Vai slavenībām ir nauda un vara?

Varbūt esmu kaut ko palaidusi garām, taču, manuprāt,  kaut kā pēdējā laikā ir pazuduši dažādi bagātības un ietekmības topi, ar kuriem skaistie glancētie žurnāli aizpildīja savu lappušu saturu, uzskaitot bagāto reģistrētos un šķietamos īpašumus. Vai šodien vairs nav ko uzskaitīt? Vai arī saraksts būs pārāk īss, lai būtu gana respektabls. Varbūt šodien vairs nav pieņemts runāt par tiem, kas savu bagātību uzbūvējuši uz ledus pils, kas tagad, , līdz ar kreditēšanas izsīkšanu nu ir izkususi.

Par šo tēmu man lika aizdomāties Harward Business Review raksts, kurā tiek analizētas popularitātes & bagātības attiecības. Pirms dažām dienām žurnāls Forbes ir publicējis slavenību topu, kas ir veidots, ņemot vērā šo cilvēku ieņēmumus, viņu darbību atspoguļojumu medijos, sociālajos tīklos. Un galvenais jautājums ir par to, vai nauda veido varu & atpazīstamību. Vai arī tas ir otrādi. Kā liecina dažādie gadījumi, visi līdzekļi ir labi. Ja raugāmies virzienā nauda – vara, tad prātā nāk lielās šovbiznesa haizivis, piemēram, Krievijā, kurā ar naudas palīdzību var uztaisīt jebkādas kvalitātes dziedātāja raskrutku, lai pēc tam ar laiku ar uzviju atpelnītu ieguldīto. Pretējā virzienā vara – nauda var droši ierindod ex prezidentu Klintonu, kas pēc sava valdīšanas termiņa beigām tika pie paprāvas bagātības, braukājot apkārt, uzstājoties ar uzrunām, par ko saņemot honorārus, kā arī izmantojot savu ārkārtīgi plašo kontaktu loku. Ir vēl trešais veids, kā kļūt bagātam un slavenam, ir uzmanības piesaistīšana. Te nepārspējama meistare ir Parisa Hiltone. Tas ir arī veids, kā ne viens vien cilvēks pasaulē cer tikt pie bagātības, tādēļ, piedaloties dažādos šovos un projektos, ir gatavs uz visu, pat pazemojumu.

Kā gan šajā kontekstā izskatās Latvijas pīļu dīķis. Atmodas laikā vara ( spēks)  bija ( nosacīti) inteliģencei, kas ar savu gara spēku spēja vienot masas. Taču inteliģence ir garlaicīga šodienas izpratnē. Garlaicība izpaužas apstāklī, ka šie cilvēki turpina rakt savu lauciņu, nav svarīgi, vai tā ir rakstniecība, vai zinātne, taču masām tajā nav nekā interesanta. Tur nav šova, nav skandālu, nav īsti ar ko piesaistīt uzmanību. Medijiem, lai pārdotu savu produktu ir nepieciešams stāsts, notikums, kaut vai mikro sensācija. Ar to mediju uzmanība uz kādu brīdi ir piesaistīta. Taču, manuprāt, Latvijas sabiedrībai trūkst noturīgu personību ( vai vispār tādas ir?), kas ar savu Es ir spējīgi tikt pie uzmanības un naudas, iespējams, ar laiku kļūstot arī par ietekmīgu cilvēku.  Un viena no pieturām, kas šķiet ārkārtīgi kārdinoša, ir politiskā skatuve. Varbūt tas ir Latvijas mazais mērogs, kurā garā lielās zivis nevar rast sev jaunus izaicinājumus, kas liek tām iemēģināt roku “varas virtuvē”. Domāju, ka gan šodien, gan arī pirms gadiem, ja kāds patiešām atpazīstams cilvēks patiešām vēlas sabojāt savu reputāciju, tad droši var doties iestāties kādā partijā un vēl jo vairāk mēģināt startēt vēlēšanās. Tad ar garantiju “uzpeldēs” tie nedarbi, par kuriem mediju varbūt neuzzinātu, ja attiecīgā persona negozētos TV ekrānos. Piemēri tālu nav jāmeklē – īsi pēc parādīšanās KNL ar savu politisko pārliecību uzpeldēja šmuce ar Ķirsonu & nodokļu nemaksāšanu & necilvēcīgu izturēšanos pret saviem darbiniekiem, pastiprināta uzmanība ir pievērsta Plaudes – Rēlingeres attiecībām ar naudu & bankrotiem. Un kas tik vēl būs…..Nesenā Gaļinas Poļiščukas iestāšanās Tautas partijā radīja patiešām daudz rakstus & viedokļus, kas nicīgi izteicās par kādreiz tik labu reputāciju ieguvušo režisori.

Latvijas kontekstā attiecības nauda – vara ir diezgan noteiktas. Galvenokārt tās grozās ap politiku un valsts pasūtījumiem, kuros potenciāli varētu uztaisīt vēl lielāku naudu. Arī otrādais virziens vara – nauda vēsturiski ir likusi kļūt bagātiem tiem, kas ir bijuši tuvu pie varas siles un pratuši shēmot īstā laikā un vietā. Taču, cik ir tādu, kurus varētu nosaukt par bagātiem, kas to ir vairojuši no mediju uzmanības? Domāju, ka te tādu nav, jo Latvijā mediju uzmanība ir ļoti īslaicīga un tā galvenokārt rotē ap kādu notikumu, nevis personību kā tādu. Patēriņš ir ļoti īslaicīgs. Vienīgie, manuprāt, kuru patēriņš ir fenomenāli ilgs – tie ir Ufo & Fredis. Taču te es nerunāju bagātības kontekstā, bet gan uzmanības noturīgumā. Pārējais vairums dažādo šova  un citu mirkļu zvaigžņu ir nodrošinājušas lielākus ienākumus uz kādu laiku, atpazīstamību, intervijas vai kailfoto sesijas kādā žurnālā, un tas arī viss.

