…un tūlīt var sākties…

Beidzot! Gaiss ir tāds pilns, piesātināts, gluži vai čirkst no tā, ka tūlīt, tūlīt apkārt viss izšķilsies. To dabas dunoņu rada mazās lapiņas, kas no daudzajiem kokiem gluži vai kā cāļi šķiļas no olas. Gaiss smaržo pēc lietus, mitruma un tādas lielās gaidīšanas sajūtas. Nu pat būs! Dziedoši putni iekārtojas kora pirmajās rindās un noskaņo balsis savam vakara dziedājumam. Zaļās zāles stiebri  rīkos sacensības, kurš ātrāk izkārpīsies no zemes un uzvilks spīdīgāku mundieri. Bet ziedi drīz savas baltās galviņas cels pret sauli, lai spoguļotos un gatavotos savam pilnbriedam. Tūlīt ir jāsākas īstajam pavasara priekšnesumam, kad saule atkal spīdēs pa logu no rīta tik spoži, ka nebūs iespējams gulēt. Bet vakaros gribēsies ilgi jo ilgi sēdēt uz terases un skatīties, kā sarkanās svītriņas pazūd aiz kokiem. Aktieri sanākuši, orķestris noskaņojis instrumentus un PAVASARIS VAR SĀKTIES.

Word – of – Mouth spēks & vājums

Džeinas Birkinas somiņas, kas maksā no 7 – 15K EUR nevar iegādāties jebkurš, kam kabatā ir šāda summa. Tas ir prestižs aksesuārs, kas norāda uz statusu un sakariem. Word – of – Mouth ir instruments, lai iegūtu savā īpašumā šo ekskluzīvo aksesuāru. Tas ir arī instruments, kā pasaule uzzināja par tā eksistenci. Nepieejamības plīvurs & sieviešu žurnāli, kas apjūsmo šo aksesuāru un to īpašnieces ( arī pirms gadiem LV sieviešu žurnāls rakstīja, ka Aijas Simsones īpašumā ir šī somiņa), ir radījis informācijas telpu ap šo produktu. Kam vajadzēs, tas zinās. Un zina daudzi gan tie, kas var atļauties šo ekskluzīvo nieku, gan tie, kas vartikai aplūkot šīs somiņas bildes glancēto žurnālu lappusēs.

Kā pretstatu šim, gribētu minēt kādu negatīvo piemēru, proti, Viasat. Internets ir pilns ar ķengājošiem vēstījumiem par Viasat darbību, servisu, kvalitāti. Neraugoties uz 448 sūdzībām portālā sudzibas.eu, PTAC mājaslapā, neskaitāmiem sižetiem televīzijā, tomēr aizvien jauni klienti izvēlas pat apsvērt domu par Viasat kā televīzijas nodrošinātāju. Pirms dažām dienām mans kaimiņš paziņoja, ka nopietni domājot par Viasat ierīkošanu mājā. Kad vairāki citi kaimiņi un paziņas bija izstāstījuši savu pieredzi ( word – of – mouth), viņš pilnīgi un galīgi atteicās no šīs domas.

Turpmāk es gribētu paraudzīties uz jaunāko McKinsey pētījumu par word – of – mouth ( saīsinājumā WOM) pielietojumu, izvēloties preces un pakalpojumus.  20 – 50% pirkšanas lēmumu tiek pieņemti, izmantojot WOM. Procents ir augstāks, ja nākamā pirkuma summa ir lielāka. Ne par velti ražotāji vai izplatītāji savus izstrādājumus dod testēt gan žurnālistiem, gan blogeriem, lai veidotu atsauksmes par produktu, un, lai raisītu diskusiju. Ne tikai rakstošie mediji, bet arī ikviens sociāli aktīvs patērētājs labprāt dalīsies pārdomās par nesen iegādātām precēm vai izbaudītiem pakalpojumiem. Zemāk apkopotie pētījuma rezultāti norāda uz WOM ietekmi dažādos lēmuma par pirkumu pieņemšanas brīžos.

McKinsey ir izpētījis, ka mobilo tālruņu tirgū WOM efekti ir īpaši nozīmīgi. Rakstītās atsauksmes var par 10% palielināt uzņēmuma tirgus daļu, vai arī par 20% samazināt, ja atsauces par produktu ir negatīvas. Tas viss pie nosacījuma, ka reklāma un citas aktivitātes ir tādas pašas kā citiem produktiem. Ir būtiski, kas tieši ir pateikts par produktu – vai tas ir vienkārši tādā bla, bla, bla līmenī, vai, izmantojot pamatotu analīzi. Nākamie ietekmējošie faktori – kurš to ir pateicis ( eksperts, lietotājs, atpazīstama persona), un kur tas ir izskanējis. WOM izteikumus es gribētu dalīt 2 lielās grupās:

1) Ģenerētais WOM ( tie būtu dažādi testi, par kuriem jādalās pieredzē utml. formāti);

2) Brīvais. Tas nozīmē, ka es kā lietotājs, saņemot sliktu vai tieši otrādi over expectations pieredzi, gribu dalīties. Ir skaidrs, ka lietotājs nedalās pieredzē par pašsaprotamām lietām. Reti, kurš uzrakstīs, ka šodien es izdzēru garšīgu kefīru. Taču uzrakstīs, ka veikalā, pērkot vienu kefīra paku, sviests, biezpiens un krējums nāca bonusā. Un vislabāk būtu, ka šis Buzz parādītos brīdī, kad attiecīgam kefīra zīmolam ir reklāmas kampaņa dažādos medijos.

Ja atceraties, tad 2009. gada nogalē caur Draugiem un vēlāk jau daudziem citiem medijiem izcirkulēja ziņa par invalīdu darinājumu tirdziņu Daugavas sporta namā. Kur vēl labāks piemērs WOM ģenerātam Buzz ap šo notikumu. Beigās jau tās ziņas bija tik daudz, ka  TV rādīja sižetus par šo notikumu un izskanēja ziņojumi “lūdzu beidziet sūtīt ziņas par invalīdu tirdziņu”. McKinsey ir izpētījis, ka klientu WOM ģenerē 2x lielāku pārdošanu kā apmaksātās reklāmas, jo WOM ir tiešais mārketings, bet reklāma  - šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem.

Vēl nevajadzētu aizmirst par Buzz, kas ģenerējas, no labām reklāmas idejām, kuras var parodēt, pārveidot un visādi citādi  raisīt pozitīvas emocijas, rodot vaļu fantāzijai.  Eksperti par ļoti veiksmīgu uzskata Catbury šokolādes kampaņu, kur oficiālā reklāma devu iedvesmu sabiedrības aktivitātēm.  Šobrīd You Tube var atrast daudz dažādu versiju parodijai par šo reklāmu. Nelielam ieskatam:

Oficiālā Catburys reklāma

Viena no parodijām

Triju mēnešu laikā kopš šī reklāma parādījās, tā tika skatīta 6 miljonus reižu. Produkta pārdošanas apjomi pieauga par 9%, bet pozitīvais viedoklis par zīmolu pieauga par 20%.

WOM var būt arī vājš, neraugoties uz to, ka produkts vai pakalpojums ir labs. Tas var notikt, ja tiek izvēlēts nepareizs kanāls, pa kuru raidīt savu labo vai slikto ziņu, kā arī mērķauditorijas izvēle, ar kuru runāt, vai paša ziņojuma saturs. WOM  noteikti nestrādās, ja netiks pieliktas pūles informācijas tālākai izplatīšanai. Piemēram, ja Ķengaraga reindžers savus safilmētos materiālus nebūtu darījis publiskus, diez vai zagļi taptu noķerti. Un šajā gadījumā atkal ir nostrādājis princips “labs saturs”, ko gribas ieteikt un pārsūtīt tālāk.

