmainīties ar idejām, labas prakses piemēriem un vienotos globālā līmenī par vispārpieņemtiem spēles noteikumiem. Tā kā šie spēlētāji ir izkaisīti pa visu pasauli, ir nepieciešamas diskusiju & informācijas platformas, kur notiek viedokļu apmaiņa un formēšanās.  Latvijas Twitter vides pētījuma mērķis šajā kontekstā ir noskaidrot, vai šāda sociālā tīkla vide būtu piemērota kļūt par informācijas apmaiņas platformu, vai šajā vidē ir izveidojušās kādas grupas, kāda ir to darbība, kādiem mērķiem tās tiek izmantotas.

Aptaujas norise

Kā rezultāts izsludinātai idejai šajā blogā par vēlmi veidot Latvijas Twitter aptauju, radās tandēms Ilze Bērziņa & Agnis Stibe.

Aptauja, izmantojot Panda Form interneta vietni,  notika laika posmā no 2010. gada 19. jūlija līdz 2010. gada 28. jūlijam. Tajā piedalījās 411 respondenti, no kuriem 403 respondentu atbildes varēja izmantot datu apstrādei. Šāds aptaujāto skaits tika sasniegts, aptaujas autoriem izplatot 7 twītus par aptauju, kas ģenerēja 37 retwītus, kā arī bija 2 ieraksti blogos.

Aptaujas rezultātu kopsavilkums

Twitter lietotājs – sieviete (52%)  & vīrietis ( 48%), dzīvojošs Rīgā un tās tuvumā (81%), ar augstāko izglītību (65%), sociāli aktīvs (84%), kas Twitter lieto vairāk kā gadu (50%) un uztur savu personīgo profilu (72%), kam pašam ir savs blogs.  85% no šiem lietotājiem twīto katru dienu vai vairākas reizes nedēļā, sekojot tikai tiem profiliem, kas tos interesē (86%) un komunicējot ar tiem, kurus pazīst (67%), atzīstot, ka var optimāli komunikāciju uzturēt ar 20 cilvēkiem.  Respondentiem (73%)  nav svarīgi, vai viņu viedoklis saskan ar citu izteiktajiem viedokļiem. Viss daudzskaitlīgākā grupa ar ko sevi identificē respondenti, ir studenti, IT& telekomunikācijas, marketings & reklāma & PR & komunikācija. Lielu daļu respondentu veido “citu” profesiju pārstāvji, kas netika identificēti aptaujas variantos. 36% n0 lietotājiem uzskata sevi par satura radītājiem,  43% par aktīviem reaģētājiem uz saturu.

Twitter pielietojums – visvairāk lietotāju Twitter uztver šo vietni kā informācijas avotu, iespēju paust savu viedokli un komunicēt. Kā arī daļai Twitter aizstāj citus medijus ( TV, radio, avīzes). Twitter vidē paustai informācijai ir vidēji augsta ticamība, un Twitter var būt vide, kurā paustās idejas dzīvo arī ārpus, aicinot uz konkrētām darbībām (76%). Vislabāk Twitter vidē ir komunicēt kā privātpersonai (87%), savā interešu grupā (63%). No 1 interese Twitter vidē  ir politika, kam seko draugi un fani. Taču galvenokārt interese lietotājam ir vairāk ap kādu konkrētu gadījumu/notikumu/tēmu, nevis sfēru kopumā.

Vairāk un detalizētāk ar pētījuma rezultātiem var iepazīties  šajā prezentācijā:

Datu interpretācijas un autoru skatījums atrodams šī bloga sadaļā Publikācijas.

Vēlreiz liels paldies visiem, kas piedalījās  pētījumā par lvtwitter vidi.

Kas ir sociālā medija klients?

Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

Lai arī kā man patiktu šī tēma, un kā pasaule cepās ap šo jautājumu, ir gana daudz biznesi, kam 100 gadus nav vajadzīgi sociālie mediji. Un te nu es gribētu parunāt par šīm kategorijām, kurām nevajag sociālos medijus. Bet varbūt tomēr vajag?

1. Sociālos medijus nevajag kafejnīcai Smiltenē. Mērķauditorija nav liela, vēl mazāka ir tā, kurai ir pieeja internetam, kā arī mērķauditorija maz ticams, ka pārzina sociālos medijus. Taču tas var būt labs instruments kafejnīcai Rīgas centrā, kura par savu mērķi ir likusi nevien garāmgājēju publikas pabarošanu, bet arī “VIETAS”, kuru ir vērts apmeklēt,  imidža radīšanu tiem, kas, iespējams, šai adresei reti, kad iet garām.  Šādā gadījumā tas ir instruments, ar ko veidot zīmolu, un radīt tam lojālus klientus. Ja ne tikai komunikācija, bet arī ēdiens būs ekselents, apkalpošana un interjers klientam pievilcīgs, tad ir cerības iegūt patiesu draugu, ko literatūrā apzīmē ar “evangelists” jeb sludinātiem, kas ir labākais word – of – mouth izplatītājs. Diemžēl šodien, manuprāt, sociālo mediju integrēšana biznesa modelī tomēr ir lielpilsētas priekšrocība. Taču, kas zina, varbūt pēc gada vai diviem būs savādāk.

2. Sociālos medijus  nevajag mazam uzņēmumam, kas apkalpo ierobežotu klientu loku, vai arī pārvalda kādas specifiskas zināšanas. Kam vajadzēs, tas atradīs, ko nomedīs, to apkalpos. Taču bez sociālajiem medijiem nevar dzīvot lielie uzņēmumi, kuru klientu datubāzes cipars sniedzas tūkstošos un miljonos. Tur ir nepieciešams turēt roku uz pulsa, lai komunicētu un saņemtu atgriezeniski saiti. Ātra reakcija šādos uzņēmumos ir īpaši nepieciešama, jo arī mērķauditorija atrodas sociālajos tīklos.

3. Sociālos medijus nevajag uzņēmumam, kam fokuss nav uz ilgtermiņa attīstību un klientu servisu. Ja nav būtiska komunikācija, bet tikai sūdzību un pieteikumus uzklausīšana, tad sociālajos medijos nav ko darīt. Nedz Viasat, nedz Elkors nav mērķauditorijas šim instrumentam, jo tas tikai sarežģītu šāda tipa uzņēmuma jau tā klientu sūdzībām bagāto dzīvi.

4. Sociālos medijus nevajag tam uzņēmumam, kura vadītājs neizprot to būtību un ieguvumus. Mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēks var cīnīties atspēries, taču, ja nebūs sapratnes augstākajā līmenī, tam visam nebūs jēgas, jo sociālie mediji strādā tad, kad tas ir kā biznesa sastāvdaķa, nevis blakus stāvošs projekts, kas nav integrēts uzņēmuma procesos.

5. Sociālie mediji nav vajadzīgi, ja uzņēmums nevar tos pienācīgi apkalpot, proti, nav speciālista, kas gan no komunikācijas, gan uzņēmuma specifiskas viedokļa, ir spējīgs un gribošs uzturēt sarunu ar auditoriju.

Taču, ja Jums ir vēlme iesaistīties sociālajos medijos, te būs 60 idejas, kā var promotēt sevi sociālajos tīklos

Nike ar Ambush mārketingu pārspēj futbola čempionāta oficiālo sponsoru Adidas

Šī nav pirmā reize, kad Nike nebūdams kādu sacensību oficiālais sponsors “norauj visu banku.” Tā arī ir noticis šogad futbolā. Nielsen veiktā analīze liecina, ka Nike buzz angliski runājošos sociālajos tīklos, blogos, ziņojuma dēļos ap šo čempionātu ir krietni vien pamanāmāks kā oficiālā sacensība sponsora Adidas buzz. Šogad Nike apģērbā uz laukuma nāk 9 no 32 komandām, pretēji 12 no 32, kas ir ģērbtas adidas tērpos. Ja ieskatamies skaitļos, cik cilvēku ir noskatījušies viena un otra zīmola video rullīšus, statistika ir nepārspējama. Šorīt Nike bija 15090685 pretēji Adidas 3086799.

Statistiskie mērījumi par online Buzz šī futbola čempionāta saistībā izskatās šādi

Sociālo mediju & Sex & the City līdzības

Šodien, kad vakar redzētais Sex & the City 2 jau nosēdies, man ienāca prātā domā, cik daudz gan filmai ir kopīga ar sociālajiem medijiem!

Saņemt, ko vēlējies un mācēt saglabāt to

Gluži vai kā tas, ka pirms 50  vai 30 gadiem nevarēja iedomāties, ka būs atļautas viendzimuma laulības, tieši tāpat nebija ne jausmas, ka sabiedrība paralēli savai reālajai dzīvei, varētu pārcelties uz sociālajiem tīkliem, radot tur savu virtuālo identitāti vai dzīvi Second Life. Līdzīgi kā seriāla galvenā varone Kerija Bredšova meklēja savu Lielisko vīrieti, arī uzņēmumam ir jā izmēģina daudz ko, lai piepildītu iecerēto. Bizness vai politiskā partija pirms vēlēšanām vēlas atrast to pareizo komunikācijas, reklāmas un mārketinga paņēmienu kopumu, kas varētu nest vēlamos panākumus.  Taču tajā brīdī, kad viss gribētais  jau ir rokās, ir iestājusies rutīna un dzīvē it kā ir labi, taču izrādās, ka tas “labi” jau ir pieņemts par normu un rodas vēlme tik daudz nerēķināties ar otru, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Manuprāt, nav svarīgi, vai tās ir divu cilvēku vai zīmola & patērētāju attiecības, tas ir liels darbs, lai interese  un saikne nezustu. Nebūs jēgas izveidot labu komunikāciju ar klientu, un tad vienā dienā  nolemt, ka pietiks ieguldīt darbu, var nedaudz paslinkot un cerēt, ka augļi būs tāpat.

