Vai Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma prasībām?

Nu jau trešo dienu elpoju gaisu  lielā interneta pārvaldības forumā – sauksim to par visu iesaistīto pušu kopēju dialoga platformu dažādu jautājumu risināšanai, kas saistās ar interneta drošību, privātumu, atvērtību, pieejamību utt. Šodienas darba grupā par sociālajiem medijiem un tīkliem, man radās jautājums,vai  Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma un datu aizsardzības prasībām. Šobrīd es nerunāju par mūsu valsts likumdošanu, bet gan par starptautiskiem  standartiem. Šāds jautājums radās, jo man nav skaidrs, ko Draugiem.lv dara ar maniem  un vēl citu – 2 miljonu lietotāju datiem- kam tiek tiek pārdoti, kā tie tiek analizēti utt. Neapšaubāmi,  šī portāla veidotāji ir investējuši daudz naudas, lai radītu un uzturētu šo pakalpojumu, un ir skaidrs, ka diez vai to visu var uzturēt no profila, bilžu un fermas papildiespēju pārdošanas. Par spīti tam es vēlētos zināt, ko Draugiem. lv dara ar maniem datiem tālāk.

Man ir ļoti žēl, ka tāda liela sociāla portāla pārstāvji nepiedalās šādās konferencēs, lai turētu roku uz pulsa, ar ko elpo pasaule, un, kādas ir vēsmas un tendences šajos jautājumos. Šodien izlasīju Twitterī labu teicienu, vai nu tu esi soli priekšā, vai arī kļūsti par “case study”.  Ceru, ka Draugiem.lv seko jaunākajām vēsmām privātuma jautājumos, un arī domā par uzlabojumiem savā produktā. Vēl jo vairāk – tādā mazā valstī, kā Latvija, ir 2 iespējas – Tu esi Draugos un uzturi kontaktus ar zināmu sabiedrības daļu, kas nav Facebook, vai arī atsakies tur būt vispār. Šeit es domāju to, cik pieejami ir mūsu dati. Diemžēl Draugiem LV dod patiešām mazu iespēju dozēt informāciju no tiem, kas nav Tavā draugu listē – nav iespēju selektīvi izvietot bildes galerijās utt.  - iepriekšējā versijā tāda bija. Ja es  aizpildu visu savu profila info, tad tas ir redzams gan maniem draugiem, gan svešajiem. Šodien pasaule runā par šiem jautājumiem, par to, kā palīdzēt lietotājam pašam izlemt, ko tas publisko un,  ko ne. Es nebūt negribu sacīt, ka Draugiem.lv ir ļaunums – nē, bet ka ir jāmainās līdzi laikam – to gan.

Vēl viena būtiska tēma, kas parādījās sociālo tīklu jautājumā ir par “maniem draugiem”. Kam ir atbildība par to, ka, piemēram, fotogrāfijas, kuras redz mani draugi nonāk ārpusē – dzeltenajā presē vai arī kur citur. Kā  mediji tika piemēram, pie Lindas Mūrnieces sakņu dārza “Draugos”? Visdrīzākais LV likumi šādas lietas neregulē, tad atliek tikai starptautiski standarti un virtuālās vides ētikas normas.

Bez vainas nav arī Draugiem.lv ko konkurets Facebook. Katrā valstī tam ir savas funkcijas. Redzot, kāda izteikta migrācija no Draugiem.lv uz Facebook notiek šobrīd Latvijā, man tas saistās ir lielākām un plašākām iespējām, ko dod šis starptautiskais tīkls. Piemēram, Itālijā, kur mediji ir cenzēti, Facebook ir kā avots, kas netiek pārbaudīts vai regulēts – līdz ar to ticams ziņu avots. Taču tai pat laikā Facebookā itālu mafija caur savām lapām vervē jaunos censoņus, kas vēlas pievienoties viņu tīklam. Un Facebookam tur pati Itālija neko nevar izdarīt, jo itāļu jurisdikcija uz to nedarbojas. Sorry!  Tieciet paši galā!  Šīs spilgtais piemērs rāda to, ka neviens sociālais tīkls nav nedz melns, nedz balts un likumu pielietojums dažbrīd ir vājāks par vāju, un tad vienīgais, kas var strādāt, ir principi un normas. Gluži vai kā bieži vien patērētāju tiesības – likumi ir, taču pašam ir jābūt daudz gudrākam, lai neieberztos.

Katrai valstij ir savas problēmas un izaicinājumi, ko risināt saistībā ar interneta jautājumiem. Latvija, raugoties uz citu valstu fona, šķiet,  šos jautājumus ir laidusi pašplūsmā, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi peld pa straumi, kamēr vien nerodas kādi īpaši sarežģījumi. Ar šo es domāju, maz ticams, ka mūsu valsts likumdošanā tiks iestrādāta īpaša privātuma aizsardzība, līdz ar to, kā tas ierasts – mēs katrs esam atbildīgi par sevi un to info, ko atklājam citiem.

Tikai informācijai, vēsmas, par kurām runā pasaule šajā jautājumā ir šādas:

- sociālo tīklu pārvaldītājiem ne vien būtu jāinformē par to, kā tiek izmantoti privāti dati, bet arī “jādalās” peļņā/lebumā, kas gūts lietojot privātos datus;

- vajadzētu būt iespējām internetā dzēst informāciju par sevi.  Tas vairāk attiecas uz bērniem/jauniešiem, kam nesaprātīgas izdarības var kaitēt turpmākā dzīvē;

- jārod balanss starp likumiem un piemērojamām ētikas normām

Māju sajūta ar Ikea

Ikea turpina savu jau gadiem iesākto reklāmas motīvu noti – mājīgumu.