Latvijas kontekstā ir grūti runāt par bagātību. Te varētu lietot terminu turīgums, ko varētu piemērot veiksmīgiem uzņēmējiem, kas strādā savā lauciņā, īpaši nezīmējas un nedodas politikā. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā saglabāt savu reputāciju.

Kas ir sociālā medija klients?

Kā izvēlēties diplomdarba tēmu & sagatavoties darba rakstīšanai mārketingā, sabiedriskajās attiecībās un komunikācijā?

Lai gan šobrīd daudziem ap šo laiku diploms ir jau kabatā, un pat jau augstskolas izlaiduma balle nosvinēta, tik pat daudziem gan jau, ka virtuālās galvassāpes sagādā doma par to, ka drīz būs jāsāk domāt par bakalaura  vai maģistra darba rakstīšanu. Šajā rakstā es vēlos dalīties savā kā diplomdarbu recenzenta & aizstāvēšanas komisijas dalībnieka pieredzē, kas iespējams, būtu noderīga nākamajiem absolventiem.

Viens no galvenajiem stūrakmeņiem, es pat teiktu kādi 50% no izdošanās,  ir tēmas izvēle. No tēmas izvēles ir atkarīgs viss tālākais darba izklāsts. Iespējams, ka šie 50% ir arī neveiksmes iemesls, ja students ir paņēmis tēmu, ko nevar pacelt.  Turpmāk es centīšos analizēt tos aspektus, kas ir svarīgi tēmas izvēlē un sagatavošanās procesā darbam.

1. Lai darbs būtu veiksmīgs, nevajag izvēlēties tēmu par vispārzināmu uzņēmumu &  notikumu. Piemēram,  darbs par CSDD kampaņām, Tele 2, LMT vai kāda cita uzņēmuma reklāmām, sabiedriskajām attiecībām, kurās tiek apskatītas visiem jau zināmas lietas. Izvēloties šādu tēmu, visupirms gan recenzentam, gan komisijai ir garlaicīgi to lasīt/klausīties, un students savā darbā neko jaunu nav atklājis. Visi minētie gadījumi jau studiju procesā ir apskatīti pietiekami daudz reizes un dažādos griezumos, lai tas jau būtu vairāk nekā garlaicīgi.  Nenoliegšu, ka rakstot par šiem uzņēmumiem  un tēmām, labi izanalizējot,  7 noteikti var dabūt, taču uz izcilām atzīmēm nevar cerēt, jo darbā nav būtiskas novitātes.

2. Tā kā mana pieredze saistās ar mārketinga & komunikācijas & sabiedrisko attiecību tēmām, es neieteiktu rakstīt par uzņēmuma iekšējo komunikāciju, ja ir vēlme tikt pie augstas atzīmes. Iekšējā komunikācija ir tēma, kas ir ļoti šaura – pat savā ziņā ļoti ierobežojoša. Arī tā ir gana garlaicīga, jo atrisinājums ir paredzams. Vēl jo vairāk garlaicīga ir šī tēma uzņēmumos, kurā šī joma ir gana labi sakārtota. Tur ir grūti atrast problēmu, lai varētu piedāvāt risinājumu. Tad rodas tāda kā kripatošanās un preparēšana, kur jau,  tā salīdzinājumos runājot, ir nepieciešams uztūnēt Miss pasauli, kurā jau tā viss ir savās vietās un gana proporcionāli.

3. Labu novērtējumu var sagaidīt, ja students ir izpētījis kādu maz iztirzātu tēmu. Izvēloties šo ceļu,  ir jāiegulda liels darbs, taču rezultāts var sanākt spīdošs, jo Google meklētājs “neizdos” 50 lapas ar šīs tēmas apskatu dažādos griezumos, kuru visi jau ir izlasījuši. Šogad manu recenzējamo darbu sarakstā bija tēma, kas iztirzāja, kāpēc būvniecības nozarē nav attīstītas sabiedriskās attiecības. Tēma ir patiešām aktuāla & maz pētīta. Es ar aizrautību lasīju to, ko students ir uzzinājis & izpētījis, kādus secinājumus no tā var izdarīt.

4. Kā labs bonuss ir jaunās un aktuālās tēmas, kuras tikko vēl ienāk un, kuras varētu dēvēt par aktualitātēm. Šobrīd par aktuālu tēmu varētu uzskatīt sociālos medijus un to pielietojumu. Šajā studiju gadā ik pa laikam varēja dzirdēt, ka dažās augstskolās  studenti pēta šo jomu. Arī man šāds viens darbs nonāca recenzēšanā. Ar lielu interesi lasīju situācijas & problēmu izklāstu, jo vienmēr informācija  no uzņēmuma iekšpuses ir patiešām interesanta un vērtīga, lai varētu labāk izprast, kādēļ uzņēmums rīkojas tieši tā.  Visu cieņu šiem studentiem, kas nebaidās būs sava veida pirmatklājēji attiecīgā jautājuma izpētē.

Izvēloties, piemēram, sociālo mediju tēmas, studentam ir jārēķinās ar situāciju, ka grāmatas, kuras varētu uzskatīt par akadēmiskāk šajā jomā,  nebūs daudz, tāpēc būs nopūlas ar literatūras izvēli teorijas daļas vajadzībām. Būs jāapmeklē ne viena vien Rīgas bibliotēka, un būs jālasa daudz akadēmiski žurnāli no tādām datubāzēm kā Ebsco un Emerald, lai rastu akadēmisku pamatu ļoti praktiskai tēmai.