Pirms kāda laika lasīju kādā blogā par to, ka uzņēmuma profila uzturētāji ar laiku atslābst un tad komunikācija ir vairāk tā cilvēka, kas veido šo komunikāciju, produkts, nevis zīmola vai uzņēmuma balss. Šādai sakarībai varētu rast 2 izskaidrojumus – vai nu komunicētājs sevi pārstāj identificēt ar attiecīgo sfēru, jo ir kļuvis garlaicīgi, vai arī personības “es” laužas uz āru. Ar šo situāciju ik pa brīdim  ir jāsaskaras Šarlotei, Mirandai un Kerijai, jo viņām, esot spēcīgām personībām, nākas sadzīvot ar vairākām identitātēm, kas ir viņas pašas/loma ģimenē/loma darbā.

Kura identitāte izdevīgāka

Mani patiešām sajūsmināja meiteņu smalkā spēle ar saviem uzvārdiem. Kad vajag iznīcināt iespējamo konkurenti, kas flirtē ar vīru, tad esmu nevis Bredšova, bet Prestone. Kad nonākam austrumos Goldenblata kundze pārtop atkal par Jorku. Teorētiski & praktiski jau nekas nemainās, taču meitenes ir pietiekami gudras un pielāgojas situācijai. Domāju, ka arī sociālo mediju iespējas ir labvēlīgas ātras reakcijas iespējām uz radušos situāciju. Esmu pamanījusi, ka ātri reaģēt ir iemācījies LMT, jo tīklīdz Twitterī atstāju ziņu, ka mans iBirojs pēdējās 2 nedēļas vairāk nestrādā, nekā strādā, pēc pavisam īsa brīža, LMT bija kļuvis par manu sekotāju un es saņēmu DM ar vaicājumu izklāstīt problēmu sīkāk. Reakcija & intereses izrādīšana bija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Twitter konta uzturētāji un info dienests, kas pieņem un apstrādā sūdzības diez vai komunicē savā starpā, vai arī LMT nav izstrādātas procedūras, kas rastu saikni starp šiem diviem komunikācijas uztvērējiem ar patērētājiem. Līdzīgu stāstu dzirdēju no savas draudzenes par Lattelekom, kas, pieņemot ziņojumu par bojājumu, sola salabot kļūmi pēc nedēļas, taču pēc ziņas par Lattelekom  neizdarībām Twitterī, reakcija ir zibenīga un meisters jau klauvē pie durvīm nākamajā dienā.

Ievērot un cienīt vietējos likumus

Nezinu vai austrumi ir modē, taču pamācība, ka austrumu likumi & paražas ir jāciena, Sex & the City labi parāda. It kā pavisam “nekaitīgas” un rietumu vidē akceptētas Samantas darbības autrumos izsauca pamatīgas vietējo dusmas un izbeidza četrotnes grezno dzīvi šeiha lepnajos apartamentos.  Ienākot arī sociālo mediju vidē, jebkuram jaunpienācējam ir jāievēro esošie likumi un spēles noteikumi. Nezinu, kā šķiet citiem Twitter lietotājiem, taču man ir izveidojies iespaids, ka šī vide tiek pašregulēta no iekšpuses. Jo tiklīdz kāds ir pārkāpis ētikas vai arī kādas profesionālās normas, apkārtējie bez reakcijas šo notikumu neatstāj. Līdzīgi arī ikviens blogu īpašnieks var izvēlēties iespēju  ļaut brīvu komentāru plūsmu, vai arī moderēt ienākošo komunikāciju. Blogs ir kā piemājas dārzs, kurā var laipni uzņemt svešiniekus, nepielaižot pārāk tuvu savai privātajai telpai, tai pat laikā ienācējiem ir jārespektē mājās noteikumus. Dažbrīd domāju par savu blogu, ko darīt ar komentāriem, kuru rakstītāji baidās uzrādīt savu patieso identitāti, jo zem segvārdiem ir viegli izteikt jebko – gan savu nekompetenci, gan uzkrāto negatīvismu. Parasti, ja tiek izteikti  kompetenti spriedumi, no patiesā vārda nav jābaidās. Šādās situācijās esmu izvēlējusies vienkārši uz tiem nereaģēt, gluži kā uz reklāmas materiāliem, kas tiek likti kastītē, nevienam nevaicājot atļauju.

Pēcgarša

Filma, kā jau gaidīju, bija gana smalka – varēja saskatīt interjera modes tendences, zīmolotus tērpus, greznas dzīves piedāvātās iespējas. Taču virs ārišķībām, bez kurām filma nav iedomājuma, ir viss cilvēciskais un atgādinājums, ka visa pamatā ir komunikācija vienam ar otru un vērtības, kurām katrs paliek uzticīgs cauri gadiem.

Kā krīzes komunikācija var palīdzēt lielās un mazās krīzēs

Vārdu krīze jau vairs neviens negrib dzirdēt. Patiesībā šodien vārda “krīze” skaņa jau ir zudusi. Tā jau ir pielīdzināma jebkādam lietvārdam – gaiss, piens, jumts…jebkas. Taču visapkārt esošā krīze nedrīkst ļaut iemigt uzņēmumiem vai indivīdiem attiecībā uz terminu “krīzes komunikācija”. Ir jārēķinās ar to, ka pienāks brīdis, kad uzņēmums, vai kādi apstākļi būs gana nelabvēlīgi, lai to nosauktu par uzņēmuma krīzes situāciju. Tas var būt vulkāns, kas aptur aviosatiksmi un pasažieri ir nikni uz to, ka aviokompānija nepilda savas saistības, tas var būt gadījums, kad kāda kroga apmeklētāji saslimst ar hepatītu, tas var būt kāds nepiedienīgs video, kas nofilmēts veikala apģērbu uzlaikošanas kabīnēs, vai kāds politiķis pieķerts divdomīgā situācijā. Gadījumu versijas ir daudz, tā pat kā iespējamie risinājumi.

Taču vispirms būtu jāizvērtē, vai attiecīgā situācija ir dēvējama kā krīze, un kāda ir iespējamā krīzes pakāpe.

Mazās krīzes

Saka jau, ka krīzes rodas cilvēka galvās. Šajā gadījumā, kad ir jāveic izvērtējums, tā patiešām ir. Ir jānovērtē, vai uz attiecīgo signālu ir vērts reaģēt. Vairumā gadījumu noteikti ir vērts. Spilgts piemērs  bija pavisam nesenā Arņa Balčus saķeršanās ar Tango projekta apsargiem – uzņēmumu Ave Lat Sargs. No vienas puses pilnīgi ikdienišķs gadījums, kad apsargi uzbrūk kādam garāmgājējam, kurš, viņuprāt, dara kaut ko viņiem netīkamu. Taču šajā gadījumā izrādījās, ka viņi ir uzbrukuši attiecīgās sabiedrības aprindās atpazīstamam cilvēkam, kas šādu gadījumu neatstās bez uzmanības. Pēc pāris dienām pie Tango tika sarīkota fotografēšanas akcija, kuru atspoguļoja lielākā daļa Latvijas mediju. Un viss sākās ar rakstu Satori blogā un twītiem. Šodien, uzklikšķinot Google Balčus & tango, var atrast teju vai simts linku par šo notikumu. It kā necila & maza gadījuma dēļ, kas laikus netika noregulēts, izcēlās šis vērienīgais pasākums.

Kāds varēja būt “pareizais” scenārijs. Ja Ave Lat Sargs veiktu mediju monitoringu, būti Twitterī un saprastu gadījuma nopietnību jau pēc raksta parādīšanās Satori portālā, kāds augsta līmeņa vadītājs pārkāptu savu lepnumu un personīgi & caur medijiem atvainotos Arnim Balčus par darbinieku izraisīto incidentu, šī mini krīze nebūtu pārvērtusies par lielizmēra akciju.

Un te tieši parādās moments, ka uzņēmums ( vēl jo vairāk šāda tipa kā ir Ave Lat Sargs) pat sapņos visdrīzākais nedomā par krīzes menedžmentu, taču pienāk brīdis, kad padoms komunikācijā ir ļoti nepieciešams. Vēl jo labāk būtu, ja kāds uzņēmuma pārstāvis vai to apkalpojošā aģentūra būtu Twitter lietotāji un uzzinātu par šo incidentu laicīgi, kas ļautu operatīvi reaģēt.

Šis piemērs rāda to, ka šodienas komunikācijas laikmetā ir būtiski sekot tam, kas par uzņēmumu vai personu tiek teikts mediju telpā. Nezin kāpēc man ienāca prātā, kā neesmu dzirdējusi par tādu pakalpojumu kā mediju monitoringu jaunā izpratnē. Šeit es domāju gana primitīvu pakalpojumu tādiem uzņēmumiem, kas nav uzmanības lokā, taču, kas apkalpo pietiekami lielu klientu loku. Par web lapas hostingu uzņēmumi maksā, kamdēļ, lai neizmantotu jauno mediju vides monitoringu? Tas ļautu operatīvi reaģēt uz šādām situācijām kā gadījās Ave Lat Sargam.

Lielās krīzes

Lielās krīzes var gadīties gan lielam, gan mazam uzņēmumam. Pirms dažiem gadiem vairāku cilvēku saslimšana ar hepatītu pēc pusdienošanās kafejnīcā Vecrīgā, manuprāt, ir liela krīze, jo tā sabiedrībā uzjundīja daudzus jautājumus līdz pat valsts atbildīgajām institūcijām. Pavisam nesen miljoni aviopasažieru sastapās ar vulkāna izraisīto piespiedu gaisa satiksmes slēgšanu, kas izraisīja pamatīgu haosu. Un, laikam, šajā gadījumā mēs varam būt lepni, ka airBaltic tika atzīta par ļoti labu tieši krīzes komunikācijā un vispārējā situācijas risināšanā. Protams, bija gana daudz arī neapmierināto, kas izskatāmi kā individuāli gadījumi, taču kopumā šīs periods tika pārdzīvots godam. Un šajā gadījumā es redzu 2vērā ņemamus pozitīvus aspektus, kāpēc airBaltic izdevās:

1) uzņēmumam jau ir kādu laiku klātbūtne sociālajos tīklos, kas ļoti atvieglo komunikāciju šādās situācijās;

2) uzņēmumam ir nopietnas instrukcijas, kā rīkoties krīzes situācijā.

