Ceļojums uz Gruziju

Atvērto siržu zeme Gruzija

Pēc ceļojuma uz Gruziju es savādāk skatos uz Latviju. Man šķiet, ka te ir teju ideāli ceļi, tikai pārtika gan jau saindēta un eiropeiski standartizēta. Manā ēdienkartē nopietnos daudzumos ir ienākusi kindza, kebabs, šašliks ar kindzu un hačipuri.

Braucot uz Gruziju man nebija nekādu ekspektāciju par šo valsti un cilvēkiem. Iespējams tādēļ šis ceļojums bija tik fantastisks – viens no labākajiem jebkad piedzīvotajiem.

Gruzija ir valsts, uz kuru ir jābrauc tagad vai tuvākā pārskatāmā nākotnē, kamēr dabas skaistums, tā unikalitāte ir pirmatnēja un tūrisma industrija nav attīstījusies. Uz Gruziju jābrauc tiem, kas ilgojas pēc iespējas pašiem atklāt šo Aizkaukāza valsti, izmantojot visai analogus līdzekļus – drukātas kartes, grāmatas un to mazumiņu, ko var atrast Gruzijas interneta lapās. Un, protams, stāstus un iespaidus  no tiem, kas jau tur pabijuši. Saliekot to visu kopā, var tapt priekšstats ikvienam, ko šajā zemē ir vēlēšanās redzēt un piedzīvot.

Būtiskais, kad plānojiet ceļojumu uz šo zemi

6 reizes nedēļā uz Tbilisi ikvienu ceļotāju ar tiešo reisu aizvizinās airbaltic. Tālākais plāns ir katra paša ceļotāja rokās. Ir iespējas visu plānot pašiem, var mēģināt veikt rezervācijas kādā no Gruzijas ceļojumu aģentūru mājas lapām, taču nevajag brīnīties, ka tūlīt tiks paprasīts 100% maksājums par pakalpojumu ar bankas pārvedumu, jo iespēju samaksāt online nav, kā arī pases kopija. Vēl ir iespējams izmantot to Latvijas ceļojumu aģentūru pakalpojumus, kurām ir labi sadarbības partneri Gruzijā. Tā kā tūrisma industrijas lietas šajā zemē ir pašos pirmsākumos, tad galvenokārt visur darbojas privātie kontakti. Lielajos viesnīcu rezervācijas portālos ir atrodamas vien uz abu roku pirkstiem saskaitāmas viesnīcas un cenas dažām ir vismaz divtik lielas, kā rezervējot šo pašu viesnīcu uz vietas.

Gruzija nav atrodama Google maps, tādēļ nekādas navigācijas sistēmas šeit nedarbojas un kartēs, kas ir pieejamas lejuplādēšanai labākā gadījumā ir iezīmētas Tbilisi pāris galvenās ielas. Ceļa norādnes pietiekamā daudzumā ir tikai valsts rietumu daļā, virzienā uz Batumi. Pārējā Gruzijā vietām ir minimālais ceļa rādītāju daudzums ir, taču vietās, kur ceļi šķiras,  galvenais instruments ir krievu valoda, kurā runā teju visi, lai uzzinātu kurp doties tālāk. Nebrīnieties, ja kāds piedāvā iesēsties Jūsu mašīnā un aizbraukt parādīt vajadzīgo vietu, vai iekāpt savā žigulītī un braukt pa priekšu, rādot ceļu. Tas viss ir nesavtīgi un no visas sirds. Ceļotājus no Latvijas Gruzijā mīl un tur lielā godā, jo grūtā brīdī, kad valstī iebruka Krievijas karaspēks, mēs bijām līdzās. Visā ceļojumā ne reizi man nebija sajūtas, ka mūs ciena, ka esam no „rietumu” valsts, kas kaut ko sasniegusi, bet tieši tāpēc, ka atbalstījām Gruziju politiski.

Pirmie nakts iespaidi Tbilisi

Gatavi daudz pozitīvām emocijām un piedzīvojumiem piecu cilvēku ceļotāju komanda ir gatava nedēļu ilgām brīvdienām Gruzijā. Tbilisi ierodamies naktī, kur mūs jau laipni sagaida un, traucoties krietni virs atļautā braukšanas ātruma pa naksnīgajām pilsētas ielām,  nogādā viesnīcā. Tbilisi naktī izskatās fantastiski – šajā valstī elektrība pilsētā netiek taupīta – ir izgaismotas senās ēkas un klosteri, prezidenta pils un televīzijas tornis, par kuru paši gruzīni smejoties saka, ka pats valsts prezidents ar tālvadības pulti regulē gaismiņas uz pretim viņa pilij esošā torņa.

Par savu apmešanās vietu uz 4 naktīm izvēlējāmies gruzīnu stilā iekārtotu nelielu viesnīcu pilsētas centrā, teju televīzijas torņa pakājē. Tā kā Tbilisi atrodas valsts vidienē, to var izmantot kā  bāzes vietu, kamēr tiek apskatīti tuvākie reģioni uz augšu un pa labi (skatoties Gruzijas kartē), jo  visas galvenās valsts maģistrāles sākas tieši no galvaspilsētas.

Viena diena Tbilisi

Pilsētas centrālā daļa

Tbilisi vecpilsēta, Mtkvari upes krasts un centrālā daļa ir vērtīgākais, ko apskatīt. Ekskursiju pa pilsētu sākam no senajām pirtīm, kuras jau Aleksandrs Puškins un Aleksandrs Dimā nodēvēja par labākajām jebkad baudītajām. Nedaudz izkustoties, uzkāpjam arī kalnā uz Narikalas pilsētas nocietinājumiem, no kuriem paveras skaists skats pār apkārtni – ķieģeļu krāsas jumtiem, upes ieleju, baznīcām un kalniem. Tur pat atrodas arī Tbilisi botāniskais dārzs un ceļš, kas aizved līdz mātei Gruzijai – 1958. gadā uzstādītai alumīnija statujai, kurā sieviete vienā rokā tur zobenu ienaidniekiem, bet otrā kausu vīna draugiem.

Tbilisi vecpilsēta ir vārda tiešajā nozīmē sena, restaurētu ēku ir maz, taču visapkārt notiek būvdarbi. Tūristu priekam ir atjaunotas un par 100% uzpostas 2 nelielas ielas, kur ierīkoti Eiropas cenām atbilstoši restorāni. Tiesa, lai uz šīs ielas nokļūtu ir jāpaiet garām vairāk vai mazāk uzstājīgiem ubagotājiem.

Viena no Tbilisi arhitektūras iezīmēm, kas neļaus šo pilsētu sajaukt ar jebkuru citu, ir daudzie balkoniņi. Tas nekas, ka pussagruvuši, dažviet dzīvībai bīstami, taču skaisti, un ja vēl ar visām Džuljetām….:).

Mazliet atvelkot elpu no senatnīgā, ir vērts iziet no vecās pilsētas daļas uz Mtkvari upes krastu, kurai pāri pavisam nesen ir uzbūvēts – itāļu dizainēts moderns stikla tilts, kas ved uz otru upes krastu, kurā iekārtots parks. Pa tiltu grozās pāris apsardzes darbinieki, kuru uzdevums ir rūpēties, lai modernās stikla konstrukcijas ar led gaismām netiktu sabojātas. Īpaši skaista šī vieta ir pastaigām nakts stundās, kad iedegtas gaismas un skaisti izgaismoti parka celiņi.

Kaut kur te jābūt funikulierim….

Izložņājuši krustu, šķērsu vecpilsētas ielas un jau nokļuvuši pilsētas centrālajā daļā uz galvenās Rustaveli ielas, ieraugām, ka kartēs ir iezīmēts funikulieris, kas ved augšup pie televīzijas torņa. Vizuāli izskatās, ka tam ir jābūt tepat aiz pāris māju kvartāliem, taču vietējais jauneklis, kuru sastapām uz ielas sacīja, ka augšup ceļš ir tāls un vislabāk turp ir braukt ar 90.autobusu. Noraidījuši domu par braukšanu un gatavi kāpšanai, dodamies ceļā. Dažus kilometrus pa pilsētas ielām mūs pavada arī puisis, sakot, ka viņam uz to pašu pusi, taču vizuāli mums jau šķiet, ka attālināmies no mērķa. Pēc kāda brīža tomēr puisis saka, ka šai vietā mūsu ceļi šķiras, taču mēs tik turpinām kāpt līdz, vaicājot nākamos ceļa norādījumus, uzzinām, ka vēl pa serpentīniem augšup ved vairāki kilometri, iekāpjam 90. autobusā. Un pēc kāda 20 minūšu braucienam nonākam atrakciju parkā, kas atrodas pie televīzijas torņa un uzzinām, ka funikulieris jau nestrādā vairākus gadus! Ja jau esam nonākuši atrakciju parkā, tad izbraucam ar lielo panorāmas riteni un amerikāņu kalniņiem, par katru no atrakcijām samaksājot nedaudz virs 3 latiem.

Esot Tbilisi, noteikti vajadzētu atlicināt laiku kādām vakariņām īstenos gruzīnu krogos. Tie, protams, neatrodas uz tūristu takām, lai gan vienu viegli atrodamu varu noteikti ieteikt. Adresi diemžēl nezinu, taču, ja esiet Mtkvari upes krastā pie Tbilisi pirtīm, paejiet uz priekšu gar upi vēl pāris kvartālus prom no pilsētas centra un tur pie nelielām strūklakām ir pāris krogi, kur 99% atpūšas paši vietējie, baudot gardus, jo gardus ēdienus. Pārējās vietas, kur iejutāmies gruzīnu stila „Lido” krogos ar autentisko interjeru un dzīvo mūziku, zina aizvest tikai vietējie, kuru palīdzība šādā ceļojumā ir patiesa pievienotā vērtība.

Ko atvest mājās to Gruzijas

Nostāk no centra ir jauno un eiropeisko gruzīnu rajons Vake ar boutique veikaliņiem un kafejnīcām kā Rīgā, kas māju fasāžu un kafejnīcu sakoptības atšķiras no pārējās centra daļas. Taču arī tur negaidiet lielveikalu cienīgas būves sauktas par iepirkšanās centriem. Ar šo jautājumu gan Tblisi, gan Gruzijā ir tā kā ir. Joprojām galvenā iepirkšanās vieta ir tirgus, kur var iegādāties svaigāko un labāko pārtiku. Lielveikalu ķēdes, kas būtu sastopamas dažādas pilsētās, vienkārši nav. Pati pamanāmākā ir pārtikas veikalu ķēde Populi Tbilisi, kur veikaliņi izmēra ziņā ir krietni mazāki kā mazākā Maksima. Tur galvenokārt nopērkama rietumu zīmolu pārtika, kas ir visai dārga. Tādēļ tiem, kas vēlas mājup aizvest kādas Gruzijas gastronomijas bagātības, vēlams to iegādāties tirgos reģionos, vai doties uz Tbilisi tirgu. Ārpus galvaspilsētas dominē mazie veikaliņi, kuros aiz letes plauktā var atrast gan ziepes, gan vīnu, gan daudz citas pirmās nepieciešamības preces.

Viena diena Kahetijā

Otrajā dienā mūsu plāns ir apskatīt vīna reģionu, kas atrodas valsts dienvidaustrumos pie Azerbedžanas robežas. Esam noīrējuši džipu, jo ar mazākām un zemākām mašīnām šajā zemē nav ko darīt, ja ir vēlme arī nobraukt no galvenajiem ceļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīmē, ka ceļu infrastruktūra valstī ir patiešām sliktā stāvoklī, jo vietās, kur katru gadu uz galvenā ceļa ir iespējami nogruvumi, tas netiek labots vispār, jo jebkādu aizsargbarjeru trūkuma dēļ, nogruvumi sabojās arī salabotos ceļus. It kā attālumi, kas būtu jāmēro dažviet Gruzijā nešķiet lieli, tomēr kalnu serpentīni un sliktie ceļi būtiski paildzina ceļā pavadīto laiku.

Muzejs, kur ieslēdz gaismu katram apmeklētājam

Telavi ir viena no pilsētiņām Kahetijas reģionā, kur var apstāties, lai izvingrinātu kājas pēc apmēram pusotras stundas garā brauciena no Tbilisi. Manuprāt, pilsētā ir divas galvenās lietas, kam veltīt laiku – tirgus un pils, kurā dzīvojis Kaherijas karalis Erakls II. Tirgus atrodas pašā pilsētas centrā un tur var iegādāties tikko ceptu maizi, gardus sierus, garšvielas, ko paņemt līdzi uz mājām, ogas un vienkārši paskatīties, kā notiek pilsētas galvenās artērijas dzīve. Savukārt pils kompleksā ir vairākas ēkas – pati pils, mākslas galerija un novada vēstures muzejs. Šeit iegriežoties ne tik daudz vērtas ir ekspozīcijas, kā noskaņa un sajūtas, ka Latvijas nabadzīgākiem muzejiem vēl ir tāls ceļš ejams līdz Telavi redzētajam. Tur ekspozīcijas pieskatītāju ir vairāk kā viesu, jo gaisma katrā zālē tiek ieslēgta tikai uz to brīdi, kamēr tajā ir apmeklētāji, un šķiet, ka ekspozīcijas ir tik senas, gluži kā pats muzejs, kas izvietots īstenās padomju laika telpās ar savu smaržu.

Kā mēs pieklauvējām vīna rūpnīcā

Mūsu gruzīnu draugs, kas nedaudz mūs „pieskatīja” ceļojuma laikā, ik pa brīdim sniedzot vērtīgus padomus, sacīja, ka Tsinandali reģionā var klauvēt pie ikvienas mājas durvīm un vaicāt, lai parāda, kā tiek darināts vīns. Tā nu mūsu pieraksti ar izplānoto ceļojuma maršrutu liecināja, ka Tsinandali pilsētā ir jāmeklē vīna darītava, kur varēs apskatīt gan pagrabus, gan parku, gan vīnu degustēt. Vaicājot vietējam taksistam, kur pie Jums te vīnu darina, atbilde bija pretjautājums, cik litrus mums vajagot. Tā kā nebijām braukuši vīnu iepirkt litriem, bet gan skatīties procesu, vaicājām pēc vīna darītavas. Kādu brīdi padomājis taksists ieteica nākamajā ielā pagriezties pa labi un braukt tik uz priekšu. Pēc dažiem kilometriem redzam – vīna lauks ir, lieli metāla vārti arī, griežam iekšā. Kā jau labākajās tradīcijās, pie vārtiem sarga būdiņa. Uzrunājam omulīgo onkuli, sakot, ka gribam redzēt, kā vīnu darina. Viņš lūdza brīdi pagaidīt. Tā nu kādu brīdi, teju pusstundu, stāvam pie vārtiem, redzot, ka viņš ar kādu runā pa telefonu, un gaidām – līdz piebrauc žigulītis un mēs topam ielaisti. Ieejam teritorijā, bet tur kādreiz bijušas skaistas ēkas – tagad nodrupušas, nolupušas, ar izbirušiem logu stikliem, cauruļvadi pa visu teritoriju, daudz sarūsējušu mucu, angāri, noliktavas…..Vīrs no žigulīša mums seko un solās parādīt, kā vīnu darina.