#diskusija LU SZF par blogošanu

Visupirms man ir prieks, ka kāda no Latvijas augstskolām sāka runāt par šo tēmu. Tas, manuprāt, bija pirmais šāda formāta pasākums (ceru, ka iepriekš neesmu neko palaidusi garām). Vēsturiski augstskolas ir bijušas tās, kurās ir daudz aktīvu cilvēku, rodas jaunas domas, kustības. Šodien ar šo tēmu ir tā piezemētāk. LU sarīkoja diskusiju, cik zinu RSU studenti veidoja pētījumu (ceru arī redzēt tā rezultātus kaut kur publiski), kā arī Anda Rožukalne un Ruta Siliņa ir veikušas pētījumu par blogiem. Pārējās augstskolas vai nu klusē, vai arī darbojas kā partizāni savā pagrīdē. Ne velti es pieminēju augstskolas, jo domāju, ka šobrīd šī niša ir brīva, lai kāda no akadēmiskām vidēm pievērstos šī jautājuma pētniecībai. Tā iemesla dēļ, lai mēs paši beidzot varētu runāt par Latvijas statistiku un tendencēm, nevis tikai atsaukties uz ASV vai citām valstīm. Hei! Visa pasaule vārās ap šo jautājumu, bet mēs tikai sākam čukstēt par šo tēmu.

Esot klāt LU, man radās iespaids, ka kādi 50% no auditorijas nebija augstskolas studenti, bet gan tie, kam interesē blogošana. Iespējams, ka šis pasākuma parāda to, ka  šāda un cita formāta blogeru burziņi ir nepieciešami ne vien informācijas apmaiņas dēļ, bet arī, lai  redzētu vaigā tos, kuru 140 vai vairāk zīmju domas ik dienas redzam savā datorā. Es arī labprāt klātienē iepazītos ar šiem cilvēkiem, jo man ir interesants viņu skatījumus uz dzīvi un lietām.

Diskusijas laikā ik pa brīdim pavīdēja naudas jautājums. Kāds labums, ka mēs rakstām?  Caur šo jautājumu es gribētu ieskatīties citā – savstarpējās attiecībās. Visi blogi, stili, tēmas, par ko ikviens raksta,  ir dažādi. Tēmām nav pasūtījumu. Tas nav kā reklāmistu sabiedrībā, kur visi ir “draugi”, “draugi”, taču tikai ārēji, jo lietas būtībā vairums cīnās par vieniem un tiem pašiem klientiem un viņu naudasmakiem. No šī man gribētos secināt, runājot profesores Brikšes vārdiem, ka var parunāties tāpat vien. Pamata kašķim it kā nav, ja vien kāds sevi neuzskata par pārāko blogeri. Un, kas gan ir pareizs bloga saturs? Kā Artūrs Mednis norādīja, blogs var būt jebkas. Līdz ar to, īsti nav pamata tiesāšanai, kas ir labs, vai kas ir slikts. Katram mums ir savs intelekta attīstības līmenis, dzīves pieredze un intereses. Kādam neinteresēs nekas cits kā kulinārijas blogs, bet citam kāda rakstītāja ļoti personīgas attiecīgā brīža izjūtas. Tas, kas interesē vidusskolnieku, neinteresē mani. Tai pat laikā nevar nepiekrist Martai Krivaldei, kura diskusijā uzsvēra, ka vairumā gadījumu cilvēki nemāk rakstīt. Pilnīgi piekrītu arī Māra Reliņa reflekcijai par vakardienas diskusijas tēmu, ka rakstīšanas dotības ir talants. Vairāku gadi gaitā pārlasot simtiem studentu studiju darbus, diemžēl tikai kādi 20% ir patiešām baudāmi valodas ziņā. Vēl kādi 30% ir “nu tā” līmenī, bet atlikušie, diemžēl ir valodnieciski un ideju kompilācijas ziņā ļoti, ļoti vāji. Nezinu, vai pie vainas ir lasīšanas trūkums (es domāju literatūras, nevis interneta), vai talanta iztrūkums uz rakstudarbiem. Lai gan, nonākot līdz bakalauram vai maģistram, nevienu sliktu vārdu nevaru teikt. Bauda ir lasīt. Varbūt tad studenti izmanto kādus valodas konsultantu padomus vai dod lasīt savus darbus labiem blogeriem:)?

Šodien, pirms sākt rakstīt šīs pārdomas,  paklaiņoju pa pašmāju blogiem. Es nedomāju tāda veida kā izteikumus publiskos portālos, ko pētīja dr. Anda Rožukalne & Ruta Siliņa, bet gan dažādās mājaslapas. Caurskatot kādas 30 lapas, manu interesi piesaistīja pāris. Tās arī ieliku Favourites. Liela daļa no lapām bija pie wordpress lasītākajiem rakstiem, bet es tur personīgi neko neatradu. Taču tas nenozīmē, ka tajās saturs ir slikts, tieši otrādi – cilvēki tās lasa.  Bet tas nav mans. Domāju, ka līdzīgi kā ar milzīgo žurnālu & avīžu klāstu, katrs atrod kaut ko savu un balso par tiem ar maciņu. Tieši tāpat noteikts lasītāju loks izkristalizējas blogiem.

Vēl man vakar šķita interesanta tēma, kurai diskusijas dalībnieki pieskārās tikai nedaudz –  blogera demogrāfiskie dati. Viena statistika rādīja, ka blogeri ir vīrieši, bet Artūrs Mednis norādīja, ka ir sadaļas, kur galvenās ir sievietes. Man domāt, ka blogeris nav cilvēks, kam ir smalks auto, māja ārpus Rīgas,  kredīti bankā, jo viņam nav vienkārši laika – ir jāpelna nauda, un, kā, zināms, ar blogošanu izdzīvot nevar, kur nu vēl samaksāt kredītus. Blogotājs nebūs arī sieviete, kurai ir darbs, bērni, ģimene, māja & dārzs. Domāju, ka arī šie demogrāfiskie tipi nebūs aktīvie blogu lasītāji, jo viņiem vienkārši tam nav laika.  Šo visu es domāju, ja runājam par blogošanu rakstu un analīzes formātā, nevis “Cāļa” vai “Sviesta cibas” izpratnē. Arī Twiterošana ir pavisam, kas cits. Var ik pa brīdim izmest pa ziņojumam, taču ar to vien nepietiek. Ir būtiski sekot, ar ko šis medijs elpo starplaikos. Domāju, ka blogošana un twiterošana ir tāds dzīvesveids, kam ikkatrs tā dalībnieks atvēl pietiekamu porciju sava laika  (es domāju aktīvās frontes pārstāvjus).Hm, nez, kas notiks vasarā, kad varēs skriet, lēkt, kaitot, laivot, lasīt sēnes, peldēt. Vai mēs piedzīvosim kritumu twītos un blogos?

Un visbeidzot… par to, kas man izraisīja cilvēcīgu smīnu:). Tā bija blogeru reakcija uz jautājumu, kādēļ viņi nelieto vārdu “emuārs”, kam sekoja sišana pie krūts, kā tad es…x gadus biju blogeris, un tagad būšu emuārists? Protams, arī es spītīgi nelietoju vārdu “dators”, jo esmu pieradusi pie “kompis”. Bet emuārs, gan es lietoju, un man patīk:)

10 lietas, ko vecmāmiņa Tev var iemācīt par sociāliem medijiem

Man patiešām patika šis http://www.opinionatlarge.com/social-media/10-things-your-grandmother-can-teach-you-about-social-media/.