Šo divu faktoru apvienojums palīdz tik lielam uzņēmumam darboties saskanīgi. Protams, visā ir arī cilvēciskais faktors un pieļautās kļūdas, taču kopumā “krīzes rokasgrāmata” ir instruments, kā nezaudēt prātu un rīcību sarežģītās situācijās.

Pieļautās kļūdas krīzes risinājumā padara situāciju vēl sarežģītāku. Nekomunicēšana un galvas ierakšana smiltīs visdrīzākais nepalīdzēs. Iespējami pareizas krīzes komunikācijas plāns obligāti ir jāizstrādā iepriekš, jo problēmas gadījumā ir visai maz iespējas raudzīties uz lietām vairāk objektīvi, nevis emocionāli.

Sociālo mediju stratēģijas galvenie stūrakmeņi

Vieglāk un uzskatāmāk būtu grūti kaut ko izdomāt.

Slimība vai nepieciešamība?

Viss it kā sākoties mūsu galvās. Arī vajadzība komunicēt un saņemt komunikācijas plūsmu. Cik nav bijušas situācijas, kad kādam gribas teikt – vai patiešām tieši šajā brīdī Tev ir jāatbild uz mobilā tālruņa zvanu. Taču no šodienas attīstības raugoties, saruna pa mobilo tālruni tagad jau ir krietni mazsvarīgākā kā vajadzība lasīt savus e – pastus un Twitter ziņojumus savā telefonā.

Šodien uzdūros interesantam rakstam, kurā autors  stāsta par to, ka Ņujorkas teātru asociācijā tiek spriests par to, vai atļaut teātra izrādēs lietot mobilo tālruni. Šāda vajadzība esot radusies tiem skatītājiem, kuri vēlas  būt vienmēr online, ziņot no notikumu vietas, lietojot Foursquare, Facebook vai kādu citu instrumentu. Vienos svaru kausos tiek likta skatītāja uzmanība, kas tiek novērsta no lugas, iespējami traucējoši faktori aktieriem, taču otrā – iespējams teātra popularizēšana. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, tad dažos ASV teātros tiek ierādītas speciālas vietas tiem, kas vēlas lietot mobilos tālruņus izrādes laikā. Pieredze rāda, ka izrādes liekā tiek radīti daži twīti, kuriem seko nopietnāks ieraksts blogā pēc izrādes.

Stenfordas zinātni pagājušajā gadā ir veikuši pētījumu, kurā noskaidroja, ka cilvēkiem, kas saņem regulāru elektroniskās informācijas plūsmu, paralēli darot vēl citas lietas, ir grūtības koncentrēties ar pilnu atdevi. Kā arī šajā gadījumā sociālo mediju lietošana ir visai riskants pasākums, lai gan vienos svaru kausos ir popularitāte un bezmaksas info, kas tiek sniegts caur sociālajiem medijiem, bet no otras, uz spēles tiek liktas ilggadējas tradīcijas baudīt mākslu mierā un klusumā.

Patiesībā nav svarīgi, vai mēs spēlējam Fermu, mums sāk kaut kā ļoti pietrūkt, ja dažas stundas nav lasīti Twīti, viss ir galvās. Atliek vien pašam izvērtēt, vai tā jau ir slimība, vai patiesa nepieciešamība.

Veiksmes stāsts kā izmantot sociālos medijus viesnīcu biznesā. Roger Smith Hotel NYC.

Ja vien neesam noguruši no visas pasaules, tad, aizbraucot ceļojumā, ir vēlme redzēt, baudīt un sasmelties pēc iespējas vairāk iespaidus. Galvenais key word ir LABI PAVADĪTS LAIKS.  Un viena no iespaidu un emociju pamatbāzēm ir viesnīcas, kurās apmetamies. Ir reizes, kad visu laiku ceļojot, viesnīcas tiek mainītas ik nakti, un tad nav lielas starpības, kur nolikt galvu, taču, ja esam atbraukuši uz kādu pasākumu, vai arī ilgāku vietas eksplorēšanu, gribas kaut ko vairāk.  Ar vairāk es domāju “tur kaut kas notiek”.

“Tur kaut kas notiek” koncepcija

Veca kā pasaule ir doma, ka tauta pavelkās uz vietām, kur kaut kas notiek. Tā arī Rīgā ar gadiem mainās vietas, kur tauta tusē. Kādreiz bija Piektdiena, Pulkvedis,  Koijoti, tagad Piens un Pērle. Arī Rīgas pilsētas svētkus un Muzeju nakti var ierindot šajā kategorijā.

Tieši šo koncepciju izmanto arī lielās atpūtas viesnīcas siltajās zemēs, kur tauta dzīvo kādu nedēļu un tas ir visai loģiski, ka vakaros bārā kāds dzied, bērniem ir savas atrakcijas, bet pa dienu baseinā tiek vadīta ūdens aerobika vai vakara tusiņu zāli dienā aizņem deju nodarbības pensionāriem. Tas viss tiek darīts ar domu, lai viesi uzturētos viesnīcā un savu naudu atstātu turpat bārā, nevis kaimiņu krogā. Taču tā jau ir klasika.

Sociālo mediju iespējas tusiņa radīšanai

Daži ir aizdomājušies tālāk un radījuši tusiņu sociālo mediju un reālajā vidē, kas tiek izmantots kā instruments klientu pievilināšanai caur word of mouth and Buzz.  Šodien stāsts būs par Roger Smith Hotel NYC. KAUT KO TĀDU VĒL NEESMU REDZĒJUSI!!!

Šīs viesnīcas darbinieks Brian Simpson sociālos medijus,  atklāja 2008. gada pavasarī, kad sāka aktīvu darbību Twitterī. Taču pirms darbošanās Twitterī,  pašas viesnīcas mājaslapā tika izveidota sadaļa Blogs, kurā var atrast info ne vien par pašu viesnīcu kā tādu, bet arī par tās cilvēkiem, notikumiem un citām interesantām lietām.  Roger Smith Hotel ir viena no nedaudzajām viesnīcām, kuras mājas lapā ir kaut kas vairāk kā vien viesnīcas apraksts, rezervācijas iespējas un fotogrāfijas.

Viesnīcas bloga sadaļa kopā ar Brian Simpson darbošanos Twitterī ir pulcējusi ap sevi galvenokārt klientus, kas ir sociālo mediju lietotāji,  tādējādi veicinot viesnīcas atpazīstamību un Buzz ap to. Blogs šajā gadījumā ir iespēja kā radīt tēlu, ka tur strādā reāli cilvēki, kuri brauc atvaļinājumā, kuriem ir suns, kuri fotografē  utml. Taču tā ir mazākā šī bloga daļa. Blogā ir ļoti daudz info par dažnedažādākiem pasākumiem, kas notiek pašā viesnīcā. Kaut vai, piemēram, konference tiem, kas raksta par ēdienu internetā. Pārraidi no šīs konferences vari apskatīt šeit.. Viesnīcas organizēto modes skati Funway 2009 vari apskatīt šeit. Info par mākslinieku, kura gleznas ir izstādītas viesnīcā var apskatīt šeit.

Taču viss fantastiskākās ir klientu atsauces, kuras paši viesi ir ievietojuši YouTube. Ja nemaldos, tad tās ir desmitiem, bet kopumā Youtubā var atrast simtiem lietas, kas saistās ar Roger Smith NYC hotel. No vienas puses viesnīca investē pūles un izdomu pasākumu piesaistīšanā, atpakaļ saņemot milzīgu pozitīvu Buzz, kas ceļo pa tīmekli dažādos formātos. Viena no klientu atsaucēm, piemēram, izskatās šādi

Kā liecina ieraksti gan blogā, gan citur interneta resursos atrodamie, tā ir viesnīca, kas atradusi savu fokusu uz sociālajiem medijiem. Tādēļ tā jau ir kļuvusi par must have lietu sociālo mediju pasākumus rīkot tieši šajā viesnīcā. Taču par ieguldīto darbu šīs jomas attīstībā un uzturēšanā Brian Simpson saka  “Be real and be patient. These are long term relationships that do not happen overnight. Respect and trust is earned. You cannot force or fake followerships. They will fail if you do.”

Sīkāks info par to, kā šī komunikācija ir tapusi, var atrast šeit.

Ko uzņēmums var darīt sociālajos medijos. Kā strukturāli veidot komunikāciju.

Šodien ideju diena.

Te būs salīdzinājums, ko vēlas un sagaida klients no komunikācijas internetā, un tipiskākais, ko parasti sniedz uzņēmums.

Par veidiem – to plusiem un mīnusiem, kā organizēt savu sociālo komunikāciju, kā arī par to atbilstību Jūsu organizācijai,  var lasīt šeit

Šeit ir neliela tabula ar aptaujas datiem, ko tieši var darīt sociālo mediju jomā B2B un B2C sektoros.

Kā mērīt atdevi sociālajos medijos?

Vakardienas rakstā par sociālajiem medijiem manas divas galvenās domas bija par to, ka ir jābūt ļoti pacietīgam, lai sociālie mediju sniegtu atdevi, kā arī, ka mēs īsti nezinām, kas ir šo mediju reālie patērētāji.

Šodien gribu padalīties ar kādu, manuprāt, ļoti  interesantu instrumentu, ar kā palīdzību var mērīt atdevi un reakcijas no sociālajiem medijiem. Tikai ir viens nosacījums – mērījumus var veikt tikai tad, kad pirms tam ir pacietīgi pastrādāts, veidojot komunikāciju.