Ja rādīs, tad sekojam, taču iespaids, ka esam nokļuvuši vīna darītavā, ir visai attāls. Mēs tiekam ievesti aizaugušā teritorijā pie sarūsējušām iekārtām, kur notiek vīnogu pirmais apstrādes process. Tā vārdu pa vārdam, atklājas, ka mēs esam nokļuvuši vīna darītavā pilnīgā nesezonā. Rūpnīca, kas dibināta 1953. gadā,  strādājot tikai pāris mēnešus gadā – septembrī un oktobrī ražas laikā, kad te rosās ap 80 – 100 cilvēkiem. Tad tiek saražots vīns un galvenokārt eksportēts uz Ukrainu, ko Krievijas tirgus kopš nesenajiem notikumiem ir teju aizvēries. Tā staigādami pa teritoriju tiekam ievesti arī angārā, kur glabājas spirts. Un kā izrādās – arī birojā pie pašas vīna darītavas saimnieka, kas izrādās izbijis reģiona gubernators. Vīrs tā ap gadiem 70 pieņēma mūs kā augstākos viesus, un ārkārtīgi atvainojās, ka nevar saklāt mums galdu labākajās gruzīnu tradīcijās, jo mēs esot uzradušies negaidīti. Pacienāti ar kafiju un kādu stundu pavadījuši sarunās, viņš mūs vedīšot rādīt, kur vīns glabājas.  Kamēr mērojam ceļu uz gatavās produkcijas angāru, saimnieks kavējas atmiņās kā padomju laikā daudzas reizes viesojies Rīgā, un kā vēlāk bijis arī pieņemšanā pie mūsu prezidenta. Angrārā mums tiek izrādītas vīna mucas un dzēriena pildīšanas iekārtas. Saimnieks iepazīstina ar savu brāli – galveno tehnologu, kas no noliktavas atnes un uzdāvina mums 6 vīna pudeles, lai mēs kārtīgi varētu nodegustēt viņu produkciju. Uz atvadām saimnieks aicina noteikti braukt pie viņiem ražas laikā rudenī, jo tad te viss notiek pa īstam. Pārlaimīgi no fantastiskās uzņemšanas un dāvanām, atvadāmies un solāmies braukt atkal. Nu re – pieklauvējām! J

Kino uzņemšanas laukuma cienīga pilsēta Sighnaghi

Tālāk mūsu ceļš ved uz pilsētu, kas dažādos informācijas avotos tiek apzīmēta kā īpaši skaista. Te būtu jāatzīmē, ka, acīmredzot, gruzīnu apziņā nav tādas mērvienības kā skaists, sakopts dārzs, māja utt. Vairums ciemos esošās ēkas ir ļoti nolaistas, sēta sasista no tā, kas bija pa rokai, un tāda lieta kā puķu dārzs ir ārkārtīga ekstra. Protams, liela daļa problēmas ir sliktā ekonomiskā situācija, kas neļauj veikt daudzus uzlabošanas darbus, taču tas nav vienīgais iemesls.

2007. gadā uzsāktā vērienīgā pilsētas rekonstrukcijas programma ir vērsta tūristu piesaistīšanai, jo pilsēta ir veidota itāļu stilā ar skaistām mazām ēkām, krāsainām fasādēm un bruģētām ielām. Taču staigājot pa šo mākslīgo pasauli,  ir sajūta, ka esmu nevis Gruzijā, bet gan kādā kino uzņemšanas paviljonā, kur skaistas ir tikai fasādes. Tas izrādījās arī taisnība – aiz burvīgām ēku fasādēm slēpjas veco ēku pussagruvušās konstrukcijas un pa ielām skraida cūciņas, kas tiek turētas aiz nokrāsotās fasādes aizgaldā.

Davit Gareja klosteris pie Azerbedžanas robežas

Kādas stundas braucienā no Sighnaghi ir viens no senākajiem Gruzijas klosteriem, kas darbojas vēl šodien – Davit Gareja. Cik redzēšanas vērts ir pats klosteris, tik arī daba pa ceļam. Lielāko ceļa posmu abās pusēs ir zaļš līdzenums, kas līdzinās tepiķim. Tikai ik pa laikam ir jāuzbrauc kādā paugurā, lai varētu atskatīties lejup un ziedošo pļavu plašumiem. Tieši šādus dabasskatus, kas veda pa ceļam uz klosteri, nekur citur Gruzijā neredzējām.

Davit Gareja ir viens no 15 apkārtē esošiem klosteriem, kurā vēl dzīvo mūki. Nesen restaurēts, šis komplekss ir patīkams pastaigām, kur, nedaudz nomaldoties, ir iespēja jau atrasties Azerbedžanas teritorijā.

Pa ceļam uz Kazbeka virsotnēm

Trešajā dienā mūs ceļš ved uz Kazbeku – augšup no Tbilisi Krievijas robežas un Vladikaukāza virzienā. Galamērķis ir Kazbeka ne visai tuvā pakājē esošā pilsēta Stepantsminda. Ceļš, kas turp ved tika izveidots 19. gadsimtā un tiek saukts par Gruzijas militāro ceļu. Nedaudz vairāk kā 120 kilometru attālais galamērķis tika sasniegts apmēram ap pusdienslaiku, jo pa ceļam ir vairākas vietas, kur ir vērts piestāt. Vēl ir jāņem vērā, ka pa ceļam uz Kazbeku kāda trešdaļa tiek veikta pa serpentīniem, sasniedzot 2400 metru augstumu. Pats ceļš ir sliktas kvalitātes, taču interesants – vietām ir uzbūvēti tuneļi, kas, iespējams, kādreiz tika lietoti rudens un ziemas periodā, kad ceļi ir neizbraucami nogruvumu dēļ, vietām mums bija jāgaida, kamēr aitu gani pārdzīs savus dažus simtus lielos aitu ganāmpulkus, dažviet asfalta segums pārtūka un ceļš pārauga bedrainā grants ceļā, kuru izskalojos strauts.

Gruzijas Šveice -  Annanuri

Kādus divdesmit kilometrus pēc nogriežanās no Tbilisi „autobāņa”, skatam paveras Gruzijas Šveice – kalni un ezeri. Fantastiski skati pār Zhinvali krātuvi, uz kuras ir uzbūvēta elektrostacija. Pirmais apstāšanās punkts ir pilsētiņā Ananuri. Sens nocietinājuma mūris un baznīca, kur ļaut vaļu visiem foto mākslas talantiem.

Gudauri slēpošanas kūrorts

Tālāk ceļš vijas gar kalnu upēm, kuras vasarās pārvēršas teju strautiņā, taču ir akmeņainas un gatavas pavasara kūstošajiem sniegiem. Labākie sniega mēneši slēpošanai ir janvāris un februāris. Pats Gudauri ciems ir neliels un vēl atrodas celšanas posmā. Mājas, kas atrodas vēl celšanas vai iekārtošanas posmā atgādina sēņu mežu, kur katra sēne pati par sevi ir labi, taču vienā katlā tās visas likt nevar. Ir skaidrs, ka Gudauri kā vienota slēpošanas kūrorta koncepcijas un infrastruktūras nav, taču, kā zināja teikt vietējie „īstais” slēpošana kūrorts, kas ir austriešu pārziņā, atrodas 5 km attālumā.

Tā kā Gudauri ciems ir viena no augstākajām vietām pa ceļam uz Kazbeku, 4 kilometrus  no ciema jau padomju laikos ir ierīkots skata laukums 2379 metru augstumā. Pats skatu laukums ir īstens padomju mākslas paraugs, kas jau tā fantastiskajiem skatiem piešķir īpašu rozīnīti.

Cūkas kafejnīcā

Mūsu galamērķis Stepantsminda ir neliels ciematiņš 1750 metru augstumā, taču sajūta apkārt esošo kalnu ielokā ir tāda, ka neatrodamies augstāk par jūras līmeni. Ciems ne ar ko nav ievērojams, tik vien kā sajūtas un skati uz Kazbeku liek apjaust, kur atrodamies. Reģionā var redzēt daudz auto ar Krievijas numuriem, jo robeža ir pavisam tuvu. Likumi paredz, ka vienīgie šo robežu var šķērsot Krievijas pilsoņi. Gruzīniem ieeja Krievijā caur šo kontrolpunktu ir liegta.

Tā kā ir jau pusdiena un vēders liek par sevi manīt, meklējam kaut ko kafejnīcai līdzīgu. Tā kā esam piekodināti, ka Gruzijā var droši iet ēst pašā necilākajā kafejnīcā, esam gatavi nogaršot šī reģiona hinkāļus (kaut kas līdzīgs pelmeņiem), kas ir savādāki kā Tbilisi taisītie. Kamēr kādu stundiņu gaidām, kamēr saimniece uztaisīs mums maltīti, priecājamies par cūkām, kas netraucēti kafejnīcas teritorijā rukšķēdamas ēd nenopļauto zāli. Šādas hinkāļu pusdienas ar dzērieniem un ēdieniem, kur katrs var apēst ne vairāk kā 3 – 5 hinkāļus, katram izmaksā apmēram 1,50.

Pa Gruzijas ceļiem tikai ar džipu!

Aizbraukt uz Kazbeku un neapskatīt Tsminda sameba baznīcu, kas ir Gruzijas simbols, būtu grēks.  Taču ir viens – bet! Baznīca atrodas apmēram 4,5 kilometrus no Stepantsmindas ciema 2220 metru augstumā. Tas nozīmē, ka būs jāpievārē vēl 500m augstums. Lai nokļūtu baznīcā, ir iespējams doties turp ar kājām, kas varētu būt 1, 5 – 2 stundu stāvs kāpiens pa meža takām un kraujām, vai arī turp doties ar auto. Tā kā mūsu komandas braucamrīks un braukšanas prasmes to atļāva, devāmies ceļā. Un te nu mūsu piedzīvojumi sākās – akmeņainas kraujas mijās ar dziļiem dubļiem ēnainās meža vietās. Pat ceļabiedri uz aizmugurējā sēdekļa uz brīdi pieklusa, jo adrenalīna deva bija laba, raugoties lejup un izjūtot to kā mūsu džips godam cīnījās ar ceļa grūtībām. Taču nonākot tur augšā – skati bija šī brauciena vērti.  Dažas dienas vēlāk no gruzīniem dzirdējām, ka ciemā var sarunāt ņivu, kas uzvedīs augšup, un tas maksājot 18 latus. Žēl tikai, ka neprecizējām, vai tas ir vietējo vai ārzemnieku tarifs šim pakalpojumam.

Staļina muzejs Gori

Ceturtajā ceļojuma dienā esam sapakojuši somas un esam ceļā uz Melnās jūras piekrasti. Taču pa ceļam ir jāiegriežas Staļina muzejā Gori, kas informācijas avotos tiek apzīmēts kā viens no interesantākajiem muzejiem valstī. Pie muzeja, kas vizuāli atgādina austrumniecisku celtni,  esam jau stundu pirms tā darba laika sākuma. Mūs laipni sagaida un vēl piešķir gidu, jo tas ietilpstot biļetes cenā.  Nedaudz ar bažām, kāds varētu būt stāstījums, kāpām pa trepēm uz galveno ekspozīciju zāli. Taču apmēram stundu garā ekskursija bija tā vērta par visiem 100%. Gide, kurai nebija vairāk kā kādi 25 gadi, ļoti interesantā stāstījumā pasniedza faktus no Staļina un vispār tā laikmeta dzīves, politiskajiem procesiem, apzinot arī tos visus ļaunumus, ko šī vēsturiskā persona ir nodarījusi, neslēpjot faktus, ka tika Staļins ir laupījis bankas, lai nodrošinātu finansējumi pagrīdes avīžu izdošanai, kā arī citus viņa netikumus. Tā kā nedz skolā, nedz augstskolā obligātā kārtā nebija jāapgūst Staļiņa biogrāfija, šī muzeja ekspozīcija un stāstījuma  mūsdienu skatījums uz to vēstures periodu, kā arī fakti no vadoņa biogrāfijas palīdzēja saprast likumsakarības, kādēļ pagājušā gadsimta pirmās puses vēsture ir tieši tāda.

Ekskursijas noslēgumā gide mūs aizveda uz Staļina ceļojuma vagonu, kas atrodas pie muzeja. Šajā ložu necauršaujamā bruņu vilcienā vadonis ceļoja kara laikā. Viņa rīcībā bija virtuve, vannas istaba ar vannu, darbistaba un viesistaba ar kondicionieri.

Tā kā paši gruzīni domā, ka Staļins  viņiem neko labu savā dzīves laikā izdarījis nav, ir nolemts šo muzeju pārveidot par okupācijas muzeju, vadonim atvēlot vien vienu istabu.

Alu pilsēta Uplistsikhe

Desmit kilometru attālumā no Gori ir viena no unikālajām Gruzijas vietām alu pilsēta Uplistsikhe. Tās pirmsākumi ir 1000 gadus pirms mūsu ēras vēlajā bronzas laikmetā. Šodien tā ir viena no vietām, kas līdzinās tūrisma objektam ar tikko uzceltu administrācijas māju, kafejnīcu un tualetēm. Diemžēl mūsu ierašanās sakrita ar skolu ekskursijas dienu, kas nozīmēja, ka svarīgo tūrisma objektu bija ielenkuši vairāki simti skolēnu. Kad, redzot, ka esam ārzemnieki, mūs uzrunāja angļu valodā, un uz jautājumu, vai varam dabūt gidu, teica, ka diemžēl nē. Kamēr vēl blakus grozījāmies un runājām latviešu valodā, kāds no administrācijas pienāca, un vaicāja, no kurienes esam. Atbildot, ka no Latvijas, uzreiz radās iespēja ekskursijai ar gidu angļu valodā, uzaicinot doties ceļā uz alām kopā ar kādu Anglijas diplomātu un viņa draugu. Taču pats kuriozākais bija mūsu ekskursijas ceļabiedrs – amerikānis, kas 1996. gadā bija gadu dzīvojis Latvijā, lai rakstītu savu maģistra darbu par latviešu līgo svētkiem. Viņš joprojām runā un saprot latviešu valodā.

Seno alu pilsētas ekskursija bija interesanta ne tik daudz dēļ tās vēsturiskajiem faktiem, kā paša gida – apmēram 25 gadus veca jaunekļa skatījumu uz notiekošo Gruzijā, vīniem un nacionālajām parašām. Ikviena tikšanās ar dažāda vecuma vietējiem ir solis tuvāk izpratnei lietām, kāpēc lietas šajā zemē notiek tieši tā un ne savādāk.

Tblisi – Batumi

Attālums no Tbilisi līdz Batumi ir apmēram 400 kilometri, kuriem pa vidu daba un apkārtne izmainās vairākas reizes. Iebraucot Gruzijas rietumu daļā, vide kļūst sakoptāka. Pa ceļam ir ciems, kur var nopirkt maizi, jo ceļmalā ir daudz mazu būdiņu, kas pārdod gardu silti ceptu maizīti un saldo kanēļa maizi, kas ir kā kanēļa bulciņa, tikai ļoti liela. Ir ciems, kura galvenais fokuss ir dažāda izmēra un formas šūpuļtīkli. Tiesa, par nostrādātiem tos gan nevarētu saukt. Pa ceļam ir daudz īpaša vietējā našķa – riekstu vīnogu sulā pārdevēji, kā arī vietējo keramikas izstrādājumu pārdevēji.

Apmēram pusceļā ceļotājus gaida kalnu serpentīni, taču,  ja paveicas, tad šo gabalu var mērot arī cauri tunelim, ja tas ir atvērts. Nobraucot no kalna ir ciems ar vairākiem maziem krodziņiem. Droši tajos var doties iekšā un nebūsiet vīlušies. Lai gan izskatās, ka nekā īsti ēdama tur nav, pavārs no nekā uztaisīs garšīgu krējumā ceptu vistiņu, sagatavos baklažānus un šampinjonus. Tieši šajā pārbrauciena dienā lielu daļu ceļa pavadīja lietus, kas gaidot pusdienas, sēžot uz terases zem jumta radīja tādas Āzijas sajūtas, jo ne velti Gruzijas teritorija šķērso vairākas dabas joslas – tai ir subtropi rietumu daļā, zaļš tuksnesis centrālajā, un kalni ziemeļdaļā.

Gruzijas Jūrmala – Kabuleti

Kabuleti ir pilsēta, kas stiepjas gar Melnās jūras piekrasti. Tur galvenokārt atrodas viesu mājas, mazas viesnīciņas un ir 1 pieczvaigžņu viesnīca. Sezona sākas 15. jūlijā un ilgst vismaz līdz septembra vidum. Jūnija sākumā ir visīstākā nesezona, kad viesnīcā bijām vienīgie viesi, vasaras ballīšu vietām celtnieki tikai slēja karkasus un kafejnīca, kas atveras „uz sezonu” strādāja 4.dienu. Jūrā ūdens tik silts, kāds gadās pie mums varbūt 1x sezonā. Cilvēku nav, peldēties var – ko vēl vairāk vēlēties?

Protams, nevajag sadomāties, ka Gruzijas kūrorts līdzināsies rietumos ierastajiem. Tas nekas, ka blakus skaistai viesnīcai vienā pusē ir grauzts, bet otrā notiek būvdarbi, bet trešajā pusē māja uzcelta pusratā, jo beidzās nauda. Tas viss pieder pie kolorīta, jo, ticiet man, diez vai Kobuleti būs atradīsiet kādu ideālu viesu māju, kas būs pie pašas jūras ar perfekti sakoptu vidi apkārt. Arī pašā viesnīcā ir kur „piesieties” gan tīrībai, gan gaumei,  gan remontam, bet ne attieksmei pret viesiem.  Tāda jauka uzņemšana ir reti kur. Kā mums stāstīja kafejnīcas īpašniece, sezonā Kabuleti nav kur ābolam nokrist – sabrauc azerbedžāni un armēni, paši vietējie tā, ka brīvu istabu dabūt nav iespējams. Vidēja (laba) līmeņa mazā viesnīca dienā sezonā maksā 100 – 150 USD.