Laba humora un patiesības deva http://www.opinionatlarge.com/social-media/25-ways-twitter-is-like-the-nyc-subway/

Outliers – grāmata par to, kādi faktori ir palīdzējuši cilvekiem sasniegt izcilību

Esmu izpildījusi pirmo plāna punktu savā grāmatu sarakstā, kas ir tuvākā laikā jāizlasa. Pirms kāda laika rakstīju savā emuārā par pētījumu, kurā augsta līmeņa profesionāļi izteica savas pārdomas par dažādām mārketinga tendencēm 2010. gadam. Pētījumā bija arī jautājums par grāmatām, kuras viņiem ir topā. Kā Nr. 2 grāmatu viņi minēja Malcolm Gladwell “Outliers”. Esmu to izlasījusi un gribu dalīties savās pārdomās par šo rakstu darbu.

Grāmata izdota – 2008. gadā

Mērķauditorija – ikviens, kam interesē, kā līdz saviem panākumiem nonākuši izcili hokejisti, The Beatles,  Bills Geits un daudzi citi ASV auditorijai zināmi uzvārdi. Vērtīgi būtu šo grāmatu izlasīt jebkuram studentam – it īpaši tiem, kas cer, ka bez milzīga darba ir iespējams sasniegt panākumus:). Grāmata būs interesanta arī tiem, kam interesē psiholoģija un dažādu valstu  nacionālās rakstura īpašības.

Grāmatas galvenā  ideja – nav tāda “self made man”, ir milzīgs darbs un dažādu apstākļu sakritība, kas noved cilvēku līdz izcilībai.

Šeit būs neliela intervija ar pašu autoru par viņa grāmatu

Grāmata ir kā vairāku stāstu kopums, kurā autors atklāj faktorus, kāpēc daži ir kļuvuši par izcilniekiem, bet daži ne. Te būs dažas no idejām, par kurām autors runā ( visas kopsakarības gan neatklāšu, lai būtu interesanti izlasīt pašiem):

1. Savā pētījumā par Kanādas veiksmīgajiem hokejistiem, autors ir secinājis, ka lielākā daļa no tiem ir dzimuši gada pirmajos mēnešos, proti,  no janvāra līdz martam. Tam nav nekāda sakara ar astroloģiju, bet gan ar bērna attīstību. Viņš secina, ka, saliekot vienā komandā janvārī un septembrī dzimušos,piesaistot to vēl mēnesim, kad notiek atlase hokeja komandām,  labākus rezultātus uzrādīs janvārī dzimušais.  Gladwells arī uzskata, ka skolās klases būtu jākomplektē saskaņā ar gada mēnešiem, kuros bērni ir dzimuši.

2. Gladwells, intervējot the Beatles biogrāfu Philip Norman par laiku, kad angļu mūziķi vēl nebija slaveni, secināja, ka pirms tie nokļuva ASV un slavas zenītā,  līdz 1964. gadam tie bija Hamburgas klubos nospēlējuši 12000 stundas!

3. Interesanta ir Bila Geitsa vēsture, kā tas kļuva par datorģēniju. Līdz šim nebiju interesējusies par šo tik “zināmo cilvēku”, taču šī grāmata atklāja ļoti interesantas un pavisam vienkāršas sakarības. Datorģēnijs uzauga pārtikušā ģimenē. Aktīvi programmēt Geits sāka 7. klasē, bet beidzot Hārvardu, viņam jau bija 7 gadu intensīvas programmēšanas pieredze. Tā kā tais gados datori bija gana liels retums, tad Bils centās izmantot katru iespēju, lai varētu programmēt. Kopā ar savu draugu Paul Allen ( arī Microsoft dibinātāju) viņi zaga paroles, lai varētu uzlauzt sistēmu, kas uzskaitīja pie datora pavadīto laiku. Pēc pieķeršanas abi netika pie datora veselu vasaru. Vēlāk  Geits kādu laiku, lai tiktu programmēt katru nakti no trijiem līdz sešiem rītā lavījās prom no mājām uz Vašingtonas universitāti, kur cītīgi programmēja.

Otrs būtisks faktors Geitsa (1955) un viņa līdzgaitnieku Paul Allen (1953), Steve Balmer ( Apple Computer dibinātājs(1956)), Steve Jobs ( Apple dibinātājs (1955)), Bill Joy ( Sun Microsystems dibinātājs (1954)) visu lielo panākumu pamatā ir viņu dzimšanas gadi no 1954 – 1956. Laikā, kad viņi visi bija tīņu vecumā datorlietas sāka uzņemt apgriezienus,  un viņi varēja būt pirmie veiksmes vilciena pasažieri.

4.Manuprāt, interesantas sakarības no psiholoģijas jomas Gladwells ir saskatījis bērnu audzināšanā turīgās  un nabadzīgās ģimenēs. Viņa secinājumi tiek izdarīti no ilgstošiem pētījumiem, kuru autori apsekojuši amerikāņu ģimenes. Novērojumi rāda, ka turīgi vecāki pievērš lielu uzmanību bērna attīstībai, nodarbinot savas atvases dažādos pulciņos, koros, deju nodarbībās utt. Savukārt, nabadzīgo ģimeņu bērniem šādas iespējas nav. Gladwells ar piemēriem pamato, ka bērni, kuriem ir pieredze darboties dažādās sfērās un vidēs, spēj labāk adaptēties arī dažādās dzīves situācijās un sarežģījumos. Tas viņiem palīdz būt neatlaidīgākiem un prasīgākiem.

5.Autors izvērš interesantu analīzi par vairākām aviokatastrofām, tai skaitā par Columbian Avianca 052 reisu 1990. gadā. Analizējot pēdējo stundu pilotu sarunas autors nonāk pie secinājuma, ka lidmašīnas katastrofa ir notikusi komunikācijas ( pareizāk sakot, nepietiekamas komunikācijas) dēļ ar gaisa kontrolieriem. Rokoties dziļāk, un izmantojot psihologa Robert Helmreich viedokli, autors nonāk pie secinājuma, ka pie vainas ir kolumbiešu tradīcijas respektēt autoritāti vai rangā augstāko. Šajā katastrofas gadījumā, otrais pilots varēja novērst katastrofu, taču viņš gaidīja/uzskatīja, ka tas ir galvenā pilota pienākums. Līdzīgas paralēles tiek vilktas arī par Korean Air un citu aviokompāniju katastrofām, kurām par iemeslu arī ir nacionālās rakstura īpatnības.

6,7,8,9…. tas Jums jāizlasa pašiem…:)

Sausais atlikums – grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā, jo autors patiešām spēj noturēt lasītāja interesi ar interesantu un saturīgu stāstu. Kā arī man patika paša autora redzējums, ko viņš sacīja video intervijā, ka mēs visi esam ļoti nepacietīgi gan pret sevi, gan apkārtējiem, vēloties redzēt ekselenci tepat un tūlīt.  Iesaku šo grāmatu izlasīt.

Par anonīmiem komentētājiem un komentēšanas kultūru internetā

Beidzot tas skāra arī mani! Man uzbruka, un par to es priecājos:) .Mēģinājums izteikt argumentētu viedokli par rakstu vietnē 7 Guru , beidzās ar negatīvu pārmetumu rindu. Jūs teiksiet, nu tad liela bēda. Bēdas nav, ir pārdomas.