Informāciju, kā  un ko mērīt atradīsi šeit

Sociālie mediji ir modes lieta, bet nav brīnumlīdzeklis, palīdz pacietīgajiem

Runāt par sociālajiem medijiem šodien ir moderni.  Pasaule reāli cepās par šo jautājumu. Arī Latvijā kopš #knl 19. maija raidījuma, iespējams, daudzi ir neizpratnē, kas ir tas Twitteris. Labi bija joki pēc raidījuma, ka vēlēšanās uzvarēs Twitera partija. Līdzīgi kā kādreiz mēs smīkņājām par latviešiem, kas runāja ar amerikāņu akcentu, jo tas bija Cool, tad šodien šajā virtuvē esošie ( tā diezgan nelielā saujiņa) var tā daudz maz objektīvi izvērtēt, vai patiešām sociālajos medijos ir tāds spēks, vai arī runāšana par sociālajiem medijiem un par to, ka man ir blogs, arī ir kļuvusi par modes lietu.

Blogošana ir modes lieta

Tas, ka blogot ir modē,  apliecina “Pastaigas” jūnija numurs, kurā tiek intervētas meitenes, kas blogo. Pastaiga taču nerakstīs par to, kas nav Cool un soli priekšā pārējiem:).

Blogeri ir interesanti sabiedrībai

Par to liecināja #SZF rīkotā diskusija par blogošanu aprīļa beigās, kura bija patiešām plaši apmeklēta. LU sociāl0 zinātņu fakultātes goda auditorija bija pilna gan pirmajā stāvā, gan arī bija balkonā sēdošie. Un kur nu vēl pārējie, kas nebija klātienē, bet vēroja diskusiju tiešraidē. Par interesi liecināja arī twītu un atsauksmju rakstu daudzums internetā. Tikai salīdzināšanai – uz nākamo SZF diskusiju par medijiem bija sanākusi labi, ja viena trešdaļa  no blogeru diskusijas klausītājiem. Arī atsauksmes bija gana maz, neraugoties uz interesanto un sabiedrībā pazīstamo diskutētāju buķeti.

Sociālie mediji domāti pacietīgajiem

Tas, ka latvieši ir kapu un mazdārziņu tauta, vairs nav jāpierāda. Šodien, manuprāt, blogi aizņem to smadzeņu daļu, ko pērnais latvietis izmantoja domām par sēšanu, stādīšanu, ravēšanu, mēslošanu un ražas vākšanu. Lai uzturētu interesi par sevi, savu zīmolu ir jābūt pacietīgam un cītīgam, jo sociālajos tīklos viss nemaz tik ātri nenotiek ( atskaitot ķēdes vēstules par X – mas tirdziņu Daugavas sporta namā).  Uzņēmumam, izveidojot, Twitter kontu paiet laiks, kamēr tam rodas gana daudz sekotāji.  Un tie nerodas tāpat vien. Ir jārada saturs, kas ir interesants auditorijai, kā arī šis konts ir jāuztur. Nepietiks ar to, ka dažus mēnešus uzņēmums pastrādās, saaudzēs sev sekotājus, un tad atlaidīs no darba komunikācijas veidotāju, sakot, ka nu viss ir izdarīts – paldies. Tad tikai viss sāksies.

Tieši tāpat ir ar blogiem. No sākuma, varbūt, daži autori raksta sava prieka pēc, taču pēc kāda laika to jau pieprasa auditorija. Filma Julie un Julia to spilgti parādīja,  kā strādā kulinārijas blogi.

Ja vien mēs neesam Lady Gaga vai Parisa Hiltone, lai gūtu rezultātu sociālajos tīklos, ir ļoti jāstrādā.  Lai gan, domāju, ka arī Lady Gaga ir tāds business projekts, ka tik turies. Patiesībā, tā ir sava veida mācību grāmata, kā uzturēt interesi un komunikāciju, lai pasaule kādu laiku patērētu šo produktu.

Sociālie mediji kā maza uzņēmuma komunikācijas instruments

Dažkārt bizness rodas no tā, ka sākam cept draugiem kūkas, bet pēc tam atveram beķereju, vai arī līdzīgi kā Bilam Geitsam patika programmēt, un viņš būdams īstajā laikā un vietā, kopā ar draugiem varēja uzsākt jaunu biznesu. Sociālie mediji darbojas tieši pēc tāda paša principa, tikai draugu vietā ir cilvēki ar līdzīgām interesēm, kas lasa kāda cilvēka vai uzņēmuma radītu virtuālo saturu.

Domāju, ka šis instruments būtu noderīgs tiem, kuru mazais bizness prasa regulāru komunikāciju un  tēla veidošanu. Šobrīd man nāk prātā divi labi piemēri, kas ir Bārs taka un TurKebab. Prasmīgi veidota mazā biznesa komunikācija, kurai tieši nespīd cauri pārdošanas un komercijas pieskaņa.

Taču, ja Twitter konts sludina tikai atlaides, tad tad jau ir cita, proti, sludinājuma dēļa funkcija.

Sociālie mediji nelīdz lielajiem un  garlaicīgajiem monstriem

Grūti man iedomāties, kā komunikāciju sociālajos tīklos varētu uzturēt veļas pulveris vai košļenes. Tā ir sadaļa, kurai ir jāpaliek pie borējošiem vienvirziena ziņojumiem, kur atgriezeniskā saite nav vajadzīga. Un, ja tā padomā, ko gan, piemēram Procter & Gamble pārstāvniecība varētu darīt ar manu viedokli par produkta īpašībām.  Laikam jau neko! FMCG sektoram būs vien jāpaliek pie klasiskā mārketinga.

Vēl gribu atzīmēt vienu aspektu, kāpēc lielajiem monstriem nederēs sociālais mārketings. Iedomāsimies Samsungu, kas ir globāla kompānija, kuras vadībā ir korejieši, kuriem ir pilnīgi cita kultūras un vērtību izpratne. Lai gan mārketinga lokālās lietas veic vietējie, tomēr parādes komandieris ir korejietis , kuram ir visai tāla mūsu uztvere. Nekad neaizmirsīšu, kad, rīkojot Samsung Baltijas biroja atklāšanas svinības Melngalvju namā, tā brīža galvenais par Baltijas kūrēšanu atbildīgais korejietis lika Melngalvju nama greznajā zālē novilkt Samsung baneri un tieši to pašu izdarīt uz Melngalvju nama greznās fasādes.  Līdz ar to šī disonanse automātiski izslēdz kvalitatīvas, vietējam tirgum saprotamas un lietderīgas komunikācijas saiknes uzturēšanas iespējas. Korejietis nemaksās par to, ko nesaprot.

Sociālie mediji kā integrētās mārketinga komunikācijas sastāvdaļa

IMK ir saldais ēdiens reklāmas aģentūrām. Padodiet tik zīmolu, mēs izdomāsim, kā iztērēt Jūsu naudu:). Nav svarīgi, vai tā politiskā partija pirms vēlēšanām, vai piena produkts.  Sociālais medijs kā kampaņas sastāvdaļa. Hmm, kampaņas nāk un iet, taču, kas notiks ar kampaņas laikam radīto komunikācijas instrumentu – web lapa tiks slēgta ( varoni.lv), Twitter konts izmiris, bet Draugiem sadaļa iekonservējusies. Diemžēl tā varētu būt viena no tipiskākām mārketinga kļūdām – radīt un tad pamest, jo vairs nevar uzturēt.  Taču ir arī noteikti labi piemēri, varbūt kāds var padalīties pieredzē.

Gudrie uzņēmuma vadītāji

Latvijas augstskolas ik gadus gan uzņem, gan izlaiž tautās simtiem sabiedrisko attiecību, mārketinga, reklāmas un visu citu komunikācijas veidu speciālistus. Ir skaidrs, ka labi, ja 10% no tiem strādās tieši tajā specialitātē. Taču daļa no šiem absolventiem ir uzņēmuma vadītāji, vai kāda maza biznesa īpašnieki. Un labi vien ir, ka viņiem ir sabiedrisko attiecību diploms kabatā, jo ir cerība, ka šajos 2,5 vai 4 gados ir ielikta izpratne par komunikācijas nozīmību sabiedrībā. Es ceru, ka šie cilvēki izpratīs, ja pašiem nav pietiekamu zināšanu vai talantu,  tad ir jāpieaicina sociālo mediju lietpratējs, lai viņa mazajam biznesam palīdzētu kļūt pozitīvi atpazīstamam, izmantojot sociālo mediju iespējas.

Taču ir otra skumjākā daļa, ka komunikācijas nozīmību uzskata par muļķībām un nekam nevajadzīgu naudas tērēšanu. Tikko lasīju kāda studenta bakalaura darbu, kurā ir pētījums par celtniecības uzņēmumu vadītāju attieksmi pret sabiedriskajām attiecībām. Secinājumi bija gaužām bēdīgi, jo vecās un vecākās paaudzes augsta līmeņa celtniecības uzņēmumu vadītāji neredz nekādu jēgu algot komunikācijas speciālistus. Laikam jau sava daļa taisnības tajā visā ir, jo darījumu slēgšanai tiek izmantotas pavisam citas metodes, kur uzņēmuma reputācijai, produktam un tēlam ir maznozīmīga loma. Taču, kā jebkurš pētījums, tā nav absolūtā patiesība, bet norāda uz tendenci sabiedrībā.

Kas ir sociālā medija patērētājs?

Pēdējā laikā mani aizvien vairāk nodarbina jautājums, kas ir sociālā medija Latvijā ( ārpus Draugiem.lv) patērētājs. Izmantošu dienesta stāvokli un padalīšos informācijā par fantastiski apjomīgu studenta pētījumu par vidusskolēniem, un viņu mediju patērēšanu. Secinājums ir viens – vidusskolēns nav sociālā medija mērķauditorija.  Otrs, man secinājums, kas ir radies pašai,  labojot studentu darbus, arī vidējais students neinteresējas par jaunajiem medijiem. Atslēga, manuprāt slēpjas apstāklī, ka grāmatas par šo tēmu ir jālasa angļu valodā, kas jau ir sarežģīti. Tikai kāds 1% savos studiju darbos tiek tālāk par alternatīvā mārketinga definīciju un uzskaitījumu. Neraksta, par to, par ko nezin, vai neizprot. Kam vēl, ja ne studentiem būtu jāķer viss jaunais un progresīvais?