5. Pirms izlemt par tēmu, ir jābūt 100% pārliecinātam, ka Jums būs pieejami nepieciešamie dati izvēlētās tēmas izklāstam. Te galvenokārt  ir jādomā par uzņēmuma iekšējo informāciju, jo nedz bakalaura, nedz maģistru darbu nopietni nevar uzrakstīt, ja nav šīs informācijas. Piemēram, ja kādam izvēle ir kritusi uz uzņēmuma  integrētās mārketinga komunikācijas analīzi, tad ir jābūt pieejamiem gan finanšu, gan mediju, gan arī citiem mārketinga plāniem, lai tos varētu analizēt un izdarīt adekvātus secinājumus. Topošais absolvents nekad nevar zināt, kāda jomas eksperta rokās varētu nonākt viņa darbs ( recenzenta vai komisijas dalībnieka izskatā), tādēļ jebkāda doma par datu falsifikāciju ir jāatmet jau pašā sākumā. Lai gan līdz šim nedz bakalaura, nedz maģistra darba izskatā šādus variantus neesmu redzējusi, taču studiju darbos gan un pat ļoti daudz. Nezinu, vai tas ir naivums, nezināšana, vai slinkums, taču cerība, ka pasniedzējs neuzķers feikās lietas, studentu vidē ir sastopama gana bieži.

6. Izvēloties tēmu, ir būtiski domās paiet dažus soļus uz priekšu, lai apzinātos, kādi būs tie instrumenti, ar kuru palīdzību būs iespējams veikt izvirzītās hipotēzes pierādīšanu. Īpaši uzmanīgus es gribētu darīt tos, kuru iespējamo instrumentu arsenālā ir dažādas aptaujas. Lai gan aptaujas internetā ir kļuvušas ļoti populāras, to validitāte ir gana apšaubāma. Šī gada studiju darbos pats populārākais instruments bija vietne www.visidati.lv. Tas izrādījās gluži vai kā tāds studentu pašpalīdzības instruments, kur visi, kam vajadzīgs pētījums, izsūtīja linkus saviem draugiem, kursabiedriem, paziņām un ģimenes locekļiem, tādejādi ģenerējot it kā respondentu skaitu. Pie kam vēl dažās no apkopotajām atbildēm iezīmējās tādas loģiskas nesakritības, ka ir skaidrs, ka pašpalīdzības instrumentā, autors pats ir aizpildīs ne vienu vien desmitu anketu. Ar šo visu es gribu teikt, ka darbs, kurā ir aptauja, kas neietver šauru loku, piemēram, uzņēmuma darbiniekus, ir ļoti darbietilpīgs instruments, lai to varētu nopietni izmantot kā zinātniski pamatojumu avotu.  Un, ja jūs nevēlaties patiešām nopietni strādāt, nevajadzētu izvēlēties šādu tēmu.

7. Labs uzņēmums no analizēšanas aspekta ir tāds, kuram ir daudz problēmas. Ja ir problēmas, ir ko analizēt, secināt un ierosināt. Taču ir viens aspekts, ar kuru ir jāuzmanās šādos gadījumos. Bieži vien šādas tēmas izvēlas studenti, kas strādā uzņēmumā, kuram ir šīs problēmas. Un tad emocionālais ieguldījums var izrādīties spēcīgāks par akadēmisko un praktisko. Darbs izvēršas par tādu kā sāpes izklāstu. To nevajadzētu. Drīzāk sausi un akadēmiski paraudzīties uz problēmu jautājumiem.

8.Līdz ar tēmas izvēli, nāk līdzi lēmums par potenciālo darba vadītāju. Parasti studentam augstskolas piedāvā iespējamos darba vadītājus no esošo pasniedzēju loka, kā arī pastāv iespējas piesaistīt kādu no ārpuses, ja vien kandidātam ir akadēmiskajiem “grādiem” viss ir kārtībā. Un te nu studentam pašam ir jāizšķiras, kāda profila darba vadītājs tam ir visvairāk nepieciešams. Pašas novērojumi liecina, ka darba kvalitāte visnotaļ ceļas, ja vadītājs patiešām pārzina sfēru, par kuru būs darbs, kā arī tam ir attiecīga akadēmiskā pieredze.  Es darba vadītājus gribētu iedalīt tādās kā trijās grupās:

1) Profesors/praktiķis. Ar šo tiek domāts akadēmiska titula īpašnieks, kas darbu augstskolā apvieno ar patiešām praktiskām iemaņām, strādājot nozarē komercstruktūrās vai kādā citā ciešā saistībā ar savu sfēru. Tādu ir ļoti, ļoti maz. Šāda profila darba vadītājs būtu ideālā kombinācija studentam, kas dotu pareizās ievirzes, lai darbs būtu akadēmiski pareizs, kā arī labs no praktiski pētāmās tēmas viedokļa.

2) Profesors, kas pamatā strādā tikai akadēmisku darbu augstskolā. Šāda darba vadītāja konsultācijas ir ļoti vērtīgas, lai no akadēmiskā viedokļa viss būtu pareizi – izmantotās metodes, kompozīcija, struktūra utt. Taču kā mīnuss ir reālās sfēras vai praktiskās nozares nepārzināšana, jo, strādājot tikai akadēmisku darbu, atrautība no reālās biznesa dzīves ir, un to nevar noliegt. Tā kā studentu darbi pārsvarā ir par komercstruktūrām un ļoti praktiskām sfērām, tad ir iespējas, ka šis tas tiek palaists garām no praktiskās puses.

3) Profesionāļi ar akadēmiskām iemaņām. Tie ir nozares speciālisti, kas paralēli savam darbam komercsfērās, iesaistās arī augstskolu darbā. Ja, kā darba vadītājs, tiek izvēlēts šī profila cilvēks, tad es ieteiktu izvēlēties tos, kas praktizē akadēmisku darbu, nevis tikai labu nozares speciālistu, kam ir attiecīgais grāds. Gan bakalaura, gan maģistra darbi, lai arī cik tie būtu praktiski, tajos ir ļoti būtisks akadēmiskais saturs un metodes, kā tas tiek veidots. Un te vien nepietiks ar to, ka kāds šim procesam ir izgājis cauri pats. Tomēr arī darba vadītāja kompetence un spēja ieraudzīt potenciālos klupšanas akmeņus un izaicinājumus, ir ārkārtīgi būtiska laba rezultāta sasniegšanā.  Un šīs iemaņas veidojas gadu gaitā, kad praktiskie novērojumi tiek savienoti ar akadēmiskām zināšanām & pieredzi. Nozares profesionāļi & pārzinātāji būs labi padomdevēji un drošības garants, lai tad, kad darbs nonāks jau recenzentu un komisijas rokās, kādam būs grūti apstrīdēt tā praktisko saturu & kompetenci.