Komentēšanas kultūra

Par komentēšanas kultūru internetā  viedoklis ir katram tā lietotājam. Pa lielam, laikam nekā pozitīva. Taču, kā jau minēju savā rakstā par Twitter lietojumu, blogus un Twitter uzskatu par vietnēm, kurās komentēšanas kultūra ir OK, ko gan nevarētu teikt par vairumu citiem publiskiem portāliem, kurus ik dienas apmeklē tūkstošiem cilvēku. Tradīcijām ir spēks! Atceros, ka, jokojot, kāds Twitteri, teica,”jāiet izlādēties uz Delfiem”. Tātad zemapziņā mūsos ir skaidrs, kuri ir tie žults portāli, kur var darīt, kas vien ienāk prātā, jo tur nav identitātes. Man patika šis joks, taču tas norāda tendenci.  Slēpjoties zem jebkāda segvārda, droši var izteikt domas, paliekot anonīms. Principā tieši tāpat ir arī citos saitos, tādos kā Vipi, Mango utt. Bet, kas gan ir šī komentāru izteikšana? Atbalsts vai tvaika nolaišana. Analoģijās domājot, es aizbraucu uz svešu zemi, kur mani neviens nepazīst, un nu es varu izpildīties – jandalēties, kārtot savas dabiskās vajadzības pie pieminekļiem…., vai arī otrādi – es iešu pāris kvartālus ar apēstu ābola serdi rokās, līdz atradīšu atkritumu tvertni, kurā to iemest.

Daudz labāka situācija ir portālos, kur viedoklis tiek izteikts ar savu īsto vārdu un identitāti. Viennozīmīgi, “Draugos”, kur nav iespējams paslēpties, žults deva ir patiešām niecīga. Reiz, kad ierosināju diskusiju suņu sadaļā, par to, kā rīkoties, kad suņi lemj saimnieka vietā par  savu hierarhiju ģimenē, tikai 1 no apmēram 50 komentētājiem atļāvās “uzbraukt”, ka saimnieki paši vainīgi, jo nemāk audzināt suņus. Manuprāt korektumu te nodrošina vairāki faktori – tas,  ka šādā diskusiju vietnē ir moderators, kas dzēš rupjības un uzbraucienus, kā arī pārējie diskusijas dalībnieki ( aktīvākie regulārie komentētāji) tādus noēdīs bez sāls, jo nekā konstruktīva šādus apvainojumos nav. Secinājums – identitāte palīdz cilvēkam savākties.

Es negribu izklausīties pesimistiska, taču mani māc lielas šaubas, vai šādos portālos ir iespējams celt komentēšanas kultūru. Bet varbūt var, ja vien portāla veidotāji to uzskatītu par svarīgu lietu. Lai gan, tas noteikti nenāktu par labu apmeklējuma cipariem, jo tautai taču patīk lasīt, kā viens otru noliek. Sliktās ziņas ir saldais ēdiens. Varbūt būtu jāpasludina “labas komentēšanas prakses mēnesi”, kurā tiktu skaidrots, kas un kāpēc. Līdzīgi, kā gadiem dažādas akcijas veido CSDD.

Internets kā starpkultūru komunikācijas platforma

“Starpkultūru komunikācija, kā uzskata Edvards Hols, ir kultūras attīstības nepieciešamais priekšnoteikums. Tā nodrošina informatīvo saikni laikā un telpā starp indivīdiem, sociālajām grupām un sabiedrību, dod iespēju uzkrāt un nodot tālāk sociālkultūras pieredzi, organizē un koordinē cilvēku kopīgo darbību, translē idejas, zināšanas un vērtības”.

Domāju, ka masu patēriņam veidotie interneta portāli, ir tā vieta, kur šīs dažādās kultūras un sociālās grupas sastopas. Mēs katrs nākam no savas vides, ar savu izglītības līmeni, pasaules uzskatiem un pieredzi. Un tad, nonākot kopējā tirgus laukumā, tad arī paužam savus uzskatus. Mēs nezinām, vai aiz komentētāja segvārda slēpjas 3 klases un deju kursu līmenis, vai arī tur sēž doktors. Mēs arī nezinām, vai šis dienas komentētājs nav izkāpis ar kreiso kāju no gultas, vai viņam dzīvē nav iestājusies melnā strīpa. No psiholoģijas zināms, ka ar dzīvi apmierināts,  laimīgs un nobriedis indivīds nebūs iniciators darbībām ar negatīvu pieskaņu.  Tieši otrādi – tas gribēs dalīties priekā.

Saskaņā ar iepriekšminēto definīciju, komunikācija palīdz nodot tālāk starpkultūras pieredzi. Šajā gadījumā, interneta vidē, pieredze ir tāda, ka mēs ikviens zinām, kur var nodarboties ar bezpersonisku patvaļu, bet kur ir jābūt korektam. Šo iezīmi es gribētu savietot kopā ar latviešu tipisku iezīmi ( tā raksturīga vairāk gados vecākiem cilvēkiem), ka, ejot ciemos visupirms ir jāsapucējas, uzvelkot to labāko, kā arī dāvanai ir jābūt dārgai, lai par mani domātu labi:). Lūk – tā ir vēlme tapt identificētam pozitīvā gaismā.  Un tas ir tikai cilvēcīgi, pārādot savu izglītības un kultūras līmeni, kad TV kameru priekšā Rīgas domes priekšsēdētājs ir saķemmēts un korekts, bet pie “izslēgtiem” mikrofoniem var lietot necenzētus vārdus. Identiski ir internetā.

Diskusijas māksla

To nemāca, ne skolā, ne augstskolā. Manuprāt, rezultāts ir redzams interneta komentāros, kur galvenokārt ir 2 krāsas melnā vai baltā, un nevēlēšanās saskatīt pārējo paleti. Ja, tais pašos Delfos un citos portālos argumentētu un pamatotu viedokļu būtu vairāk, tad arī diskusijas kultūra uzlabotos. Manuprāt,  pieaugušu cilvēku no bērna atšķir viņa spēja izteikt un pamatot savas domas. Ja mēs paliekam tikai pie apgalvojuma formas, nevis argumentācijas, tad no bērna apziņas izkāpt nevarēs. Lai arī diskusijas mākslu nekur nemāca, to var redzēt ik trešdienu KNL. Ja ik trešdienu diskusijas vietā būtu apgalvojumu cīņa, tas izskatītos aptuveni šādi: http://www.noob.us/humor/if-business-meetings-were-like-internet-comments/.

Ko darīt?

Jau iepriekš blogos ir daudz rakstīts par šo tēmu. Kristabz savā rakstā atsaucas uz igauņu Delfu pārstāvjiem, kuri ierosina ar likuma burtu regulēt interneta vidi, vai arī iesēdināt ašus moderētājus. Jā, moderētāji viennozīmīgi nenāktu par sliktu, taču būs grūti definēt tos kritērijus, pēc kuriem komentāri tiks atstāsti vai dzēsti. Jautājums varētu būt tikai par identitātes noteikšanas iespējām un komentēšanas ētikas kodeksu. Bet es domāju, ka arī tas neatturēs melot, slēpties vai arī klaji pārkāpt ētikas normas. Mūsu Saeimas 100 gudrās galvas ir piemērs. Nav jāslēpjas, var vārīt ziepes atklāti, jo tautai taču ir īsa atmiņa:).

Domāju, ka arī likuma burts nespēs regulēt internetu, jo tas pēc savas būtības nav regulējams. Tā kā man tuva ir Internet governance tēma, un esmu jau gana tajā ielauzījusies, ir skaidrs, ka pasaule meklē risinājumu, kā ar komunikācijas, savstarpējās kooperācijas un best practice palīdzību varētu pārvaldīt internetu.

Man ierosinājums būtu portālu pārvaldītājiem noteikt striktākus identificēšanās nosacījumus (neesmu IT, varbūt to var kaut kā tehniski nodrošināt caur IP adresēm), gan arī tiem, kas redz problēmu un redz iespējas, mēģināt  izglītot, runāt par šo tēmu.