Pakalpojuma sniedzējs – tātad krāpnieks! Jeb par to, ka ar šādu attieksmi ekonomiku neuzsildīsim.

Vēl pavisam nesen – tikai dažus gadus atpakaļ uzņēmumu viena no lielākajām galvassāpēm bija izdomāt jaunus pakalpojumus, ko piedāvāt klientam. Un klients bija gatavs maksāt. Tauta stāvēja rindā, lai nopirktu Maksimas mazgātos salātos, iztīrītu automašīnu. Mājkalpotājas vai vienkārši labas mājas vai dzīvokļa uzkopējas apkārt nemētājās. Visi visu pirka un ekonomika rullēja. Tas bija moderni izmantot citu darbu.

Šodien, dažbrīd rodas sajūta, ka tas, kas sniedz pakalpojumu ir zaglis vai krāpnieks. Šī sfēra ir kritusi nežēlastībā, jo ir ārkārtīgi mainījusies cilvēku psiholoģija – tagad visu darīšu pats, ja kaut kas maksā vairāk kā kaut kur atrodamā lētākā cena – tā jau ir nežēlīga pārmaksa. Mani nebeidz pārsteigt aizvien jauni gadījumi, kad cilvēki domā, ja jau tas ir pakalpojums – tas taču neko nemaksā. Sfēras, par kurām varētu runāt ir daudz. Kā piemēru minēšu biroja tehnikas iegādi. Pasūtītājs ir ļoti izbrīnīts, ka rēķinam par, piemēram, kopētāju vai printeri cena pavadzīmē nav gluži kā lētākajā internetveikalā. Liels ir pasūtīta pārsteigums, ka rodas maksa par transportu, uzstādīšanu, vai vienkārši kāds procents no pakalpojuma summas. Nemaz jau nevajag atrast, kur to mantu var dabūt “vakar”, jo 98% internetveikalu noliktavas atlikumā ir apaļa nulle. Nav izdevumu, lai to mantu paņemtu no piegādātāja un aizvestu klientam, un tad uzstādītu, lai jaunais printeris būtu ne tikai kā interjera dekorācija, bet gan instalēts visos datoros un gatavs lietošanai. Tas, protams, nemaksā neko. Protams, pasūtītājs, internetā redzot skaisto ciparu, kas ir zemāks kā veikalā nedomā par to, ka internetveikali pelna uz transportu un noliek mantu pie durvīm – tiec galā tālāk pats.

Lielākā daļa no mums prot rezervēt aviobiļetes, viesnīcas un citus tūrisma pakalpojumus internetā. Lai atrastu patiešām to, ko sirds vēlas vai atļauj maka biezums, un tas viss vēl sakristu ar atvaļinājuma datumiem, internetā ir jānosēž patiešām ilgs laiks. Šeit es domāju par ceļojumiem, kurā dodas, piemēram, ģimene ar diviem bērniem slēpot. Tas nav gluži tas pats kā sagaidīt akciju uz Ryanair, nopirkt lētāko biļeti un rezervēt naktsmītni. Ceļojums ģimenei, kas nevēlas braukt ar auto, bet gan lidot, ietver daudz jautājumus -lidojuma laiks, bagāža, attālumi no lidostas līdz kalnam, naktsmītnes, kur var izvietot papildus 2  gultas, labvēlīgas trases bērniem, biļešu maiņas nosacījumus, ja kāds saslimst…. daudz, daudz dažādu faktoru.   Labs ceļojumu konsultants, kurā rīcībā jau ir uzticamas, atlasītas viesnīcas un citi pakalpojumi rezervācijas sistēmās, kas gluži nav booking.com, kur, piemēram, viesnīca Romā, izlec vairāki simti viesnīcu – izlasi nu, ko katra piedāvā, kur atrodas un, kādas ērtības būs viesnīcas numurā. Ceļojuma konsultants šo jautājumu atrisinās  stundas laikā, un ar garantiju, ka tas ir tā brīža labākais piedāvājums. Taču bieži vien klients to neuztver kā pakalpojumu – nu kas tad tas ir  - norezervēt avio biļeti un viesnīcu. Jā, it kā nekas liels, taču tas ir laiks un tā cilvēka zināšanas un pieredze, kas ir krātas gadiem. Arī šīs zināšanas un rezervāciju sistēmu licences kaut ko uzņēmumam maksā.

Pirms dažām dienām pamanīju, ka Molā ir atvēries veikaliņš, kas piedāvā piegādāt preces un Ikea Polijā. Pārdevēja, rādot katalogu un stāstot, kā aprēķināt cenu par produktu no zlotiem un latiem, saņem pretim no klienta jautājumu – vai pie Jums tas viss maksā tāpat kā Polijā. Hei! Cilvēki, attopieties! Tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Pārējais jau ir pakalpojums! Tie ir cilvēki, kas par samaksu ( katram spriest, cik adekvātu) ir uzņēmušies sniegt pakalpojumu – atvest galdus, krēslus..utt un  vēl uzturēt veikalu tirdzniecības centrā. Tās visas ir izmaksas.

Jau senais cilvēks saprata, ja visu darām paši, tad lietas uz priekšu neiet – ir jāmainās, ir jāpārdod, ir jāizmanto vienam otra pakalpojumi. Es uzskatu, ka, nemainot domāšanu, ka pakalpojums ir cilvēka darbs, par ko arī ir jāmaksā, šīs valsts ekonomika neuzsils. Atliek vien ieskatīties statistikas datos, un tie nepārprotami rādīs, ka Latvija ir pakalpojumu, nevis ražošanas valsts. Ja visus, kas rada produktu, kas atvieglo, rada patīkamāku dzīvi, vai kā citādi ir lietderīgs, uzskatīsim par starpniekiem un krāpniekiem.