Un visbeidzot, es vēlētos potenciālos darbu rakstītājus iedrošināt būt inovatīviem un radošiem, lai tiem, kas vadīs jūsu darbus un vēlāk tos lasīs būtu patiess prieks un lepnums, ka viņi ir piedalījušies laba, ļoti laba vai izcila darba tapšanā un vērtēšanā.

Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

Lai arī kā man patiktu šī tēma, un kā pasaule cepās ap šo jautājumu, ir gana daudz biznesi, kam 100 gadus nav vajadzīgi sociālie mediji. Un te nu es gribētu parunāt par šīm kategorijām, kurām nevajag sociālos medijus. Bet varbūt tomēr vajag?

1. Sociālos medijus nevajag kafejnīcai Smiltenē. Mērķauditorija nav liela, vēl mazāka ir tā, kurai ir pieeja internetam, kā arī mērķauditorija maz ticams, ka pārzina sociālos medijus. Taču tas var būt labs instruments kafejnīcai Rīgas centrā, kura par savu mērķi ir likusi nevien garāmgājēju publikas pabarošanu, bet arī “VIETAS”, kuru ir vērts apmeklēt,  imidža radīšanu tiem, kas, iespējams, šai adresei reti, kad iet garām.  Šādā gadījumā tas ir instruments, ar ko veidot zīmolu, un radīt tam lojālus klientus. Ja ne tikai komunikācija, bet arī ēdiens būs ekselents, apkalpošana un interjers klientam pievilcīgs, tad ir cerības iegūt patiesu draugu, ko literatūrā apzīmē ar “evangelists” jeb sludinātiem, kas ir labākais word – of – mouth izplatītājs. Diemžēl šodien, manuprāt, sociālo mediju integrēšana biznesa modelī tomēr ir lielpilsētas priekšrocība. Taču, kas zina, varbūt pēc gada vai diviem būs savādāk.

2. Sociālos medijus  nevajag mazam uzņēmumam, kas apkalpo ierobežotu klientu loku, vai arī pārvalda kādas specifiskas zināšanas. Kam vajadzēs, tas atradīs, ko nomedīs, to apkalpos. Taču bez sociālajiem medijiem nevar dzīvot lielie uzņēmumi, kuru klientu datubāzes cipars sniedzas tūkstošos un miljonos. Tur ir nepieciešams turēt roku uz pulsa, lai komunicētu un saņemtu atgriezeniski saiti. Ātra reakcija šādos uzņēmumos ir īpaši nepieciešama, jo arī mērķauditorija atrodas sociālajos tīklos.

3. Sociālos medijus nevajag uzņēmumam, kam fokuss nav uz ilgtermiņa attīstību un klientu servisu. Ja nav būtiska komunikācija, bet tikai sūdzību un pieteikumus uzklausīšana, tad sociālajos medijos nav ko darīt. Nedz Viasat, nedz Elkors nav mērķauditorijas šim instrumentam, jo tas tikai sarežģītu šāda tipa uzņēmuma jau tā klientu sūdzībām bagāto dzīvi.

4. Sociālos medijus nevajag tam uzņēmumam, kura vadītājs neizprot to būtību un ieguvumus. Mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēks var cīnīties atspēries, taču, ja nebūs sapratnes augstākajā līmenī, tam visam nebūs jēgas, jo sociālie mediji strādā tad, kad tas ir kā biznesa sastāvdaķa, nevis blakus stāvošs projekts, kas nav integrēts uzņēmuma procesos.

5. Sociālie mediji nav vajadzīgi, ja uzņēmums nevar tos pienācīgi apkalpot, proti, nav speciālista, kas gan no komunikācijas, gan uzņēmuma specifiskas viedokļa, ir spējīgs un gribošs uzturēt sarunu ar auditoriju.

Taču, ja Jums ir vēlme iesaistīties sociālajos medijos, te būs 60 idejas, kā var promotēt sevi sociālajos tīklos

Golden Hammer uzvarētāji

Par Golden Hammer 2010 uzvarētājiem var lasīt un video apskatīt šeit

Nike ar Ambush mārketingu pārspēj futbola čempionāta oficiālo sponsoru Adidas

Šī nav pirmā reize, kad Nike nebūdams kādu sacensību oficiālais sponsors “norauj visu banku.” Tā arī ir noticis šogad futbolā. Nielsen veiktā analīze liecina, ka Nike buzz angliski runājošos sociālajos tīklos, blogos, ziņojuma dēļos ap šo čempionātu ir krietni vien pamanāmāks kā oficiālā sacensība sponsora Adidas buzz. Šogad Nike apģērbā uz laukuma nāk 9 no 32 komandām, pretēji 12 no 32, kas ir ģērbtas adidas tērpos. Ja ieskatamies skaitļos, cik cilvēku ir noskatījušies viena un otra zīmola video rullīšus, statistika ir nepārspējama. Šorīt Nike bija 15090685 pretēji Adidas 3086799.

Statistiskie mērījumi par online Buzz šī futbola čempionāta saistībā izskatās šādi

Sociālo mediju & Sex & the City līdzības

Šodien, kad vakar redzētais Sex & the City 2 jau nosēdies, man ienāca prātā domā, cik daudz gan filmai ir kopīga ar sociālajiem medijiem!