Liriska atkāpe par manis raksta sākumā pieminēto komentrāru 7Guru

Kad ieraudzīju portālā pirmo anonīmo komentāru, nevis par rakstu, bet par manu komentāru, es nodomāju – uz anonīmiem nereaģēju. Bat tad parādījās vēl daži – nu jau ar vārdiem, aicinot mani pašu izdarīt kaut ko vērtīgu. Es nebūt nepretendēju uz sava viedokļa pareizību, taču diemžēl:

1) neviens no komentājiem nespēja/negribēja/nevarēja argumentēti apstrīdēt manus izteikumus, kas līdzinātos konstruktīvai domu apmaiņai;

2) arī pats uzņēmums, kas ir veicis šo pētījumu visdrīzāk neseko publicitātei, kas ir pēc pētījuma rezultātu publicēšanas. Un te nu ir jautājums, vai uzņēmumu, kas veica pētījumu “GARM Technologies” neinteresē komunikācijas uzturēšana ar sabiedrību, vai arī ir pieļauta tipiskā mārketinga nolaidības  kļūda, kaut ko izdarījām un aizmirsām.

Taču pa vidu visam, mani visvairāk sajūsmina komentētāju uztvere – ja kāds kaut ko dara – super! Tas nekas, ka varbūt rezultāts nav adekvāts, bet kāds taču dara.  Tas man atgādina reformas mūsu valstī. Darām, bet biruma nav:). Joprojām ir plašas jo plašas darbības iespējas tādiem kā NEO. Esmu pārliecināta, ja sabiedrībā valdīs uzskats gan jau kaut kā, izcilība  un sasniegumi izpaliks. Bet par izcilību – nākamajā rakstā.

P.s. Kā liecina video, šī nav tikai mūsu interneta telpas problēma:)

Kāpēc uzņēmuma panākumi dažreiz tiek nolaisti pa burbuli?

Veiksme & panākumi reizēm nāk viegli, kā tāda nejaušība, bet reizēm tas ir smags darbs. Dažkārt grūtāk ir šos panākumus noturēt, nekā sasniegt. Ja uzņēmums vai indivīds ir parādījis labu sniegumu, vienmēr no tā tiek gaidīts vairāk. Ja līmenis krīt, interese atslābst. Šodien es vēlos apskatīt dažus visiem zināmus pasaules zīmolus, kas savus panākumus ir nolaiduši “pa burbuli”, kā arī izpētīt iemeslus, kādēļ, tas tā ir noticis.

Levi Strauss

Ir zināms, ka Levi Strauss ir uzskatāms par džinsu izgudrotāju. Uzņēmums dibināts 1853. gadā. No vienas puses domājot, jā, tas bija tik sen, bija laiks jau sen uzņēmumam aiziet nebūtībā. Taču vēl 1990. gadā tam bija 31% tirgus daļas, 1997. vairs tikai 17%. Šodien, domāju, ka tirgus daļa ir nokritusi vēl vairāk ( diemžēl precīzus datus neatradu). Par kritumu liek nojaust fakts, ka tādu zīmola kā Levi Strauss modes saitos un portālos nav. Viena no galvenajām kļūdām, ko uzņēmums pieļāva, bija jaunu produktu neieviešana. Levis Strauss ignorēja jaunākās modes tendences, un pēc brīža, tā konkurenti Lee un Wrangler jau bija atņēmuši tirgus daļas, jo viņu ienākumu 50% veidoja jaunie modeļi ar zemo jostas vietu, un īpašiem piegriezumiem. Levi Strauss savu tirdzniecību nokoncentrēja uz autletiem tādiem kā J.C. Penney, parakstot sev spriedumu apkalpot tirgus daļu, kas nevis aug, bet samazinās. Diemžēl jaunās paaudzes un sieviešu segmenta ignorēšana uzņēmumam maksāja dārgi. Šodien Levi Strauss vairāk ir tāds klasisko opīšu zīmols, kas ir gatavi pirkt to pašu, ko pirkuši pirms 10 un 20 gadiem.

Novēršanās no tirgus tendencēm uzņēmumā notika, jo pārāk daudz uzmanības tas veltīja dažādu procesu, amatu pārveidošanai. Kamēr Levi Strauss nodarbojās ar dažādiem iekšējiem jautājumiem – tādiem kā uzņēmuma vērtības, kultūra, darbinieku aptauja ( uzņēmums veica 17 000 darbinieku aptauju, kuras jautājumi bija uz 25 lapām), tirgus bija jau nonācis citā ērā. Uzņēmuma pētnieki kā būtisku kļūdu atzīmē arī vadības nespēju pieņemt lēmumu. Tā vietā, lai virzītu kompāniju uz priekšu, vadību satrauca jautājumi, ko par to domā darbinieki.

Coors alus

Par alus Coors ražotāja pirmssākumiem tiek uzskatīts 1873. gads. Mūsdienās ASV šim uzņēmumam pieder apmēram 1/3 tirgus, Anglijā tirgus daļa ir nedaudz lielāka, taču kopumā tā ir 5. lielākā alus darītava pasaulē. Lai nonāktu līdz Top5, uzņēmumam bija jātiek galā ar grūtībām, kuras lika par sevi manīt 70tajos. Lai gan arī tajos gados uzņēmumam bija pietiekami laba tirgus daļa, kādā brīdī tā sāka strauji samazināties. Coors sastapās ar savu konkurentu Miller, kas bija uzlicis aci uz Coors tirgus daļu. Tolaik Miller bija maza ungāru kompānija, kas sāka investēt milzīgas summas reklāmā. Tolaik tie bija 3$ par barelu alus – 2x vairāk nekā industrijā pieņemts. Tai pat laikā Millers meklēja jaunas alus garšas un iespējas paplašināt tirgu. Uz šādām konkurentu darbībām Coors vadība ( atgādināšu, ka Coors ir ģimenes uzņēmums) tikai smējās, pagaršojot jaunos alus, sakot, ka tie ne pēc kā negaršo. Kā arī uzsvēra, ka neviens taču nepirks alu, iedvesmojoties no 30 sekunžu gara reklāmas rullīša. Coors bija sakoncentrējies uz klasisko alus garšu un izcilu kvalitāti, kas neļāva produktu padarīt lētāku un pieejamāku pircējam kā Millers un citu konkurentu produkcija. Kā arī uzņēmums iekšēji un psiholoģiski nebija gatavs kļūt moderns. Jaunie, noalgotie mārketinga guru nespēja neko izdarīt, jo kompānija iekšēji nebija gatava pārmaiņām. Mārketinga cilvēki tika dēvēti par iebrucējiem, taču pašiem viņiem šķita, ka tie visu laiku iet pret kalnu, saskaroties ar dažādām grūtībām. Tā kā Coors ir ģimenes uzņēmums, un vadība ir ģimenes locekļu rokās, tad vadības stils tolaik tika raksturots kā teokrātija, kur ģimenes “garīdznieki” vadīja impēriju, pieņemot nepareizus lēmumus vienu pēc otra.  Kā turpinājums bija veikalu un distributoru prasību ignorēšana par reklāmas atbalstu, jauna produkta pieprasījumiem, kā arī sūdzībām par skārdeņu kvalitāti. Kad lietas kļuva pavisam bēdīgas, un uzņēmums strauji zaudēja gan peļņu, gan tirgus daļu, pārmaiņas notika uzņēmuma vadībā, kur teokrātus nomainīja cits ģimenes loceklis Peter Coors, kas jau ar laikam atbilstošām metodēm spēja izvest uzņēmumu no purva un ierindot alus darītāju pasaules Top 5 .

Kāds sakars LV biznesam ar šiem gadījumiem?