Pēcvārda vietā

Man ir ļoti interesanti sekot, kā attīstās šīs sfēra. Un vēl interesantāk ir saprast, kas ir patiesā, nevis modes mērķauditorija. Kādu laiku briestu pētījumam par šo jautājumu. Varbūt vēl  kādam ir līdzīgas intereses, tad  dodiet ziņu!

Twitter instrumenta lietošana vidējās temperatūras slimnīcā mērīšanai

Pirms dažām dienām Twitterī parādījās ziņa par kādu akadēmisku pētījumu ar garšīgu nosaukumu “Nākotnes pareģošana ar sociālo mediju palīdzību”.Tā kā man tās akadēmiskās lietas patiešām patīk un interesē, ierakos dziļāk šī raksta būtībā.

Darba autori ir izpētījuši korelāciju starp tvītiem par filmām ( pētījuma periods 2009. gada rudens 2010. gada ziema), kas vēl iznāks un jau ir tikko iznākušas, ar to kases ieņēmumiem.  Secinājums bija viens – jo vairāk tvītu, jo lielāki kases ieņēmumi. Kā arī, jo vairāk pozitīvu atsauksmju par filmu, jo lielāki ieņēmumi.

Interesanti atzīmēt, ka Latvijas Twitter nav gandrīz sastopamas diskusijas vai viedokļi par masu produkta filmām ( nedaudz šur tur ir uzplaiksnījis Avatar Madrides konferences kontekstā). Bet laiku pa laikam parādās ieteikumi noskatīties K. Suņa tipa filmas. Varbūt te visi ir intelektuāļi, kas neatslēdzas vienkāršai izklaidei, vai arī kaunējās rakstīt, ka ir ir apmeklējuši Forum Cinemas? Iespējams, ka nav arī ko teikt par masu produkta kino filmām.

Sīkāk ar pētījumu var iepazīties šeit.

Galvenais, kāpēc rakstu par šo pētījumu, ir apstiprinājums tam, ka sociālos medijos izskanējušās ziņas veido viedokli par produktu vai pakalpojumu. Neraugoties uz salīdzinoši mazo Twitter lietotāju skaitu Latvijā, bet ar pieauguma tendencēm, iezīmējas sociālo mediju nākotnes perspektīvas. No vienas puses ir svarīgi, kādi komentāri un feedback tiek sniegts, bet no otras – tā jebkurā gadījumā ir tāda vidējā temperatūra slimnīcā, kas nebūt nav maznozīmīga.

Rokoties dziļāk šajā tēmā, atradu vēl  pētījumu, kura galvenais secinājums ir tāds, ka sociālajos medijos dominē noteikta lietotāju grupa, kas tās ietvaros ir izveidojusi tādu kā virtuālu pārvaldes formu. Ar šo pārvaldes formu es domāju tēmu, ap kuru ieinteresētās personas sniedz info par jaunumiem, izsaka viedokļus, veic pētījumus utt. Un principā, domas, kuras ir izteiktas ārpus šī loka, nav īpaši svarīgas, jo tās ir izteikuši, iespējams, nespeciālisti, kas nevārās šajā sulā. Manuprāt, twittera rāmjos tas pat būtu definējams – kā personas ārpus, piemēram, mana sekotāju loka. Viņi, iespējams,  ir izlasījuši kāda mana sekotāja retvītotu manu ziņojumu, un šis cilvēks ir iekomentējis, bet diemžēl “ne pa tēmu”, jo viņš nav regulārais mana satura patērētājs un, iespējams, neizprot stila, domu utt backgroundu. Taču arī šis viedoklis var būt interesants.

Turpinot šo tēmu, manuprāt, interesantu pētījumu par jau manis aizsākto tēmu ir veikuši ASV pētnieki, kas salīdzinājuši Twitter draugu proporciju pret Twitter sekotājiem. Par “draugiem” tiek uzskatīti tie, kas komunicē savā starpā @. Iznalizējot 309740 lietotājus, pētnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka 25,4% no visiem Twitter ziņojumiem ir tieši kādam adresēti.Aktīvāki ir tie Twitter konti, kam ir vairāk “draugi”, nevis lielāks sekotāju skaits. Pētījums parādīja, lai arī Twitter kontam ir patiešām daudz sekotāju, reāla komunikācija tiek uzturēta ar ļoti niecīgu daļu no tiem. Kā arī šī “draudzība” vairumā gadījumu ir reversa. Es komunicēju ar kādu, un viņš komunicē ar mani.

#diskusija LU SZF par blogošanu

Visupirms man ir prieks, ka kāda no Latvijas augstskolām sāka runāt par šo tēmu. Tas, manuprāt, bija pirmais šāda formāta pasākums (ceru, ka iepriekš neesmu neko palaidusi garām). Vēsturiski augstskolas ir bijušas tās, kurās ir daudz aktīvu cilvēku, rodas jaunas domas, kustības. Šodien ar šo tēmu ir tā piezemētāk. LU sarīkoja diskusiju, cik zinu RSU studenti veidoja pētījumu (ceru arī redzēt tā rezultātus kaut kur publiski), kā arī Anda Rožukalne un Ruta Siliņa ir veikušas pētījumu par blogiem. Pārējās augstskolas vai nu klusē, vai arī darbojas kā partizāni savā pagrīdē. Ne velti es pieminēju augstskolas, jo domāju, ka šobrīd šī niša ir brīva, lai kāda no akadēmiskām vidēm pievērstos šī jautājuma pētniecībai. Tā iemesla dēļ, lai mēs paši beidzot varētu runāt par Latvijas statistiku un tendencēm, nevis tikai atsaukties uz ASV vai citām valstīm. Hei! Visa pasaule vārās ap šo jautājumu, bet mēs tikai sākam čukstēt par šo tēmu.

Esot klāt LU, man radās iespaids, ka kādi 50% no auditorijas nebija augstskolas studenti, bet gan tie, kam interesē blogošana. Iespējams, ka šis pasākuma parāda to, ka  šāda un cita formāta blogeru burziņi ir nepieciešami ne vien informācijas apmaiņas dēļ, bet arī, lai  redzētu vaigā tos, kuru 140 vai vairāk zīmju domas ik dienas redzam savā datorā. Es arī labprāt klātienē iepazītos ar šiem cilvēkiem, jo man ir interesants viņu skatījumus uz dzīvi un lietām.

Diskusijas laikā ik pa brīdim pavīdēja naudas jautājums. Kāds labums, ka mēs rakstām?  Caur šo jautājumu es gribētu ieskatīties citā – savstarpējās attiecībās. Visi blogi, stili, tēmas, par ko ikviens raksta,  ir dažādi. Tēmām nav pasūtījumu. Tas nav kā reklāmistu sabiedrībā, kur visi ir “draugi”, “draugi”, taču tikai ārēji, jo lietas būtībā vairums cīnās par vieniem un tiem pašiem klientiem un viņu naudasmakiem. No šī man gribētos secināt, runājot profesores Brikšes vārdiem, ka var parunāties tāpat vien. Pamata kašķim it kā nav, ja vien kāds sevi neuzskata par pārāko blogeri. Un, kas gan ir pareizs bloga saturs? Kā Artūrs Mednis norādīja, blogs var būt jebkas. Līdz ar to, īsti nav pamata tiesāšanai, kas ir labs, vai kas ir slikts. Katram mums ir savs intelekta attīstības līmenis, dzīves pieredze un intereses. Kādam neinteresēs nekas cits kā kulinārijas blogs, bet citam kāda rakstītāja ļoti personīgas attiecīgā brīža izjūtas. Tas, kas interesē vidusskolnieku, neinteresē mani. Tai pat laikā nevar nepiekrist Martai Krivaldei, kura diskusijā uzsvēra, ka vairumā gadījumu cilvēki nemāk rakstīt. Pilnīgi piekrītu arī Māra Reliņa reflekcijai par vakardienas diskusijas tēmu, ka rakstīšanas dotības ir talants. Vairāku gadi gaitā pārlasot simtiem studentu studiju darbus, diemžēl tikai kādi 20% ir patiešām baudāmi valodas ziņā. Vēl kādi 30% ir “nu tā” līmenī, bet atlikušie, diemžēl ir valodnieciski un ideju kompilācijas ziņā ļoti, ļoti vāji. Nezinu, vai pie vainas ir lasīšanas trūkums (es domāju literatūras, nevis interneta), vai talanta iztrūkums uz rakstudarbiem. Lai gan, nonākot līdz bakalauram vai maģistram, nevienu sliktu vārdu nevaru teikt. Bauda ir lasīt. Varbūt tad studenti izmanto kādus valodas konsultantu padomus vai dod lasīt savus darbus labiem blogeriem:)?

Šodien, pirms sākt rakstīt šīs pārdomas,  paklaiņoju pa pašmāju blogiem. Es nedomāju tāda veida kā izteikumus publiskos portālos, ko pētīja dr. Anda Rožukalne & Ruta Siliņa, bet gan dažādās mājaslapas. Caurskatot kādas 30 lapas, manu interesi piesaistīja pāris. Tās arī ieliku Favourites. Liela daļa no lapām bija pie wordpress lasītākajiem rakstiem, bet es tur personīgi neko neatradu. Taču tas nenozīmē, ka tajās saturs ir slikts, tieši otrādi – cilvēki tās lasa.  Bet tas nav mans. Domāju, ka līdzīgi kā ar milzīgo žurnālu & avīžu klāstu, katrs atrod kaut ko savu un balso par tiem ar maciņu. Tieši tāpat noteikts lasītāju loks izkristalizējas blogiem.