Krāšņais un modernais kūrorts Batumi

Pirmssākumi Batumi bagātībai sniedzas 19. gadsimta nogalē, kad pa dzelzceļu no Baku uz ostu pie Melnās jūras tika transportēti un pārkrauti 25% no pasaules naftas. Šī biznesa priekšgalā bija dinamīta izgudrotāja Aftreda Nobela brālis Ludvigs. Par to laiku un pilsētas uzplaukumu stāsta tehnoloģiju muzejs, kas atrodas nedaudz ārā no Batumi centra. Ieejot šajā muzejā tā arī nevienu nesastapām – paši ieslēdzām gaismas, apskatījām ekspozīciju un, aizejot izslēdzām gaismu.

Pagājušā gadsimta sākumā pilsēta plauka un attīstījās. Arī šodien vēl joprojām ir jūtama tā laika aura nu jau atjaunotajās smalkajās ēkās, kas atgādina sakopto Eiropu. Gruzijas valsts un vietējā pašvaldība dara visu, lai Batumi kļūtu par populāru atpūtas vietu. Dienā vai naktī, Batumi daļa, kas atrodas pie jūras ir ļoti skaista un sakopta. Jo īpaši vakarā, kad iededzas gaismas, vairākus kilometrus garā promenāde gar jūru kļūst par populārāko pastaigu vietu. Nedaudz ārpus Batumi centra bijušā purva vietā ir izveidota modernā daļa ar smalkiem eiropeiskiem krogiem un strūklaku šovu, kas sākas ik vakaru ap 9 un to var baudīt pa velti vairāk kā stundas garumā, sēžot uz soliņa, netālu no jūras. Lai padarītu pilsētu skaistu, pat uz daudzstāvu nepabeigtas jaunbūves ir izvietotas daudzkrāsainas lampiņas.

Pavisam nesen pilsētā ir uzbūvēts delfinārijs, uz kura pirmo šovu pēc 20 gadu pārtraukuma, mums izdevās nokļūt. Tik daudz pozitīvu emociju! Fantastisks šovs, ko noteikti ir jāredz. Ieejas biļete uz apmēram 40 minūšu priekšnesumu maksāja 4 latus.

Batumi ir jauka pilsēta, kur aizbraukt un baudīt nakts dzīvi, taču ne lai atpūstos pie jūras, jo visas viesnīcas atrodas tuvāk vai dziļāk pilsētā, ka peldkostīmā uz pludmali iziet nevar. Tāpēc risinājums īstenai pludmales atpūtai ir dzīvot Kabuleti, bet uz 25km attālu Batumi doties izklaidēties.

Lai gan cik skaista ir pilsētas daļa pie jūras, esot dziļāk iekšzemē, ir īstā Gruzija – bedrainas ielas bez asfalta seguma, pussabrukušas mājas un nesakoptība, taču tā netraucē. Pēcpusdienas pastaigai pa tiešām skaistu vidi mēs izvēlējāmies Batumi botānisko dārzu, kas atrodas apmēram 5 kilometrus ārpus pilsētas. Pastaigu režīmā, baudot skaistu un sakoptu dārzu vairāk kā 3 stundas pagāja nemanot.

Bez zivīm uz krogu nenāciet

Pienākot pusdienslaikam, esam saņēmuši ziņu no mūsu gruzīnu drauga, ka ir jādodas uz krogu, kur tiek pasniegti jūras produkti. Sekojot norādnēm, esam atraduši to vietu, taču krogā mums oficiante laipni atbild, ka esot jānāk ar savām zivīm, kuras ir nopērkamas blakus esošajā zivju tirgū. Mums divreiz nav jāsaka, izvēlamies mazās forelītes, tur pat tirgū tās tiek notīrītas un aiznestas uz krogu. Kamēr baudījām dārzeņu uzkodas, zivis bija izceptas un kūpošas pienestas uz galda. Vēlāk stāstot piedzīvojumus mūsu draugam izrādījās, ka bijām kļūdījušies par kādiem 20 metriem, jo viņš bija rekomendēja mums nākamo krogu, kas atradās turp pat blakām.

Viesmīlīgais nacionālā parka krodzinieks

Pa ceļam starp Kabuleti un Batumi ir Mtirala nacionālais parks, kuru pēc ieteikuma devāmies apskatīt. Ceļa norādnes vēstīja, ka no galvenā ceļa līdz parkam ir 8 kilometri, taču izrādījās, ka tā tikai ir parka robeža, bet, lai nokļūtu līdz staigājamām takām vēl ir jāmēro kādi 5 – 6 kilometri pa kalnu serpentīniem, kas mijas ar tekošiem kalnu strautiem pa braucamo daļu, nogruvumiem, taču dabas skati, protams, atkal atsver visus ceļa negludumus. Nokļuvuši līdz parka informācijas birojam saprotam, ka uz parku ir jādodas rīta pusē, lai visu dienu varētu klīst un baudīt dabas un kusuma terapiju.

Kā nu gadījās, kā ne, turpat bija arī parka krogus īpašnieks, kas visus mūs aicināja iedzert kādu glāzi vīna. Un te nu sākās, uz mūsu iebildumiem, ka esam labi paēduši pusdienas, netika reaģēts, galds tika noklāts ar uzkodām un dzērieniem, un tā sarunās par dzīvi kopā ar kolorīto krogus saimnieku, kura viesis ir arī Latvijas vēstnieks Gruzijā, pavadījām vairākas stundas. Mūsu „pasēdēšana” beidzās ar dejām, dāvanā saņemtu vietējās medus kandžas pudeli, bet parka apskate pārcēlās uz nākamo ceļojumu.

Ceļojuma pēcvārds

Gruzija ir zeme, kas tikai tagad atgūstas no dažādiem notikumiem, kas kavējuši valsts uzplaukumu. Kā valsts tā ir pastāvējusi tikai no 1918. – 1921. gadam, kā arī pēc PSRS sabrukuma, taču 2008. gada notikumi  un dažādas ekonomiskās problēmas agrāk un šodien nerada iespaidu, ka attīstība būs ātra. Valstī ir teju 50% bezdarbs, iznīcināta rūpniecība un jūtams zināšanu trūkums, kā vadīt biznesu, lai naudīgais eiropietis vai amerikānis brauktu tērēt savu naudu. Taču tā sirds atvērtība, pozitīvisms un viesmīlība, kas piemīt šai tautai, nezinu, kur vēl ir sastopama, un tā ir galvenā šī ceļojuma pievienotā vērtība.

Kas kopīgs mobilajam reportierim un Galleria Rīga atklāšanai?

Šonedēļ par aktuālu tēmu blogeru rindās kļuva jaunā Tvnet, LMT un LNT akcija “mobilais reportieris”. Manā uztverē diskusijas un pārdomas par šo tēmu ir gluži kā revīzijas veikšana skapī, lai saprastu, kas ir modē, kādas ir tendences, un, no kā vajadzētu atbrīvoties.

Akcijas idejā es saskatu tās dalībnieku vēlmi pārdot sevi (LMT), būt moderniem un iegūt ziņas (TVnet), a kāpēc gan ne (LNT). Domāju, ka LNT šī akcija ir vismazāk vajadzīga, jo jau sen Degpunktā ar 50 LVL balvu novērtē labāko reportāžu, ko ir iesūtījis kāds acīgs skatītājs.  Kopumā akcija nav peļama – tas, ka tā nav pārāk spoža un nenes nekādu novitāti,  noteikti varētu piekrist Mārim Reliņam un Krisdabz, kas jau šonedēļ iztirzāja šo jautājumu savos blogos. Akcija labi iederas uzņēmumu imidža spodrināšanā, jo aicina visus būt modriem un ietekmēt notikumus. Drīzāk es teiktu, ka tā ir, iespējams, neaktīvākās sabiedrības daļas pamudināšana uz darbību pašapziņas celšanas nolūkos, ja gadījumā nav pamanīts, ka visai sen eksistē jau pilsoniskā žurnālistika.  Taču es gribētu runāt par citu aspektu, proti, revīziju skapī, kas saucās Latvijas mediju funkcijas.

Mode

Pilsoniskā žurnālistika tiek piesaukta itin bieži, paužot spriedumus par ko līdzīgu, kam šonedēļ aicināja līdzdarboties LMT/TVnet/LMT. Tas ir modē, ja Tev ir savs blogs, kurā izteikties par sabiedrībā notiekošo. Patiesībā nemaz nevajag blogu, pietiek ar Twitter adresi, lai tādi pilsoniskās žurnālistikas pārstāvji kā Neo varētu raidīt savus ziņojumus. Tādiem kā Neo vai Arnis Balčus nevajag komerciālu aicinājumu reportēt par stulbumu un visatļautību. Tas nav vajadzīgs arī tiem 57%, kas LV Twitter aptaujā teica, ka viņiem ir savs blogs, un tiem 92%, kas rada un reaģē uz radīto saturu sociālajos medijos.  Ja šī lieta patiešām “aizrullēs”, tauta pavilksies un akcija neizčabēs, tad domāju, ka to varēs uzskatīt par dienu, kad pilsoniskai žurnālistikai pievienojas masas jeb mārketinga valodā runājot, par “fast reactors/influencers” ēras beigām, kad nu var raidīt ziņojumus neizlēmīgiem un tiem, kas gaida, ka kāds pasaka, ka tā lieta ir laba un to var lietot. Taču par šādu iznākumu man ir zināmas bažas. Lai gan, zinot to, ka latvietis pie alus glāzes ir gatavs gāzt valdību un darīt vēl šo to, bet diemžēl nav gatavs aiziet un referendumā atdot balsi par kaut ko svarīgu, vai arī doties demonstrācijā, kad tas ir patiešām nepieciešams, šāda veida pilsoniskā žurnālistika varētu būt  tādu kā alus sarunu turpinājums.

Tendences

Mana nākotnes hipotēze ir tāda, ka, aizvien vairāk attīstoties pilsoniskai žurnālistikai, ikdienas preses izdevumu un portālu funkcija būtu apkopot un analizēt, jo faktus jau būs snieguši sabiedrības pārstāvji. Žurnālisti aizvien mazāk varēs būt klāt notikumos, proporcionāli tam, ko redz ikviens indivīds. Ja paskatāmies, kas augstāk minētā projekta ietvaros tiek publicēts portālā Tvnet – nekādas inovitātes tur nav – policijas auto, kas pārkāpj noteikumus, sagruvusi ēka, kas nodarījusi postījumus utt. Tie ir fakti, ko kā ceļojumu bildes var brīvā brīdī pašķirstīt un aizmirst. Protams, LMT interese ir reportāžu kvantitāte, nevis kvalitāte. Ja mobilo sakaru operators ir izsludinājis potenciālas balvas un aicina sūtīt foto un video, par kvalitāti te nav runa. Varbūt kāds cits bagāts uzņēmums, kas vēlas spodrināt savu tēlu, varētu izsludināt kādu kvalitātes balvu?

Ar šo es gribu teikt, ka mobilās reportāžas nenoņem maizi nedz žurnālistiem, nedz tiem blogeriem, kam patiešām ir ko teikt un, kuri ir gatavi viena kvalitatīva raksta tapšanai veltīt 2,3,4 un vairāk stundas. Tas ir virziens, kuru ir uzņēmis “Ir”, iespējams kādu reportāžu vai tās ideju, pārvēršot pētījumā un analītiskā rakstā.

No kā vajadzētu atbrīvoties?

Ja ir maza platība, revidējot skapi, uzdevums ir izmest maksimāli daudz vecās lietas, kas vairs nav aktuālas. “Ir” komanda to pierādīja, ka var darīt savādāk un redzēt apkārt notiekošo. Taču diemžēl tā komercializācija, kas spīd cauri trijotnes projektam, neliek man domāt, ka vispār tas skapis būtu jārevidē.

Pirms kāda mēneša, pētot šo tēmu, lai runātu starptautiskā konferencē par mediju attīstības un virzības tēmām, uzdūros diviem zinātniskiem pētījumiem, veiktiem divās pasaules malās, nonākot pie līdzīgiem secinājumiem. Proti, John Pavlik ir izpētījis, ka ASV medijos redakcijas un biznesa nodaļas aizvien mazāk tiek nodalītas, jo nauda diktē saturu. Arī skandināvu mediju pētnieks Nygren ir nonācis pie  secinājuma, ka finansiāli motīvi, kas vada žurnālistiku ir kļuvuši daudz spēcīgāki kā tas bija pirms 5 vai 10 gadiem, atstājot nopietnu iespaidu uz profesionālām normām un ētikas vērtībām.

Ieklausoties šādos secinājumos šķiet, ka tikai pilsoniskā žurnālistika ir izeja, kā sabiedrībai neiemigt un būt modrai pret notiekošo. Tādēļ es gribētu beigt šo sadaļu ar cerību, ka tautas aicināšana  būt klāt un ziņot ir apsveicama, taču ir jāiet tālāk un jādomā, kā šo saturu pārvērst kvalitātē un patiešām sabiedrībai noderīgā produktā.

Kāds sakars mobilajam reportierim ar Galleria Rīga atklāšanu?

Ar to, ka skaļais nosaukums “Tava iespēja ietekmēt notikumus Latvijā” ir tik pat tukša frāze kā Galleria Rīga, kas atklājās šo piektdien. Ja jau, atklājot Rīga Plaza visi runāja par tukšajām telpām, tad Galleria Rīga pārspēj visus iepriekšējos gadījumus. Katrā stāvā no 2. – 7. atvērti kādi 3 veikali. Atklāšana izpaudās ar cilvēku “izdzīšanu” cauri stāviem, kuros nekā nav. Ir skaidrs, ka tirdzniecības centru atklāšanas ir ellīgi sarežģīts pasākums ar līgumiem, noteikumiem, celtnieku un nomnieku varēšanām un nevarēšanām,  taču šis gadījums ir vēl jo īpašāks. Visvairāk šajā gadījumā man ir žēl nomniekus, kuri labu laiku tagad varēs izbaudīt sekas grandiozai “Nekā” atklāšanai, jo sabiedrība, kas atklāšanas laikā redzēja tukšumu vēl ilgi to atcerēsies,  un Galleria Rīga varēs tērēt milzīgas naudas summas, lai dabūtu tur iekšā pircējus.

Vai Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma prasībām?

Nu jau trešo dienu elpoju gaisu  lielā interneta pārvaldības forumā – sauksim to par visu iesaistīto pušu kopēju dialoga platformu dažādu jautājumu risināšanai, kas saistās ar interneta drošību, privātumu, atvērtību, pieejamību utt. Šodienas darba grupā par sociālajiem medijiem un tīkliem, man radās jautājums,vai  Draugiem.lv atbilst šodienas privātuma un datu aizsardzības prasībām. Šobrīd es nerunāju par mūsu valsts likumdošanu, bet gan par starptautiskiem  standartiem. Šāds jautājums radās, jo man nav skaidrs, ko Draugiem.lv dara ar maniem  un vēl citu – 2 miljonu lietotāju datiem- kam tiek tiek pārdoti, kā tie tiek analizēti utt. Neapšaubāmi,  šī portāla veidotāji ir investējuši daudz naudas, lai radītu un uzturētu šo pakalpojumu, un ir skaidrs, ka diez vai to visu var uzturēt no profila, bilžu un fermas papildiespēju pārdošanas. Par spīti tam es vēlētos zināt, ko Draugiem. lv dara ar maniem datiem tālāk.

Man ir ļoti žēl, ka tāda liela sociāla portāla pārstāvji nepiedalās šādās konferencēs, lai turētu roku uz pulsa, ar ko elpo pasaule, un, kādas ir vēsmas un tendences šajos jautājumos. Šodien izlasīju Twitterī labu teicienu, vai nu tu esi soli priekšā, vai arī kļūsti par “case study”.  Ceru, ka Draugiem.lv seko jaunākajām vēsmām privātuma jautājumos, un arī domā par uzlabojumiem savā produktā. Vēl jo vairāk – tādā mazā valstī, kā Latvija, ir 2 iespējas – Tu esi Draugos un uzturi kontaktus ar zināmu sabiedrības daļu, kas nav Facebook, vai arī atsakies tur būt vispār. Šeit es domāju to, cik pieejami ir mūsu dati. Diemžēl Draugiem LV dod patiešām mazu iespēju dozēt informāciju no tiem, kas nav Tavā draugu listē – nav iespēju selektīvi izvietot bildes galerijās utt.  - iepriekšējā versijā tāda bija. Ja es  aizpildu visu savu profila info, tad tas ir redzams gan maniem draugiem, gan svešajiem. Šodien pasaule runā par šiem jautājumiem, par to, kā palīdzēt lietotājam pašam izlemt, ko tas publisko un,  ko ne. Es nebūt negribu sacīt, ka Draugiem.lv ir ļaunums – nē, bet ka ir jāmainās līdzi laikam – to gan.