Abu iepriekšminēto uzņēmumu problēmas, manuprāt, ir labs piemērs, kas iezīmē situāciju ne vienam vien Latvijas uzņēmumam. Abi piemēri ir par to, ka nevar gulēt kādreiz iegūtiem lauriem, bet ir jābūt soli priekšā laikam, lai konkurenti neapsteigtu.  Katrā industrijā ir piemēri ar uzņēmumiem, kuri pirms 5 vai 10 gadiem bija topā, bet šodien vairs neeksistē. Neeksistē tādēļ, ka brīdī, kad gāja labi, novārtā palika attīstība un klientu serviss, kas vēlāk rezultējās pazušanā no tirgus.

Otru lielu problēmu iezīmē Coors gadījums. No vienas puses uzņēmums saprot, ka nav labi, taču atlaist vecos grožus nevar, jo ir bailes zaudēt varu, ietekmi. Tāds suns uz siena kaudzes princips, kas var maksāt patiešām dārgi. Ne reizi vien esmu saskārusies ar uzņēmumiem, kuri vēlas taisīt  ”krutu” mārketingu, bet nepiešķir tam budžetu, vai arī vēlmes ir grandiozas, bet budžets niecīgs. Viennozīmīgi pie vainas ir cilvēciskais faktors, kas, iespējams, savas neizglītotības,  nezināšanas, negribēšanas zināt dēļ  atstāj iespaidu ne tikai uz biznesu, bet arī uz uzņēmumiem un industriju kopumā.

Pamatskola & vidusskola internetā. Pārdomas par Twitter lietojumu.

Tas, ka internets ir fantastisks laika zaglis, vairs nav šaubu. Vieni saka, ka tā ir liela miskaste, kur var atrast visu, bet citi uzskata, ka tās ir fantastiskas iespējas, ko ir jāmāk izmantot. Es noteikti piederu pie tiem otrajiem, kas redz internetā vairāk plusus kā mīnusus. Jebkuru jautājumu, kas svarīgs, var pavaicāt Google, atliek vien pašam izvērtēt, kas ņemams, un, kas ne. Es pat teiktu, ka internets ir tāds starteris pirms galvenā ēdiena. Galvenais ēdiens šajā gadījumā ir mūsu pašu pieredze, ko mēs gūstam, iespējams jau izmantojot to info, kas iepriekš izlasīts internetā. Tāda ieniršana interneta resursu valstībā, man domāt, ir tāda pamatskola pasaules iepazīšanai. Pirms dažiem gadiem mani nošokēja mans tolaik 80 gadus vecais tēvs, kas palūdza, lai viņam nopērk datoru un pievelk internetu. Viņš arī vairs nevarot noskatīties, ka katram mājās ir sava melnā kastīte, kurā ienirt. Prasīts – darīts. Un ko domāsiet, viņš ar rokasgrāmatas un dažu stundu garu manu instruktāžu kļuva par interneta lietotāju, kas tagad internetā lasa ziņas, skatās TV programmu un vairs nelieto 1188, jo tas tagad datorā ir par brīvu.

Pēc pamatskolas nāk vidusskola ( kas mūsu valstī nav obligāta). Par nosacītu vidusskolu es uzskatu ieniršanu sociālajos medijos, kļūstot par aktīvu twiterotāju, blogotāju un visādi citādi “atkarīgo” no ikmirkļa saziņas. Un te mēs nonākam pie galvenā jautājuma, par to, vai un kam tas ir vajadzīgs. Šodien Twiterī Andra Rožukalne uzdeva jautājumu: “Kāpēc mums visiem te jābūt?”. Man tālāk rodas jautājums, ko nozīmē ” būt Twiterī”? Katrs šo jautājumu var uztvert savādāk – kāds, kam ir 11000 vai 400 tvīti. Iespējams, ka klusais sekotājs, kam vispār nav tvītu arī uzskata, ka viņš tur ir, jo ir informācijas patērētājs ( par tipiem sociālajos medijos lasi http://ilzeberzina.wordpress.com/2010/03/24/socialo-mediju-lietotaju-proporcionalais-dalijums-pec-iesaistisanas-limena/). Par vajadzību varētu uzskatīt gan profesionālo ( sociālie mediji kā tādi, info par notiekošo industrijā utt., dažādi profesionāli jaunumi), gan laika kavēšanu ( zināt, ko citi redzējuši, domājuši, uzzināt ziņas, pirms tās nonākušas vēl ziņu lapās un TV, visāds citāds info privātam patēriņam). Ne viens vien sociālo mediju lietotājs, droši vien ir atskārtis, ka turēt roku uz pulsa tam visam ir milzīgs laika patēriņš. Un te katram pašam ir jānovērtē, cik tas ir nepieciešams. Vai šajā lielajā info gūzmā ir kaut kas vērtīgs, vai arī tā ir tikai ilūzija, ka jūties notikumu epicentrā. Ir, protams, cilvēki, cik noprotu tie, kam interneta padarīšanas ir iztikas avots, komunicēšanu  caur savu blogu un tvitera kontu ir padarījuši par savu dzīvesveidu. Ikviens sekotājs zina, kur šis cilvēks ēd pusdienas, kur tusē piektdienas vakarā un kādi ir viņa jaunākie atklājumi un pārdomas.

Savukārt, vakar parādījās divos blogos pārdomas par to, kas ir sociālie tīkli http://jorens.blogs.lv/2010/04/15/socialie-mediji-figna-vai-sarezgits-darba-instruments/ un par sociālo mediju lietotāju personības dubultošanos ( rakstītājs kā personība & uzņēmuma/zīmola pārstāvis)  http://nombre.lv/dazadi-raksti/socialo-mediju-impotents/. Lai gan šie abi raksti ir par dažādām, taču savstarpēji attāli saistītām tēmām, tos izlasot mans sausais atlikums ir tāds, ka tā pat kā komunicēšanai dzīvajā arī elektroniskos medijos ir viena kopīga iezīme – proti, tā ir kvalitāte. Kvalitāte saturam, ko tu radi, lai tas būtu interesanti lasītājiem. Jorens savās pārdomās aktivizēja domu par to, vai Twiterī ir būtiska komunikācija, vai tikai vienvirziena ziņojumi. Manuprāt, vienvirziena ziņojumi ir vairāk raksturīgi, jo iesaistīšanās diskusijā ir visai maz. Iespējams, ka tas arī nav vajadzīgs, jo tad jau tas līdzināsies čatošai. Domāju, ka nebūt nav maznozīmīgs fakts, ka lielu daļu savu sekotāju mēs nemaz nepazīstam, līdz ar to, diskusija, iespējams, neraisās tieši šī iemesla dēļ. Esmu pamanījusi, ka aktīvākā viedokļu apmaiņa notiek starp Ščipcinskis& Stendzinieks, Ošlejs & ????. Tie ir tie, kas ielaižās diskusijās, un ar kuriem arī notiek domu apmaiņa, jo visbiežāk šie diskusiju dalībnieki savā starpā ir pazīstami.  Iespējams, ka arī tik aktīvi diskutētāji nemaz neesam. Varbūt es dzīvoju nelielās ilūzijās, bet man šķiet, ka žultainie Delfu, Mango un Vipu komentētāji te vēl nav pārvākušies. Pārsvarā pagaidām twiterī redzu dažāda rakstura ( personīgus, profesionālus, informatīvus) tvītus, kas nav bezsakarīgi. Vairāk vai mazāk katram lietotājam ir savs stils, kāda veida tvīti no šī konta nāk ārā.