Saņemt, ko vēlējies un mācēt saglabāt to

Gluži vai kā tas, ka pirms 50  vai 30 gadiem nevarēja iedomāties, ka būs atļautas viendzimuma laulības, tieši tāpat nebija ne jausmas, ka sabiedrība paralēli savai reālajai dzīvei, varētu pārcelties uz sociālajiem tīkliem, radot tur savu virtuālo identitāti vai dzīvi Second Life. Līdzīgi kā seriāla galvenā varone Kerija Bredšova meklēja savu Lielisko vīrieti, arī uzņēmumam ir jā izmēģina daudz ko, lai piepildītu iecerēto. Bizness vai politiskā partija pirms vēlēšanām vēlas atrast to pareizo komunikācijas, reklāmas un mārketinga paņēmienu kopumu, kas varētu nest vēlamos panākumus.  Taču tajā brīdī, kad viss gribētais  jau ir rokās, ir iestājusies rutīna un dzīvē it kā ir labi, taču izrādās, ka tas “labi” jau ir pieņemts par normu un rodas vēlme tik daudz nerēķināties ar otru, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Manuprāt, nav svarīgi, vai tās ir divu cilvēku vai zīmola & patērētāju attiecības, tas ir liels darbs, lai interese  un saikne nezustu. Nebūs jēgas izveidot labu komunikāciju ar klientu, un tad vienā dienā  nolemt, ka pietiks ieguldīt darbu, var nedaudz paslinkot un cerēt, ka augļi būs tāpat.

Pirms kāda laika lasīju kādā blogā par to, ka uzņēmuma profila uzturētāji ar laiku atslābst un tad komunikācija ir vairāk tā cilvēka, kas veido šo komunikāciju, produkts, nevis zīmola vai uzņēmuma balss. Šādai sakarībai varētu rast 2 izskaidrojumus – vai nu komunicētājs sevi pārstāj identificēt ar attiecīgo sfēru, jo ir kļuvis garlaicīgi, vai arī personības “es” laužas uz āru. Ar šo situāciju ik pa brīdim  ir jāsaskaras Šarlotei, Mirandai un Kerijai, jo viņām, esot spēcīgām personībām, nākas sadzīvot ar vairākām identitātēm, kas ir viņas pašas/loma ģimenē/loma darbā.

Kura identitāte izdevīgāka

Mani patiešām sajūsmināja meiteņu smalkā spēle ar saviem uzvārdiem. Kad vajag iznīcināt iespējamo konkurenti, kas flirtē ar vīru, tad esmu nevis Bredšova, bet Prestone. Kad nonākam austrumos Goldenblata kundze pārtop atkal par Jorku. Teorētiski & praktiski jau nekas nemainās, taču meitenes ir pietiekami gudras un pielāgojas situācijai. Domāju, ka arī sociālo mediju iespējas ir labvēlīgas ātras reakcijas iespējām uz radušos situāciju. Esmu pamanījusi, ka ātri reaģēt ir iemācījies LMT, jo tīklīdz Twitterī atstāju ziņu, ka mans iBirojs pēdējās 2 nedēļas vairāk nestrādā, nekā strādā, pēc pavisam īsa brīža, LMT bija kļuvis par manu sekotāju un es saņēmu DM ar vaicājumu izklāstīt problēmu sīkāk. Reakcija & intereses izrādīšana bija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Twitter konta uzturētāji un info dienests, kas pieņem un apstrādā sūdzības diez vai komunicē savā starpā, vai arī LMT nav izstrādātas procedūras, kas rastu saikni starp šiem diviem komunikācijas uztvērējiem ar patērētājiem. Līdzīgu stāstu dzirdēju no savas draudzenes par Lattelekom, kas, pieņemot ziņojumu par bojājumu, sola salabot kļūmi pēc nedēļas, taču pēc ziņas par Lattelekom  neizdarībām Twitterī, reakcija ir zibenīga un meisters jau klauvē pie durvīm nākamajā dienā.

Ievērot un cienīt vietējos likumus

Nezinu vai austrumi ir modē, taču pamācība, ka austrumu likumi & paražas ir jāciena, Sex & the City labi parāda. It kā pavisam “nekaitīgas” un rietumu vidē akceptētas Samantas darbības autrumos izsauca pamatīgas vietējo dusmas un izbeidza četrotnes grezno dzīvi šeiha lepnajos apartamentos.  Ienākot arī sociālo mediju vidē, jebkuram jaunpienācējam ir jāievēro esošie likumi un spēles noteikumi. Nezinu, kā šķiet citiem Twitter lietotājiem, taču man ir izveidojies iespaids, ka šī vide tiek pašregulēta no iekšpuses. Jo tiklīdz kāds ir pārkāpis ētikas vai arī kādas profesionālās normas, apkārtējie bez reakcijas šo notikumu neatstāj. Līdzīgi arī ikviens blogu īpašnieks var izvēlēties iespēju  ļaut brīvu komentāru plūsmu, vai arī moderēt ienākošo komunikāciju. Blogs ir kā piemājas dārzs, kurā var laipni uzņemt svešiniekus, nepielaižot pārāk tuvu savai privātajai telpai, tai pat laikā ienācējiem ir jārespektē mājās noteikumus. Dažbrīd domāju par savu blogu, ko darīt ar komentāriem, kuru rakstītāji baidās uzrādīt savu patieso identitāti, jo zem segvārdiem ir viegli izteikt jebko – gan savu nekompetenci, gan uzkrāto negatīvismu. Parasti, ja tiek izteikti  kompetenti spriedumi, no patiesā vārda nav jābaidās. Šādās situācijās esmu izvēlējusies vienkārši uz tiem nereaģēt, gluži kā uz reklāmas materiāliem, kas tiek likti kastītē, nevienam nevaicājot atļauju.

Pēcgarša

Filma, kā jau gaidīju, bija gana smalka – varēja saskatīt interjera modes tendences, zīmolotus tērpus, greznas dzīves piedāvātās iespējas. Taču virs ārišķībām, bez kurām filma nav iedomājuma, ir viss cilvēciskais un atgādinājums, ka visa pamatā ir komunikācija vienam ar otru un vērtības, kurām katrs paliek uzticīgs cauri gadiem.