Vēl viena būtiska tēma, kas parādījās sociālo tīklu jautājumā ir par “maniem draugiem”. Kam ir atbildība par to, ka, piemēram, fotogrāfijas, kuras redz mani draugi nonāk ārpusē – dzeltenajā presē vai arī kur citur. Kā  mediji tika piemēram, pie Lindas Mūrnieces sakņu dārza “Draugos”? Visdrīzākais LV likumi šādas lietas neregulē, tad atliek tikai starptautiski standarti un virtuālās vides ētikas normas.

Bez vainas nav arī Draugiem.lv ko konkurets Facebook. Katrā valstī tam ir savas funkcijas. Redzot, kāda izteikta migrācija no Draugiem.lv uz Facebook notiek šobrīd Latvijā, man tas saistās ir lielākām un plašākām iespējām, ko dod šis starptautiskais tīkls. Piemēram, Itālijā, kur mediji ir cenzēti, Facebook ir kā avots, kas netiek pārbaudīts vai regulēts – līdz ar to ticams ziņu avots. Taču tai pat laikā Facebookā itālu mafija caur savām lapām vervē jaunos censoņus, kas vēlas pievienoties viņu tīklam. Un Facebookam tur pati Itālija neko nevar izdarīt, jo itāļu jurisdikcija uz to nedarbojas. Sorry!  Tieciet paši galā!  Šīs spilgtais piemērs rāda to, ka neviens sociālais tīkls nav nedz melns, nedz balts un likumu pielietojums dažbrīd ir vājāks par vāju, un tad vienīgais, kas var strādāt, ir principi un normas. Gluži vai kā bieži vien patērētāju tiesības – likumi ir, taču pašam ir jābūt daudz gudrākam, lai neieberztos.

Katrai valstij ir savas problēmas un izaicinājumi, ko risināt saistībā ar interneta jautājumiem. Latvija, raugoties uz citu valstu fona, šķiet,  šos jautājumus ir laidusi pašplūsmā, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi peld pa straumi, kamēr vien nerodas kādi īpaši sarežģījumi. Ar šo es domāju, maz ticams, ka mūsu valsts likumdošanā tiks iestrādāta īpaša privātuma aizsardzība, līdz ar to, kā tas ierasts – mēs katrs esam atbildīgi par sevi un to info, ko atklājam citiem.

Tikai informācijai, vēsmas, par kurām runā pasaule šajā jautājumā ir šādas:

- sociālo tīklu pārvaldītājiem ne vien būtu jāinformē par to, kā tiek izmantoti privāti dati, bet arī “jādalās” peļņā/lebumā, kas gūts lietojot privātos datus;

- vajadzētu būt iespējām internetā dzēst informāciju par sevi.  Tas vairāk attiecas uz bērniem/jauniešiem, kam nesaprātīgas izdarības var kaitēt turpmākā dzīvē;

- jārod balanss starp likumiem un piemērojamām ētikas normām

Māju sajūta ar Ikea

Ikea turpina savu jau gadiem iesākto reklāmas motīvu noti – mājīgumu.

Pakalpojuma sniedzējs – tātad krāpnieks! Jeb par to, ka ar šādu attieksmi ekonomiku neuzsildīsim.

Vēl pavisam nesen – tikai dažus gadus atpakaļ uzņēmumu viena no lielākajām galvassāpēm bija izdomāt jaunus pakalpojumus, ko piedāvāt klientam. Un klients bija gatavs maksāt. Tauta stāvēja rindā, lai nopirktu Maksimas mazgātos salātos, iztīrītu automašīnu. Mājkalpotājas vai vienkārši labas mājas vai dzīvokļa uzkopējas apkārt nemētājās. Visi visu pirka un ekonomika rullēja. Tas bija moderni izmantot citu darbu.

Šodien, dažbrīd rodas sajūta, ka tas, kas sniedz pakalpojumu ir zaglis vai krāpnieks. Šī sfēra ir kritusi nežēlastībā, jo ir ārkārtīgi mainījusies cilvēku psiholoģija – tagad visu darīšu pats, ja kaut kas maksā vairāk kā kaut kur atrodamā lētākā cena – tā jau ir nežēlīga pārmaksa. Mani nebeidz pārsteigt aizvien jauni gadījumi, kad cilvēki domā, ja jau tas ir pakalpojums – tas taču neko nemaksā. Sfēras, par kurām varētu runāt ir daudz. Kā piemēru minēšu biroja tehnikas iegādi. Pasūtītājs ir ļoti izbrīnīts, ka rēķinam par, piemēram, kopētāju vai printeri cena pavadzīmē nav gluži kā lētākajā internetveikalā. Liels ir pasūtīta pārsteigums, ka rodas maksa par transportu, uzstādīšanu, vai vienkārši kāds procents no pakalpojuma summas. Nemaz jau nevajag atrast, kur to mantu var dabūt “vakar”, jo 98% internetveikalu noliktavas atlikumā ir apaļa nulle. Nav izdevumu, lai to mantu paņemtu no piegādātāja un aizvestu klientam, un tad uzstādītu, lai jaunais printeris būtu ne tikai kā interjera dekorācija, bet gan instalēts visos datoros un gatavs lietošanai. Tas, protams, nemaksā neko. Protams, pasūtītājs, internetā redzot skaisto ciparu, kas ir zemāks kā veikalā nedomā par to, ka internetveikali pelna uz transportu un noliek mantu pie durvīm – tiec galā tālāk pats.

Lielākā daļa no mums prot rezervēt aviobiļetes, viesnīcas un citus tūrisma pakalpojumus internetā. Lai atrastu patiešām to, ko sirds vēlas vai atļauj maka biezums, un tas viss vēl sakristu ar atvaļinājuma datumiem, internetā ir jānosēž patiešām ilgs laiks. Šeit es domāju par ceļojumiem, kurā dodas, piemēram, ģimene ar diviem bērniem slēpot. Tas nav gluži tas pats kā sagaidīt akciju uz Ryanair, nopirkt lētāko biļeti un rezervēt naktsmītni. Ceļojums ģimenei, kas nevēlas braukt ar auto, bet gan lidot, ietver daudz jautājumus -lidojuma laiks, bagāža, attālumi no lidostas līdz kalnam, naktsmītnes, kur var izvietot papildus 2  gultas, labvēlīgas trases bērniem, biļešu maiņas nosacījumus, ja kāds saslimst…. daudz, daudz dažādu faktoru.   Labs ceļojumu konsultants, kurā rīcībā jau ir uzticamas, atlasītas viesnīcas un citi pakalpojumi rezervācijas sistēmās, kas gluži nav booking.com, kur, piemēram, viesnīca Romā, izlec vairāki simti viesnīcu – izlasi nu, ko katra piedāvā, kur atrodas un, kādas ērtības būs viesnīcas numurā. Ceļojuma konsultants šo jautājumu atrisinās  stundas laikā, un ar garantiju, ka tas ir tā brīža labākais piedāvājums. Taču bieži vien klients to neuztver kā pakalpojumu – nu kas tad tas ir  - norezervēt avio biļeti un viesnīcu. Jā, it kā nekas liels, taču tas ir laiks un tā cilvēka zināšanas un pieredze, kas ir krātas gadiem. Arī šīs zināšanas un rezervāciju sistēmu licences kaut ko uzņēmumam maksā.

Pirms dažām dienām pamanīju, ka Molā ir atvēries veikaliņš, kas piedāvā piegādāt preces un Ikea Polijā. Pārdevēja, rādot katalogu un stāstot, kā aprēķināt cenu par produktu no zlotiem un latiem, saņem pretim no klienta jautājumu – vai pie Jums tas viss maksā tāpat kā Polijā. Hei! Cilvēki, attopieties! Tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Pārējais jau ir pakalpojums! Tie ir cilvēki, kas par samaksu ( katram spriest, cik adekvātu) ir uzņēmušies sniegt pakalpojumu – atvest galdus, krēslus..utt un  vēl uzturēt veikalu tirdzniecības centrā. Tās visas ir izmaksas.

Jau senais cilvēks saprata, ja visu darām paši, tad lietas uz priekšu neiet – ir jāmainās, ir jāpārdod, ir jāizmanto vienam otra pakalpojumi. Es uzskatu, ka, nemainot domāšanu, ka pakalpojums ir cilvēka darbs, par ko arī ir jāmaksā, šīs valsts ekonomika neuzsils. Atliek vien ieskatīties statistikas datos, un tie nepārprotami rādīs, ka Latvija ir pakalpojumu, nevis ražošanas valsts. Ja visus, kas rada produktu, kas atvieglo, rada patīkamāku dzīvi, vai kā citādi ir lietderīgs, uzskatīsim par starpniekiem un krāpniekiem.

#lvtwitter aptaujas rezultāti

Aptaujas mērķis

Uzturoties Twitter vidē un arī reālajā pasaulē, diezgan bieži izskan jautājums par to, kas “dzīvo” Twitter, kam tas domāts, vai šai komunikācijai ir kāda jēga, vai tas ir tikai labs laika kavēšanas instruments. Līdz ar to, visupirms, apņemšanās šajā Twitter aptaujā bija noskaidrot to, kas ir Twitter lietotāji, kādi ir to paradumi šajā vidē, un ko paši lietotāji domā par Twitter, kā arī, kādi ir galvenie ieguvumi to lietotājiem un potenciāli sabiedrībai.

Otrs aptaujas mērķis ir saistīts ar manu pētījumu jomu, proti, interneta pārvaldību ( internet governance). Interneta pārvaldība Latvijā ir maz zināma tēma, taču pasaules līmenī tas ir issue, arī dažādu Eiropas un pasaules institūciju līmenī tiek domāts, kā šo vidi varētu pārvaldīt, jo tās regulācija nav iespējama. Vispārinot šīs tēmas galveno ideju, lai pārvadītu interneta vidi, ir nepieciešams, lai visas iesaistītās puses (valsts institūcijas, privātais sektors & sabiedrība) spētu sarunāties, apmainīties ar idejām, labas prakses piemēriem un vienotos globālā līmenī par vispārpieņemtiem spēles noteikumiem. Tā kā šie spēlētāji ir izkaisīti pa visu pasauli, ir nepieciešamas diskusiju & informācijas platformas, kur notiek viedokļu apmaiņa un formēšanās.  Latvijas Twitter vides pētījuma mērķis šajā kontekstā ir noskaidrot, vai šāda sociālā tīkla vide būtu piemērota kļūt par informācijas apmaiņas platformu, vai šajā vidē ir izveidojušās kādas grupas, kāda ir to darbība, kādiem mērķiem tās tiek izmantotas.

Aptaujas norise

Kā rezultāts izsludinātai idejai šajā blogā par vēlmi veidot Latvijas Twitter aptauju, radās tandēms Ilze Bērziņa & Agnis Stibe.

Aptauja, izmantojot Panda Form interneta vietni,  notika laika posmā no 2010. gada 19. jūlija līdz 2010. gada 28. jūlijam. Tajā piedalījās 411 respondenti, no kuriem 403 respondentu atbildes varēja izmantot datu apstrādei. Šāds aptaujāto skaits tika sasniegts, aptaujas autoriem izplatot 7 twītus par aptauju, kas ģenerēja 37 retwītus, kā arī bija 2 ieraksti blogos.

Aptaujas rezultātu kopsavilkums

Twitter lietotājs – sieviete (52%)  & vīrietis ( 48%), dzīvojošs Rīgā un tās tuvumā (81%), ar augstāko izglītību (65%), sociāli aktīvs (84%), kas Twitter lieto vairāk kā gadu (50%) un uztur savu personīgo profilu (72%), kam pašam ir savs blogs.  85% no šiem lietotājiem twīto katru dienu vai vairākas reizes nedēļā, sekojot tikai tiem profiliem, kas tos interesē (86%) un komunicējot ar tiem, kurus pazīst (67%), atzīstot, ka var optimāli komunikāciju uzturēt ar 20 cilvēkiem.  Respondentiem (73%)  nav svarīgi, vai viņu viedoklis saskan ar citu izteiktajiem viedokļiem. Viss daudzskaitlīgākā grupa ar ko sevi identificē respondenti, ir studenti, IT& telekomunikācijas, marketings & reklāma & PR & komunikācija. Lielu daļu respondentu veido “citu” profesiju pārstāvji, kas netika identificēti aptaujas variantos. 36% n0 lietotājiem uzskata sevi par satura radītājiem,  43% par aktīviem reaģētājiem uz saturu.

Twitter pielietojums – visvairāk lietotāju Twitter uztver šo vietni kā informācijas avotu, iespēju paust savu viedokli un komunicēt. Kā arī daļai Twitter aizstāj citus medijus ( TV, radio, avīzes). Twitter vidē paustai informācijai ir vidēji augsta ticamība, un Twitter var būt vide, kurā paustās idejas dzīvo arī ārpus, aicinot uz konkrētām darbībām (76%). Vislabāk Twitter vidē ir komunicēt kā privātpersonai (87%), savā interešu grupā (63%). No 1 interese Twitter vidē  ir politika, kam seko draugi un fani. Taču galvenokārt interese lietotājam ir vairāk ap kādu konkrētu gadījumu/notikumu/tēmu, nevis sfēru kopumā.

Vairāk un detalizētāk ar pētījuma rezultātiem var iepazīties  šajā prezentācijā:

Datu interpretācijas un autoru skatījums atrodams šī bloga sadaļā Publikācijas.

Vēlreiz liels paldies visiem, kas piedalījās  pētījumā par lvtwitter vidi.

Kas notiek Latvijas Twitter vidē? Aptauja Twitter lietotājiem.

Twitter vide ir ļoti atvērta un tajā var komunicēt ikviens. Katru mēnesi šai komunikācijas formai pievienojas vairāki tūkstoši cilvēku. Šobrīd speciālisti lēš, ka Latvijas Twitter vide varētu būt ap 30 000 lietotāju.  Laiku pa laikam izskan viedoklis, ka nav īsti skaidrs, kas ir Twitter lietotājs un vēl jo mazāk, kāpēc viņš lieto šo saziņas formu. Lai sīkāk izpētītu Twitter vidi un iedziļinātos, ko par to domā paši tā lietotāji, ir izveidota aptauja, kurā ir aicināts piedalīties ikviens Twitter lietotājs.

Spiežot uz šo saiti http://lvtwitter.pandaform.com/pub/lvtwitter/new, nonāksi aptaujas anketā.

Anketas dati tiks izmantoti doktordarbā par interneta pārvaldību.

Šī pētījuma dati tiks prezentēti  2010. gada 21. augustā starptautiskā zinātniskā konferencē  EUKO 2010 „Local Aspects of European Business Communication”

Apkopoti anketas rezultāti un to analīze būs pieejami šajā emuārā 21. augustā.

7 minūtes Jūsu laika būs neatsverams ieguldījums Latvijas twitter vides izpētē! Būšu pateicīga, ja šo aptaujas linku pārsūtīsi arī citiem Twitter lietotājiem, kurus pazīsti.

Jau iepriekš – visiem liels paldies!

Par paļāvības principa ievērošanas nespēju uzņēmējdarbībā

Lai man piedod juristi, kuru terminu es šoreiz izmantošu visai sadzīvisku lietu skaidrošanā.

Paļāvības principa aktualitāte parādās ik reizi, kad valdība sāk runāt par nodokļu celšanu. Tad uzņēmēji, izsakot viedokli medijos, uzsver, ka šajā valstī absolūti nedarbojas paļāvības princips, jo valdības darbā nav konsekvences un nav iespējams paļauties uz tām tiesībām vai principiem, kas kādreiz ir bijuši.