Vēl man vakar šķita interesanta tēma, kurai diskusijas dalībnieki pieskārās tikai nedaudz –  blogera demogrāfiskie dati. Viena statistika rādīja, ka blogeri ir vīrieši, bet Artūrs Mednis norādīja, ka ir sadaļas, kur galvenās ir sievietes. Man domāt, ka blogeris nav cilvēks, kam ir smalks auto, māja ārpus Rīgas,  kredīti bankā, jo viņam nav vienkārši laika – ir jāpelna nauda, un, kā, zināms, ar blogošanu izdzīvot nevar, kur nu vēl samaksāt kredītus. Blogotājs nebūs arī sieviete, kurai ir darbs, bērni, ģimene, māja & dārzs. Domāju, ka arī šie demogrāfiskie tipi nebūs aktīvie blogu lasītāji, jo viņiem vienkārši tam nav laika.  Šo visu es domāju, ja runājam par blogošanu rakstu un analīzes formātā, nevis “Cāļa” vai “Sviesta cibas” izpratnē. Arī Twiterošana ir pavisam, kas cits. Var ik pa brīdim izmest pa ziņojumam, taču ar to vien nepietiek. Ir būtiski sekot, ar ko šis medijs elpo starplaikos. Domāju, ka blogošana un twiterošana ir tāds dzīvesveids, kam ikkatrs tā dalībnieks atvēl pietiekamu porciju sava laika  (es domāju aktīvās frontes pārstāvjus).Hm, nez, kas notiks vasarā, kad varēs skriet, lēkt, kaitot, laivot, lasīt sēnes, peldēt. Vai mēs piedzīvosim kritumu twītos un blogos?

Un visbeidzot… par to, kas man izraisīja cilvēcīgu smīnu:). Tā bija blogeru reakcija uz jautājumu, kādēļ viņi nelieto vārdu “emuārs”, kam sekoja sišana pie krūts, kā tad es…x gadus biju blogeris, un tagad būšu emuārists? Protams, arī es spītīgi nelietoju vārdu “dators”, jo esmu pieradusi pie “kompis”. Bet emuārs, gan es lietoju, un man patīk:)

10 lietas, ko vecmāmiņa Tev var iemācīt par sociāliem medijiem

Man patiešām patika šis http://www.opinionatlarge.com/social-media/10-things-your-grandmother-can-teach-you-about-social-media/.

Laba humora un patiesības deva http://www.opinionatlarge.com/social-media/25-ways-twitter-is-like-the-nyc-subway/

Pamatskola & vidusskola internetā. Pārdomas par Twitter lietojumu.

Tas, ka internets ir fantastisks laika zaglis, vairs nav šaubu. Vieni saka, ka tā ir liela miskaste, kur var atrast visu, bet citi uzskata, ka tās ir fantastiskas iespējas, ko ir jāmāk izmantot. Es noteikti piederu pie tiem otrajiem, kas redz internetā vairāk plusus kā mīnusus. Jebkuru jautājumu, kas svarīgs, var pavaicāt Google, atliek vien pašam izvērtēt, kas ņemams, un, kas ne. Es pat teiktu, ka internets ir tāds starteris pirms galvenā ēdiena. Galvenais ēdiens šajā gadījumā ir mūsu pašu pieredze, ko mēs gūstam, iespējams jau izmantojot to info, kas iepriekš izlasīts internetā. Tāda ieniršana interneta resursu valstībā, man domāt, ir tāda pamatskola pasaules iepazīšanai. Pirms dažiem gadiem mani nošokēja mans tolaik 80 gadus vecais tēvs, kas palūdza, lai viņam nopērk datoru un pievelk internetu. Viņš arī vairs nevarot noskatīties, ka katram mājās ir sava melnā kastīte, kurā ienirt. Prasīts – darīts. Un ko domāsiet, viņš ar rokasgrāmatas un dažu stundu garu manu instruktāžu kļuva par interneta lietotāju, kas tagad internetā lasa ziņas, skatās TV programmu un vairs nelieto 1188, jo tas tagad datorā ir par brīvu.

Pēc pamatskolas nāk vidusskola ( kas mūsu valstī nav obligāta). Par nosacītu vidusskolu es uzskatu ieniršanu sociālajos medijos, kļūstot par aktīvu twiterotāju, blogotāju un visādi citādi “atkarīgo” no ikmirkļa saziņas. Un te mēs nonākam pie galvenā jautājuma, par to, vai un kam tas ir vajadzīgs. Šodien Twiterī Andra Rožukalne uzdeva jautājumu: “Kāpēc mums visiem te jābūt?”. Man tālāk rodas jautājums, ko nozīmē ” būt Twiterī”? Katrs šo jautājumu var uztvert savādāk – kāds, kam ir 11000 vai 400 tvīti. Iespējams, ka klusais sekotājs, kam vispār nav tvītu arī uzskata, ka viņš tur ir, jo ir informācijas patērētājs ( par tipiem sociālajos medijos lasi http://ilzeberzina.wordpress.com/2010/03/24/socialo-mediju-lietotaju-proporcionalais-dalijums-pec-iesaistisanas-limena/). Par vajadzību varētu uzskatīt gan profesionālo ( sociālie mediji kā tādi, info par notiekošo industrijā utt., dažādi profesionāli jaunumi), gan laika kavēšanu ( zināt, ko citi redzējuši, domājuši, uzzināt ziņas, pirms tās nonākušas vēl ziņu lapās un TV, visāds citāds info privātam patēriņam). Ne viens vien sociālo mediju lietotājs, droši vien ir atskārtis, ka turēt roku uz pulsa tam visam ir milzīgs laika patēriņš. Un te katram pašam ir jānovērtē, cik tas ir nepieciešams. Vai šajā lielajā info gūzmā ir kaut kas vērtīgs, vai arī tā ir tikai ilūzija, ka jūties notikumu epicentrā. Ir, protams, cilvēki, cik noprotu tie, kam interneta padarīšanas ir iztikas avots, komunicēšanu  caur savu blogu un tvitera kontu ir padarījuši par savu dzīvesveidu. Ikviens sekotājs zina, kur šis cilvēks ēd pusdienas, kur tusē piektdienas vakarā un kādi ir viņa jaunākie atklājumi un pārdomas.

Savukārt, vakar parādījās divos blogos pārdomas par to, kas ir sociālie tīkli http://jorens.blogs.lv/2010/04/15/socialie-mediji-figna-vai-sarezgits-darba-instruments/ un par sociālo mediju lietotāju personības dubultošanos ( rakstītājs kā personība & uzņēmuma/zīmola pārstāvis)  http://nombre.lv/dazadi-raksti/socialo-mediju-impotents/. Lai gan šie abi raksti ir par dažādām, taču savstarpēji attāli saistītām tēmām, tos izlasot mans sausais atlikums ir tāds, ka tā pat kā komunicēšanai dzīvajā arī elektroniskos medijos ir viena kopīga iezīme – proti, tā ir kvalitāte. Kvalitāte saturam, ko tu radi, lai tas būtu interesanti lasītājiem. Jorens savās pārdomās aktivizēja domu par to, vai Twiterī ir būtiska komunikācija, vai tikai vienvirziena ziņojumi. Manuprāt, vienvirziena ziņojumi ir vairāk raksturīgi, jo iesaistīšanās diskusijā ir visai maz. Iespējams, ka tas arī nav vajadzīgs, jo tad jau tas līdzināsies čatošai. Domāju, ka nebūt nav maznozīmīgs fakts, ka lielu daļu savu sekotāju mēs nemaz nepazīstam, līdz ar to, diskusija, iespējams, neraisās tieši šī iemesla dēļ. Esmu pamanījusi, ka aktīvākā viedokļu apmaiņa notiek starp Ščipcinskis& Stendzinieks, Ošlejs & ????. Tie ir tie, kas ielaižās diskusijās, un ar kuriem arī notiek domu apmaiņa, jo visbiežāk šie diskusiju dalībnieki savā starpā ir pazīstami.  Iespējams, ka arī tik aktīvi diskutētāji nemaz neesam. Varbūt es dzīvoju nelielās ilūzijās, bet man šķiet, ka žultainie Delfu, Mango un Vipu komentētāji te vēl nav pārvākušies. Pārsvarā pagaidām twiterī redzu dažāda rakstura ( personīgus, profesionālus, informatīvus) tvītus, kas nav bezsakarīgi. Vairāk vai mazāk katram lietotājam ir savs stils, kāda veida tvīti no šī konta nāk ārā.

Runājot vēl par diskusiju, man pašai patika kādu vakaru, skatoties Dombura šovu, paralēli TV ekrānam spraiga diskusija noritēja Twiterī ar tekstu, ka te ir interesantāk kā KNL studijā. No vienas puses tā bija vienvirziena komunikācija “pa tēmu”, ko mēs redzam TV  un ko par to domājam. No otras – pastarpinātā domu apmaiņa.

Domāju, ka pagaidām Twitter vēl ir gana nekomerciāls. Drīzāk es to uztveru vairāk kā PR instrumentu tiem, kas aiz šī konta sēž. Man patiešām patīk kā komunikāciju risina “Viss notiek”, īsi pirms raidījuma palaižot ziņu, kas būt šovakar redzams, kādi sižeti tiek veidoti,  vai arī “100. panta” veidotāji ierosina sūtīt jautājumus jau dienu iepriekš studijas viesiem. Ir maz uzņēmumu, kas izmanto šo instrumentu, lai vēstītu par jaunumiem un radītu saistošu saturu. Pagaidām man te patīk, taču esmu atskārtusi, ka droši vien drīzā laikā atrakstīšos no tiem uzņēmumu kontiem, kuri Twiteri izmanto kā reklāmas paneli vēstījumiem,  ka šodien kaut kas ir lētāk. Es gribu saņemt interesantāku saturu. Lai gan,  arī vērot citu pieļautās kļūdas ir vērtīgi, lai zinātu, kā nevajag. Šobrīd lielākā daļa, kas sāk komunikāciju sociālajos tīklos,  vēl tikai mācās un cenšas saprast, ko ar to visu ( sociālie mediji), lai iesāk. Nav pareizās recepšu grāmatas, ko un kādās devās vajag. Paši esam improvizatori. Un ir vēl pārējie, kas vēl nav atskārtuši šī instrumenta noderīgās iezīmes.

Pēc vidusskolas nāk augstskola. Vēl nezinu, kas manā izpratnē šai gadījumā tā ir. Tā ir nākotne. Kas nāks pēc sociāliem medijiem?