Runājot vēl par diskusiju, man pašai patika kādu vakaru, skatoties Dombura šovu, paralēli TV ekrānam spraiga diskusija noritēja Twiterī ar tekstu, ka te ir interesantāk kā KNL studijā. No vienas puses tā bija vienvirziena komunikācija “pa tēmu”, ko mēs redzam TV  un ko par to domājam. No otras – pastarpinātā domu apmaiņa.

Domāju, ka pagaidām Twitter vēl ir gana nekomerciāls. Drīzāk es to uztveru vairāk kā PR instrumentu tiem, kas aiz šī konta sēž. Man patiešām patīk kā komunikāciju risina “Viss notiek”, īsi pirms raidījuma palaižot ziņu, kas būt šovakar redzams, kādi sižeti tiek veidoti,  vai arī “100. panta” veidotāji ierosina sūtīt jautājumus jau dienu iepriekš studijas viesiem. Ir maz uzņēmumu, kas izmanto šo instrumentu, lai vēstītu par jaunumiem un radītu saistošu saturu. Pagaidām man te patīk, taču esmu atskārtusi, ka droši vien drīzā laikā atrakstīšos no tiem uzņēmumu kontiem, kuri Twiteri izmanto kā reklāmas paneli vēstījumiem,  ka šodien kaut kas ir lētāk. Es gribu saņemt interesantāku saturu. Lai gan,  arī vērot citu pieļautās kļūdas ir vērtīgi, lai zinātu, kā nevajag. Šobrīd lielākā daļa, kas sāk komunikāciju sociālajos tīklos,  vēl tikai mācās un cenšas saprast, ko ar to visu ( sociālie mediji), lai iesāk. Nav pareizās recepšu grāmatas, ko un kādās devās vajag. Paši esam improvizatori. Un ir vēl pārējie, kas vēl nav atskārtuši šī instrumenta noderīgās iezīmes.

Pēc vidusskolas nāk augstskola. Vēl nezinu, kas manā izpratnē šai gadījumā tā ir. Tā ir nākotne. Kas nāks pēc sociāliem medijiem?

Sociālo mediju un televīzijas patērētāju korelācijas saskaņā ar vecumu

Jaunākie pētījumi liecina, ka sociālo mediju izmantošana ASV turpina pieaugt. Kā liecina dati, jo gados jaunāks mediju patērētājs, jo lielāka varbūtība, ka tam ir profils kādā sociālā tīklā.

Savukārt, pētījums par attiecību starp sociālo tīklu un TV lietotājiem ASV, parāda, ka, jo lielāks vecums, jo priekšroka tiek dota TV, un pretēji, jo jaunāks, jo internetam.

Savukārt cits pētījums, aptaujājot 1000 ASV patērētājus ir parādījis, ka priekšroka tiek dota TV skatīšanai online.

Savukārt, šādi izskatās viedoklis par to, vai turpmāk izmantot TV nodrošinātāju pakalpojumus

E- pasta ziņojumu modernizācijas iespējas

Aizvien biežāk internetā parādās viedokļi par to, ka e – pasts zaudē savu komunikācijas kanāla lomu par sliktu sociālajiem tīkliem. Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. Tā kā vismaz Latvijā sociālie mediji tikai uzņem apgriezienus, tad runa par pilnīgu pāreju vēl nevar būt. Līdz ar to e – pasts saglabājas kā svarīgs komunikācijas instruments.

Taču līdz ar sociālo mediju lomas palielināšanos, arī e – mail būtu jāpāriet jaunā kvalitātē. Šeit es domāju komerciālos epasta ziņojumus, uz kuriem klients parakstās, vai arī kas tiek izsūtīti tāpat potenciāliem klientiem. Ar epasta upgrade es domāju gan vizuālos, gan saturiskos, gan funkcionālos uzlabojumus. Ja raugāmies pēc dalījuma, tad e- pasta ziņojumus varētu iedalīt sekojoši:

- jauna klienta uzrunāšana ( piemēram, welcome letter pēc pieteikšanās jaunumiem). Šādu welcome letter saturs un izskats ir svarīgs kā uzdot korim noti pirms dziesmas. Tas sniedz ieskatu, vai arī turpmāk klients lasīs uzņēmuma vēstījumus. Tā arī ir iespēja sniegt info par to, kāda būs turpmākā komunikācija, un kādi būs ieguvumi;

-atgādināšana par sevi ( atgādināšanu var izmantot gadījumos, kad uzņēmums nenodrošina regulāru epastu komunikāciju, piemēram, kādu iemeslu dēļ projekts ir bijis pārtraukts, vai tiek samazināts sūtījumu apjoms) Šādā sūtījumā būtu jāiekļauj informācija par jaunumiem, klientam būtiskam lietām;

-info par notikumu, produktu, servisu ( tie var būt iknedēļas, ikmēneša jaunumi) – tā ir komunikācija, kas tiek veidota regulāri 1x nedēļā, 1x mēnesī, saskaņā ar notikumu grafiku

-top of mind veicināšana ( tas ir instruments, kur ar regulāras komunikācijas palīdzību ( ne tikai e pastu), klientam uzņēmuma vai zīmola vārds nāk pirmais prātā, domājot par attiecīgo sfēru).

Lai visus augstāk minētos ziņojumu veidus varētu upgrade, ir jāveic sekojošais:

1) nekāda brīvi rakstīta teksta, tikai maketētais;

2) nepārblīvēt saturu ar daudz komponentiem. To būs grūtāk izdarīt, ja ziņojumi tiek sūtīti reti, taču, ja tas ir iknedēļas vai ikmēneša ziņojums, tad saturu varētu grupēt sekojoši -

- Viens galvenais ziņojums,

- Trīs būtiskas lietas;

- Neliels saraksts ar citām aktualitātēm.

3) Informācijai ir jābūt salinkotai ar web labu, kur lasīt vairāk par attiecīgo tēmu.

Sūtot regulāri klientiem e – pastus, piemēram kosmētikas tirgotājs var akcentēt 1 galveno produktu ( īpašo jaunumu, aprakstot visus tā labumus), norādīt 3 produktus, kam ir laba cena, atlaide, vai kāds cits bonuss, un pieminēt, kas jauns uzņēmumā, kādi notikumi ir bijuši vai plānoti, kas attiektos uz klientiem. Tas, vai patērētājs lasīs atsūtīto e – pastu, vai uzliks rule, lai tas tūlīt nonāktu pie Delited items, ir atkarīgs tikai no satura veidotājiem. Ja saturs regulāri būs interesants, tad lasītāju uzmanība nezudīs.

Kā piemēru ilustrācijai par analizēto,  varētu minēt šo

Raksti, kas būtu jāizlasa tiem, kas grib saprast, kas ir sociālie mēdiji, un, kā tos izmantot biznesā

Par B2B iespējām sociālajos medijos

http://www.socialmediatoday.com/SMC/187523

Instrumentu kopums, no kuriem var izvēlēties sev piemērotāko, lai pārvaldītu sociālos medijus

http://mashable.com/2010/04/08/b2b-marketing-tools/

Saiti, kuros vajadzētu uzturēt savu profilu (katrai sfērai specifiski)

http://www.insidecrm.com/features/50-social-sites-012808/

Reālas sociālo mediju kampaņas, ko ir izveidojuši lielie pasaules zīmoli ( Nike, Starbucks)

http://mashable.com/2010/04/08/social-media-real-world-action/

22 sociālo mediju mārketinga plāna iespējamie elementi ( ar pasaules zīmolu piemēriem)

http://mashable.com/2008/11/07/social-media-marketing-plan/

Sociālo mediju iespējamās stratēģijas

http://www.socialmediatoday.com/SMC/187490

400 idejas interesantam vizītkartes dizainam

Klikšķini uz saites, lai redzētu visas 400 idejas

Kā atrast sponsoru savam projektam?