Izrādās, ka paļāvības princips nedarbojas arī vienkāršās sadzīviskās lietās. Izrādās, ka ķēdīte iet tālāk – ne tikai no valdības pie uzņēmēja, bet arī no uzņēmēja pie patērētāja. Labajos laikos, gandrīz ik reizi, kad gribējās kaut ko iegādāties, cena jau bija augstāka. Labi, tā ir ekonomika un vēlme nopelnīt vairāk. Taču arī šodien vēlme nopelnīt vairāk nav zudusi, tikai tai ir uzradušās citas formas.

1. Kopš tika brīvlaista likumdošana par iespēju variēt ar pārtikas produktu svaru iepakojumā, uzņēmēju radošumam nav robežu. Preces svars iepakojumā nu ir nevis 500 grami, bet 400 vai 380. Visvairāk mani sajūsmina margarins “Rama”, kura lielais iepakojums pēc sava izmēra nav mainījies, tikai iekšā ir nedaudz vairāk par pusi. Arī jogurtu ražotājiem nav kreativitātes robežu produkta svara samazināšanā. Cepuri nost tiem uzņēmējiem, kuri vēl līdz šim izmanto “vecos” iepakojuma standartus un cenšas konkurēt ar kvalitāti. Ja tā raugāmies, tad pārtika nav kļuvusi lētāka, tās svars ir sarucis iepakojumā, un katru reizi, veicot iepirkumu, klientam ir jābūt ļoti gudram un acīgam.

2. Negribu iedziļināties peripētijās ap ēdināšanas porcijām dziesmu svētku dalībniekiem, kur, kā rakstīja vakar mediji, ēdinātāji pašrocīgi ir samazinājuši to lielumu, taču principā kā tādā. Lai uzvarētu valsts pasūtījumu ir jāpiedāvā zemākā cena, kas noteikti nenodrošinās kvalitāti. Bet tāda nu ir valsts iepirkumu shēma. Un tad nav nekāds brīnums, ka uzņēmējs, lai kaut ko nopelnītu, samazina porciju lielumu vai izmanto produktus, kam jau beidzies derīguma termiņš, jo tos var kaut kur nopirkt lētāk. Un tas nozīmē, ka bērna vecāks nevar paļauties, ka viņa atvase būs vesela un paēdusi, nonākot  ”valsts aprūpē” kaut uz dažām dienām.

3. Vasara ir atvaļināju laiks, kad daļa uzņēmēju strādā tādā dežurrežīmā. Taču klientam nav dežūrrežīma. Viņš grib saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, par ko ir samaksājis. Un runa ir par sporta klubu, kurš nevar nodrošināt to, lai visu gadu būtu vienlīdz labs pakalpojums. Ja ziemas un pavasara sezonā daži sporta klubi piedzīvo klientu pārbagātību, tad vasarā, samazinoties klientu skaitam, ir grūti  nodrošināt nodarbības ar treneriem. Taču,vai tas interesē klientu, kuram ir, piemēram,  3 mēnešu abonements, kas nopirkts vēl labos laikos, kad nebija sākusies atvaļinājumu sezona? Un tad pēc mēneša tiek mainīts saraksts, un piedāvājums, no, piemēram, 10 iespējamām nodarbībām, ko varētu apmeklēt, ir sarucis vismaz uz pusi un sanāk tā, ka, lai izmantotu pakalpojumu, par ko ir jau samaksāts, klientam ir jāpārkārto savs dzīves ierastais ritms. Zinu, ka šodien nevienam nav viegli, taču, kā jau rakstīju iepriekš par sporta kluba problēmām, to labums slēpjas pašu treneru darbā, bet problēmas parasti ir administratīvā līmenī.

4. Vēlme ik reizi piečakarēt klientu, paprasot lielāku samaksu vai kaut ko neizdarot līdz galam, ir izteikta arī sadzīves pakalpojumos, ja vien neesi regulārais klients, kuru atpazīst un atceras, cik pakalpojums tieši Tev maksāja iepriekš. Arī aizejot pie friziera, kosmetologa vai salabot apavus, nevar paļauties, ka par tik par liela daudzuma matu kā pirms mēneša nokrāsošanu nepaprasīs kādus pāris latus vairāk. Stāsts jau nav par šiem pāris latiem, bet gan par vispārpieņemto sistēmu vārdā “kontinuitātes neesamību” arī uzņēmēju līmenī.

5. Diez vai aktuāli ir rakstīt par paļāvības principa ievērošanu banku sfērā. Parasti banku tēls gan filmās, gan PR līmenī tiek attēlots kā kaut kas ļoti stabils, kas rūpējas par klientu. Taču, pienākot grūtākiem laikiem, arī bankas var pārmest savus principus, klientam atprasot atmaksāt kredītu super īsā laika posmā.

6. Dažkārt ir visai bezcerīgi cerēt, ka tajā brīdī, kad esi iegādājies nekvalitatīvu preci, tās pārdevējs ievēros valstī ar likumu noteiktās patērētāja tiesības. Tiesības ne tikai apmainīt preci, to remontēt, vai fiasko gadījumā saņemt naudu atpakaļ, bet arī likumā noteiktās kārtības ietvaros saņemt klientam pienākošos dokumentāciju par veiktajiem remontiem kā pierādījumu par problēmas novēršanas gadījumiem, izrādās ir neiespējamā misija. Īpaši šajā kontekstā izceļas pasaulē zināmas un ar vārdu kompānijas Junkers Bosh grupa pārstāvniecība Latvijā, kas tirgo un apkalpo siltumsūkņus. Tik klientam nedraudzīgu servisu vēl ir jāpameklē, lai pēc 7  Junkers siltumsūkņa remontiem pusgada garantijas laikā, uzņēmuma pārstāvji ne vien nav nomainījuši bojāto aparātu, bet nav pat izsnieguši nevienu aktu par to, ka ir bijis remonts, uzskatot, ka viņiem tas nav vajadzīgs. Un te klients nonāk situācijā, ka cīņa ar tādiem Junkeriem, kas ir ne vien nekompetenti tehniskie speciālisti un nedraudzīgi pret klientiem, kam radušās problēmas, bet arī neievēro valstī noteikto likumdošanu, kas attiecas uz patērētāja tiesībām, liek domāt, ka cīņa par savām tiesībām klientam maksās daudz laika un nervu, lai panāktu likumu ievērošanu.

Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl gan valsts lēmumu, gan uzņēmēju patvaļas līmenī. Galvenais, ko gribu pateikt ar šo ir tas, ka aizvien pieaugoša paļāvības principa neievērošana jau ir kļuvusi par šīs valsts konstantu iezīmi.

Satura veidošanas instrumenti pasākumu organizētājiem

Vēlos padalīties ar kādu, manuprāt, vērtīgu shēmu, kas varētu noderēt, rīkojot dažādus pasākumus. Nav svarīgi, vai tas ir mūzikas festivāls, vai konference, kas ir jāpārdod. Shēma labi iezīmē tos instrumentus un kanālus, kas palīdzēs  pārraidīt informāciju.

Vai slavenībām ir nauda un vara?

Varbūt esmu kaut ko palaidusi garām, taču, manuprāt,  kaut kā pēdējā laikā ir pazuduši dažādi bagātības un ietekmības topi, ar kuriem skaistie glancētie žurnāli aizpildīja savu lappušu saturu, uzskaitot bagāto reģistrētos un šķietamos īpašumus. Vai šodien vairs nav ko uzskaitīt? Vai arī saraksts būs pārāk īss, lai būtu gana respektabls. Varbūt šodien vairs nav pieņemts runāt par tiem, kas savu bagātību uzbūvējuši uz ledus pils, kas tagad, , līdz ar kreditēšanas izsīkšanu nu ir izkususi.

Par šo tēmu man lika aizdomāties Harward Business Review raksts, kurā tiek analizētas popularitātes & bagātības attiecības. Pirms dažām dienām žurnāls Forbes ir publicējis slavenību topu, kas ir veidots, ņemot vērā šo cilvēku ieņēmumus, viņu darbību atspoguļojumu medijos, sociālajos tīklos. Un galvenais jautājums ir par to, vai nauda veido varu & atpazīstamību. Vai arī tas ir otrādi. Kā liecina dažādie gadījumi, visi līdzekļi ir labi. Ja raugāmies virzienā nauda – vara, tad prātā nāk lielās šovbiznesa haizivis, piemēram, Krievijā, kurā ar naudas palīdzību var uztaisīt jebkādas kvalitātes dziedātāja raskrutku, lai pēc tam ar laiku ar uzviju atpelnītu ieguldīto. Pretējā virzienā vara – nauda var droši ierindod ex prezidentu Klintonu, kas pēc sava valdīšanas termiņa beigām tika pie paprāvas bagātības, braukājot apkārt, uzstājoties ar uzrunām, par ko saņemot honorārus, kā arī izmantojot savu ārkārtīgi plašo kontaktu loku. Ir vēl trešais veids, kā kļūt bagātam un slavenam, ir uzmanības piesaistīšana. Te nepārspējama meistare ir Parisa Hiltone. Tas ir arī veids, kā ne viens vien cilvēks pasaulē cer tikt pie bagātības, tādēļ, piedaloties dažādos šovos un projektos, ir gatavs uz visu, pat pazemojumu.

Kā gan šajā kontekstā izskatās Latvijas pīļu dīķis. Atmodas laikā vara ( spēks)  bija ( nosacīti) inteliģencei, kas ar savu gara spēku spēja vienot masas. Taču inteliģence ir garlaicīga šodienas izpratnē. Garlaicība izpaužas apstāklī, ka šie cilvēki turpina rakt savu lauciņu, nav svarīgi, vai tā ir rakstniecība, vai zinātne, taču masām tajā nav nekā interesanta. Tur nav šova, nav skandālu, nav īsti ar ko piesaistīt uzmanību. Medijiem, lai pārdotu savu produktu ir nepieciešams stāsts, notikums, kaut vai mikro sensācija. Ar to mediju uzmanība uz kādu brīdi ir piesaistīta. Taču, manuprāt, Latvijas sabiedrībai trūkst noturīgu personību ( vai vispār tādas ir?), kas ar savu Es ir spējīgi tikt pie uzmanības un naudas, iespējams, ar laiku kļūstot arī par ietekmīgu cilvēku.  Un viena no pieturām, kas šķiet ārkārtīgi kārdinoša, ir politiskā skatuve. Varbūt tas ir Latvijas mazais mērogs, kurā garā lielās zivis nevar rast sev jaunus izaicinājumus, kas liek tām iemēģināt roku “varas virtuvē”. Domāju, ka gan šodien, gan arī pirms gadiem, ja kāds patiešām atpazīstams cilvēks patiešām vēlas sabojāt savu reputāciju, tad droši var doties iestāties kādā partijā un vēl jo vairāk mēģināt startēt vēlēšanās. Tad ar garantiju “uzpeldēs” tie nedarbi, par kuriem mediju varbūt neuzzinātu, ja attiecīgā persona negozētos TV ekrānos. Piemēri tālu nav jāmeklē – īsi pēc parādīšanās KNL ar savu politisko pārliecību uzpeldēja šmuce ar Ķirsonu & nodokļu nemaksāšanu & necilvēcīgu izturēšanos pret saviem darbiniekiem, pastiprināta uzmanība ir pievērsta Plaudes – Rēlingeres attiecībām ar naudu & bankrotiem. Un kas tik vēl būs…..Nesenā Gaļinas Poļiščukas iestāšanās Tautas partijā radīja patiešām daudz rakstus & viedokļus, kas nicīgi izteicās par kādreiz tik labu reputāciju ieguvušo režisori.

Latvijas kontekstā attiecības nauda – vara ir diezgan noteiktas. Galvenokārt tās grozās ap politiku un valsts pasūtījumiem, kuros potenciāli varētu uztaisīt vēl lielāku naudu. Arī otrādais virziens vara – nauda vēsturiski ir likusi kļūt bagātiem tiem, kas ir bijuši tuvu pie varas siles un pratuši shēmot īstā laikā un vietā. Taču, cik ir tādu, kurus varētu nosaukt par bagātiem, kas to ir vairojuši no mediju uzmanības? Domāju, ka te tādu nav, jo Latvijā mediju uzmanība ir ļoti īslaicīga un tā galvenokārt rotē ap kādu notikumu, nevis personību kā tādu. Patēriņš ir ļoti īslaicīgs. Vienīgie, manuprāt, kuru patēriņš ir fenomenāli ilgs – tie ir Ufo & Fredis. Taču te es nerunāju bagātības kontekstā, bet gan uzmanības noturīgumā. Pārējais vairums dažādo šova  un citu mirkļu zvaigžņu ir nodrošinājušas lielākus ienākumus uz kādu laiku, atpazīstamību, intervijas vai kailfoto sesijas kādā žurnālā, un tas arī viss.

Latvijas kontekstā ir grūti runāt par bagātību. Te varētu lietot terminu turīgums, ko varētu piemērot veiksmīgiem uzņēmējiem, kas strādā savā lauciņā, īpaši nezīmējas un nedodas politikā. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā saglabāt savu reputāciju.

Kas ir sociālā medija klients?

Kā izvēlēties diplomdarba tēmu & sagatavoties darba rakstīšanai mārketingā, sabiedriskajās attiecībās un komunikācijā?

Lai gan šobrīd daudziem ap šo laiku diploms ir jau kabatā, un pat jau augstskolas izlaiduma balle nosvinēta, tik pat daudziem gan jau, ka virtuālās galvassāpes sagādā doma par to, ka drīz būs jāsāk domāt par bakalaura  vai maģistra darba rakstīšanu. Šajā rakstā es vēlos dalīties savā kā diplomdarbu recenzenta & aizstāvēšanas komisijas dalībnieka pieredzē, kas iespējams, būtu noderīga nākamajiem absolventiem.

Viens no galvenajiem stūrakmeņiem, es pat teiktu kādi 50% no izdošanās,  ir tēmas izvēle. No tēmas izvēles ir atkarīgs viss tālākais darba izklāsts. Iespējams, ka šie 50% ir arī neveiksmes iemesls, ja students ir paņēmis tēmu, ko nevar pacelt.  Turpmāk es centīšos analizēt tos aspektus, kas ir svarīgi tēmas izvēlē un sagatavošanās procesā darbam.

1. Lai darbs būtu veiksmīgs, nevajag izvēlēties tēmu par vispārzināmu uzņēmumu &  notikumu. Piemēram,  darbs par CSDD kampaņām, Tele 2, LMT vai kāda cita uzņēmuma reklāmām, sabiedriskajām attiecībām, kurās tiek apskatītas visiem jau zināmas lietas. Izvēloties šādu tēmu, visupirms gan recenzentam, gan komisijai ir garlaicīgi to lasīt/klausīties, un students savā darbā neko jaunu nav atklājis. Visi minētie gadījumi jau studiju procesā ir apskatīti pietiekami daudz reizes un dažādos griezumos, lai tas jau būtu vairāk nekā garlaicīgi.  Nenoliegšu, ka rakstot par šiem uzņēmumiem  un tēmām, labi izanalizējot,  7 noteikti var dabūt, taču uz izcilām atzīmēm nevar cerēt, jo darbā nav būtiskas novitātes.

2. Tā kā mana pieredze saistās ar mārketinga & komunikācijas & sabiedrisko attiecību tēmām, es neieteiktu rakstīt par uzņēmuma iekšējo komunikāciju, ja ir vēlme tikt pie augstas atzīmes. Iekšējā komunikācija ir tēma, kas ir ļoti šaura – pat savā ziņā ļoti ierobežojoša. Arī tā ir gana garlaicīga, jo atrisinājums ir paredzams. Vēl jo vairāk garlaicīga ir šī tēma uzņēmumos, kurā šī joma ir gana labi sakārtota. Tur ir grūti atrast problēmu, lai varētu piedāvāt risinājumu. Tad rodas tāda kā kripatošanās un preparēšana, kur jau,  tā salīdzinājumos runājot, ir nepieciešams uztūnēt Miss pasauli, kurā jau tā viss ir savās vietās un gana proporcionāli.

3. Labu novērtējumu var sagaidīt, ja students ir izpētījis kādu maz iztirzātu tēmu. Izvēloties šo ceļu,  ir jāiegulda liels darbs, taču rezultāts var sanākt spīdošs, jo Google meklētājs “neizdos” 50 lapas ar šīs tēmas apskatu dažādos griezumos, kuru visi jau ir izlasījuši. Šogad manu recenzējamo darbu sarakstā bija tēma, kas iztirzāja, kāpēc būvniecības nozarē nav attīstītas sabiedriskās attiecības. Tēma ir patiešām aktuāla & maz pētīta. Es ar aizrautību lasīju to, ko students ir uzzinājis & izpētījis, kādus secinājumus no tā var izdarīt.