Sociālo mediju un televīzijas patērētāju korelācijas saskaņā ar vecumu

Jaunākie pētījumi liecina, ka sociālo mediju izmantošana ASV turpina pieaugt. Kā liecina dati, jo gados jaunāks mediju patērētājs, jo lielāka varbūtība, ka tam ir profils kādā sociālā tīklā.

Savukārt, pētījums par attiecību starp sociālo tīklu un TV lietotājiem ASV, parāda, ka, jo lielāks vecums, jo priekšroka tiek dota TV, un pretēji, jo jaunāks, jo internetam.

Savukārt cits pētījums, aptaujājot 1000 ASV patērētājus ir parādījis, ka priekšroka tiek dota TV skatīšanai online.

Savukārt, šādi izskatās viedoklis par to, vai turpmāk izmantot TV nodrošinātāju pakalpojumus

Raksti, kas būtu jāizlasa tiem, kas grib saprast, kas ir sociālie mēdiji, un, kā tos izmantot biznesā

Par B2B iespējām sociālajos medijos

http://www.socialmediatoday.com/SMC/187523

Instrumentu kopums, no kuriem var izvēlēties sev piemērotāko, lai pārvaldītu sociālos medijus

http://mashable.com/2010/04/08/b2b-marketing-tools/

Saiti, kuros vajadzētu uzturēt savu profilu (katrai sfērai specifiski)

http://www.insidecrm.com/features/50-social-sites-012808/

Reālas sociālo mediju kampaņas, ko ir izveidojuši lielie pasaules zīmoli ( Nike, Starbucks)

http://mashable.com/2010/04/08/social-media-real-world-action/

22 sociālo mediju mārketinga plāna iespējamie elementi ( ar pasaules zīmolu piemēriem)

http://mashable.com/2008/11/07/social-media-marketing-plan/

Sociālo mediju iespējamās stratēģijas

http://www.socialmediatoday.com/SMC/187490

Sociālo mēdiju lietotāju proporcionālais dalījums pēc iesaistīšanās līmeņa

Ne jau katrs, kam interesē sociālie mediji, veidos savu web lapu vai blogu. Iespējams,  pietiks ar aktīvu twitterošanu vai cita rakstītā komentēšanu. Iesaistīšanās pakāpe būs atkarīga arī no tā, vai tas ir indivīda darbs, kas jāveic komunikācijas jomā vai personīga nepieciešamība. Domāju, ka ikviens uzņēmums, ja vien nav noalgojis sociālā mārketinga ekspertu, sākumā taustīsies, lai saprastu, kā sistēma darbojas. Ievietojot rakstus, komentārus vēl mērķis nebūs sasniegts. Par tuvošanos mērķa sasniegšanai varēs runāt tad, kad būs noteikta tieši mērķauditorija, kā arī tas, kuros sociālos mēdijos tā uzturas, un tieši kāda veida attiecības uzņēmums vēlas izveidot ar šiem potenciālajiem klientiem. Forrester Research ir izveidojis tādu kā  sociālo mediju lietotāju iedalījumu. Iedalījums tiek veidots saskaņā ar sociālā medija lietošanas paradumiem un iesaistīšanās līmeņiem. Forrester Research uzskata, ka  tiem uzņēmumiem, zīmoliem, kas vēlas izmantot sociālās tehnoloģijas, būtu jāanlizē savi klienti saskaņā ar Social Techographics, un tikai tad jāplāno sava komunikācija ar šīm mērķauditorijām.

Pētnieki visus sociālo mediju lietotājus ir iedalījuši 6 kategorijās:

1) radītāji – tie, kas veido blogus, web lapas, kā arī strādā citādi aktīvi šajā jomā

2) kritizētāji – indivīdi, kas aktīvi komentē, liek reitingus un raksta pārskatus par webā notiekošo

3) apkopotāji – tie, kas lieto RSS vai web lapu Tags

4) aktīvie sociālo tīklu lietotāji

5)skatītāji un lasītāji – tie, kas lasa blogus, skatās video un klausās podkāstus, bet neizsaka viedokli

6) neaktīvie, kas vispār nav iesaistījušies

Forrester Research veica pētījumu par ASV sociālo mediju lietotāju profiliem divas reizes 2006. un 2010. gadā. Attēlos zemāk ir redzama proporcija, kas bija izveidojusies šajos gados:

2006. gada pētījums

2009. gada pētījums

Kā rāda rezultāti, vislielākās izmaiņas ir notikušas ir sadaļā neaktīvie, kur no 52% rādītājs ir nokrities uz 17% , sadaļā aktīvie sociālo tīklu lietotāji ir pieaugums par 40% un  sadaļā skatītāji – pieaugums ir 37%. Savukārt, aktīvajā daļā pie blogu un webu radītājiem kāpums ir  tikai par 11%.

Kā arī 2009. gada pētījumā parādās jauna iedaļa konvencionālisti – tie ir lietotāji, kas regulāri “atzīmējas” blogos un atgādina par savu klātbūtni, kā arī veic ieraktus Twitter.

Konsultāciju uzņēmuma Alimeter group speciālisti uzskata, ka, lai precīzi uzrunātu savu auditoriju webā, tā pat kā ārpus tā, ir būtiski noteikt klientu sociālo uzvedību.  Šim nolūkam šie speciālisti ir izstrādājusi Sociographics, kas pamatoti un strukturēti veic klientu iedalījumu saskaņā ar Engagement Pyramid.  Šis instruments parāda, kādā līmenī sociālo mediju patērēšanas piramīdā ikviens sociālo mediju lietotājs atrodas.

Kuratori – augstākais līmenis, kurā atrodas tie, kas uztur dažādas diskusiju lapas, piedalās wikipēdijas satura radīšanā utt. Tie ir cilvēki, kas strādā ar domu, kā uzlabot informāciju un  informatīvo vidi

Radītāji - tie, kas rada un publicē oriģinālu saturu, uzstājas ekspertu lomā, dalās domās, kā arī ir lēmuma pieņēmēji

Komentētāji – tie, kas aktīvi reaģē uz radītāju izveidoto saturu

Šērotāji – tie, kas ir aktīvi sociālos tīklos, ievieto bildes, video, kā arī tie ir zinoši “lietotāji”

Skatītāji – tie, kas meklē informāciju gan lēmumu pieņemšanas, gan izklaides vajadzībām

Twittra formātā tā izskatītos šādi:

Kuratori – #hashtag

Radītāji - Tweet

Komentētāji – Re-tweet (RT)

Šērotāji – @reply

Skatītāji – twītu lasītāji

Sīkāk par šo dalījumu un to, kā autori ir nonākuši pie šāda dalījuma var lasīt:

http://www.slideshare.net/charleneli/understand-your-customers-social-behaviors

Lai arī Latvijā sociālo mediju tirgus, manuprāt, tikai tuvojas ASV 2006. gada līmenim, domāju, ka diez vai būs nepieciešami vēl 3 gadi, lai sasniegtu ASV šī brīža līmeni, jo ir labi, ka mums nav vairs jāizgudro divritenis, jo tas jau ir radīts. Savā ziņā esam labākās pozīcijās, jo jau tagad varam izmantot teorijas un praksi, lai precīzāk veiktu sociālo mediju izmantošanu.

Pārdomas par ieguvumiem no sociālajiem medijiem

Šo rakstu iesaku izlasīt tiem, kas vēl nav izpratuši sociālo mediju ideju un ieguvumus gan biznesa, gan personiskajā kontekstā  http://emergentbydesign.com/2010/03/20/how-to-spark-a-snowcrash-what-the-web-really-does/

Un tad, ja vēlme pievienoties, var izlasīt šo

http://socialmediatoday.com/SMC/181553?utm_source=smt_newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=newsletter

Izprast sociālo mediju lietošanas nepieciešamību

Tai brīdī, kad pasaule jau vārās sociālo mediju katlā, Latvijā vēl  ir diezgan piesardzīga attieksme pret visai jauno un neizpētīto komunikācijas instrumentu. Galvenokārt twiterotāju rindu pirmos numurus aizņem sabiedrībā pazīstami mārketinga, PR  un citu mediju pārstāvju vārdi. Šodien Twitter statistikas dati rāda, ka Latvijā visvairāk –  t.i. 12 000 sekotāju ir mediju cilvēkam Rolandam Laķim. Salīdzinājumā, airBaltic 8702, Dailes teātrim 1045, Diena Ekonomika ir 605 sekotāji. Salīdzinājumam –  Lady Gaga ir ap 3 miljoniem sekotāju, bet Dell outlet 1,5 miljoni.  LV ir 12 000 Twitter lietotāju ( aktīvie esot ap 7000), taču 2009. gada nogalē ASV bija 18 miljoni Twitterotāju. Redzot šos datus ar tik ierobežotu cilvēku skaitu, kas lieto Twitter Latvijā, neviļus rodas doma, kad mēs modīsimies un šis kļūs par vienu no galvenajiem komunikācijas līdzekļiem sociāli aktīviem cilvēkiem. Iespējams, ka šodien jēdziens „sociāli aktīvs” vairs nav tas pats, kas pirms pāris gadiem. Ja tad sociāli aktīvais cilvēks varēja ar fizisku klātbūtni izrādīt savu sociālo aktivitāti, tad šodien iespējas daudziem ir sakoncentrējušās uz sociālo aktivitāti webā.

Dažas pēdējās dienas mani nodarbina doma, kas notiks ar tiem daudzajiem bezdarbnieku tūkstošiem, kad viņiem būs jāatgriežas darbā.  Kādu iespaidu uz darbaspējīgu cilvēku atstās mēnešiem ilga sēdēšanā mājās, Draugos un TV pults masēšana. Cik ļoti tiks zaudētas zināšanas, iemaņas un darba ritma izjūta.  Manuprāt, vienas no zālēm, lai samazinātu potenciālo plaisu starp darbinieku un mājās sēdētāju, ir sociālo mēdiju lietojums paša vajadzībām.   Uzskatu, ka tas ir vieglākais veids, kā turēt roku uz pulsa, lai tai brīdī, kad būs ekonomikas augšupeja, būtu spējas ielēkt vilcienā un braukt kopā ar tiem, kam šī pārtraukuma nav bijis.