Kā krīzes komunikācija var palīdzēt lielās un mazās krīzēs

Vārdu krīze jau vairs neviens negrib dzirdēt. Patiesībā šodien vārda “krīze” skaņa jau ir zudusi. Tā jau ir pielīdzināma jebkādam lietvārdam – gaiss, piens, jumts…jebkas. Taču visapkārt esošā krīze nedrīkst ļaut iemigt uzņēmumiem vai indivīdiem attiecībā uz terminu “krīzes komunikācija”. Ir jārēķinās ar to, ka pienāks brīdis, kad uzņēmums, vai kādi apstākļi būs gana nelabvēlīgi, lai to nosauktu par uzņēmuma krīzes situāciju. Tas var būt vulkāns, kas aptur aviosatiksmi un pasažieri ir nikni uz to, ka aviokompānija nepilda savas saistības, tas var būt gadījums, kad kāda kroga apmeklētāji saslimst ar hepatītu, tas var būt kāds nepiedienīgs video, kas nofilmēts veikala apģērbu uzlaikošanas kabīnēs, vai kāds politiķis pieķerts divdomīgā situācijā. Gadījumu versijas ir daudz, tā pat kā iespējamie risinājumi.

Taču vispirms būtu jāizvērtē, vai attiecīgā situācija ir dēvējama kā krīze, un kāda ir iespējamā krīzes pakāpe.

Mazās krīzes

Saka jau, ka krīzes rodas cilvēka galvās. Šajā gadījumā, kad ir jāveic izvērtējums, tā patiešām ir. Ir jānovērtē, vai uz attiecīgo signālu ir vērts reaģēt. Vairumā gadījumu noteikti ir vērts. Spilgts piemērs  bija pavisam nesenā Arņa Balčus saķeršanās ar Tango projekta apsargiem – uzņēmumu Ave Lat Sargs. No vienas puses pilnīgi ikdienišķs gadījums, kad apsargi uzbrūk kādam garāmgājējam, kurš, viņuprāt, dara kaut ko viņiem netīkamu. Taču šajā gadījumā izrādījās, ka viņi ir uzbrukuši attiecīgās sabiedrības aprindās atpazīstamam cilvēkam, kas šādu gadījumu neatstās bez uzmanības. Pēc pāris dienām pie Tango tika sarīkota fotografēšanas akcija, kuru atspoguļoja lielākā daļa Latvijas mediju. Un viss sākās ar rakstu Satori blogā un twītiem. Šodien, uzklikšķinot Google Balčus & tango, var atrast teju vai simts linku par šo notikumu. It kā necila & maza gadījuma dēļ, kas laikus netika noregulēts, izcēlās šis vērienīgais pasākums.

Kāds varēja būt “pareizais” scenārijs. Ja Ave Lat Sargs veiktu mediju monitoringu, būti Twitterī un saprastu gadījuma nopietnību jau pēc raksta parādīšanās Satori portālā, kāds augsta līmeņa vadītājs pārkāptu savu lepnumu un personīgi & caur medijiem atvainotos Arnim Balčus par darbinieku izraisīto incidentu, šī mini krīze nebūtu pārvērtusies par lielizmēra akciju.

Un te tieši parādās moments, ka uzņēmums ( vēl jo vairāk šāda tipa kā ir Ave Lat Sargs) pat sapņos visdrīzākais nedomā par krīzes menedžmentu, taču pienāk brīdis, kad padoms komunikācijā ir ļoti nepieciešams. Vēl jo labāk būtu, ja kāds uzņēmuma pārstāvis vai to apkalpojošā aģentūra būtu Twitter lietotāji un uzzinātu par šo incidentu laicīgi, kas ļautu operatīvi reaģēt.

Šis piemērs rāda to, ka šodienas komunikācijas laikmetā ir būtiski sekot tam, kas par uzņēmumu vai personu tiek teikts mediju telpā. Nezin kāpēc man ienāca prātā, kā neesmu dzirdējusi par tādu pakalpojumu kā mediju monitoringu jaunā izpratnē. Šeit es domāju gana primitīvu pakalpojumu tādiem uzņēmumiem, kas nav uzmanības lokā, taču, kas apkalpo pietiekami lielu klientu loku. Par web lapas hostingu uzņēmumi maksā, kamdēļ, lai neizmantotu jauno mediju vides monitoringu? Tas ļautu operatīvi reaģēt uz šādām situācijām kā gadījās Ave Lat Sargam.

Lielās krīzes

Lielās krīzes var gadīties gan lielam, gan mazam uzņēmumam. Pirms dažiem gadiem vairāku cilvēku saslimšana ar hepatītu pēc pusdienošanās kafejnīcā Vecrīgā, manuprāt, ir liela krīze, jo tā sabiedrībā uzjundīja daudzus jautājumus līdz pat valsts atbildīgajām institūcijām. Pavisam nesen miljoni aviopasažieru sastapās ar vulkāna izraisīto piespiedu gaisa satiksmes slēgšanu, kas izraisīja pamatīgu haosu. Un, laikam, šajā gadījumā mēs varam būt lepni, ka airBaltic tika atzīta par ļoti labu tieši krīzes komunikācijā un vispārējā situācijas risināšanā. Protams, bija gana daudz arī neapmierināto, kas izskatāmi kā individuāli gadījumi, taču kopumā šīs periods tika pārdzīvots godam. Un šajā gadījumā es redzu 2vērā ņemamus pozitīvus aspektus, kāpēc airBaltic izdevās:

1) uzņēmumam jau ir kādu laiku klātbūtne sociālajos tīklos, kas ļoti atvieglo komunikāciju šādās situācijās;

2) uzņēmumam ir nopietnas instrukcijas, kā rīkoties krīzes situācijā.

Šo divu faktoru apvienojums palīdz tik lielam uzņēmumam darboties saskanīgi. Protams, visā ir arī cilvēciskais faktors un pieļautās kļūdas, taču kopumā “krīzes rokasgrāmata” ir instruments, kā nezaudēt prātu un rīcību sarežģītās situācijās.

Pieļautās kļūdas krīzes risinājumā padara situāciju vēl sarežģītāku. Nekomunicēšana un galvas ierakšana smiltīs visdrīzākais nepalīdzēs. Iespējami pareizas krīzes komunikācijas plāns obligāti ir jāizstrādā iepriekš, jo problēmas gadījumā ir visai maz iespējas raudzīties uz lietām vairāk objektīvi, nevis emocionāli.