4. Kā labs bonuss ir jaunās un aktuālās tēmas, kuras tikko vēl ienāk un, kuras varētu dēvēt par aktualitātēm. Šobrīd par aktuālu tēmu varētu uzskatīt sociālos medijus un to pielietojumu. Šajā studiju gadā ik pa laikam varēja dzirdēt, ka dažās augstskolās  studenti pēta šo jomu. Arī man šāds viens darbs nonāca recenzēšanā. Ar lielu interesi lasīju situācijas & problēmu izklāstu, jo vienmēr informācija  no uzņēmuma iekšpuses ir patiešām interesanta un vērtīga, lai varētu labāk izprast, kādēļ uzņēmums rīkojas tieši tā.  Visu cieņu šiem studentiem, kas nebaidās būs sava veida pirmatklājēji attiecīgā jautājuma izpētē.

Izvēloties, piemēram, sociālo mediju tēmas, studentam ir jārēķinās ar situāciju, ka grāmatas, kuras varētu uzskatīt par akadēmiskāk šajā jomā,  nebūs daudz, tāpēc būs nopūlas ar literatūras izvēli teorijas daļas vajadzībām. Būs jāapmeklē ne viena vien Rīgas bibliotēka, un būs jālasa daudz akadēmiski žurnāli no tādām datubāzēm kā Ebsco un Emerald, lai rastu akadēmisku pamatu ļoti praktiskai tēmai.

5. Pirms izlemt par tēmu, ir jābūt 100% pārliecinātam, ka Jums būs pieejami nepieciešamie dati izvēlētās tēmas izklāstam. Te galvenokārt  ir jādomā par uzņēmuma iekšējo informāciju, jo nedz bakalaura, nedz maģistru darbu nopietni nevar uzrakstīt, ja nav šīs informācijas. Piemēram, ja kādam izvēle ir kritusi uz uzņēmuma  integrētās mārketinga komunikācijas analīzi, tad ir jābūt pieejamiem gan finanšu, gan mediju, gan arī citiem mārketinga plāniem, lai tos varētu analizēt un izdarīt adekvātus secinājumus. Topošais absolvents nekad nevar zināt, kāda jomas eksperta rokās varētu nonākt viņa darbs ( recenzenta vai komisijas dalībnieka izskatā), tādēļ jebkāda doma par datu falsifikāciju ir jāatmet jau pašā sākumā. Lai gan līdz šim nedz bakalaura, nedz maģistra darba izskatā šādus variantus neesmu redzējusi, taču studiju darbos gan un pat ļoti daudz. Nezinu, vai tas ir naivums, nezināšana, vai slinkums, taču cerība, ka pasniedzējs neuzķers feikās lietas, studentu vidē ir sastopama gana bieži.

6. Izvēloties tēmu, ir būtiski domās paiet dažus soļus uz priekšu, lai apzinātos, kādi būs tie instrumenti, ar kuru palīdzību būs iespējams veikt izvirzītās hipotēzes pierādīšanu. Īpaši uzmanīgus es gribētu darīt tos, kuru iespējamo instrumentu arsenālā ir dažādas aptaujas. Lai gan aptaujas internetā ir kļuvušas ļoti populāras, to validitāte ir gana apšaubāma. Šī gada studiju darbos pats populārākais instruments bija vietne www.visidati.lv. Tas izrādījās gluži vai kā tāds studentu pašpalīdzības instruments, kur visi, kam vajadzīgs pētījums, izsūtīja linkus saviem draugiem, kursabiedriem, paziņām un ģimenes locekļiem, tādejādi ģenerējot it kā respondentu skaitu. Pie kam vēl dažās no apkopotajām atbildēm iezīmējās tādas loģiskas nesakritības, ka ir skaidrs, ka pašpalīdzības instrumentā, autors pats ir aizpildīs ne vienu vien desmitu anketu. Ar šo visu es gribu teikt, ka darbs, kurā ir aptauja, kas neietver šauru loku, piemēram, uzņēmuma darbiniekus, ir ļoti darbietilpīgs instruments, lai to varētu nopietni izmantot kā zinātniski pamatojumu avotu.  Un, ja jūs nevēlaties patiešām nopietni strādāt, nevajadzētu izvēlēties šādu tēmu.

7. Labs uzņēmums no analizēšanas aspekta ir tāds, kuram ir daudz problēmas. Ja ir problēmas, ir ko analizēt, secināt un ierosināt. Taču ir viens aspekts, ar kuru ir jāuzmanās šādos gadījumos. Bieži vien šādas tēmas izvēlas studenti, kas strādā uzņēmumā, kuram ir šīs problēmas. Un tad emocionālais ieguldījums var izrādīties spēcīgāks par akadēmisko un praktisko. Darbs izvēršas par tādu kā sāpes izklāstu. To nevajadzētu. Drīzāk sausi un akadēmiski paraudzīties uz problēmu jautājumiem.

8.Līdz ar tēmas izvēli, nāk līdzi lēmums par potenciālo darba vadītāju. Parasti studentam augstskolas piedāvā iespējamos darba vadītājus no esošo pasniedzēju loka, kā arī pastāv iespējas piesaistīt kādu no ārpuses, ja vien kandidātam ir akadēmiskajiem “grādiem” viss ir kārtībā. Un te nu studentam pašam ir jāizšķiras, kāda profila darba vadītājs tam ir visvairāk nepieciešams. Pašas novērojumi liecina, ka darba kvalitāte visnotaļ ceļas, ja vadītājs patiešām pārzina sfēru, par kuru būs darbs, kā arī tam ir attiecīga akadēmiskā pieredze.  Es darba vadītājus gribētu iedalīt tādās kā trijās grupās:

1) Profesors/praktiķis. Ar šo tiek domāts akadēmiska titula īpašnieks, kas darbu augstskolā apvieno ar patiešām praktiskām iemaņām, strādājot nozarē komercstruktūrās vai kādā citā ciešā saistībā ar savu sfēru. Tādu ir ļoti, ļoti maz. Šāda profila darba vadītājs būtu ideālā kombinācija studentam, kas dotu pareizās ievirzes, lai darbs būtu akadēmiski pareizs, kā arī labs no praktiski pētāmās tēmas viedokļa.

2) Profesors, kas pamatā strādā tikai akadēmisku darbu augstskolā. Šāda darba vadītāja konsultācijas ir ļoti vērtīgas, lai no akadēmiskā viedokļa viss būtu pareizi – izmantotās metodes, kompozīcija, struktūra utt. Taču kā mīnuss ir reālās sfēras vai praktiskās nozares nepārzināšana, jo, strādājot tikai akadēmisku darbu, atrautība no reālās biznesa dzīves ir, un to nevar noliegt. Tā kā studentu darbi pārsvarā ir par komercstruktūrām un ļoti praktiskām sfērām, tad ir iespējas, ka šis tas tiek palaists garām no praktiskās puses.

3) Profesionāļi ar akadēmiskām iemaņām. Tie ir nozares speciālisti, kas paralēli savam darbam komercsfērās, iesaistās arī augstskolu darbā. Ja, kā darba vadītājs, tiek izvēlēts šī profila cilvēks, tad es ieteiktu izvēlēties tos, kas praktizē akadēmisku darbu, nevis tikai labu nozares speciālistu, kam ir attiecīgais grāds. Gan bakalaura, gan maģistra darbi, lai arī cik tie būtu praktiski, tajos ir ļoti būtisks akadēmiskais saturs un metodes, kā tas tiek veidots. Un te vien nepietiks ar to, ka kāds šim procesam ir izgājis cauri pats. Tomēr arī darba vadītāja kompetence un spēja ieraudzīt potenciālos klupšanas akmeņus un izaicinājumus, ir ārkārtīgi būtiska laba rezultāta sasniegšanā.  Un šīs iemaņas veidojas gadu gaitā, kad praktiskie novērojumi tiek savienoti ar akadēmiskām zināšanām & pieredzi. Nozares profesionāļi & pārzinātāji būs labi padomdevēji un drošības garants, lai tad, kad darbs nonāks jau recenzentu un komisijas rokās, kādam būs grūti apstrīdēt tā praktisko saturu & kompetenci.

Un visbeidzot, es vēlētos potenciālos darbu rakstītājus iedrošināt būt inovatīviem un radošiem, lai tiem, kas vadīs jūsu darbus un vēlāk tos lasīs būtu patiess prieks un lepnums, ka viņi ir piedalījušies laba, ļoti laba vai izcila darba tapšanā un vērtēšanā.

Arī bez sociālajiem medijiem var dzīvot. Taču ne visi.

Lai arī kā man patiktu šī tēma, un kā pasaule cepās ap šo jautājumu, ir gana daudz biznesi, kam 100 gadus nav vajadzīgi sociālie mediji. Un te nu es gribētu parunāt par šīm kategorijām, kurām nevajag sociālos medijus. Bet varbūt tomēr vajag?

1. Sociālos medijus nevajag kafejnīcai Smiltenē. Mērķauditorija nav liela, vēl mazāka ir tā, kurai ir pieeja internetam, kā arī mērķauditorija maz ticams, ka pārzina sociālos medijus. Taču tas var būt labs instruments kafejnīcai Rīgas centrā, kura par savu mērķi ir likusi nevien garāmgājēju publikas pabarošanu, bet arī “VIETAS”, kuru ir vērts apmeklēt,  imidža radīšanu tiem, kas, iespējams, šai adresei reti, kad iet garām.  Šādā gadījumā tas ir instruments, ar ko veidot zīmolu, un radīt tam lojālus klientus. Ja ne tikai komunikācija, bet arī ēdiens būs ekselents, apkalpošana un interjers klientam pievilcīgs, tad ir cerības iegūt patiesu draugu, ko literatūrā apzīmē ar “evangelists” jeb sludinātiem, kas ir labākais word – of – mouth izplatītājs. Diemžēl šodien, manuprāt, sociālo mediju integrēšana biznesa modelī tomēr ir lielpilsētas priekšrocība. Taču, kas zina, varbūt pēc gada vai diviem būs savādāk.

2. Sociālos medijus  nevajag mazam uzņēmumam, kas apkalpo ierobežotu klientu loku, vai arī pārvalda kādas specifiskas zināšanas. Kam vajadzēs, tas atradīs, ko nomedīs, to apkalpos. Taču bez sociālajiem medijiem nevar dzīvot lielie uzņēmumi, kuru klientu datubāzes cipars sniedzas tūkstošos un miljonos. Tur ir nepieciešams turēt roku uz pulsa, lai komunicētu un saņemtu atgriezeniski saiti. Ātra reakcija šādos uzņēmumos ir īpaši nepieciešama, jo arī mērķauditorija atrodas sociālajos tīklos.

3. Sociālos medijus nevajag uzņēmumam, kam fokuss nav uz ilgtermiņa attīstību un klientu servisu. Ja nav būtiska komunikācija, bet tikai sūdzību un pieteikumus uzklausīšana, tad sociālajos medijos nav ko darīt. Nedz Viasat, nedz Elkors nav mērķauditorijas šim instrumentam, jo tas tikai sarežģītu šāda tipa uzņēmuma jau tā klientu sūdzībām bagāto dzīvi.

4. Sociālos medijus nevajag tam uzņēmumam, kura vadītājs neizprot to būtību un ieguvumus. Mārketinga vai sabiedrisko attiecību cilvēks var cīnīties atspēries, taču, ja nebūs sapratnes augstākajā līmenī, tam visam nebūs jēgas, jo sociālie mediji strādā tad, kad tas ir kā biznesa sastāvdaķa, nevis blakus stāvošs projekts, kas nav integrēts uzņēmuma procesos.

5. Sociālie mediji nav vajadzīgi, ja uzņēmums nevar tos pienācīgi apkalpot, proti, nav speciālista, kas gan no komunikācijas, gan uzņēmuma specifiskas viedokļa, ir spējīgs un gribošs uzturēt sarunu ar auditoriju.

Taču, ja Jums ir vēlme iesaistīties sociālajos medijos, te būs 60 idejas, kā var promotēt sevi sociālajos tīklos

Golden Hammer uzvarētāji

Par Golden Hammer 2010 uzvarētājiem var lasīt un video apskatīt šeit

Nike ar Ambush mārketingu pārspēj futbola čempionāta oficiālo sponsoru Adidas

Šī nav pirmā reize, kad Nike nebūdams kādu sacensību oficiālais sponsors “norauj visu banku.” Tā arī ir noticis šogad futbolā. Nielsen veiktā analīze liecina, ka Nike buzz angliski runājošos sociālajos tīklos, blogos, ziņojuma dēļos ap šo čempionātu ir krietni vien pamanāmāks kā oficiālā sacensība sponsora Adidas buzz. Šogad Nike apģērbā uz laukuma nāk 9 no 32 komandām, pretēji 12 no 32, kas ir ģērbtas adidas tērpos. Ja ieskatamies skaitļos, cik cilvēku ir noskatījušies viena un otra zīmola video rullīšus, statistika ir nepārspējama. Šorīt Nike bija 15090685 pretēji Adidas 3086799.

Statistiskie mērījumi par online Buzz šī futbola čempionāta saistībā izskatās šādi

Sociālo mediju & Sex & the City līdzības

Šodien, kad vakar redzētais Sex & the City 2 jau nosēdies, man ienāca prātā domā, cik daudz gan filmai ir kopīga ar sociālajiem medijiem!

Saņemt, ko vēlējies un mācēt saglabāt to

Gluži vai kā tas, ka pirms 50  vai 30 gadiem nevarēja iedomāties, ka būs atļautas viendzimuma laulības, tieši tāpat nebija ne jausmas, ka sabiedrība paralēli savai reālajai dzīvei, varētu pārcelties uz sociālajiem tīkliem, radot tur savu virtuālo identitāti vai dzīvi Second Life. Līdzīgi kā seriāla galvenā varone Kerija Bredšova meklēja savu Lielisko vīrieti, arī uzņēmumam ir jā izmēģina daudz ko, lai piepildītu iecerēto. Bizness vai politiskā partija pirms vēlēšanām vēlas atrast to pareizo komunikācijas, reklāmas un mārketinga paņēmienu kopumu, kas varētu nest vēlamos panākumus.  Taču tajā brīdī, kad viss gribētais  jau ir rokās, ir iestājusies rutīna un dzīvē it kā ir labi, taču izrādās, ka tas “labi” jau ir pieņemts par normu un rodas vēlme tik daudz nerēķināties ar otru, cerot, ka viss notiks pats no sevis. Manuprāt, nav svarīgi, vai tās ir divu cilvēku vai zīmola & patērētāju attiecības, tas ir liels darbs, lai interese  un saikne nezustu. Nebūs jēgas izveidot labu komunikāciju ar klientu, un tad vienā dienā  nolemt, ka pietiks ieguldīt darbu, var nedaudz paslinkot un cerēt, ka augļi būs tāpat.

Pirms kāda laika lasīju kādā blogā par to, ka uzņēmuma profila uzturētāji ar laiku atslābst un tad komunikācija ir vairāk tā cilvēka, kas veido šo komunikāciju, produkts, nevis zīmola vai uzņēmuma balss. Šādai sakarībai varētu rast 2 izskaidrojumus – vai nu komunicētājs sevi pārstāj identificēt ar attiecīgo sfēru, jo ir kļuvis garlaicīgi, vai arī personības “es” laužas uz āru. Ar šo situāciju ik pa brīdim  ir jāsaskaras Šarlotei, Mirandai un Kerijai, jo viņām, esot spēcīgām personībām, nākas sadzīvot ar vairākām identitātēm, kas ir viņas pašas/loma ģimenē/loma darbā.

Kura identitāte izdevīgāka

Mani patiešām sajūsmināja meiteņu smalkā spēle ar saviem uzvārdiem. Kad vajag iznīcināt iespējamo konkurenti, kas flirtē ar vīru, tad esmu nevis Bredšova, bet Prestone. Kad nonākam austrumos Goldenblata kundze pārtop atkal par Jorku. Teorētiski & praktiski jau nekas nemainās, taču meitenes ir pietiekami gudras un pielāgojas situācijai. Domāju, ka arī sociālo mediju iespējas ir labvēlīgas ātras reakcijas iespējām uz radušos situāciju. Esmu pamanījusi, ka ātri reaģēt ir iemācījies LMT, jo tīklīdz Twitterī atstāju ziņu, ka mans iBirojs pēdējās 2 nedēļas vairāk nestrādā, nekā strādā, pēc pavisam īsa brīža, LMT bija kļuvis par manu sekotāju un es saņēmu DM ar vaicājumu izklāstīt problēmu sīkāk. Reakcija & intereses izrādīšana bija, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Twitter konta uzturētāji un info dienests, kas pieņem un apstrādā sūdzības diez vai komunicē savā starpā, vai arī LMT nav izstrādātas procedūras, kas rastu saikni starp šiem diviem komunikācijas uztvērējiem ar patērētājiem. Līdzīgu stāstu dzirdēju no savas draudzenes par Lattelekom, kas, pieņemot ziņojumu par bojājumu, sola salabot kļūmi pēc nedēļas, taču pēc ziņas par Lattelekom  neizdarībām Twitterī, reakcija ir zibenīga un meisters jau klauvē pie durvīm nākamajā dienā.