Es arī uzskatu, ka augstskolas pirmajā kursā, vismaz tuvākos gadus, ir jābūt obligātai iespējai apgūt sociālo mēdiju lietojumu. Ja atceramies, cik ilgs laiks bija neieciešams, lai Draugiem.lv ieņemtu portāla Nr. 1 vietu. Ja nemaldos, tad daži gadi. Tieši tāpat būs ar Twitter u.c.  sociālo mediju portāliem. No vienas puses visam ir jānotiek dabiski, taču, manuprāt, ir daudz ieinteresētās puses, kas varētu gūt labumu no sociālo mediju straujākas izplatības.

Kā jau ikvienā nozarē ir pionieri un pirmatklājēji. Tāpat kā jebkurā mārketinga teorijā ir sadalījums potenciāliem produkta lietotājiem. Vienmēr būs eksperimentētāji, kas gatavi pamēģināt jebko jaunu. Tie, kas ātri pielāgojas, ir lielā masa un ir tie, kas vienmēr nogaidīs. Tieši tāpat ir ar mediju patērēšanu. Interneta mediji ir tāds pats produkts kā žurnāls vai kefīrs.

Lai arī Latvijā sociālo mediju lietojums vēl ir bērna autiņos, pasaulē veiktie pētījumi rāda galvenās tendences, ar kurām visdrīzākais pēc kāda laika sastapsimies arī mēs:

1)      The Economist nesen ir veicis pētījumu par Twitter pielietojumu gan individuāli, gan biznesā. 17% no Lielbritānijas mazā biznesa lieto Twitter. Pat uz veikalu un pakalpojumu iestāžu durvīm ir zīme Follow me on Twitter. Pētījums arī vēsta, ka tādejādi uzņēmums ir ietaupījis aptuveni $8000 uz reklāmas izdevumiem, samazinot tēriņus tradicionālajos medijos.

2)      Aptaujājot 1400 IT daļas vadītājus rekrutēšanas firma „Robert Half Technology” ir secinājusi, ka tikai 10% no viņiem dod pilnu pieeju darbiniekiem lietot sociālos medijus darba laikā. Uzņēmumu vadība domā, ka sociālo tīklu Facebook, Twitter utt. izmantošana veicina darbinieku nestrādāšanu, kā arī viņi uztraucas par uzņēmuma sensitīvo datu nopludināšanu.

3)      Dažādu valstu interneta lietotāju aptauja ir parādījusi, cik vidēji valsts iedzīvotāji velta laiku sociālajiem tīkliem. Visilgāko laiku velta Austrālijas iedzīvotāji, bet vismazāko Japānas.

4)      300000 Twittera lietotāju aptauja parādīja, ka 10% lietotāju veido 90% Twitter saturu.

5)      Facebook auditorija ir lielāka kā kebkura šobrīd iespējamā TV auditorija pasaulē.

6)      Kompānija Intel uzskata, ka viņi ir ietaupījuši miljonus $ gadā vairs neizmantojot rekrutēšanas aģentūru pakalpojumus, bet gan darot to caur LinkedIn. Ietaupījums ir bijis ne tikai naudas izteiksmē, bet gan arī laika intervālā, kas bijis nepieciešams no amata izsludināšanas līdz pirmajai darba dienai.

7)      CareerBuilder.com pētījums, aptaujājot 2700 augsta ranga amatpersonas liecina, ka 45% savus potenciālos kandidātus ir vērtējuši pēc viņu profiliem sociālajos tīklos.

Sociālo mēdiju izmantošanas iespējas. Victoria’s Secret Pink kolekcija

Victoria’s Secret ir zīmols, kura izstrādājumus dāvanā labprāt saņemtu jebkura sieviete. Neesmu dzirdējusi nevienu, kas ir izmēģinājusi Victoria izstrādājumus, teiktu, ka vairs tos nenēsās. Tieši otrādi – roka stiepjas nospiest pogu “pirkt”, lai iegūtu nākošo kāroto lietu. Un to arī izmanto komunikāciju speciālisti, lai savus izstrādājumu draugus paturētu redzeslokā, izmantojot sociālos mēdijus.

Īpašu uzmanību uzrunai caur sociālajiem tīkliem Victoria  pievērš savai Pink līnijai, kas ir domāta gados jaunākiem pircējiem. Šai komunikācijai ir radīta atsevišķa weblapa http://www.vspink.com/index.jsp, kurā, piereģistrējoties, var kļūt par PINK NATION biedru un iekļūt tajās lapās, kuras ir atvērtas tikai biedriem. Acīmredzot šis zīmols zina savas mērķauditorijas demogrāfiskos datus, tādēļ visdrīzākais tas “audzē” jauno paaudzi Victoria’s Secret izstrādājumiem, uzsākot ar viņiem komunikāciju jau tīņu vecumā.

Lai arī es neesmu tiešā šīs weblapas mērķauditorija, taču, to izstaigājot, man rodas sajūta, ka ir radīts tāds kā reāli virtuāls klubs, kurā, es kā biedrs, varu gan iepazīties ar piedāvājumu, gan izdrukāt savu ielūgumu svētdienas nakts iepirkšanās, kas domāta tikai klubiņa biedriem. Un kur nu vēl dažādās atlaižu iespējas un iespēja saņemt savu pirkumu bez piegādes maksas gandrīz miljonam biedru.

Un tagad sekos pati interesantākā iezīme, kas veicina lapas apmeklētību. Tā ir tiešā saikne ar koledžām. Lapā ir atrodama ASV karte, kurā atzīmētas koledžas, kurās meitenes ir kļuvušas par PINK zīmola nesējām (pārstāvēm), kuru pienākums ir  informēt ikvienu par to, kas jauns PINK. Ikvienam ir iespēja nominēt arī savu skolu, lai tā kļūtu par PINK koledžu kolekcijas daļu. To, kura koledža uzvarēs, nosaka balsojums. Balsojumam var sekot PINK mājaslapā. Šajā majaslapā ir iespējams iegūt arī koledžas emblēmu wallpaper formātā. To skolu vārdi, kas ir saņēmušas visvairāk balsu, tiek drukāti uz PINK kolekcijas drēbēm, tādejādi veicinot skolas pārstāvju lojalitāti gan zīmolam, gan skolai. Un kā rāda dažādas amerikāņu filmas un seriāli, viņu lojalitātes līmenis skolai ir ļoti augsts. Jo prestižāka skola, jo augstāka lojalitāte.

Savu reģistrāciju PINK var veikt arī caur Facebook profilu, kļūstot par PINK fanu. Var arī kļūt par sekotāju Twitter un draudzējies ar PINK caur savu mobilo tālruni.

Summējot, vēlos vēlreiz piezīmēt, kādi instrumenti komunikācijai ar patērētāju tiek izmantoti:

1) īpaša web lapa;

2) saikne un fanu pulki Facebook, Twitter, Mobile;

3) koledžas ( balsojums – lapas apmeklētība) – lojalitātes veidošana;

4) koledžu pārstāves kā komunikatori;

5) dažādi cenu un īpašie piegādes piedāvājumi;

6) vispārējs buzz ap modeļiem/iezīmēm/iepirkšanos;

7) īpašas iepirkšanās tikai kluba biedriem.

Skaitļi un fakti par sociālajiem mēdijiem

Communication and Social Media

View more presentations from René Lundgaard Kristensen.

Seši soļi Content marketing stratēģijas veidošanai

1. Precisely define your ideal customer and develop an in-depth understanding of the problems they face and the solutions they seek. You cannot hope to market and sell to an ill-defined and poorly understood group of prospects. This is critical even to the behemoth, Wal-Mart. They can tell you that their ideal customer is the person who lives paycheck to paycheck. Their current tagline, “Save Money. Live Better,” carefully reflects their understanding of the frugality and aspirational character of their customers. I think it’s much more powerful than its 19-year-old predecessor, “Always low prices.” As a small-business owner, you have even less margin for error than Wal-Mart and certainly must be at least as precise in your understanding of your target buyers.
2. Determine how your company can solve those problems and provide those solutions.Stop defining the value of your products and services as a big set of features–or even a vaguely defined set of benefits. The beauty of your benefits is strictly in the mind of the beholder. Therefore, you must determine what problems you will solve and how you will solve them. That’s what genuine customer benefits are all about: the positive outcomes that your prospects can envision as a result of working with you and your company.
3. Establish as a primary content marketing goal to become a trusted source of information for your target buyers. Trust is the all important element that can transform prospects who were initially skeptical into long-term customers who have faith that you can and will deliver results for them time after time. That trust begins when you provide content that is relevant and meaningful for your target customers in that context of solving their problems.
4. Develop an online presence that is increasingly rich with relevant content with each passing week. This means that, although you will need the timeless content typical of a standard website, you must absolutely have the more timely content typical of a blog. Moreover, your content and your company will become more valuable over time as you keep adding critical mass of information online. For a small business, building a blog-powered website is the surest way to fulfill this component of your content marketing strategy.
5. Take on the role of traditional media in the minds of your customers by thinking like a publisher. Imagine, for a moment, that you are your target customer’s favorite magazine or newspaper. Thus, when you create and publish content that is vital to your customer, present it just as compellingly and accessibly as savvy publishers do. This is easier to say that it is to do. Therefore, you may need to get help from professional writers or journalists who know how to tell great stories to a well defined target set of readers–or in your case, buyers. In fact, I am beginning to believe that one of the most significant future marketing expenditures will be contracting with talented writers who can translate your knowledge into accessible and compelling content.
6. Make it easy for your customers to transition from learning from you to actually buying from you. In other words, you must provide complete and easily accessible online product, company, and contact information. First, you teach your customers what they are desperate to know and then you make it incredibly easy for them to buy. Put yourself in the customer role for a moment and look at your website objectively. Would you find it easy to buy from you? If not, begin by adding whatever product and service content is missing. Then, refine your structure so that the path from interested prospect to committed customer is simple and straightforward.

Avots: Newt Barrett, http://contentmarketingtoday.com