Sponsorēšana ir viens no integrētās mārketinga komunikācijas instrumentiem, kas palīdz no vienas puses uzņēmumam realizēt savus mārketinga mērķus, bet no otras, kādam piesaistīt nepieciešamos finanšu līdzekļus.

Lai patiešām būtu veiksmīgs sponsorēšanas projekts, gan iesaistīšanās pakāpei, gan saskaņai par notiekošo ir jābūt abpusējai, tāpēc uz šo procesu vēlos skatīties no abiem viedokļiem.

Nav svarīgi vai tas ir kāds mākslinieks, sporta komanda vai labdarības pasākums  - lai iegūtu finanšu līdzekļus, projekta idejas autoriem vairumā gadījumu būs jāklauvē pie daudzām durvīm, lai realizētu savu ideju.  Klauvēšana pie daudzām durvīm sanāk bieži vien tādēļ, ka projekta sagatavotāji pārāk pavirši ir izvēlējušies adresātus un  un nav piestrādājuši pie piedāvājuma satura. Ir skaidrs, ka laiks, kad piesolīt izkārt pasākumā sponsora logo vai uzdrukāt to uz mūzikas diska, jau sen ir garām. Ir nepieciešama daudz nopietnāka pieeja jautājumam, pievēršoties sekojošām būtiskām detaļām:

1.Mērķauditorija.

Lai domātu par iespējamo sponsoru, visupirms būtu jāpadomā par  projekta un sponsora kopīgo mērķauditoriju. Sponsora viens no galvenajiem uzdevumiem ir iegūt iespējas uzrunāt kādu konkrētu auditoriju, no kuras turpmāk gūt finansiālu labumu. Tas ir iemesls, kādēļ lielie zīmoli kļūst par lielu pasākumu, TV translāciju sponsoriem. Tas ir veids, kā kārtējo reizi atgādināt par sevi un saviem pakalpojumiem vai precēm. Ja nemaldos, tad pirms dažiem gadiem, LMT, esot par valsts hokeja izlases sponsoru, aktīvi reklamēja iespējas no pasaules čempionāta hokejā norises valsts zvanīt uz mājām lētāk. Šeit uzņēmums ieguva 2 lietas – atgādinājumu par sevi un “labdara” tēlu, jo ir samazinājis tarifus.

Labajos laikos arī gadījās absurdas situācijas ar lielo dūžu vēlmi būt epicentrā. Proti, vienas hokeja spēles translācijas laikā viena banka reklamējas kā izlases sponsors, bet cita kā translācijas sponsors.  Diez vai ierindas skatītājs ar alus kausu rokās spēj atšķirt, kas ir kas, un viņam, domāju, tai brīdi ir dziļi vienalga, kurš ko sponsorē.

2.Pasākuma  un sponsora emocionālā saderība

Ir jāapzinās, vai Jūsu pasākums sader ar sponsoru. Jo precīzāk būs izvēlēta saderība, jo lielāka varbūtība, ka naudas devējs saredz sev izdevīgu darījumu. Ir svarīgi, lai ne tikai idejiski būtu saderība, bet arī, lai zīmola emocionālais vēstījums “ietu kopā” ar pasākuma būtību vai sponsorējamo personu. Diez vai kāds veļas pulvera zīmols derētu par Madonnas koncerta vai TV šova sponsoru. Kā veiksmīgus šādus sadarbības piemērus uzskatu Lindu Leen & Rīgas šampanieti, Samsung Le Fleur & Dīvu nakti, Aldari & Dinamo Rīga.

3.Kāda iespējamā publicitāte varētu izrietēt no sadarbības

Būs projekti, kas paliks šaurā lokā un to rezonanse nenonāks medijos, taču uz to nevajadzētu paļauties. Vairākas reizes mediju uzmanības lokā ir nonākušas ziņas, ka valsts uzņēmumi sponsorē kādai šaurai mērķauditorijai domātus pasākumus, kas liecina par kādu politisku, vai citu personīgu interešu darījumu. Pēdējā laikā diezgan plaši tika apspriests Latvijas valsts mežu sponsorējums Uvim Slakterim, vai Nila Ušakova atbalstītais datorspēļu čempionāts. Abos gadījumos naudas devēji diemžēl ir ieguvuši negatīvu publicitāti, kas ētiskā sabiedrībā tiktu traktēts ar negatīvu zīmi.

Nepatikšanās var iedzīvoties arī privātie sponsori, kas, nenovērtējot risku, var iegūt negatīvu publicitāti. Manuprāt, ir jābūt ļoti uzmanīgam atbalstot, piemēram, tos sporta veidus, kuru sacensībās visbiežāk cieš cilvēki. Šeit es domāju  par motosportu un autosportu. Pirms sponsors liek parakstu zem sava vārda piešķiršanas sacensībām, ir jābūt 120% pārliecinātam, ka organizatoriem ir nopietna pieeja, pieredze šādu pasākumu rīkošanā, un, ka netiks taupīts uz drošības jautājumu rēķina.

4. Piedāvājums sponsoram

Ja patiešām liek lietā izdomu, tad piedāvājuma iespējas sponsoram ir gandrīz neierobežotas. Te būs 59 idejas, ko piedāvāt sponsoram http://www.cuttingedgepr.com/articles/sponsorship_many_benefits.asp .

5. Sponsorējuma aktivācija

Ar naudas iedošanu kādam sponsorēšanas projekts tikai sākas. Pašam sponsoram ir jāizmanto iespējas, kas ir pavērtas uz jaunu mērķauditoriju. Savā pieredzē, strādājot reklāmā, diemžēl ne vienu reizi vien saskāros ar situāciju, ka klients neparedz naudu  sponsorējuma aktivācijai, domājot, ka tā vairs nav nepieciešama. Taču tā ir visraksturīgākā kļūda, ka, no vienas puses ir samaksāta ieejas biļete ( sponsorējums), bet pats pasākums netiek baudīts. Protams, arī tas prasa līdzekļus. Šī summa varētu būt ap kādiem 30% no sponsorējuma vērtības un uz augšu. Viss atkarīgs, cik liels ir bijis pats sponsorējums. Kā piemēru ilustrācijai varu minēt Tele 2 un Prāta vētras sadarbību pēdējā diska un koncerttūres organizēšanā. Paralēli nemitīgām reklāmām Mežaparka lielajā estrādē bija Tele 2 telts, kurā notika dažādas atrakcijas, tādejādi lieku reizi atgādinot par Tele 2 un Zelta zivtiņas klātbūtni. Pie veiksmīgiem piemēriem var minēt arī Fructis un citu zīmolu atrakcijas Baltic Beach Party laikā Liepājā.

Vēl par sponsorēšanu dažas idejas un padomus var atrast šajās saitēs:

http://www.powersponsorshipdownloads.com/powersponsorship/LastGenerationSponsorship.pdf

http://www.powersponsorshipdownloads.com/powersponsorship/TopTenTipsForSponsorshipSeekers.pdf

http://hubpages.com/hub/Sample-Sponsorship-Proposal

30 minimālisma stilā veidoti uzņēmuma logo paraugi

Klikšķinot uz bildes var apskatīt dažādus logo paraugus

Vai sex pārdod?

Dažādu produktu reklāmu apkopojums, kurā izmantots sex….(use your imagination).

Diesel. Be Stupid.

Diesel jaunā kampaņa.

Produkcijas katalogs video klipā

Man patīk:) – ideja, izpildījums, produkcija – Forši. Uzspiežot uz attēla, nonāksi Diesel mājaslapā un varēsi apskatīt visas bildes. Tās ir daudz.