Ievērot un cienīt vietējos likumus

Nezinu vai austrumi ir modē, taču pamācība, ka austrumu likumi & paražas ir jāciena, Sex & the City labi parāda. It kā pavisam “nekaitīgas” un rietumu vidē akceptētas Samantas darbības autrumos izsauca pamatīgas vietējo dusmas un izbeidza četrotnes grezno dzīvi šeiha lepnajos apartamentos.  Ienākot arī sociālo mediju vidē, jebkuram jaunpienācējam ir jāievēro esošie likumi un spēles noteikumi. Nezinu, kā šķiet citiem Twitter lietotājiem, taču man ir izveidojies iespaids, ka šī vide tiek pašregulēta no iekšpuses. Jo tiklīdz kāds ir pārkāpis ētikas vai arī kādas profesionālās normas, apkārtējie bez reakcijas šo notikumu neatstāj. Līdzīgi arī ikviens blogu īpašnieks var izvēlēties iespēju  ļaut brīvu komentāru plūsmu, vai arī moderēt ienākošo komunikāciju. Blogs ir kā piemājas dārzs, kurā var laipni uzņemt svešiniekus, nepielaižot pārāk tuvu savai privātajai telpai, tai pat laikā ienācējiem ir jārespektē mājās noteikumus. Dažbrīd domāju par savu blogu, ko darīt ar komentāriem, kuru rakstītāji baidās uzrādīt savu patieso identitāti, jo zem segvārdiem ir viegli izteikt jebko – gan savu nekompetenci, gan uzkrāto negatīvismu. Parasti, ja tiek izteikti  kompetenti spriedumi, no patiesā vārda nav jābaidās. Šādās situācijās esmu izvēlējusies vienkārši uz tiem nereaģēt, gluži kā uz reklāmas materiāliem, kas tiek likti kastītē, nevienam nevaicājot atļauju.

Pēcgarša

Filma, kā jau gaidīju, bija gana smalka – varēja saskatīt interjera modes tendences, zīmolotus tērpus, greznas dzīves piedāvātās iespējas. Taču virs ārišķībām, bez kurām filma nav iedomājuma, ir viss cilvēciskais un atgādinājums, ka visa pamatā ir komunikācija vienam ar otru un vērtības, kurām katrs paliek uzticīgs cauri gadiem.

Kā krīzes komunikācija var palīdzēt lielās un mazās krīzēs

Vārdu krīze jau vairs neviens negrib dzirdēt. Patiesībā šodien vārda “krīze” skaņa jau ir zudusi. Tā jau ir pielīdzināma jebkādam lietvārdam – gaiss, piens, jumts…jebkas. Taču visapkārt esošā krīze nedrīkst ļaut iemigt uzņēmumiem vai indivīdiem attiecībā uz terminu “krīzes komunikācija”. Ir jārēķinās ar to, ka pienāks brīdis, kad uzņēmums, vai kādi apstākļi būs gana nelabvēlīgi, lai to nosauktu par uzņēmuma krīzes situāciju. Tas var būt vulkāns, kas aptur aviosatiksmi un pasažieri ir nikni uz to, ka aviokompānija nepilda savas saistības, tas var būt gadījums, kad kāda kroga apmeklētāji saslimst ar hepatītu, tas var būt kāds nepiedienīgs video, kas nofilmēts veikala apģērbu uzlaikošanas kabīnēs, vai kāds politiķis pieķerts divdomīgā situācijā. Gadījumu versijas ir daudz, tā pat kā iespējamie risinājumi.

Taču vispirms būtu jāizvērtē, vai attiecīgā situācija ir dēvējama kā krīze, un kāda ir iespējamā krīzes pakāpe.

Mazās krīzes

Saka jau, ka krīzes rodas cilvēka galvās. Šajā gadījumā, kad ir jāveic izvērtējums, tā patiešām ir. Ir jānovērtē, vai uz attiecīgo signālu ir vērts reaģēt. Vairumā gadījumu noteikti ir vērts. Spilgts piemērs  bija pavisam nesenā Arņa Balčus saķeršanās ar Tango projekta apsargiem – uzņēmumu Ave Lat Sargs. No vienas puses pilnīgi ikdienišķs gadījums, kad apsargi uzbrūk kādam garāmgājējam, kurš, viņuprāt, dara kaut ko viņiem netīkamu. Taču šajā gadījumā izrādījās, ka viņi ir uzbrukuši attiecīgās sabiedrības aprindās atpazīstamam cilvēkam, kas šādu gadījumu neatstās bez uzmanības. Pēc pāris dienām pie Tango tika sarīkota fotografēšanas akcija, kuru atspoguļoja lielākā daļa Latvijas mediju. Un viss sākās ar rakstu Satori blogā un twītiem. Šodien, uzklikšķinot Google Balčus & tango, var atrast teju vai simts linku par šo notikumu. It kā necila & maza gadījuma dēļ, kas laikus netika noregulēts, izcēlās šis vērienīgais pasākums.

Kāds varēja būt “pareizais” scenārijs. Ja Ave Lat Sargs veiktu mediju monitoringu, būti Twitterī un saprastu gadījuma nopietnību jau pēc raksta parādīšanās Satori portālā, kāds augsta līmeņa vadītājs pārkāptu savu lepnumu un personīgi & caur medijiem atvainotos Arnim Balčus par darbinieku izraisīto incidentu, šī mini krīze nebūtu pārvērtusies par lielizmēra akciju.

Un te tieši parādās moments, ka uzņēmums ( vēl jo vairāk šāda tipa kā ir Ave Lat Sargs) pat sapņos visdrīzākais nedomā par krīzes menedžmentu, taču pienāk brīdis, kad padoms komunikācijā ir ļoti nepieciešams. Vēl jo labāk būtu, ja kāds uzņēmuma pārstāvis vai to apkalpojošā aģentūra būtu Twitter lietotāji un uzzinātu par šo incidentu laicīgi, kas ļautu operatīvi reaģēt.

Šis piemērs rāda to, ka šodienas komunikācijas laikmetā ir būtiski sekot tam, kas par uzņēmumu vai personu tiek teikts mediju telpā. Nezin kāpēc man ienāca prātā, kā neesmu dzirdējusi par tādu pakalpojumu kā mediju monitoringu jaunā izpratnē. Šeit es domāju gana primitīvu pakalpojumu tādiem uzņēmumiem, kas nav uzmanības lokā, taču, kas apkalpo pietiekami lielu klientu loku. Par web lapas hostingu uzņēmumi maksā, kamdēļ, lai neizmantotu jauno mediju vides monitoringu? Tas ļautu operatīvi reaģēt uz šādām situācijām kā gadījās Ave Lat Sargam.

Lielās krīzes

Lielās krīzes var gadīties gan lielam, gan mazam uzņēmumam. Pirms dažiem gadiem vairāku cilvēku saslimšana ar hepatītu pēc pusdienošanās kafejnīcā Vecrīgā, manuprāt, ir liela krīze, jo tā sabiedrībā uzjundīja daudzus jautājumus līdz pat valsts atbildīgajām institūcijām. Pavisam nesen miljoni aviopasažieru sastapās ar vulkāna izraisīto piespiedu gaisa satiksmes slēgšanu, kas izraisīja pamatīgu haosu. Un, laikam, šajā gadījumā mēs varam būt lepni, ka airBaltic tika atzīta par ļoti labu tieši krīzes komunikācijā un vispārējā situācijas risināšanā. Protams, bija gana daudz arī neapmierināto, kas izskatāmi kā individuāli gadījumi, taču kopumā šīs periods tika pārdzīvots godam. Un šajā gadījumā es redzu 2vērā ņemamus pozitīvus aspektus, kāpēc airBaltic izdevās:

1) uzņēmumam jau ir kādu laiku klātbūtne sociālajos tīklos, kas ļoti atvieglo komunikāciju šādās situācijās;

2) uzņēmumam ir nopietnas instrukcijas, kā rīkoties krīzes situācijā.

Šo divu faktoru apvienojums palīdz tik lielam uzņēmumam darboties saskanīgi. Protams, visā ir arī cilvēciskais faktors un pieļautās kļūdas, taču kopumā “krīzes rokasgrāmata” ir instruments, kā nezaudēt prātu un rīcību sarežģītās situācijās.

Pieļautās kļūdas krīzes risinājumā padara situāciju vēl sarežģītāku. Nekomunicēšana un galvas ierakšana smiltīs visdrīzākais nepalīdzēs. Iespējami pareizas krīzes komunikācijas plāns obligāti ir jāizstrādā iepriekš, jo problēmas gadījumā ir visai maz iespējas raudzīties uz lietām vairāk objektīvi, nevis emocionāli.

Uz karstām pēdām…Madara Drinks – statusa dzēriens

Jau brīvdienās Twitter vidē pavīdēja daži komentāri un jautājumi par jauno Madara produktu  - ekoloģiskajiem dzērieniem. Pagājušās nedēļas iBlog, šodienas Bonkajs un šodienas Arčija & Māra Reliņa gandrīz analogie ieraksti blogā liecināja, ka sniega bumba var sākt savu ceļu. Pašķirstot Twitter, un pārlasot tvītus par Madara drinks, ir jākonstatē, ka vairāki desmiti ierakstu vēsta par to, ka šie dzērieni ir izraisījuši pretrunīgas reakcijas. Lielākai daļai garšotāju, kas pirkuši tos veikalā, maksājot par katru 0,85 – 0,89 Ls  tie nav smeķējuši ( apzīmējumam tiek lietoti šādi atslēgas vārdi –  labāk dzeru alu, nekad vairs nekad, klepus sīrups). Taču ir interesanti atzīmēt, ka Madaras akcijā iegūtie un garšotie dzērieni, tvītu autoriem šķituši labāki, sakot, ka ir interesanti, nav galīgi slikti, garšoja bērniem:)

Es pati neesmu tos dzērusi, un laikam arī, izlasot šos viedokļus, nebalsošu ar savu naudas maku, taču stāsts nebūs par garšu, bet gan par komunikāciju. Esmu neizpratnē, jo daudz informācijas par jauno produktu nevar atrast. Tā bijusi žurnālā “ir”, dažos portālos, kā arī pavisam nedaudz var atrast oficiālajā mājas lapā. Saliekot bildi kopā, man domāt, ka informācijas telpa par šo dzērienu ir nekāda. Un šo nekādo telpu ir aizpildījuši blogi un komentāri, kas diemžēl nav gana glaimojoši. Laikam jau stāstam un mērķējumam ir jābūt pirms produkts parādās veikala plauktā. Ar mērķējumu es domāju to klientu, kam šis dzēriens ir radīts. Nenosakot mērķauditoriju, iespējams, dzēriens nav garšojis neīstajai mērķauditorijai. Pārlūkojot interneta resursus par šo tēmu, mani pilnīgi samulsināja uzņēmuma vadītājas Lotes Tīsenkopfas – Iltneres citējums portālā finance.net, ka šis dzēriens ir “savā ziņā  statusa simbols”. Hm, par kādu statusu ir runa? Vai par iespēju nopirkt dzērienu par Ls 0,89…vai par statusa izrādīšanu, ka es varu atļauties lietot ekoloģiskos produktus? Un te es aizdomājos, ko gan mēs saucam par ekoloģiju, vai to, ka paši audzējam burkānus un lociņus, vai to, ka varam atļauties tos nopirkt pie Dabas dobes. Tās tomēr ir 2 pilnīgi atšķirīgas lietas.

Saliekot kopā –  informācijas telpas telpas tukšums + statusa apliecinājums ( kas vairs nav modē) + noformējums, kas neraisa ekoloģijas pieskaņu= vienkārši neko nesaprotu. Varbūt esmu naiva, taču vienīgā versija, kas man nāk prātā ir tā, vai uzņēmums nav pārkarsis no slavas, balvām, dalīšanās veiksmes stāstā utt., cerot , kas viss notiks pats no sevis un Madaras labais vārds nostrādās arī šoreiz.

Protams, mēs te LV mazs pīļu dīķis vien esam, ja raugās salīdzinoši pret 25 valstīm, uz kurām tiek eksportēti Madaras izstrādājumi. Taču, ja es būtu uzņēmējs, man gan būtu svarīgi, ko par mani domā mājās.  Taču, iespējams, ka mēs to īsto eko lietu vēl neesam izpratuši. Mana draudzene, kas dzīvo daudz zaļāk un zina vairāk par ekoloģiskām lietām nekā es, šodien man sacīja, ka īstajiem ekoloģiskā piekritējiem nav svarīga garša, bet gan sastāvs un ideja, ka tas ekoloģiski.

Šodien friziera diena

Šodien friziera diena. Laiks mainīt krāsas, jo ir īstais noskaņojums.  Nē, neuztraucieties, tās nebūs manas kārtējās pārvērtības, kļūstot no blondīnes par sarkanmati vai no melnmates par šatēni. Šoreiz pie friziera ir mans blogs, kuram ir jaunas krāsas un cita noskaņa.

Sociālo mediju stratēģijas galvenie stūrakmeņi

Vieglāk un uzskatāmāk būtu grūti kaut ko izdomāt.

Slimība vai nepieciešamība?

Viss it kā sākoties mūsu galvās. Arī vajadzība komunicēt un saņemt komunikācijas plūsmu. Cik nav bijušas situācijas, kad kādam gribas teikt – vai patiešām tieši šajā brīdī Tev ir jāatbild uz mobilā tālruņa zvanu. Taču no šodienas attīstības raugoties, saruna pa mobilo tālruni tagad jau ir krietni mazsvarīgākā kā vajadzība lasīt savus e – pastus un Twitter ziņojumus savā telefonā.

Šodien uzdūros interesantam rakstam, kurā autors  stāsta par to, ka Ņujorkas teātru asociācijā tiek spriests par to, vai atļaut teātra izrādēs lietot mobilo tālruni. Šāda vajadzība esot radusies tiem skatītājiem, kuri vēlas  būt vienmēr online, ziņot no notikumu vietas, lietojot Foursquare, Facebook vai kādu citu instrumentu. Vienos svaru kausos tiek likta skatītāja uzmanība, kas tiek novērsta no lugas, iespējami traucējoši faktori aktieriem, taču otrā – iespējams teātra popularizēšana. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, tad dažos ASV teātros tiek ierādītas speciālas vietas tiem, kas vēlas lietot mobilos tālruņus izrādes laikā. Pieredze rāda, ka izrādes liekā tiek radīti daži twīti, kuriem seko nopietnāks ieraksts blogā pēc izrādes.

Stenfordas zinātni pagājušajā gadā ir veikuši pētījumu, kurā noskaidroja, ka cilvēkiem, kas saņem regulāru elektroniskās informācijas plūsmu, paralēli darot vēl citas lietas, ir grūtības koncentrēties ar pilnu atdevi. Kā arī šajā gadījumā sociālo mediju lietošana ir visai riskants pasākums, lai gan vienos svaru kausos ir popularitāte un bezmaksas info, kas tiek sniegts caur sociālajiem medijiem, bet no otras, uz spēles tiek liktas ilggadējas tradīcijas baudīt mākslu mierā un klusumā.

Patiesībā nav svarīgi, vai mēs spēlējam Fermu, mums sāk kaut kā ļoti pietrūkt, ja dažas stundas nav lasīti Twīti, viss ir galvās. Atliek vien pašam izvērtēt, vai tā jau ir slimība, vai patiesa nepieciešamība.

Veiksmes stāsts kā izmantot sociālos medijus viesnīcu biznesā. Roger Smith Hotel NYC.