Uz karstām pēdām…Madara Drinks – statusa dzēriens

Jau brīvdienās Twitter vidē pavīdēja daži komentāri un jautājumi par jauno Madara produktu  - ekoloģiskajiem dzērieniem. Pagājušās nedēļas iBlog, šodienas Bonkajs un šodienas Arčija & Māra Reliņa gandrīz analogie ieraksti blogā liecināja, ka sniega bumba var sākt savu ceļu. Pašķirstot Twitter, un pārlasot tvītus par Madara drinks, ir jākonstatē, ka vairāki desmiti ierakstu vēsta par to, ka šie dzērieni ir izraisījuši pretrunīgas reakcijas. Lielākai daļai garšotāju, kas pirkuši tos veikalā, maksājot par katru 0,85 – 0,89 Ls  tie nav smeķējuši ( apzīmējumam tiek lietoti šādi atslēgas vārdi –  labāk dzeru alu, nekad vairs nekad, klepus sīrups). Taču ir interesanti atzīmēt, ka Madaras akcijā iegūtie un garšotie dzērieni, tvītu autoriem šķituši labāki, sakot, ka ir interesanti, nav galīgi slikti, garšoja bērniem:)

Es pati neesmu tos dzērusi, un laikam arī, izlasot šos viedokļus, nebalsošu ar savu naudas maku, taču stāsts nebūs par garšu, bet gan par komunikāciju. Esmu neizpratnē, jo daudz informācijas par jauno produktu nevar atrast. Tā bijusi žurnālā “ir”, dažos portālos, kā arī pavisam nedaudz var atrast oficiālajā mājas lapā. Saliekot bildi kopā, man domāt, ka informācijas telpa par šo dzērienu ir nekāda. Un šo nekādo telpu ir aizpildījuši blogi un komentāri, kas diemžēl nav gana glaimojoši. Laikam jau stāstam un mērķējumam ir jābūt pirms produkts parādās veikala plauktā. Ar mērķējumu es domāju to klientu, kam šis dzēriens ir radīts. Nenosakot mērķauditoriju, iespējams, dzēriens nav garšojis neīstajai mērķauditorijai. Pārlūkojot interneta resursus par šo tēmu, mani pilnīgi samulsināja uzņēmuma vadītājas Lotes Tīsenkopfas – Iltneres citējums portālā finance.net, ka šis dzēriens ir “savā ziņā  statusa simbols”. Hm, par kādu statusu ir runa? Vai par iespēju nopirkt dzērienu par Ls 0,89…vai par statusa izrādīšanu, ka es varu atļauties lietot ekoloģiskos produktus? Un te es aizdomājos, ko gan mēs saucam par ekoloģiju, vai to, ka paši audzējam burkānus un lociņus, vai to, ka varam atļauties tos nopirkt pie Dabas dobes. Tās tomēr ir 2 pilnīgi atšķirīgas lietas.

Saliekot kopā –  informācijas telpas telpas tukšums + statusa apliecinājums ( kas vairs nav modē) + noformējums, kas neraisa ekoloģijas pieskaņu= vienkārši neko nesaprotu. Varbūt esmu naiva, taču vienīgā versija, kas man nāk prātā ir tā, vai uzņēmums nav pārkarsis no slavas, balvām, dalīšanās veiksmes stāstā utt., cerot , kas viss notiks pats no sevis un Madaras labais vārds nostrādās arī šoreiz.

Protams, mēs te LV mazs pīļu dīķis vien esam, ja raugās salīdzinoši pret 25 valstīm, uz kurām tiek eksportēti Madaras izstrādājumi. Taču, ja es būtu uzņēmējs, man gan būtu svarīgi, ko par mani domā mājās.  Taču, iespējams, ka mēs to īsto eko lietu vēl neesam izpratuši. Mana draudzene, kas dzīvo daudz zaļāk un zina vairāk par ekoloģiskām lietām nekā es, šodien man sacīja, ka īstajiem ekoloģiskā piekritējiem nav svarīga garša, bet gan sastāvs un ideja, ka tas ekoloģiski.

Šodien friziera diena

Šodien friziera diena. Laiks mainīt krāsas, jo ir īstais noskaņojums.  Nē, neuztraucieties, tās nebūs manas kārtējās pārvērtības, kļūstot no blondīnes par sarkanmati vai no melnmates par šatēni. Šoreiz pie friziera ir mans blogs, kuram ir jaunas krāsas un cita noskaņa.

Sociālo mediju stratēģijas galvenie stūrakmeņi

Vieglāk un uzskatāmāk būtu grūti kaut ko izdomāt.

Slimība vai nepieciešamība?

Viss it kā sākoties mūsu galvās. Arī vajadzība komunicēt un saņemt komunikācijas plūsmu. Cik nav bijušas situācijas, kad kādam gribas teikt – vai patiešām tieši šajā brīdī Tev ir jāatbild uz mobilā tālruņa zvanu. Taču no šodienas attīstības raugoties, saruna pa mobilo tālruni tagad jau ir krietni mazsvarīgākā kā vajadzība lasīt savus e – pastus un Twitter ziņojumus savā telefonā.

Šodien uzdūros interesantam rakstam, kurā autors  stāsta par to, ka Ņujorkas teātru asociācijā tiek spriests par to, vai atļaut teātra izrādēs lietot mobilo tālruni. Šāda vajadzība esot radusies tiem skatītājiem, kuri vēlas  būt vienmēr online, ziņot no notikumu vietas, lietojot Foursquare, Facebook vai kādu citu instrumentu. Vienos svaru kausos tiek likta skatītāja uzmanība, kas tiek novērsta no lugas, iespējami traucējoši faktori aktieriem, taču otrā – iespējams teātra popularizēšana. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, tad dažos ASV teātros tiek ierādītas speciālas vietas tiem, kas vēlas lietot mobilos tālruņus izrādes laikā. Pieredze rāda, ka izrādes liekā tiek radīti daži twīti, kuriem seko nopietnāks ieraksts blogā pēc izrādes.

Stenfordas zinātni pagājušajā gadā ir veikuši pētījumu, kurā noskaidroja, ka cilvēkiem, kas saņem regulāru elektroniskās informācijas plūsmu, paralēli darot vēl citas lietas, ir grūtības koncentrēties ar pilnu atdevi. Kā arī šajā gadījumā sociālo mediju lietošana ir visai riskants pasākums, lai gan vienos svaru kausos ir popularitāte un bezmaksas info, kas tiek sniegts caur sociālajiem medijiem, bet no otras, uz spēles tiek liktas ilggadējas tradīcijas baudīt mākslu mierā un klusumā.

Patiesībā nav svarīgi, vai mēs spēlējam Fermu, mums sāk kaut kā ļoti pietrūkt, ja dažas stundas nav lasīti Twīti, viss ir galvās. Atliek vien pašam izvērtēt, vai tā jau ir slimība, vai patiesa nepieciešamība.

Veiksmes stāsts kā izmantot sociālos medijus viesnīcu biznesā. Roger Smith Hotel NYC.

Ja vien neesam noguruši no visas pasaules, tad, aizbraucot ceļojumā, ir vēlme redzēt, baudīt un sasmelties pēc iespējas vairāk iespaidus. Galvenais key word ir LABI PAVADĪTS LAIKS.  Un viena no iespaidu un emociju pamatbāzēm ir viesnīcas, kurās apmetamies. Ir reizes, kad visu laiku ceļojot, viesnīcas tiek mainītas ik nakti, un tad nav lielas starpības, kur nolikt galvu, taču, ja esam atbraukuši uz kādu pasākumu, vai arī ilgāku vietas eksplorēšanu, gribas kaut ko vairāk.  Ar vairāk es domāju “tur kaut kas notiek”.

“Tur kaut kas notiek” koncepcija

Veca kā pasaule ir doma, ka tauta pavelkās uz vietām, kur kaut kas notiek. Tā arī Rīgā ar gadiem mainās vietas, kur tauta tusē. Kādreiz bija Piektdiena, Pulkvedis,  Koijoti, tagad Piens un Pērle. Arī Rīgas pilsētas svētkus un Muzeju nakti var ierindot šajā kategorijā.

Tieši šo koncepciju izmanto arī lielās atpūtas viesnīcas siltajās zemēs, kur tauta dzīvo kādu nedēļu un tas ir visai loģiski, ka vakaros bārā kāds dzied, bērniem ir savas atrakcijas, bet pa dienu baseinā tiek vadīta ūdens aerobika vai vakara tusiņu zāli dienā aizņem deju nodarbības pensionāriem. Tas viss tiek darīts ar domu, lai viesi uzturētos viesnīcā un savu naudu atstātu turpat bārā, nevis kaimiņu krogā. Taču tā jau ir klasika.

Sociālo mediju iespējas tusiņa radīšanai

Daži ir aizdomājušies tālāk un radījuši tusiņu sociālo mediju un reālajā vidē, kas tiek izmantots kā instruments klientu pievilināšanai caur word of mouth and Buzz.  Šodien stāsts būs par Roger Smith Hotel NYC. KAUT KO TĀDU VĒL NEESMU REDZĒJUSI!!!

Šīs viesnīcas darbinieks Brian Simpson sociālos medijus,  atklāja 2008. gada pavasarī, kad sāka aktīvu darbību Twitterī. Taču pirms darbošanās Twitterī,  pašas viesnīcas mājaslapā tika izveidota sadaļa Blogs, kurā var atrast info ne vien par pašu viesnīcu kā tādu, bet arī par tās cilvēkiem, notikumiem un citām interesantām lietām.  Roger Smith Hotel ir viena no nedaudzajām viesnīcām, kuras mājas lapā ir kaut kas vairāk kā vien viesnīcas apraksts, rezervācijas iespējas un fotogrāfijas.

Viesnīcas bloga sadaļa kopā ar Brian Simpson darbošanos Twitterī ir pulcējusi ap sevi galvenokārt klientus, kas ir sociālo mediju lietotāji,  tādējādi veicinot viesnīcas atpazīstamību un Buzz ap to. Blogs šajā gadījumā ir iespēja kā radīt tēlu, ka tur strādā reāli cilvēki, kuri brauc atvaļinājumā, kuriem ir suns, kuri fotografē  utml. Taču tā ir mazākā šī bloga daļa. Blogā ir ļoti daudz info par dažnedažādākiem pasākumiem, kas notiek pašā viesnīcā. Kaut vai, piemēram, konference tiem, kas raksta par ēdienu internetā. Pārraidi no šīs konferences vari apskatīt šeit.. Viesnīcas organizēto modes skati Funway 2009 vari apskatīt šeit. Info par mākslinieku, kura gleznas ir izstādītas viesnīcā var apskatīt šeit.

Taču viss fantastiskākās ir klientu atsauces, kuras paši viesi ir ievietojuši YouTube. Ja nemaldos, tad tās ir desmitiem, bet kopumā Youtubā var atrast simtiem lietas, kas saistās ar Roger Smith NYC hotel. No vienas puses viesnīca investē pūles un izdomu pasākumu piesaistīšanā, atpakaļ saņemot milzīgu pozitīvu Buzz, kas ceļo pa tīmekli dažādos formātos. Viena no klientu atsaucēm, piemēram, izskatās šādi

Kā liecina ieraksti gan blogā, gan citur interneta resursos atrodamie, tā ir viesnīca, kas atradusi savu fokusu uz sociālajiem medijiem. Tādēļ tā jau ir kļuvusi par must have lietu sociālo mediju pasākumus rīkot tieši šajā viesnīcā. Taču par ieguldīto darbu šīs jomas attīstībā un uzturēšanā Brian Simpson saka  “Be real and be patient. These are long term relationships that do not happen overnight. Respect and trust is earned. You cannot force or fake followerships. They will fail if you do.”

Sīkāks info par to, kā šī komunikācija ir tapusi, var atrast šeit.