Ja vien neesam noguruši no visas pasaules, tad, aizbraucot ceļojumā, ir vēlme redzēt, baudīt un sasmelties pēc iespējas vairāk iespaidus. Galvenais key word ir LABI PAVADĪTS LAIKS.  Un viena no iespaidu un emociju pamatbāzēm ir viesnīcas, kurās apmetamies. Ir reizes, kad visu laiku ceļojot, viesnīcas tiek mainītas ik nakti, un tad nav lielas starpības, kur nolikt galvu, taču, ja esam atbraukuši uz kādu pasākumu, vai arī ilgāku vietas eksplorēšanu, gribas kaut ko vairāk.  Ar vairāk es domāju “tur kaut kas notiek”.

“Tur kaut kas notiek” koncepcija

Veca kā pasaule ir doma, ka tauta pavelkās uz vietām, kur kaut kas notiek. Tā arī Rīgā ar gadiem mainās vietas, kur tauta tusē. Kādreiz bija Piektdiena, Pulkvedis,  Koijoti, tagad Piens un Pērle. Arī Rīgas pilsētas svētkus un Muzeju nakti var ierindot šajā kategorijā.

Tieši šo koncepciju izmanto arī lielās atpūtas viesnīcas siltajās zemēs, kur tauta dzīvo kādu nedēļu un tas ir visai loģiski, ka vakaros bārā kāds dzied, bērniem ir savas atrakcijas, bet pa dienu baseinā tiek vadīta ūdens aerobika vai vakara tusiņu zāli dienā aizņem deju nodarbības pensionāriem. Tas viss tiek darīts ar domu, lai viesi uzturētos viesnīcā un savu naudu atstātu turpat bārā, nevis kaimiņu krogā. Taču tā jau ir klasika.

Sociālo mediju iespējas tusiņa radīšanai

Daži ir aizdomājušies tālāk un radījuši tusiņu sociālo mediju un reālajā vidē, kas tiek izmantots kā instruments klientu pievilināšanai caur word of mouth and Buzz.  Šodien stāsts būs par Roger Smith Hotel NYC. KAUT KO TĀDU VĒL NEESMU REDZĒJUSI!!!

Šīs viesnīcas darbinieks Brian Simpson sociālos medijus,  atklāja 2008. gada pavasarī, kad sāka aktīvu darbību Twitterī. Taču pirms darbošanās Twitterī,  pašas viesnīcas mājaslapā tika izveidota sadaļa Blogs, kurā var atrast info ne vien par pašu viesnīcu kā tādu, bet arī par tās cilvēkiem, notikumiem un citām interesantām lietām.  Roger Smith Hotel ir viena no nedaudzajām viesnīcām, kuras mājas lapā ir kaut kas vairāk kā vien viesnīcas apraksts, rezervācijas iespējas un fotogrāfijas.

Viesnīcas bloga sadaļa kopā ar Brian Simpson darbošanos Twitterī ir pulcējusi ap sevi galvenokārt klientus, kas ir sociālo mediju lietotāji,  tādējādi veicinot viesnīcas atpazīstamību un Buzz ap to. Blogs šajā gadījumā ir iespēja kā radīt tēlu, ka tur strādā reāli cilvēki, kuri brauc atvaļinājumā, kuriem ir suns, kuri fotografē  utml. Taču tā ir mazākā šī bloga daļa. Blogā ir ļoti daudz info par dažnedažādākiem pasākumiem, kas notiek pašā viesnīcā. Kaut vai, piemēram, konference tiem, kas raksta par ēdienu internetā. Pārraidi no šīs konferences vari apskatīt šeit.. Viesnīcas organizēto modes skati Funway 2009 vari apskatīt šeit. Info par mākslinieku, kura gleznas ir izstādītas viesnīcā var apskatīt šeit.

Taču viss fantastiskākās ir klientu atsauces, kuras paši viesi ir ievietojuši YouTube. Ja nemaldos, tad tās ir desmitiem, bet kopumā Youtubā var atrast simtiem lietas, kas saistās ar Roger Smith NYC hotel. No vienas puses viesnīca investē pūles un izdomu pasākumu piesaistīšanā, atpakaļ saņemot milzīgu pozitīvu Buzz, kas ceļo pa tīmekli dažādos formātos. Viena no klientu atsaucēm, piemēram, izskatās šādi

Kā liecina ieraksti gan blogā, gan citur interneta resursos atrodamie, tā ir viesnīca, kas atradusi savu fokusu uz sociālajiem medijiem. Tādēļ tā jau ir kļuvusi par must have lietu sociālo mediju pasākumus rīkot tieši šajā viesnīcā. Taču par ieguldīto darbu šīs jomas attīstībā un uzturēšanā Brian Simpson saka  “Be real and be patient. These are long term relationships that do not happen overnight. Respect and trust is earned. You cannot force or fake followerships. They will fail if you do.”

Sīkāks info par to, kā šī komunikācija ir tapusi, var atrast šeit.

Ko uzņēmums var darīt sociālajos medijos. Kā strukturāli veidot komunikāciju.

Šodien ideju diena.

Te būs salīdzinājums, ko vēlas un sagaida klients no komunikācijas internetā, un tipiskākais, ko parasti sniedz uzņēmums.

Par veidiem – to plusiem un mīnusiem, kā organizēt savu sociālo komunikāciju, kā arī par to atbilstību Jūsu organizācijai,  var lasīt šeit

Šeit ir neliela tabula ar aptaujas datiem, ko tieši var darīt sociālo mediju jomā B2B un B2C sektoros.

Kā mērīt atdevi sociālajos medijos?

Vakardienas rakstā par sociālajiem medijiem manas divas galvenās domas bija par to, ka ir jābūt ļoti pacietīgam, lai sociālie mediju sniegtu atdevi, kā arī, ka mēs īsti nezinām, kas ir šo mediju reālie patērētāji.

Šodien gribu padalīties ar kādu, manuprāt, ļoti  interesantu instrumentu, ar kā palīdzību var mērīt atdevi un reakcijas no sociālajiem medijiem. Tikai ir viens nosacījums – mērījumus var veikt tikai tad, kad pirms tam ir pacietīgi pastrādāts, veidojot komunikāciju.

Informāciju, kā  un ko mērīt atradīsi šeit

Sociālie mediji ir modes lieta, bet nav brīnumlīdzeklis, palīdz pacietīgajiem

Runāt par sociālajiem medijiem šodien ir moderni.  Pasaule reāli cepās par šo jautājumu. Arī Latvijā kopš #knl 19. maija raidījuma, iespējams, daudzi ir neizpratnē, kas ir tas Twitteris. Labi bija joki pēc raidījuma, ka vēlēšanās uzvarēs Twitera partija. Līdzīgi kā kādreiz mēs smīkņājām par latviešiem, kas runāja ar amerikāņu akcentu, jo tas bija Cool, tad šodien šajā virtuvē esošie ( tā diezgan nelielā saujiņa) var tā daudz maz objektīvi izvērtēt, vai patiešām sociālajos medijos ir tāds spēks, vai arī runāšana par sociālajiem medijiem un par to, ka man ir blogs, arī ir kļuvusi par modes lietu.

Blogošana ir modes lieta

Tas, ka blogot ir modē,  apliecina “Pastaigas” jūnija numurs, kurā tiek intervētas meitenes, kas blogo. Pastaiga taču nerakstīs par to, kas nav Cool un soli priekšā pārējiem:).

Blogeri ir interesanti sabiedrībai

Par to liecināja #SZF rīkotā diskusija par blogošanu aprīļa beigās, kura bija patiešām plaši apmeklēta. LU sociāl0 zinātņu fakultātes goda auditorija bija pilna gan pirmajā stāvā, gan arī bija balkonā sēdošie. Un kur nu vēl pārējie, kas nebija klātienē, bet vēroja diskusiju tiešraidē. Par interesi liecināja arī twītu un atsauksmju rakstu daudzums internetā. Tikai salīdzināšanai – uz nākamo SZF diskusiju par medijiem bija sanākusi labi, ja viena trešdaļa  no blogeru diskusijas klausītājiem. Arī atsauksmes bija gana maz, neraugoties uz interesanto un sabiedrībā pazīstamo diskutētāju buķeti.

Sociālie mediji domāti pacietīgajiem

Tas, ka latvieši ir kapu un mazdārziņu tauta, vairs nav jāpierāda. Šodien, manuprāt, blogi aizņem to smadzeņu daļu, ko pērnais latvietis izmantoja domām par sēšanu, stādīšanu, ravēšanu, mēslošanu un ražas vākšanu. Lai uzturētu interesi par sevi, savu zīmolu ir jābūt pacietīgam un cītīgam, jo sociālajos tīklos viss nemaz tik ātri nenotiek ( atskaitot ķēdes vēstules par X – mas tirdziņu Daugavas sporta namā).  Uzņēmumam, izveidojot, Twitter kontu paiet laiks, kamēr tam rodas gana daudz sekotāji.  Un tie nerodas tāpat vien. Ir jārada saturs, kas ir interesants auditorijai, kā arī šis konts ir jāuztur. Nepietiks ar to, ka dažus mēnešus uzņēmums pastrādās, saaudzēs sev sekotājus, un tad atlaidīs no darba komunikācijas veidotāju, sakot, ka nu viss ir izdarīts – paldies. Tad tikai viss sāksies.

Tieši tāpat ir ar blogiem. No sākuma, varbūt, daži autori raksta sava prieka pēc, taču pēc kāda laika to jau pieprasa auditorija. Filma Julie un Julia to spilgti parādīja,  kā strādā kulinārijas blogi.

Ja vien mēs neesam Lady Gaga vai Parisa Hiltone, lai gūtu rezultātu sociālajos tīklos, ir ļoti jāstrādā.  Lai gan, domāju, ka arī Lady Gaga ir tāds business projekts, ka tik turies. Patiesībā, tā ir sava veida mācību grāmata, kā uzturēt interesi un komunikāciju, lai pasaule kādu laiku patērētu šo produktu.

Sociālie mediji kā maza uzņēmuma komunikācijas instruments

Dažkārt bizness rodas no tā, ka sākam cept draugiem kūkas, bet pēc tam atveram beķereju, vai arī līdzīgi kā Bilam Geitsam patika programmēt, un viņš būdams īstajā laikā un vietā, kopā ar draugiem varēja uzsākt jaunu biznesu. Sociālie mediji darbojas tieši pēc tāda paša principa, tikai draugu vietā ir cilvēki ar līdzīgām interesēm, kas lasa kāda cilvēka vai uzņēmuma radītu virtuālo saturu.

Domāju, ka šis instruments būtu noderīgs tiem, kuru mazais bizness prasa regulāru komunikāciju un  tēla veidošanu. Šobrīd man nāk prātā divi labi piemēri, kas ir Bārs taka un TurKebab. Prasmīgi veidota mazā biznesa komunikācija, kurai tieši nespīd cauri pārdošanas un komercijas pieskaņa.

Taču, ja Twitter konts sludina tikai atlaides, tad tad jau ir cita, proti, sludinājuma dēļa funkcija.

Sociālie mediji nelīdz lielajiem un  garlaicīgajiem monstriem

Grūti man iedomāties, kā komunikāciju sociālajos tīklos varētu uzturēt veļas pulveris vai košļenes. Tā ir sadaļa, kurai ir jāpaliek pie borējošiem vienvirziena ziņojumiem, kur atgriezeniskā saite nav vajadzīga. Un, ja tā padomā, ko gan, piemēram Procter & Gamble pārstāvniecība varētu darīt ar manu viedokli par produkta īpašībām.  Laikam jau neko! FMCG sektoram būs vien jāpaliek pie klasiskā mārketinga.

Vēl gribu atzīmēt vienu aspektu, kāpēc lielajiem monstriem nederēs sociālais mārketings. Iedomāsimies Samsungu, kas ir globāla kompānija, kuras vadībā ir korejieši, kuriem ir pilnīgi cita kultūras un vērtību izpratne. Lai gan mārketinga lokālās lietas veic vietējie, tomēr parādes komandieris ir korejietis , kuram ir visai tāla mūsu uztvere. Nekad neaizmirsīšu, kad, rīkojot Samsung Baltijas biroja atklāšanas svinības Melngalvju namā, tā brīža galvenais par Baltijas kūrēšanu atbildīgais korejietis lika Melngalvju nama greznajā zālē novilkt Samsung baneri un tieši to pašu izdarīt uz Melngalvju nama greznās fasādes.  Līdz ar to šī disonanse automātiski izslēdz kvalitatīvas, vietējam tirgum saprotamas un lietderīgas komunikācijas saiknes uzturēšanas iespējas. Korejietis nemaksās par to, ko nesaprot.

Sociālie mediji kā integrētās mārketinga komunikācijas sastāvdaļa

IMK ir saldais ēdiens reklāmas aģentūrām. Padodiet tik zīmolu, mēs izdomāsim, kā iztērēt Jūsu naudu:). Nav svarīgi, vai tā politiskā partija pirms vēlēšanām, vai piena produkts.  Sociālais medijs kā kampaņas sastāvdaļa. Hmm, kampaņas nāk un iet, taču, kas notiks ar kampaņas laikam radīto komunikācijas instrumentu – web lapa tiks slēgta ( varoni.lv), Twitter konts izmiris, bet Draugiem sadaļa iekonservējusies. Diemžēl tā varētu būt viena no tipiskākām mārketinga kļūdām – radīt un tad pamest, jo vairs nevar uzturēt.  Taču ir arī noteikti labi piemēri, varbūt kāds var padalīties pieredzē.

Gudrie uzņēmuma vadītāji

Latvijas augstskolas ik gadus gan uzņem, gan izlaiž tautās simtiem sabiedrisko attiecību, mārketinga, reklāmas un visu citu komunikācijas veidu speciālistus. Ir skaidrs, ka labi, ja 10% no tiem strādās tieši tajā specialitātē. Taču daļa no šiem absolventiem ir uzņēmuma vadītāji, vai kāda maza biznesa īpašnieki. Un labi vien ir, ka viņiem ir sabiedrisko attiecību diploms kabatā, jo ir cerība, ka šajos 2,5 vai 4 gados ir ielikta izpratne par komunikācijas nozīmību sabiedrībā. Es ceru, ka šie cilvēki izpratīs, ja pašiem nav pietiekamu zināšanu vai talantu,  tad ir jāpieaicina sociālo mediju lietpratējs, lai viņa mazajam biznesam palīdzētu kļūt pozitīvi atpazīstamam, izmantojot sociālo mediju iespējas.

Taču ir otra skumjākā daļa, ka komunikācijas nozīmību uzskata par muļķībām un nekam nevajadzīgu naudas tērēšanu. Tikko lasīju kāda studenta bakalaura darbu, kurā ir pētījums par celtniecības uzņēmumu vadītāju attieksmi pret sabiedriskajām attiecībām. Secinājumi bija gaužām bēdīgi, jo vecās un vecākās paaudzes augsta līmeņa celtniecības uzņēmumu vadītāji neredz nekādu jēgu algot komunikācijas speciālistus. Laikam jau sava daļa taisnības tajā visā ir, jo darījumu slēgšanai tiek izmantotas pavisam citas metodes, kur uzņēmuma reputācijai, produktam un tēlam ir maznozīmīga loma. Taču, kā jebkurš pētījums, tā nav absolūtā patiesība, bet norāda uz tendenci sabiedrībā.

Kas ir sociālā medija patērētājs?

Pēdējā laikā mani aizvien vairāk nodarbina jautājums, kas ir sociālā medija Latvijā ( ārpus Draugiem.lv) patērētājs. Izmantošu dienesta stāvokli un padalīšos informācijā par fantastiski apjomīgu studenta pētījumu par vidusskolēniem, un viņu mediju patērēšanu. Secinājums ir viens – vidusskolēns nav sociālā medija mērķauditorija.  Otrs, man secinājums, kas ir radies pašai,  labojot studentu darbus, arī vidējais students neinteresējas par jaunajiem medijiem. Atslēga, manuprāt slēpjas apstāklī, ka grāmatas par šo tēmu ir jālasa angļu valodā, kas jau ir sarežģīti. Tikai kāds 1% savos studiju darbos tiek tālāk par alternatīvā mārketinga definīciju un uzskaitījumu. Neraksta, par to, par ko nezin, vai neizprot. Kam vēl, ja ne studentiem būtu jāķer viss jaunais un progresīvais?

Pēcvārda vietā

Man ir ļoti interesanti sekot, kā attīstās šīs sfēra. Un vēl interesantāk ir saprast, kas ir patiesā, nevis modes mērķauditorija. Kādu laiku briestu pētījumam par šo jautājumu. Varbūt vēl  kādam ir līdzīgas intereses, tad  dodiet ziņu!